Ejot pa savu ceļu, ir zināmas priekšrocības, jo es pati veidoju savu realitāti pastāvīgi izvēloties, kādā
Tā ir zināma komforta zona, ko pati sev esmu radījusi, lai norobežotu sevi no tās pasaules, ko dažkārt izjūtu kā neatbilstošu savām vibrācijām, savam redzējumam un izpratnei par to, kādā pasaulē gribētos dzīvot.
Esmu izveidojusi savu Miera Ostu, savas Dvēseles Oāzi, kur tik ļoti gribās atrasties visā pārējā laikā starp semināriem un pasākumiem. Un negribās neko citu. Negribās citu realitāti.
Tomēr tā pastāv. Un mēdz vai nu par sevi skarbi atgādināt, ielaužoties tavā Miera ostā, vai arī tu jauši vai nejauši nokļūsti vietās, kur 3D Realitāte parādās visā spozmē...
Situācijas, ar kurām esmu saskārusies gan sarunās, gan vērojumos, gan, diemžēl, arī pati uz savas ādas, ir likušas krietni aizdomāties un blociņā atzīmēt vairākas tēmas rakstiem blogā.
Šodienas raksta tēma izkristalizējās kādā sarunā ar sievieti, kad runājāmies par mūsu abu ģimenēm gan velkot paralēles, gan pārspriežot atšķirības. ''Tu un Krista (p.s.-mana meita) esiet cīnītājas, bet mēs tādi neesam...''- viņa rezumēja...
Es aizdomājos, kas rada mūs par cīnītājiem? Kādēļ ir cilvēki, kas vienmēr iet uz priekšu, krīt, ceļās un atkal iet. Meklē iespējas un jaunus ceļus, risinājumus un pieejas. Un, kādēļ tik daudzi tikai fantazē, sapņo, grib, bet nesper reālus soļus savu sapņu virzienā? Daudzi no viņiem ar laiku kļūst par profesionāliem ''gaudotājiem'', kam viss ir slikti, dārgi vai stulbi.
Kādēļ aktīvo savas dzīves realizētāju paliek mazāk, bet pasīvo- vairāk? Vai gadījumā tas nav lielā mērā saistīts ar to, ka vecākās paaudzēs reti kurš izspruka no grūtībām, pat ciešanām bērnībā, nerunājot jau par veselīgu psiholoģisko vidi vai materiālo labklājību? Pati dzīve piespieda cīnīties.
Tagad lielais vairākums ir iestrēdzis savā personīgajā ''vāveres ritenī'', no kura nav drosmes izkāpt. Ir miljons aizbildinājumu, atrunu, iemeslu, kādēļ nevar izkāpt. Labākajā gadījumā ir bijuši pāris neveiksmīgi mēģinājumi, kas bailes ir padarījuši vēl lielākas. Daudzajiem pasaules varenajiem ir bijuši vajadzīgi simtiem mēģinājumu, vilšanās, bankrotu, neveiksmju, izgāšanos, un tikai uz 101 reizi varbūt ir izdevies tikt savā sliedē, atrast savu lietu, savu aizraušanos, savu dzīves mērķi, savu Īsto Sapni. Tomēr vairākums nemaz nepamēģina, vai arī pēc pirmajām neveiksmēm, atmet ar roku, aizbildinoties ar likteni, Dieva gribu, savu nevērtību, nesaprotot, ka Dievam mūs vispirms ir jāuztrenē priekš Lielā Aicinājuma...Jāuzasina mūs kā zīmuli, nodrāžot visu lieko, nevajadzīgo, izveidojot unikālu instrumentu, kas izkrāsos šo pasauli savā īpašajā, tikai tev vienam piemītošajā veidā.
Tagad lielais vairākums ir iestrēdzis savā personīgajā ''vāveres ritenī'', no kura nav drosmes izkāpt. Ir miljons aizbildinājumu, atrunu, iemeslu, kādēļ nevar izkāpt. Labākajā gadījumā ir bijuši pāris neveiksmīgi mēģinājumi, kas bailes ir padarījuši vēl lielākas. Daudzajiem pasaules varenajiem ir bijuši vajadzīgi simtiem mēģinājumu, vilšanās, bankrotu, neveiksmju, izgāšanos, un tikai uz 101 reizi varbūt ir izdevies tikt savā sliedē, atrast savu lietu, savu aizraušanos, savu dzīves mērķi, savu Īsto Sapni. Tomēr vairākums nemaz nepamēģina, vai arī pēc pirmajām neveiksmēm, atmet ar roku, aizbildinoties ar likteni, Dieva gribu, savu nevērtību, nesaprotot, ka Dievam mūs vispirms ir jāuztrenē priekš Lielā Aicinājuma...Jāuzasina mūs kā zīmuli, nodrāžot visu lieko, nevajadzīgo, izveidojot unikālu instrumentu, kas izkrāsos šo pasauli savā īpašajā, tikai tev vienam piemītošajā veidā.
Saruna skāra mūs pašus un mūsu bērnus. Un vilšus vai nevilšus, es atmiņā atsaucu visus tos cilvēkus, kas manā izpratnē, ir guvuši panākumus, sasnieguši savas personīgās virsotnes. Cilvēkus, kas tāpat kā visi mēs, saskaras ar grūtībām, problēmām, ciešanām, nodevību, utt.- ar visu to, ko dēvējam par Dzīves skolu.
Vairākiem no šiem cilvēkiem es zinu bērnības stāstus, kuri pilnīgi noteikti nav par ''Laimīgo zemi''. Dzīve viņus rūdījusi jau no pirmajiem soļiem.
Daudzi no mums, īpaši tie, kas piedzīvojuši sūro bērnību, vēlas savus bērnus maksimāli pasargāt no grūtībām, trūkuma, darba, pienākumiem... Un, kas sanāk? Visbiežāk šie siltumnīcas stādiņi izaug nepiemēroti izstādīšanai atklātā laukā. Viņi negrib iet prom no vecāku mājām, uzņemties atbildību par savu dzīvi, finansēm, par saviem lēmumiem. Pat ja vēlas, nespēj. Jo neprot.
Cik, gan es pati ilgi esmu mocījusies ar vainas sajūtu, zinot, kam nācās iziet cauri maniem bērniem, manas dzīves peripētiju rezultātā, redzot tās rētas, kas viņās palikušas un to, ka dziedināšanas process vēl nav galā. Tomēr es jau redzu, ko tas viņām ir devis no otras puses- kādas rakstura īpašības, kādu rūdījumu, kādu izpratni par dzīvi, viedumu, redzējumu, atbildību un patstāvību. Viņām jau tagad ( 13 un 20 g.v.) ir ne tikai sapņi un mērķi, bet viņas jau tos piepilda vienu pēc otra. Protams, ir kļūdas, klupieni un kritieni, kas rada tik vērtīgo pieredzes bāzi... Tomēr zinu, viņas ir Cīnītājas...
Dabā kā ir iekārtots? Izdzīvo stiprākais. Tikko piedzimuši kucēni jau cīnās par to, kurš tiks pie ēšanas pirmais. Tas, kurš ir aktīvākais un neatlaidīgākais, tas iegūst visvairāk un attīstās visātrāk. Paskaties apkārt, to var vērot jebkur. Augu selekcionāri izvēlās spēcīgākās šķirnes, spēcīgākie tēviņi uzvar par tiesībām turpināt sugu, neatlaidīgākie cilvēki gūst panākumus biznesā, sportā, mākslā...
Cik vijolspēles stundu, cik sporta treniņu, cik kļūdu un vilšanos ir bijis pirms kāda cilvēka vārds ir kļuvis pazīstams?
Neskaitāmas izgāšanās, neveiksmes, kļūdas, vilšanās ir gatavojušas ceļu Panākumiem.
Nevispārināšu, jo droši vien ir cilvēki, kas jau iepriekšējā dzīvē ir sagatavojuši platformu saviem panākumiem, šajā jau ejot pa gludu ceļu. Un ir arī tādi, kurus grūtības ir uzvarējušas- tie ir iestrēguši vai padevušies. Nodzisuši.
Tādas ir manas pārdomas, kas lielā mērā skar to, kā mēs audzinām savus bērnus. Vai ir pareizi viņiem iedot visu, kas mums pašiem reiz trūcis? Pasargāt, izolēt no realitātes, viņu vietā pieņemt lēmumus, risināt viņu problēmas, radot maksimāli komfortablus apstākļus?
Varbūt reiz tik ļoti ienīstās biešu vagas ir devušas kaut ko ļoti pielietojamu un vērtīgu tālakājā dzīvē?
Varbūt pastāv korelācija starp grūtībām, kas pieredzētas bērnībā, un panākumiem pieaugušo Dzīvē?
Varbūt mums ir vairāk jādomā, kā veselīgi iepazīstināt savu bērnu ar reālo dzīvi, pienākumiem, atbildību un grūtībām jau mazotnē, nevis jārada mākslīga, komfortabla vide, kas spēj radīt vien pasīvu patērētāju?
Cik liela ir mūsu audzināšanas/attieksmes/izpratnes loma tajā, vai mūsu bērns spēs augt, ziedēt un diet atklātā laukā?
Vai ir iespējama attīstība bez šķēršļiem un grūtībām?
Noslēgumā...
Tādas ir manas pārdomas, kas lielā mērā skar to, kā mēs audzinām savus bērnus. Vai ir pareizi viņiem iedot visu, kas mums pašiem reiz trūcis? Pasargāt, izolēt no realitātes, viņu vietā pieņemt lēmumus, risināt viņu problēmas, radot maksimāli komfortablus apstākļus?
Varbūt reiz tik ļoti ienīstās biešu vagas ir devušas kaut ko ļoti pielietojamu un vērtīgu tālakājā dzīvē?
Varbūt pastāv korelācija starp grūtībām, kas pieredzētas bērnībā, un panākumiem pieaugušo Dzīvē?
Varbūt mums ir vairāk jādomā, kā veselīgi iepazīstināt savu bērnu ar reālo dzīvi, pienākumiem, atbildību un grūtībām jau mazotnē, nevis jārada mākslīga, komfortabla vide, kas spēj radīt vien pasīvu patērētāju?
Cik liela ir mūsu audzināšanas/attieksmes/izpratnes loma tajā, vai mūsu bērns spēs augt, ziedēt un diet atklātā laukā?
Vai ir iespējama attīstība bez šķēršļiem un grūtībām?
Noslēgumā...
...Mans kaimiņš ir paņēmis jaunu suni, droši vien vēl pusaudzi un, kā (diemžēl) laukos pieņemts ir pielicis to pie ķēdes. Viņš gaudo un smilkst jau mēnesi. No sākuma tās bija nerimstošas ne mirkli vaimanas un bēdas par zaudēto brīvību, tagad jau ir arī klusas samierināšanās brīži, kam seko izmisīgas un cerību pilnas gaudu ārijas. Viņš nepadodās, šis suns. Viņš cīnās par savu Brīvību.
Ja viņš būtu jau jau no bērnības bijis īsā pavadā, tad nebūtu šīs cīņas- viņa pasaule būtu tik tālu, cik kāds būtu izlēmis iemērīt. Viņš necīnītos...
Samīļoju visus Lielajā Pērkonu laikā! :) Lai brīnišķīga vasara! Inta
P.s. Par to, kā tas, ko šeit domāju ar terminu ''cīnītāja'', kā tas iet kopā ar sievišķību un paļaušanos, vai ''jāpagriež otrs vaigs'', - tēma sekos! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru