otrdiena, 2018. gada 6. februāris

Vīrišķības atmodināšana. Saruna ar Ventu Sīli. 1.daļa


Es ļoti ticu tam, ka nekas nenotiek tāpat vien. Neviena zīme, informācija tavās rokās, pēkšņi
No žurnāla ''Ieva''
ienākusi prātā un prom doties negriboša doma...

Atceros, ka pēc ''Latvietes Karmas'' iznākšanas man daži to izlasījušie vīrieši teica, ka tāda grāmata ir vajadzīga arī vīriešiem. Pat ierosināja tādu uzrakstīt. 

Jau tad es ļoti skaidri zināju, ka es kā sieviete to nevaru. Tas vienkārši nav iespējams. Ieteicu lasīt R.Roru, ko pati augtu vērtēju. Bet, tajā pašā laikā saprotu, ka daudziem tā kristīgā mērcīte, kurā ir padota universāla un ļoti būtiskā informācija, ir nopietns šķērslis. Ir vajadzīgs kaut kas vienkāršāks, vieglāk uztveramāks, mūsu realitātei atbilstošāks un, tagad jau zinu, ka tas būs...


Jau vismaz gadu savos rakstos un sarunās es saku, ka tas notiek- stagnējošās, smagās enerģijas, kas burtiski turēja gūstā vīriešu apziņas, pamazām padodās.

Jā, katrā no mums patlaban norisinās cīņa. Iekšējā gaisma cīnās ar iekšējo tumsu. Šī cīņa noris visos plānos, bet sākās un beidzās katrā no mums.

Dualitātes pasaule ir cīņas arēna, kur dvēseles gūst pieredzi caur pretpolu cīņu. 

Iepriekšējā, Zivs laikmetā (Kali jūga) šāda cīņa bija visur, tajā skaitā arī starp vīrišķajām un sievišķajām enerģijām.

Enerģiju izpausmes ir ļoti dažādas, ko var nosacīti sadalīt divās (tumsa- gaisma, negatīvs -pozitīvs, iņ- jan, māte- tēvs, garīgs- materiāls, utt.), bet var sadalīt arī daudz niansētāk, kā piemēram sievišķo enerģiju(šakti) sadala savā starpā indiešu dievietes: Lakšmi, Sarasvati, Parvati,  un ir arī Kāli un Durga. Tāpat arī grieķu u.c kultūrās. Katra dieviete, katrs šis tēls iemieso konkrētu arhetipisko enerģiju, jeb enerģijas nokrāsu, toni.

Kad tiek atrasts veids, kā sabalansēt šīs enerģijas un likt tām sadarboties, tad notiek tāds kā kvantu lēciens. 

Kad tas notiek mūsos, mēs pieņemam un iemācāmies mīlēt sevi, otru un pasauli. Mēs vairs necīnamies, bet sadarbojamies. Mēs vairs nelietojam un nepatērējam, bet mīlam, saprotam un pieņemam šo pasauli, kuras daļa paši esam.

Savā otrajā grāmatā es atļāvos uzrakstīt nodaļu vīriešiem. Jo jutu, ka es varu kaut ko darīt, lai palīdzētu vīriešiem mosties, jo redzēju, cik ļoti tas ir vajadzīgs mums- sievietēm. 

Patriarhālais laikmets, kas ir dominējis iepriekšējās tūkstošgades ir atstājis smagas rētas kolektīvajā Sievišķībā.

Pirms desmit gadiem, pēc 14 gadu kopdzīves, es izšķīros no savu bērnu tēva, pēc kuras sekoja kariņš, un man bija iespēja iziet veselu virkni mācībstundu, no sīva naida, cauri neskaitāmiem mēģinājumiem piedot, līdz pieņemšanai un pateicības stāvoklim. 

Viņš 8 gadus ar manu nerunāja, līdz pienāca diena, kad viņa personīgā dzīve kārtējo reizi pilnīgi sabruka, viņš pazvanīja man un vairākas dienas mēs runājām. 

Sarunas noslēgumā viņš teica šādus vārdus: '' cik paradoksāli, ka tas cilvēks, ko es kādreiz ieminu dubļos un vēlējos sabradāt un iznīcināt, ka tieši šis cilvēks padod man roku, kad neviena cita man vairs nav...''
Toreiz es atbildēju ar humoru, ka es to daru divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt,- mums ir divas meitas. Un, jo viņš vairāk strādās ar sevi, jo vieglāk būs viņām.
Un, otrkārt, es smejoties teicu, to daru, lai mums vairs nākamajā dzīvē nebūtu jātiekās...:):)

Kad es to pateicu, es uzreiz pat neaptvēru, ko es esmu pateikusi, tikai vēlāk apzinājos, ka patiešām karmas rats pārstāj griezties tikai tad, kad kāds to vairs negriež. 

Te tik spilgti atklājās Jēzus vārdu patiesā jēga: ''kad Tev sit, pagriez otru vaigu''. Cik gan plakani mēs skatāmies uz šiem katram zināmajiem Jēzus vārdiem! 

Tikai tad, kad mēs piedodam un neatbildam ar ļaunu, uz ļaunu, tikai tad mēs apturam ļaunumu.

Mūsu karmas rats ir apstājies. Kontrakts ir izpildīts.

Kādēļ šis piemērs? Jo, tas ir jāizdara daudzām sievietēm, lai apturētu cīņu starp dzimumiem. Jāpadod roka vīriešiem, kuru dvēseles vēlas mosties. Mums pašām šādi, atmodināti vīrieši ir ļoti vajadzīgi. Mums trūkst to enerģiju, kas ir tikai viņiem, lai tās apvienojot, mēs varētu iemiesot paša Radītāja potenciālu attiecībās, savā pašizpausmē, sabiedrībā un pasaulē vispār.


Daudzas, jo daudzas no manām māsām iet šo ceļu, dziedina sevi, savas attiecības ar vecākiem, ar tēvu un vīriešiem savā dzīvē. Dziedina un līdzsvaro sevī gan šīs dažādās enerģijas, gan rētas, ko šo enerģiju nekotrolētas izpausmes ir radījušas. 

Es ticu, ka Jūs esiet gatavas ar mīlestību un pieņemšanu padot roku vīrietim.

Šī ir tēma, kas manī dzīvo jau ilgi- vairāk sajūtās un iekšējā vajadzībā kaut ko darīt, pat nezinot, ko es varu darīt. 

Bet Debesis vienmēr zina un vada mani, apstiprinot tikai to, ka esmu instruments Dieva rokās. Es nezinu, ko no manis gaida, es nevaru paredzēt rezultātu, bet tā varbūt pat nav mana darīšana :)

Tāds pagarš ievads pirms dodamies pie pašas sarunas



Saruna ar Ventu. 1.daļa

Vizītkarte. Vents par sevi:


Man ir 40 gadu, esmu filosofijas maģistrs, socioloģijas doktors, brīvajā laikā dažkārt rakstu publicistiku. Esmu Rīgas Stradiņa universitātes docents, krājuma "Filosofiskā antropoloģija I" redaktors un autors. Ar to arī aizraujos - nav lielāka prieka kā redzēt, ka cilvēks man blakus uzplaukst. Interesējos par vīriešu un sieviešu dzimumlomām, seksualitāti, brīvību, dzīvi, nāvi, dzeju un mūziku.

Inta par Ventu

Pirmo reizi es ieraudzīju viņu intervijā ''Ievā''. Kad es tikko, gatavojot šo rakstu, atradu savu ierakstu FB, kur dalījos ieteikumā izlasīt šo interviju, es nobrīnījos, kas mani uzrunāja, jo pieteiktā tēma, vispār neuzrunātu. 

Kad vīrieši runā par seksualitāti, tad es pat neklausos, jo tas ir tik tālu no manis pašas šī brīža izpratnes par tēmu. Lielākoties vīriešu kārtas eksperti cenšas savus instinktus pasniegt tādā pilnīgi neizprotamā, pārgudri teorētiskā, brīžiem pat garīgā mērcītē, ar vāji slēptu vēlmi to (seksu, seksualitāti) nolikt attiecību un dzīves prioritāšu galvgalī :)

Lasot interviju ar Ventu, neskatoties uz pieteikto tēmu, es dzirdēju un uztvēru pavisam citas enerģijas, saņēmu  dziļu vēstījumu, ne tikai par tik būtisko šajā laikā, bet arī par pašu Ventu.

Kā jau Tu zini, mans hobijs, ja tā var ar smaidu teikt, ir enerģiju vērošana. Jebkuršs process vai attiecības uzreiz top redzams daudz niansētāk, kad sajūti, kādi enerģētiskie procesi caur to notiek. 

Toreiz sajūtot enerģiju no intervijas, es tikai piefiksēju, ka Vents dod informāciju arī no sirds līmeņa. Tas patiešām ir retums. Jo, lai cik skaista un vērtīga būtu informācija, ja tā iet tikai no prāta uz prātu, tā saskarās arī ar visiem šķēršļiem un barjerām, ko prāts veido. 

Jo informācija ir enerģētiski niansētāka un spējīgāka apiet prātu, jo vairāk tā spēj iniciēt spēcīgus pārmaiņu procesus cilvēkā: zināšana var pārvērties par izpratni un pieņemšanu, var sākties dziedināšanās visos līmeņos, utml.

Katrs cilvēks, kas spēj dalīties ar sevi šādā veidā, kā to varbūt pat neapzināti dara Vents, ir milzīga vērtība šodien. Jo tādu patiešām nav daudz.

Viņa Dvēsele apzinās savu ceļu un misiju, ved un vada viņu. Un viņš uzdrīkstās ļauties, daloties ne tikai tajā, ko zina, ko ir sapratis, atklājis un pieredzējis, bet arī daļiņā no sevis paša...

Tas ir tikai sākums, vēl daudz šķēršļu ir priekšā, bet šis process- vīriešu atmošanās, vairs nebūs apturams. Mana iekšējā balss saka, ka tas tā patiešām ir.

Kopš intervijas  ''Ievā'' bija bija pagājis kāds laiks, kad  ieraudzīju, ka ''Zikurātā'' ir Venta seminārs par indiāņu arhaiskajām praksēm, kas ir visnotaļ interesanta tēma, tomēr ne tā, kuru klausīties es izvēlētos citu prioritāšu priekšā. 

Atgriezos Jūrmalā un kāpjot pa kāpnēm, pēkšņi izlēmu, ka tomēr došos atpakaļ uz Rīgu. Bija 18:45 tajā brīdī. Kādā veidā es 20 minūtēs, sastrēgumu laikā nonācu Rīgas centrā, es vēl joprojām nesaprotu. Bet pat nenokavēju sākumu.

Klātienē es atkal vēroju enerģijas un jau daudz niansētāk uztvēru, ne tikai to, kā tās mijiedarbojas ar telpu un klātesošajiem, bet visam cauri tik ļoti sajutu Venta Dvēseles centienus, spēku un vēlmi DARĪT, NEST, DALĪTIES...

Zināju, ka man jāpieiet klāt, un neko jau mans prāts nevarēja izdomāt ātrumā un pateikt, kā vien to, ka es vēlētos, lai Vents turpina dalīties, ka tas ir ļoti vajadzīgs, un uzaicināju viņu uz Vidzemes Retrītu Centru.

Vēlāk jau, kad mēs runājām par tēmām, kādas varētu būt aktuālas tam lokam, kas brauc uz VRC, man vairākas reizes cauri izskrēja sajūta: '' nav tas, nav īstais'', it kā viss super, lieliski, interesanti, bet sajūta, ka ir vēl kaut kas, ko es vēl neapjaušu, kam neesmu tikusi klāt.

Jau pēc mūsu brokastīm, kas salika man daudzus punktiņus uz i, man kļuva skaidrs, ka tomēr pāri visam iet  tieši vīriešu tēma. 

Es varu uzrakstīt, padalīties, akcentēt, manuprāt, svarīgāko, bet tu vari sajust, vai tas savibrē ar tevi, padalīties ar savu vīrieti, dot to tālāk...

Šajā daļā es ielikšu fragmentus no mūsu sarunas, bez konkrētiem jautājumiem un secīgas virzības. Es apzināti centos literāri nerediģēt un maksimāli saglabāt visu tā, kā tas bija- sarunas plūdumu, enerģiju, pārdomas...



Mīlestības brīnums


Cilvēku pārbauda ar spēju pieņemt paradoksu vai brīnumu. Kad mēs sakām, ka brīnumi notiek,
lielākā daļa cilvēku atbild, ka brīnumu nav. Kāpēc nav? Tāpēc, ka pieļaujot to, ka brīnumi ir, tas nozīmē, ka viņi paši kaut ko nekotrolē, un viņiem ir jāatzīst, ka kaut kam nevajadzēja notikt, tas nevarēja notikt, bet tas notika. Viens no tādiem brīnumiem,  ir tā pati mīlestība. Jo nav iemesla, kādēļ to otru mīlēt, ja to reducē uz kaut kādiem iemesliem,- viņš ir skaists vai pievilcīgs, vai interesants, vai gudrs, tad sanāk tāda kā dzīvnieku pasaule. 

Ja mīlestību padara atkarīgu no iemesla, tad šis te pats iemesls kļūst par klupšanas akmeni, jo šis iemesls jau nav ļoti pastāvīgs- mēs visi maināmies, mēs visi kaut kur evolucionējam Tad, lūk- lielāka daļa cilvēku netic brīnumiem, tādejādi pēc būtības netic arī mīlestībai- kā Tu vari noticēt kaut kam tādam, ja brīnumi taču nenotiek?

Cilvēki bieži vien saka, jeb domā, identificē mīlestību ar tās seksuālo komponenti. Jā, mums ir tā romantiskā pievilkšanās, ķermeniski mums tur viss notiek, nu tad tā ir tā mīlestība. Jā, protams, tas ir pirmais posms, impulss, kas tev vispār liek interesēties par to otru cilvēku- man patīk, mani velk pie viņa. Viss ir ļoti labi.
Bet tad nāk nākamais- psiholoģiskais aspekts, kur sākās sarunas, kas arī ir daļa no seksualitātes. 

Saruna nakts garumā ir daļa no mīlēšanās.

Tā ir enerģija, kas liek mums vispār kaut ko darīt, vēlēties, kustēties. Daudzi cilvēkiem ir divu veidu problēmas- problēmas attiecībās, problēmas ar patību, ar sevi. Īstenībā tā ir viena problēma- ja tu neesi ticis galā ar sevi, tu nevari tikt galā ar attiecībām un otrādi.

Tad daudzi netiek galā ar attiecībām, jo viņiem enerģija aiziet, nevar saprast kur. Attiecības ir uzkonstruētas tik ačgārni, ka tas ir tāpat kā sietā ūdeni nest. Tu tur gāz iekšā, un nopietno to visu uztver, bet tas viss kaut kur pazūd. 

Vīriešu grupas un arhetipiskās enerģijas

Roberta Mūra četru arhetipu teorija mani īpaši uzrunā, jo par savu galveno mērķauditoriju tomēr uzskatu vīriešus. Dāmām piedāvājums ir ļoti piesātināts. 

Brauc kur gribi, strādā kur gribi, vīriešiem konkrēti ar vīriešu tēmām ir ļoti maz, lai neteiktu, ka nav vispār.

Ir pāris reizes gadā, kad Sambhao atbrauc, tad pie viņa ir tie vīrišķības semināri, ir tās pāris vīru grupas, kas funkcionē. Mēs visi mācāmies. Tā grupa, kuru es pārstāvu tā eksistē kādu gadu, un mēs nonācām pie tā, ka mēs tos 4 arhetipus ņēmām, bet vēl jāiet no jauna, jaunā līmenī.  Šis jaunais līmenis man pašam arī atver jaunus horizontus. 


Pats jau būdams vienā vīru grupā, kuru izveidojuši citi, otru es izveidoju pats, jo jebkur stāstot par vīru grupām, atrodas 1-2-3, kas saka,-es arī gribu. Bet tas koncepts ir tas, ka grupas ir ļoti mazas- ap 9 cilvēki un tas nozīmē, ka visi ir ļoti, ļoti sazobē viens ar otru. Ienākt, pievienoties ir grūti. Tas, kas ir jāiemācās, lai sāktos pilvērtīgs darbs, ir tik daudz, ka visiem pārējiem jāsēž un jāgaida, kamēr tas viens sadzird un noķers viņu. Es pat teiktu, ka vieglāk ir jaunu grupu izveidot, nekā iekļauties jau esošā.  Mēs jau gadu reizi divās nedēļās tiekamies, tu to cilvēku pazīsti, tu jau zini, kāpēc viņš to runāt. Kādam citam to visu saprast ir ļoti grūti, tāpēc grupās sastāva maiņa notiek ārkārtīgi uzmanīgi. 


Tas ir tas, kas latviešu vīriešiem nenormāli pietrūkst, iekšējās garīgās dzīves. Un lielākā daļa viņu problēmu rodās no tā, ka viņiem nav stabilas šīs garīgās dzīves, jo viņi nevar, netiek galā ar savu bezapzināto enerģiju, viņi nezin kā viņu pareizi lokalizēt, pareizi ievirzīt gultnē.


Bezapzinātā enerģija ir tas pats libido. Tā ir šī arhetipiskā enerģija, kurā formējās arhetipos- karotājs, valdnieks, veidais, mīlnieks. Kāpēc četri? Tāpēc, ka 1kārt- viņi ir kultūras vēsturē, - praktiski visās tradīcijās. Jebkur- grieķu mītos, latviešu pasākās, indiešu rakstos- tas pats. Tie nav vienīgie, bet ir centrālie arhetipi- šie četri. Vēl ir subarhetipi, pāreja no zēna arhetipiem uz pieauguša vīrieša arhetipiem, utt. Tieši tāpat kā sievietēm ir šie 4 galvenie arhetipi.

Es esmu no tiem, kas tic, ka sievietē jābūt arī karotājas daļai. Ka nevar būt tā, ka sieviete ir tikai māte, karaliene, mīļākā un viedā, bet karotājas enerģijas viņā nav. Ja cilvēkā nav karotāja, neviens nesargā viņa robežas, neviens netur līniju, viņš izšķīst, viņu viegli iekarot. Tad, kad viegli iekarot, tad arī viegli ir izlaupīt. Tad viņš paliek tāds un brīnās: es tak gribēju visu to labāko. Jā, bet labu gribot, tev ir jāspēj arī nostāvēt par sevi un savām robežām. tieši tāpēc kā, paradoks ir ,ja tevī nav labi attīstīta šī karotāja enerģija, tu nevari būt arī intīmās attiecībās, līdz galam mīlnieks. Jo tev ir bail. Bail, ka šis būs par lielu, ka tu pazaudēsi galvu, ar mani notiks visas tās pašas vecās lietas, būšu pie sasistas siles- ne man tur attiecību, nekas- pats vai pati lupatās. Nekas nenotiek. Ja karotājs, tad tu minimums zini, ka lai vai kas notiktu ar attiecībām, man no tā krīze neiestāsies.

Vīrieši vispār baidās no sievietēm un baidās no garīguma, jo viņiem ir notikusi kultūras deformācija- 4 arhetipi tika it kā sadalīti pa dzimumiem- karalis un karotājs tika vīriešiem, mīlnieks un viedais- tika sievietēm. 

Un mēs sagaidām, ka vīrietis būs tas, kas pacietīs visu, izturēs visu, dabūs visu cauri un pēc tam būs tas foršais, kas lieto ikdienā taisnīguma principu, iemieso taisnību un kārtību, kas par visiem rūpējās, apgādnieks- cīnītājs. Bet tas, ka vīrietis vienlaikus var būt arī vieds un mīlošs, ja sanāk un paveicās, tad varbūt arī ir, ja nē- nu tad šitāds pats jau labs, tāpat gana ...

Sievietēm atkal tas viedums un mīlestība ir palicis. Bet nav tās karalienes un karotājas. Tad cilvēki satiekās un viens otrā meklē, kā kompensēt sev trūkstošās enerģijas, trūkstošo pusi. 
Loģiski, kad divi tādi puscilvēki satiekās, - uz kādu laiku jūtās baigi laimīgie: re, kā otrā ir viss, ko man vajag! Viss ir ļoti labi, līdz brīdim, kad atklājās, ka abi divi ir infantili, ka tās labās īpašības nekādā veidā tos nepadara pieaugušus. Tāpēc, ka Ego ir pasaules centrā, ego ir attiecību centrā, un tur, kur ir divi ego- kas abi grib būt centrā, kas nav iespējams principā, un, galvenais, - mīlestība nav centrā. Nu, tā... salīdzinoši vienkārša ģeometrija.

Patērētājabiedrības infantilisms un Ego

Infantilisms rodās tajā brīdī, kad cilvēks uz visu skatās caur Ego pozīcijam, un tas ego nemitīgi mēra pasauli- vai man der, vai man neder, vai man patīk, vai man tas dara sāpes, vai man tas dara prieku un, tā dzīvojot, visu laiku sanāk, ka tu esi pasaules centrā un tu būtībā visu laiku izmanto apkārtesošos resursus, cilvēkus, utt. 
Finālā, jau tu tāpat neesi laimīgs, jo tevi jau nevar piepildīt ne ar ko. Tu pats esi tukšs, tāpēc jau arī meklē visu laiku ārējus resursus, lai šo ego uzturētu pie dzīvības. Bet tajā brīdī, kad tu apmet visu otrādi un saki; nē manam ego nav nekādas nozīmes,  tikko tu noliec savu ego ārpus centra, parādās attiecības ar citiem. Tu saproti, ka tas, ko tu dari priekš savas komūnas jeb sabiedrības, kurā tu dzīvo, - tas ir svarīgākais. 


Visa tā iniciācijas tēma sākās arhaiskajā sabiedrībā, kur cilvēki nevarēja dzīvot bērna prātā, jo viņiem bija jārūpējās par kopienas izdzīvošanu. Arhaiskās prakses visas ir orientētas uz to, ka mēs paņemam pusaudžus un mēs dabūjam pieaugušos otrajā galā arā. Lai to izdarītu, vajag ļoti skaidri saprast, ko tu dari. Ir jābūt absolūti skaidram priekštatam par to, kas ir tas, kas atšķir bērnu no pieaugušā. 
Un tas ir tas, ko mēs darām vīru grupās, tas ir tas, ko Mūrs un Jungs raksta par 4 arhetipiem. Kā no zīdaiņa dabūt pieaugušo, jo mēs dzīvojam sabiedrībā, kur infantilisms ir ārprātīgi uzplaucis, pieaugušo procents ir niecīgs, viņi ir uz izķeršanu, vienalga kādi viņi būtu, tāpēc ka ar viņiem, sasodīts, var kaut ko izdarīt! Ar viņiem var gan kopā dzīvot, gan darbus darīt, paļauties, ar viņiem blakus viegli ir,- viņš neapgrūtina tevi. Tevi varbūt apgrūtina tavas paša problēmas, bet ne otrs cilvēks. 

Vienīgais, ko mēs varam tagad darīt, ir fiksēt problēmu un strādāt pie tās, jo tas, ko es negribu darīt, tas ir dzīvot sabiedrībā, kur tik daudz infantilu cilvēku. Ar viņiem ir vienkārši ļoti, ļoti, ļoti grūti- kā tādā lielā bērnudārzā. Visa tā patērēšanas kultūra ir saistīta ar to, ka tu esi maziņš, še tev konfektīte, še tev, rekur, smuka kleitiņa, smukas kurpītes,- sapucējies, būsi smuks; še tev mašīnīte, apmierini savas vajadzības caur ārējo, iekšējais nav svarīgs, jo iekšējo neviens neredz, nenovērtē.... Viss, protams, ir precīzi otrādi.

Šī te patērētāju attieksme, patērētāju sabiedrība vairo infantilus indivīdus, kas vergo tai. Ja tu negribi būt infantils, pārtrauc patērēt! Pārtrauc uz pasauli raudzīties šādi, un tad varbūt kaut kas tavā dzīvē kvalitatītivi pamainīsies. 


Vilšanās kā mācība

Nevis, kāpēc ar mani labu cilvēku notiek sliktas lietas, bet varbūt to visu esi pelnījis.

Man šī pati apziņa vienu brīdi nāca kā spēriens. Tad arī viss sāka mainīties. Es pats sāku mainīties viļoties tajā, kas es esmu, ko es daru, kāpēc es to daru. Sanāca otrādi,- vilšanās bija ļoti svētīga. Ego dabūja pa mizu, un no tā brīža sākās, - tu paliec atvērtāks pret mācībām:  ā, tur kaut kas ir. Arī Roram ir šāda lūgšana:

'Dievs sūti man kādu mācību, kur es sajūtos pazemots, jo tad es par sevi kaut ko iemācīšos'' 

Patīk arī tas, ko Lauris (šambungu Lauris) teica par garīgajiem meklētājiem: visi kaut ko meklē, meklē, vienu dienu jāsāk arī kaut kas atrast. Nevar visu laiku tikai meklēt, ir kaut kam jāpieķerās, jāpaņem sev.

Ok, es arī turos pie tā, ko es atrodu par vērtīgu esam. Kaut vai šodien, varbūt pēc pieciem gadiem tas vairs tā nebūs, bet man tie mūžīgi meklējošie cilvēki, kā tu jau teici, - tas ir viens no bezatbildības veidiem: kamēr es meklēju, es nevaru teikt, ka es esmu kaut ko atradis, tātad nevaru arī nekādas saistības uzņemties. Ne pret sevi, ne pret pasauli, ne pret Dievu,...jo es meklēju. Jo tikko tu teiksi, ka esi atradis- sāksies atbildība, sāksies darbs. Tāpēc meklējumi nevar būt pašmērķis.


Vertikāle


...(par dogmatiskām iestādēm, mācībām un skolotājiem) Šajā brīdī gribās pateikt: zēni, jūs variet mierīgi iet mājās. Šajā baznīcā Mīlestība aiziet nomirt un nebrīnieties, ka pie jums neviens nenāk. Pie jums nāk tik izmisuši un apmaldījušies cilvēki, kuri aiz bailēm tiešām tajā visā ieskatīties, ir gatavi pakļauties tiem visiem tukšajiem rituāliem, neko nenozīmējošām runām un visam pārējam. 

Baznīca ir tur, kur ir mīlestība, jeb kā Juris Rubenis saka: tur, kur divi cilvēki mīl viens otru, starp viņiem notiek Dievs. Tā pateikt! Tā ir vienlaikus dzeja un vienlaikus patiesība, un vienlaikus paradokss. Viņš tajā ziņā ir unikāls. Viņš ir vīrietis, kurš vienlaikus runā par garīgumu un mīlestību.

Es to uzsveru, ka vertikāles nodrošināšana lielā mērā būtu vīrieša uzdevums, - arī attiecībās. Un tā būtu tā sliede. Sievietei šī vertikāle ir,- vairāk vai mazāk apzināta, bet ir. Arī vīrietim tāpat ir jābūt vertikālei. Es pat gribu teikt, ka viņam vairāk būtu šai vertikālei jābūt. Vīrietī būtu jābūt vairāk garīguma, nekā sievietē. 

Tās gan ir salīdzināmas kategorijas, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vīrišķo enerģiju nevar normāli saturēt, nevar to ego normāli pie malas notikt, ja tev nav sarunas ar šo te Augstāko, jo citādi tu visu laiku vai nu aizstāvies, vai dominē, vai tu slīgsti atkarībās, tai skaitā no sievietes, no viņas emocionālās komponentes, no tā, ka viņa būs tā, kas ienesīs attiecībās jautrību, seksualitāti un visu pārējo, kamēr tu būsi tikai tas, kas maksās rēķinus un ies uz darbu. Viņa tev to visu uztaisīs, plus vakariņas un visu pārējo. 
Nē, tu esi tas, kam arī jāieguldās. Jo, ja tev nav garīgās dimensijas, tu arī nezini, kas ir mīlestība. Tu netiec līdz tam, jo tas ir satriecoši saprast, ka mīlējoties, un es šoreiz runāju arī par fizisko, tā nav tikai ķermeniska darbība, tas notiek ne tikai ar ķermeni. Tas nesākas ar ķermeni un nebeidzas ar ķermeni. Tas sākas ilgi pirms tam un tas var turpināties vēl vairākas dienas. 

Visiem, kam kaut ko izsaka vārds tantra, vajadzētu būt skaidram, par ko mēs runājam. Tā ir pirmām kārtām garīga un enerģētiska tuvināšanās. Tur nav tikai tie divi iesaistīti. Tur viss Visums piedalās. Jo viņu tajā mazajā pasaulītē ir visa lielā pasaule iekšā. Un viņi dara Visuma darbu tajā brīdī, nevis tikai ķer mazus prieciņus vasaras vakarā... :)

..... 1.daļas beigas...turpinājums sekos.


Saruna ar Ventu man ļāva sajust, kas notiek ne tikai ar vīriešiem šajā laikā, bet arī kopumā sabiedrībā, jo jāatzīst, ka es dzīvoju diezgan izolēti no dominējošajiem procesiem.
Vēl gribēju piemetināt, ka Vents ir pasniedzējs jau vismaz otrajā paaudzē un tas, kā viņš meistarīgi žonglē ar vārdiem, jēdzieniem, domu dziļumu un dzirktošu humoru, tas vien padara tikšanos par īpaši vērtīgu. Man pašai tur būtu daudz ko mācīties. Lai arī jāatzīst, ka ir dāvanas, kas ir jau šūpulī ieliktas :)


Par šī tēmām padziļināti Vents runās un dalīsies Vidzemes Retrītu Centrā nedēļas nogalē visiem- sievietēm, vīriešiem, pāriem. Attiecībās esošiem vai tās meklējošiem. 
ŠEIT informācija par šo nedēļas nogali:
https://www.facebook.com/events/877166495821538/



VĪRIEŠIEM
Top ideja par nedēļas nogali vīriešiem, kur aicināti pulcēties, gan esošo, gan topošo vīru grupu dalībnieki, gan visi tie, kam šī tēma šķiet akuāla. Informācija drīzumā tiks publicēta. 
Ja Tevi interesē, tad dod ziņu ŠEIT un Vents vai Andris (idejas autori) ar Tevi sazināsies.


Lai top!

2018.gada 6.februārī
Inta







--> -->

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru