trešdiena, 2018. gada 7. februāris

Par nākotni mūsu bērniem 2

Šī tēma ne tikai man, bet arī vairākiem no mana tuvā loka, zīmējās kā prioritāra šim laikam. Ir sajūta,
ka ir jārunā, jāaktualizē, jādara vismaz tik, cik ir manos spēkos. Jo runa ir par mūsu bērniem. Par to paaudzi, no kā būs atkarīga šīs pasaules nākotne...
Pirms jaunā gada apsolīju sev, ka šis- 2018.gads man aizies darot to, ko varu izdarīt es, nebūdama ne pedagogs, ne kādas iestādes funkcionārs, vien mamma un cilvēks, kas jūt, redz un saprot, kas notiek...
Šodien bija tā diena, kad jau no paša rīta nāca zīmes gan ziņu izskatā, gan sarunās ar citiem.
Pirmais raksts, ar ko padalījos šorīt, pievienojot savu komentāru bija šis:





Spriežot pēc komentāriem aktuāls ne tikai man. Tūlīt pēc tam ieraugu vēl vienu rakstu par bērnu mocīšanu psihiatriskajā klīnikā. Lasu un raudāt gribās, jo pilnīgi skaidri šis raksts parāda to, ka bērns ir vesels. Sabiedrība un sistēma ir slima. 

Mans redzējums par mūsu laika bērniem ir šajā rakstā un tas būtu kā iesākums šim.

Tagad turpināšu ar reālu savu pieredzi un aicināšu arī Tevi iesaistīties. Diskusijā, redzējumā, idejās un darbībās.
***
Mana personīgā pieredze

Es arī baidījos izņemt savu jaunāko meitu no skolas. Jāatzīst, ka par ilgu baidījos. Jau iepriekšējos divus gadus es viņai teicu, ka, ja viņa izvēlēsies neiet uz skolu, tad es akceptēšu un darīšu visu, lai to nokārtotu. Bet viņa arī baidījās. Kā tā- visi bērni iet skolā, bet es neiešu? Un, es nebiju pietiekami pārliecinoša un drosmīga, lai to izdarītu jau 2015.gadā...
Man visgrūtāk bija skatīties uz Ieviņu, cik nogurusi viņa nāca no skolas, pat depresīva. Viņa nečīkstēja un nesauca skolu par stulbu, nepretojās un neprotestēja. Viņa cēlās katru rītu un, kā uz katorgu gāja uz skolu.
Kamēr es pati paliku mājās... Jo es jau 2009.gadā izkāpu no darba devēja- darba ņēmēja attiecībām, jo sapratu ka jēdziens ''brīvība''nav ar tādām savienojams. Viss šis laiks kopš 2009.gada ir mans ceļš pretī arvien lielākai brīvībai- soli pa solim. Bet ne manam bērnam...
Mani reāli mocīja duālas sajūtas- sirdsapziņa no vienas puses, prāta apsvērumi no otras.

Pagājušo vasaru Ieva bija gatava (un es arī), un mēs apzinājām visas tālmācības iespējas un variantus.  1.septembrī Ieva uz skolu neaizgāja.
Tas bija ne tikai pagrieziens viņas dzīvē, bet arī ļoti nopietns  manējā. Un, tas lielā mērā ir saistīts tieši ar brīvību! Tieši Ievas skola bija tā, kas mani/mūs turēja pie konkrētas vietas, pilsētas, režīma un grafika. Tagad mēs varam atrasties jebkur un darīt jebko!
Atbrīvojot savu bērnu, es atbrīvoju vēl vairāk arī pati sevi!
Izrādās, ka es jau sen esmu gatava dzīvot laukos un man nemaz nevelk uz pilsētu. Ka arī manī bija kaut kādas bailes pārraut to nabassaiti ar pilsētu....
Es ļoti daudz par šo visu domāju kopš pagājušā gada septembra...

Šodienas rakstā par mājmācību bija teikums, ka pārliekot bērnu no parastās skolas uz kādu alternatīvo, mēs tikai nomainam parasto būrīti pret zelta būrīti... Par to jau rakstīju arī savā pirmajā rakstā.
Mani novērojumi liecina, ka 95% vecāku nav gatavi spert konkrētus soļus, izņemot bērnus no skolas un tam ir vairāki iemesli:
- Pašu vecāku apziņa, izpratne un prāta rāmji nepieļauj šādu risinājumu.
- Apziņa un izpratne jau ir parādījusies, vecāki redz, saprot savu bērnu vajadzības un meklē alternatīvas skolas. Bet tās vienalga ir skolas. Lai arī ar bērniem atbilstošāku saturu, konceptu un emocionālo fonu.
- Vecāki nezina un nesaprot, kā atrisināt bērna socializēšanās jautājumu. Tāpat arī to, kas bērnu pieskatīs, kamēr paši darbā. Sistēmas darbā. Jautājums, kas ir aktuāls un prasās pēc reālām pieredzēm: vai vecākiem, kas vēl atrodas sistēmas darbā (katru dienu iet uz darbu pie kāda), ir iespēja savus bērnus no šīs sistēmas atbrīvot?

Cik esmu dzirdējusi, tad no sistēmas brīvi vai daļēji brīvi cilvēki savus bērnus nespiež tur līst iekšā.

Tas par vecākiem. Kas attiecas uz bērniem, tad sajūtās 70% ir tādu, kas ir ne tikai gatavi citām apmācību metodēm un risinājumiem, bet tas viņiem ir ļoti nepieciešams.
Jā, un vēl ir gana daudz tādu bērnu, kas nāk gūt veco enerģiju pieredzi. Viņiem patīk un viņi labi jūtās parastajās skolās. Viņi salīdzinoši labi adaptējās, pieņem sistēmu kā neizbēgamu modeli un mijiedarbojas ar to, kā nu prot. Man šķiet, ka viņi ir tie bērni ar spēcīgu garu un dvēseles misiju, kas  pieaugot būs tie, kas izgaismos un labos sistēmu no iekšpuses.
Bet, lielākā daļa bērnu, kam ir uzvedības traucējumi, agresīvas un destruktīvas emociju izpausmes, depresīvi un nomākti stāvokļi, ''pazušana'' virtuālajā pasaulē, - tie ir tie, kuri no sistēmas ar steigu ir jāglābj!

Atgriežos pie savas pieredzes ar Ievu. 
Viņa no Rīgas vidusskolas pārgāja uz tālmācības skolas 8.klasi. Mēs apbraukājām vairākas un izvēlējāmies to, kas šķita visadvancētākā ar dažādām papildus iespējām, kas nebija citur. 
Pašlaik saprotu, ka nav jēgas maksāt to summu, jo papildus bonusi, kas tur ir, neatsver to ciparu. Un, principā pat netiek izmantoti. Tādēļ mēs ar nākamo gadu pārejam uz parastu valsts tālmācības skolu, kur jāmaksā nav vispār.
Es plānoju nointervēt Ieviņu, lai viņa pati pastāsta, kas ir viņas dzīvē izmainījies, kā viņa jutās tad un, kā jūtās tagad. Kad būs- padalīšos.

No mammas skatu punkta es redzu brīnumainās pārvērtības :) Biju domājusi, ka mans bērns ir tāds kluss, noslēgts, kam grūti izveidot kontaktu ar klasesbiedriem, atrast draugus. Bērns, kurš ļoti cenšās labi mācīties, kam ir svarīgi kaut ko sasniegt, bet šī centība dārgi maksā- nespēja pavilkt visu atbilstoši prasībām, iekšējais konflikts, jo ir skaidra izpratne par to, ka lielākā daļa no tā, kas viņai jābāž galvā, ir kaut kas pilnīgi nevajadzīgs un nesaprotams.
Kā jau katram bērnam tajā vecumā ir ļoti svarīgi draugi, bet klasē un apkārtē tādu nav. Ir jāveido draudzība ar bērniem, kuriem ir absolūti citas vērtības un intereses, kas pašai šķiet muļķīgas, tikai lai kaut kāda draudzība it kā būtu...
Kur meklēt vienaudžus, kam ir līdzīgas vērtības, aizraušanās, sapņi, vēlme darboties, sasniegt kaut ko? Tajā skolā viņa to neatrada...

Nevaru teikt, ka pirmie mēneši mums pagāja viegli, jo mēs abas nezinājām, kas un kā. Kā būs, kā ies, vai izdosies. Jā, protams, pāriet no režīma, stingriem pienākumiem uz brīvību pašam lemt, kad un ko darīt, nemaz nav tik viegli...
Tā mēdz būt ar daudziem putniņiem, kuri visu mūžu nosēdējuši būrīti. Attaisot durtiņas, viņi nekur nelido. Vai izlaisti ārā, ātri atgriežas atpakaļ...
Pieaugušajiem lielākajai daļai šīs durtiņas ir īstenībā vaļā. Tikai prāta iedomās tās ir ciet... :) Bet bērnus būrītī tur pašu vecāki. Jo paši vienmēr tādā bijuši un domā, ka tā ir norma. Pasaules kārtība :)

Forumā, ko pašlaik vēlos ar dažiem domubiedriem kopā saorganizēt, es izstāstīšu par visām tām niansēm, kas ir saistībā ar tālmācības principu.
Uzreiz gan piebildīšu, ka ne tālmācība, ne mājmācība nav pilnīga aiziešana no Sistēmas. Bērni vienalga ir spiesti vairāk vai mazāk mācīties to, ko Izglītības Ministrija ir paredzējusi. 
Likums paredz, ka vecākiem ir pienākums nodrošināt šo izglītību, un mūs var saukt pie atbildības, ja to nedarīsim. 
Pētījumi liecina un es piekrītu, ka pieaudzis cilvēks saglabā un dzīvē pielieto 12% no tā, ko apguvis skolā (līdz 12.klasei). 
Man ir divi bērni un es varu apgalvot, ka pat vadot uzņēmumus, kur ir jāpārrauga finanses, 5.klases matemātika dzīvē nav nepieciešama. Ir jāiemācās rēķināt, lasīt un rakstīt. Valodas, protams. Un ļoti ir nepieciešamas lietas, kas patiešām sagatavo bērnus dzīvei. Par fizisko un radošo nerunāšu, jo tās pāris stundas nedēļā, kas skolās tiek tam atvēlētas ir vienkārši katastrofa Dvēselei, kas ir radoša pēc būtības.
Lai vai kā, svarīgs ir rezultāts, kādu es vēroju tagad, kad tālmācībā ir pagājis tikai pusgads. Izrādās man ir ārkārtīgi komunikabs, ar izcilu humora izjūtu apveltīts bērns, kurš raksta grāmatu (angļu val) un publicē to kaut kādā jauno autoru portālā, mācās ģitāru, zīmē, pamēģināja džudo, plāno vēl viskaut ko... Ir tik daudz iespēju un interešu, ka ierīces un viss, kas ar tām saistīts arvien vairāk atbīdās uz otru plānu... Beidzot ir sākusies īsta dzīve! Nekādas miņas vairs no intravertās, sagurušās un bēdīgās Ieviņas!

Kas attiecās uz alternatīvajām izglītības iestādēm un metodēm, es domāju, ka tās ir vēl vajadzīgas pārejas periodam, kas var ilgt pat pāris desmitgades. Tas ir saistīts ar vecākiem, kas ir ļoti dažādās pozīcijās gan apziņas līmenī, gan tīri ar savām fiziskajām iespējām.

Daudzi baidās, ka bērniem pietrūks socializācijas, par ko pat psihologi saka- nevienam cilvēkam nav nepieciešama socializācija 8 stundas dienā! Ir pulciņi, ir dažādas nodarbības, ir bērnu un jauniešu klubi, dienas centri... Ja meklē, tad atrod.
Jā, manuprāt, ir ļoti bēdīgi ar pulciņiem dienas laikā, bet tieši tas ir tas, par ko es ļoti domāju un meklēju domubiedrus. Vajag tikai telpas 2-3x nedēļā pa dienu un kādus 10-20 tālmācības/mājmācības bērnus sapulcēt kopā, lai to arī šo jautājumu atrisinātu!
Man šķiet, ka pašlaik ļoti svarīgi ir atrast vienam otru. Apzināt visus, kas jau dara kaut ko šajā virzienā- dibina skolas, pulcē domubiedrus, kam ir idejas, piedāvājumi un vēlme darboties savā un savu bērnu labā...
Es zinu, ka tādu vecāku ir ļoti daudz, kas katrs savā stūrītī un ciemā cīnās, dara, mācās un mēģina gan sadarboties, gan pretstāvēt sistēmai...
Būtu ļoti vērtīgi satikties klātienē. Un, jau ir konkrēta nedēļas nogale martā (10. un 11.) un plāna uzmetums. Gan tie, kas vēlētos atbraukt, piedalīties, meklēt domubiedrus un risinājumus, gan tie, kas nevar atbraukt, bet ir, ko teikt par šo tēmu, lūdzu ieraksties ŠEIT. 
Varbūt uz šī pamata radīsies arī kāda virtuālā grupa, vietne, kur vēlāk turpināt iesākto.
Lūdzu atzīmē sev zināmos cilvēkus, kas jau darbojas šajā jomā, padalies ar informāciju, piedāvā savas idejas 2 dienu programmai utt.

Uz šo brīdi ir skaidrs, ka man pašai būs divas tēmas. Par brīvību iekšējo un ārējo, par iespējām maksimāli attālināties no Sistēmas un personīgā pieredze divu bērnu audzināšanā par brīvām personībām.
Sarmīte Ausekle, pedagoģe un cilvēks ar milzīgām zināšanām šajā jomā dalīsies informācijā par dažādām pieejām un risinājumiem, kā arī par savu personīgo pieredzi ar bērnu mājmācībā.
Sarmīte, strādājot skolās, ir redzējusi visas puses un skatījusies ar redzošām acīm.
''Ja vecāki redzētu, ks notiek skolā īstenībā,  vismaz 50% i tuvu skolai nelaistu savus bērnus! Viņi pat nenojauš, kā izturās pret viņu bērniem ne tikai citi bērni, bet arī skolotāji...''

Tas pagaidām tāds idejas ieskicējums tikai.

Kad jau pieteiksies interesenti, tad saliksim un divu dienu programmu un jau tagad zinu, ka būs ļoti vērtīgi. Forums notiks Vidzemes Retrītu Centrā un būs bez noteiktas maksas... Būs ne tikai informatīvā undiskusiju daļa, bet arī kopējs pārgājiens, vakara sadziedāšana u.c. :)

Šo rakstu vēl papildināšu ar pieredzēm, ko Jūs atsūtīsiet (uz ko ceru!) Lai top! Esam!

Pieredzes, ar kurām man ir padalījušies gan vecāki, gan bērni:



SIGNE

Par tālmācību. Mani divi bērni ir beiguši vidusskolu tālmācībā. Dēls, dēļ sporta, meita dēļ mobinga skolā. 

Priecājos, ja aktualizē kāds šo jomu, man patiešām, patiess prieks par Jūsu darbošanos šajā virzienā. Īsumā par plusiem
1)nav jāatrodas disfunkcionālā, demotivējošā, emocionāli vardarbībā vidē - skolā;
2) produktīvs mācību darbs, 
3) noturīgākas, pilnvērtīgākas un plašākas zināšanas, 
4) nesagrauts pašvērtējums un pašcieņa, dēļ mobinga ,dēļ kavējumiem ( dēla gadījumā sacensības un treniņi ārpus LV)
 5) netieši apgūtas laika un pienākumu plānošanas prasmes

Mīnusu NAV

Rezultāts - pašapziņa, zināšanas, ticība savām spējām, labas sekmes, motivācija turpināt mācīties, labas perspektīvas ...Dēls strādā jau zobārstniecībā, turpinās mācīties RSU. Meita - stjuarte, mācās BSA
Vidusskolas beigšana tālmācībā viennozīmīgi ir prognozējama ar labākiem rezultātiem nekā parastā skolā , pirmklaŗt , dēļ individuālās pieejas, tomēr. Praktiski, neierobežotā iespējā ( līdz valsts eksāmeniem) uzlabot sekmes korekti un mērķtiecīgi. Parastās skolā viss visiem ir vienalga. Un nekādas skolotāju motivācijas nav skolēnam līdzēt uzlabot sekmes, pretēji tālmācības modelim.


JANA

Man dēls mācas tālmācību no vidusskolas , jo 10 klasē nevarēja vienoties par laikiem , ko veltīt hokejam. Biju ļoti nobažijusies par tādu izvēli, jo nav no tiem apzinīgākajiem un atbildīgākajiem. Kad pabeidza 10- to, nolēmām atkal skolu tikai nomainīt, tad nu direktors visas labās tālmācības atzīmes dalija uz divi un teica, ka būšot jāsasparojas.
Rezultātā atkal citas skolas izvēle nomācījās tieši divas dienas, nevarēja pieņemt regulēšanu un atkal tiecās uz iekšējo brīvību . Tā nu pabeidza ari 11. klasi tālmācībā . Atzīmes 7,8 ,neviens īpaši neskraida pakaļ, sūdzības nav bijušas vai kādas konfliktsituācijas, pats tiek ar visu galā un citi apzinīgākie beidz pat divus mācību gadus vienā un tālāk studē ārzemēs,..
Kā uz tādu diplomu skatās- nezinu, bet svarīga jau ir pašu attieksme un manam bērnam motivāciju mācīties sniedz iekšējā brīvības sajūta . Paļaujos un uzticos un būs arī vidusskolas diploms kabatā. Ja vecāki seko sirdsbalsij, arī bērnam to nevar liegt. Nu kaut kā tā !!! Lai veicas !!!



Kristofers

Mācos gan tikai gadu, bet diezgan daudz ko varu pateikt. Ja cilvēks vieglāk mācās patstāvīgi un bez apkārtējo palīdzības, tad tālmācība ir superīga opcija. Manā gadījumā - es parastu skolu uzskatu par lieka laika tērēšanu - es labprātāk aizbraucu uz laukiem vai pastaigāju pa mežiem. Gan ir lietas, kuras varētu saukt par mīnusu un plusu - man pašam ejot tālmācībā ir ļoti daudz brīvā laika. Ja ir plāns iestāties tālmācībā, tad ir jābūt plānam un idejām, ko Tu varētu darīt brīvajā laikā. Vai arī ir jābūt lielai interesei iet un meklēt šo 'kaut ko'. Protams mīnusu varētu teikt kontaktu ar skolotājiem - tas gan skolās atšķiras, bet R1TV ar skolotājiem var kontaktēties caur Skype, E-pastu vai reizi mēnesī braucot uz klātienes konsultācijām. Kā arī jāskatās uz sistēmu - R1TV pārbaudes darbi tiek atsūtīti uz internetu un Tu vari mierīgi atrast visu google un izmantot visus līdzekļus, bet jārēķinās, ka 12. klases eksāmenu būs jāliek uz vietas. Takā - ja iestājoties esi pārliecināts/a, ka vari apgūt vielas bez apkārtējo palīdzības vai ar limitētu palīdzību un zini ko Tu darīsi brīvajā laikā, tad uz priekšu. Ja nu vēlies vairāk info, tad būtu foršāk ar tiešiem jautājumiem - Kas? Kā? utt. 

Laura

Esmu absolvējusi Rīgas Tālmācības vidusskolu. Noteikti iesaku, ja jaunietis spēj pats sevi motivēt mācīties un sekot līdzi savam režīmam. 
Pēc šīs vidusskolas absolvēšanas ar izcilību pabeidzu universitāti Lielbritānijā uzņēmējdarbības jomā, bet pēc tās iestājos budžetā un veiksmīgi absolvēju Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. 
Mācoties tālmācībā paspēju paceļot, iemācīties tautasdejas tādā līmeni, lai dejotu dziesmu un deju svētkos, strādāju un nokārtoju autovadītaja tiesības. 
Iesaku tieši šo skolu, jo viņi ir paši pirmie un lielākā skola tālmācībāabsolventu ziņā. Piemēram, mācījos vienā klasē ar atlēti Lauru Ikaunieci Admidiņu.



Solvita

Par tālmācības skolu. Ļoti labi materiāli, atbalsts, videolekcijas! Bet pašam daudz jāmācās, jāievēro grafiks un termiņi, jo par katru kavējumu, nenokārtotu ieskaiti ir jāmaxā! Viss atkarīgs, cik motivēts, atbildīgs, patstāvīgs un disciplinēts ir pats bērns. Mana meita vidusskolu pabeidza divos gados un ar ļoti labām sekmēm. Šobrīd veiksmīgi studē Lielbritānijā.









-->

2 komentāri:

  1. Paldies Jums, Inta, par apņemšanos mainīt bērnu nākotni (kā arī vērtīgajām grāmatām un izglītojošajiem pasākumiem)! Lai arvien vairāk būtu tādu kā Jūs!
    Es, tāpat kā Jūsu meita, uzskatu sevi par sistēmas upuri, bet to sāku apzināties tikai studiju pēdēos gados. Skolu pabeidzu kā teicamniece, apzinīgi pakļaujoties sistēmas prasībām. Pēc tam, protams, devos uz augstskolu, jo visi gudrie un kaut ko dzīvē sasniegt gribošie tā darīja, kaut gan nebija skaidrības, ko gribas apgūt. Lēmumu par studiju virzienu manā vietā izdarīja iekļūšana budžetā, kur, protams, nekas cits atkal neatlika, kā pakļauties sistēmai un pelnīt labas atzīmes, lai noturētos budžetā, un neapgrūtinātu savus vecākus vai sevi ar liekiem izdevumiem. Augstskolu absolvēju (jo tālāk biju tikusi, jo absurdāk, protams, likās to pamest), bet tagad uzskatu tos par 4 pazaudētiem dzīves gadiem, kuru laikā spiestā kārtā kalu galvā lietas, kuras neinteresēja, un drebēju par atzīmēm, kurām nebija nekādas nozīmes. Kopš absolvēšanas brīža pagājuši nu jau gandrīz 5 gadi, pieci neapmierinātības un šaubu pilni gadi, jo pašai skaidrs, ka dzīvē gribas iet radošo, māksliniecisko ceļu, bet teicamnieces sindroms un radinieki nepārtraukti izdara spiedienu meklēt "kārtīgu" darbu, atbilstošu iegūtajai izglītībai utt. Neklausīties citu viedoklī ir ļoti grūti, bet esmu pārliecināta, ka darbs birojā katru dienu no 8 līdz 17 nav priekš manis, negribas tā atsēdēt savu dzīvi, kalpojot papīriem, valsts institūcijām vai atbalstot, piemēram, lieku lietu radīšanu, kas tikai piesārņo dabu un mums pašiem neko labu nedod.
    Ilgu pārdomu rezultātā nonācu pie secinājuma, ka ļoti noderīgs, bet tai pat laikā radošs amats ir bērnudārza auklītei/skolotājai. Pamēģināju, bet, sastaptās realitātes dēļ, ilgāk par dienu tur neizturēju... Šķita, ka mūsdienās situācija būs savādāka, nekā nostāstos par padomju laiku dārziņiem, īpaši jau privātajā, kuram vecāki maksā diezgan lielas summas par savu dārgumiņu pieskatīšanu un izglītošanu. Bet realitāte ir skumja - tieši bērnudārzā mazie, mīļie, labi audzinātie bērniņi tiek pārvērsti par sistēmas zaldātiņiem, kuriem šķīvi jāizēd tukši, krūzes jāizdzer sausas, jāčurā, kad liek, nevis gribās, jāspēlējas tikai pie galda, nevis jāvazā mantas pa grīdu utt. Ja vien vecāki zinātu, kādam armijas režīmam viņu mazie pasaules pētnieki tiek pakļauti... Tāpēc priecājos par sistēmas noliedzēju kustības attīstību, par līdzfinansējumu privātajām auklītēm, par mājdārziņiem un "Iespējamo misiju". Katrā ziņā pārmaiņas ir jāsāk no bērnudārziem, kur bērnu psihe tiek iedragāta jau pirms skolas :(
    Dace

    AtbildētDzēst
  2. Man ir stāsts, kā bērnu skola pati pie mums atnāca. Man riebās skola, asociācija- stress, kontroldarbi, izsaukšana pie tāfeles, mājas darbu pārbaude, attiecības ar klases biedriem. Viss radīja spriedzi un satraukumu. Plus skolotāji netic, neklausās. Bija arī brīnišķigi skolotāji, kas ļāva atslēgties no kopējā fona un vēlēties, lai stunda ilgst vēl nedaudz ilgāk.
    Tad nāca informācija par Tautskolu 99 baltie zirgi, redzēju kādu pedagogu tikšanos, kur runāja O.Rode un bija sajūta, ka šī ir skola maniem bērniem. Šī skola neaplauzīs spārnus, veicinās iniciatīvu, atzīs katra bērna vajadzības un atbalstīs viņa zinātkāri. Klusībā lauzīju galvu, kā iekārtot dzīvi, lai varētu pārcelties uz Drustiem, vairākas reizes pārrunājām ar vīru, bet bez reāla plāna.
    Un tad biju līdzās cilvēkiem, kas veidoja skolu saviem bērniem. Pēc sākotnējās idejas, uz līdzīgiem principiem kā Tautskolai 99 baltie zirgi. Bet notika tā,ka tomēr skola dzīvo savu dzīvi, cik es zinu:) Meita pabeidza 2.klasi. Gaida 1.septembri, saka, ka mīl skolu. Dēlam priekšā 1.klase.
    Viss nav tā, kā biju sapņojusi. Lai arī alternatīva, bērniem draudzīga, bet tomēr skola, sistēma. Laikam pārāk liela, lai plūstu dabīgā ritmā. Meita iekļaujās sistēmā, izaicinājums drīzāk ir attiecības ar vienaudžiem, ne mācības. Šo divu gadu laikā ir kļuvusi apzinīgāka, apņemšanās ir augusi, pašapziņa neur nav pazudusi. Mācīties prieks vēl joprojām ir klātesošs un sajūta, ka viņai izdodas arī nav pazdusi.
    Kā ies dēlam, vēl nezinu. Viņš ir ļoti jūtīgs, sistēma viņu dzen stresā. Viņš pakļaujas, pat pārlieku.
    Tālmācība būtu labs risinājums, kad tiks pabeigta 6.klase. Pagaidām es neesmu gatava. Katrā ziņā labprāt pasekošu līdzi citu vecāku pieredzei. Un nēsāšu šo domu par tālmācību sevī. Tāpat kā kādreiz nesāju domu par citādu soklu saviem bērniem :)
    Ilze

    AtbildētDzēst