Zelta vecmāmiņas un dzīves jēga pēc 40...

Labrīt, skaistajā pirmdienā! Man tā ir skaista, jo izvēlējos no laukiem nebraukt uz Rīgu, jo vienkārši

to nespēju- šis laiks laukos ir fantastisks! Un gribās vēl pakavēties pagājušās nedēļas notikumu pēcsajūtās, rušinoties pa lauku...nedomājot par nākamā cēliena lietām!

Šoreiz nebūs garā raksta, vien nelielas pārdomas. Grāmatā šo tēmu neieliku, jo nebiju paspējusi savākt pietiekami daudz pārbaudošās informācijas.

Tēma, par kuru meklēju informāciju ir sekojoša. Kādēļ daba ir iekārtojusi tā, ka sievietēm pēc produktīvā cikla izbeigšanās ir vēl pusmūžs priekšā, ja dzīvnieku pasaulē pēc klimaksa iestāšanās drīz seko arī nāve? Protams, antropologiem un ģenētiķiem ir savas versijas un koncepcijas.

Manējā ir vienkārša. Dvēsele te nāk apgūt mācībstundas, kurām iesākumā ir vajadzīgas duālitātes mācības, sava ķermeņa pieredze, sugas turpināšana utt. Tikai pēc tam, kad pēcnācēji izaudzināti, bija iespēja cilvēkam sākt iet savu Dvēseles, garīgo ceļu...

Ir daudz tautu un cilšu tradīcijās, ka šamanisma prakses, rituālus utml. lietas, drīkstēja veikt tikai tās sievietes, kurām bija beigušās mēnešreizes. Aptuveni 42 gadu vecums, kas atbilst arī Saturna 7 gadīgo ciklu maiņai, ir tas, kad daudzām/iem atveras dziedinieciskās vai redzēšanas spējas.

Vēl 3 gadus atpakaļ pārliecinošais vairākums manās nodarbībās bija sievietes 35+. Tagad nu jau droši varu teikt, ka tas tā nav. Mostās visas Dvēseles, kas to ir ieplānojušās, neatkarīgi kādā vecumā patlaban atrodas. Tomēr manai paaudzei tas bija aktuāli, un domāju, ka vēl joprojām ir daudz cilvēku, kam šī Dvēseles atmoda sāksies kopā ar dabīgo fizioloģisko dzīves ritmu. Tāpat kā bija un būs tādi, kam tas nesāksies šajā dzīvē vispār.

Meklējot informāciju un skaitļus par dzīvnieku (t.sk. pērtiķu kā tuvāko radinieku) dzīves ilguma/produktīvā vecuma attiecību, uzdūros kādam rakstam par to, cik savā ziņā unikāls, tikai cilvēkiem raksturīgs ir šis dzīves posms, kad bērni ir izaudzināti un palaisti savā dzīvē.

Vecmāmiņu un vectētiņu vecumposms, kas gan vairāk ir paredzēts pašizaugsmei, garīgai attīstībai, pašrealizācijai un saiknes nodibināšanai ar Dvēseli. Tomēr nevar izslēgt vecvecāku nozīmi mazbērnu audzināšanā. Pat ne audzināšanā, drīzāk vērtīborientieru radīšanā, garīguma virziena rādīšanā, bet, galvenais, mīlestības plūsmas apmaiņā...

Vecvecākiem ir vairāk laika runāties ar bērniem, vairāk vieduma, miera un dzīves prasmju, mazāk aizņemtības, stresa un materiālisma...

No vienas puses mani nedaudz satrauc drīzā iespēja nokļūt vecmāmiņas statusā, bet no otras puses tā ir ļoti īpaša loma...  :)

Man ļoti patika šis raksts:

http://www.odnako.org/magazine/material/babushki-kotorie-spasut-mir/

Un nobeigumā: es zinu tik daudz jaunas, skaistas, viedas, jautras, fantastiskas vecmāmiņas, ka tiešām tas liek domāt par to, ka šis ir Vecmāmiņu Zelta laikmets!

Lai Jums brīnišķīga nedēļa!!!