Piedzīvot Krimu (pēcceļojuma sajūtās...)
Grūti uzsākt rakstīt, kā nekad, jo tik spēcīgas emocijas, sajūtas, noskaņas, pēcgarša, kā Krimas
braucienam, nav bijusi nekad....par atbraucot no Tanzānijas, Āfrikā....
Šis būs ne tik daudz raksts par Krimas zemi, dabu un cilvēkiem, kas arī ir apraksta vērti, bet gan par tieši šo sakrālo ceļojumu- retrītu.
Šis bija otrais, manis organizētais un vadītais ceļojums ar mērķi, ne tikai redzēt, un iepazīt citu zemi, bet arī apmeklēt īpašās spēka vietas, sakrālās un senās svētvietas, sajust īpašo saikni caur attālumu, laikmetiem un cilvēkiem. Sajust šīs telpas (vietas, laika, cilvēku) enerģētiku, savienoties un mijiedarboties, tādā veidā iedarbinot veselu virkni iekšējo un ārējo procesu gan visā grupā, gan katrā tās dalībniekā atsevišķi.
Varu tikai nojaust visa šī procesa lielumu un nozīmīgumu, jo tikai tas, kas izpaudās fiziskajā plānā, bija uztverams kā īsti brīnumi. No kā varu spriest, ka smalkajos līmeņos tas ir bijis īsts apvērsums katra dalībnieka dzīvē. Šīs nepilnas 10 dienas ir kvantu lēciens,- it kā būtu nodzīvota vesela dzīve.
Bija viss- grūtības, fizisks pārgurums kāpjot kārtējā virsotnē, neiedomājams prieks to sasniedzot, un sirds gaviles ieraugot elpu aizraujošos skatus, kas paveras acīm. Bija arī piedzīvojumi, jauni draugi, dzīvīgas sarunas, vīns, drudžaina iepirkšanās, Melnā jūra, trakas dejas, asaras, lūgšanas, mūsu Tautasdziesmas, meditācijas, attīrīšanās, atbrīvošanās, brīvības un bezgalīgas mīlestības sajūta pret visiem un visu...
Vēlos pateikt tiem, kas brauks nākamajos ceļojumos- esi gatavs pārmaiņām, esi gatavs ļauties,
nebremzēt, atbrīvoties, ļaut vaļu asarām, priekam, apskāvieniem, kaislei, mīlestībai, dziesmai...esi gatavs būt pats, beidzot, starp Savējiem. Jo zini, nevienu šādā grupā neieved tāpat vien, atliek tikai pabrīnīties, cik ļoti gudri un tālredzīgi, tur Augšā viss ir sakārtots. Es ticu, ka tas darbs, kas tiek paveikts šādā grupā, šādā ceļojumā ir vismaz gada (droši vien, ka kādām veselas dzīves) individuāla darba vērts.
Katrs piedzīvotais mirklis bija piesātināts, dziļš, spēcīgs un īstenībā, vārdos neizsakāms...
Kādēļ Krima?
Nesen izlasīju Rūtas Muktupāvelas rakstu par to, kā lietuvieši uztver latviešus un otrādi. Izrādās jau
izsenis mūsu kaimiņi ir latviešus uzskatījuši par dziednieku, reģu un viedo zemi. Domāju, ka latvieši paši to sajūt. Līdzīgi ir ar Ukrainu. Ukrainā visos laikos ir bijusi lielākā viedo un redzīgo ļaužu koncentrācija slāvu tautu vidū... Varbūt šis fakts, varbūt kāda iekšējā sajūta bija tā, kas lika man meklēt Mistēriju lektorus tieši tur.
Tā es atradu Ruslanu. Bezgala viedu, gudru un dziļu, spēcīgu un aizrautīgu visā, ko dara... Teikt, ka nebija viegli viņu pierunāt vadīt mūsu grupu vai braukt ar semināriem uz Latviju, ir nepateikt neko! Lai arī tobrīd uz Latviju braukt viņš atteicās, caur mūsu sarunām es jau biju sajutusi Krimu. Burtiski dienas laikā, es sajutu, ka vēlos būt tur, piedzīvot šo zemi, ar tās raibo vēsturi, dažādo dabu, skaisto, spilgti zilo jūru, ļaudis, kuros savienojušās vairākas ļoti senas kultūras, apmeklēt kaut dažas no daudzajām enerģētiskajām Spēka vietām...un saprast, kādēļ tieku tur vesta...
Tāpat kā braucienā uz Armēniju, es tikai pajautāju: ‘’kas brauc ar mani?’’, un šoreiz tie bija 24 manas dvēseles radinieki, kurus šobrīd, kad rakstu mīlu no visas sirds, esmu laimīga, ka man bija dota šī iespēja būt tieši ar viņiem kopā, ka ļāvāmies būt, ļāvāmies būt skaisti savā patībā... Kopā. Kā viens veselums. Uzticoties, atbalstot, priecājoties, mīlot un daloties.
Krima ir skaista. Tik skaista, ka tiešām kļūst žēl katra, kas to nav redzējis. Krima ir bagāta. Ar skaistumu, izcilām personībām, senu civilizāciju atstātajām pēdām, mākslu, kultūru un ļaudīm. Krima ir garīga, pārpilna ar Jaņ enerģētiku, kas ir Tēva enerģija. Krimā pat pareizticība ir pārpasaulīga, un ārpus pierastajiem rāmīšiem esoša.
Īsumā par redzēto, jo viss pārējais ir par pieredzēto.
Pirmās dienas dzīvojām Fiolenta līcī, netālu no Sevastopoles, vietā, kur uz Jašmas pludmali bija jānokāpj pa slavenajām 800 pakāpienu kāpnēm. Lai cik tas arī biedējoši skanētu, katrs pakāpiens ir tā vērts dēl skatiem, kas paveras ik uz soļa.
No šejienes tad arī braukājām uz Bahčisarajas svētvietām, klosteriem, alu pilsētu, devāmies uz Saules templi, kāpjot Iļjas-Kaja kalnā, apmeklējām neolīta laikmeta dolmēnus un senās observatoriskās būves, kas vēl tagad slēpj daudzus noslēpumus, piedzimām no jauna uzkāpjot 1300m augstajā Bagatirj virsotnē Boikas kalnu grēdā.
Aprakstus par šīm vietām, kā arī to, kas tur notiek un kādēļ ir vai nav jēgas tās apmeklēt, iesaku palasīt Ukrainas zinošākā Spēka vietu pazinēja Ruslana Stoičeva mājaslapā http://qigong.at.ua/
Tas, kas notika šajās dienās ar mūsu grupas dalībniekiem ir kas ļoti skaists un brīnumains. Ceru, ka
viņi paši padalīsies savās sajūtās, jo mūsu noslēguma aplis izpalika, pat esot lidostā, pat jau atgriežoties Latvijā, bija sajūta, kas nekas nav beidzies...daļēji šī sajūta ir vēl tagad, kad ir pagājušas ja divas dienas kopš atgriešanās.
viņi paši padalīsies savās sajūtās, jo mūsu noslēguma aplis izpalika, pat esot lidostā, pat jau atgriežoties Latvijā, bija sajūta, kas nekas nav beidzies...daļēji šī sajūta ir vēl tagad, kad ir pagājušas ja divas dienas kopš atgriešanās.
Piektajā dienā, pa ceļam apmeklējot Krimas Lielo kanjonu, nopeldoties 9-11 grādus ‘’siltajā’’ jaunības vanniņā, kas sagādāja lielus spiedzienus un prieku, pārcēlāmies uz atlikušajām dienām uz Sudaku- sirsnīgu kūrortpilsētiņu, Krimas kalnu grēdu ielenkumā. Un tā bija ļoti laba izvēle, lai no turienes apskatītu Seno Krimu, Feodosiju, izbrauktu ar koka kuģīti un delfīnu pavadībā no jūras apskatītu fantastiski skaisto ČatirDagas kalnu grēdu, izstaigātu Goļicina taku (neaprakstāms skaistums!), un dodoties uz Simferopoles lidostu pa ceļam iemestu aci KaraDagas stalaktītu alās...
Zinu, ka vēl ir daudz vietas, ko redzēt un pieredzēt Krimā. Tās paliks nākamajai reizei, kura noteikti būs jau nākošpavasar.
Brīnumi
Domāju, ka tie ir katram savi. Šis bija gan ceļojums, gan piedzīvojums, gan nopietns darbs ar sevi.
Mani gandarīja tas, ka arī šī grupa bija dziedoša, ar ko mēs pārsteidzām vietējos, jo ‘’Pie Dieviņa gari galdi’’ skanēja gandrīz katrā alā, virsotnē, templī, baznīcā...
Mani gandarīja tas, ka arī šī grupa bija dziedoša, ar ko mēs pārsteidzām vietējos, jo ‘’Pie Dieviņa gari galdi’’ skanēja gandrīz katrā alā, virsotnē, templī, baznīcā...
Adorācijas dziesmas, kristīgās lūgšanas, Ave Maria un mūsu Tautasdziesmas harmoniski skanēja, ievibrēja telpu, savienoja Debesis ar Zemi, cilvēkus un tautas.
Šī dziedāšana, kuras laikā emocijas tik bieži nāca laukā ar milzīgu spēku, bija tik spēcīgi attīroša, harmonizējoša, enerģijas sazemējoša, meditatīva, ka es nevaru atrast īstos vārdus, lai aprakstītu šo procesu, kura neredzamā daļa ir būtiski lielāka nekā redzamā...
Cilvēkiem, kas nesaprot nevienu vārdu latviski, bija asaras acīs- viņi precīzi tulkoja, par ko mēs dziedam- tas bija pārpasaulīgi, aizkustinoši, vienojoši u brīnumaini. Cik ļoti lepni mēs varam būt par savām tautasdziesmām, un tajās slēpto spēku, kas uzrunā citu sirdis..kad vārdi kļūst lieki...
Pēc visa, ko esmu pieredzējusi savā ceļā, man nevajadzētu brīnīties, bet es brīnos par Dieva darbiem savā ceļā. Es ļoti lūdzu, lai iedod man īstos cilvēkus, bet tos, ko iedeva- pat trūkt vārdu, cik daudz vairāk tas bija, nekā lūdzu.
Bet, kad Tu saņem brīnumu, to nelūdzot, tas ir tik saviļņojoši! Kad saproti, ka tevi vada katrā solī, katrā mirklī...Un nevaru nepadalīties ar šo pieredzi:
Kad nopirkām ekskursiju pa Goļicina taku, kā gids mūsu autobusā iesēdās kāds pensionēts armijnieks, ne ar ko neizcēlās, un, ja godīgi es pat īpaši neieklausījos viņa stāstījumā, jo biju aizrāvusies ar apkārtesošo skaistumu.
Ievēroju, ka viņš filmē grotā, kur mēs dziedam, pēc tam nākamajā pieturas vietā pastāstot, par ko
mēs dziedājām, kas lika man iekšēji notrīsēt...Piegāju klāt viņam un pajautāju, vai ir pa ceļam kāda vieta pateicības meditācijai. Viņš uzdeva pāris jautājumus par mūsu reliģisko piederību, uzskatiem, meditācijas/lūgšanas saturu, un palūdza atļauju piedalīties.
mēs dziedājām, kas lika man iekšēji notrīsēt...Piegāju klāt viņam un pajautāju, vai ir pa ceļam kāda vieta pateicības meditācijai. Viņš uzdeva pāris jautājumus par mūsu reliģisko piederību, uzskatiem, meditācijas/lūgšanas saturu, un palūdza atļauju piedalīties.
Mēs sasēdāmies uz akmeņiem pašā jūras krastā, pateicāmies Krimas zemei un cilvēkiem un nobeigumā dziedājām ‘’Pie Dieviņa gari galdi’’...Kad beidzām, šis cilvēks, noņēma cepuri, iznāca priekšā un burtiski pārvērtās, viņš teica, ka pār viņu ir nolaidies Svētais Gars un iedvesmojies teikt šos vārdus, ko diemžēl atkārtot nevaru....Jo tas nebija viņš, kas runāja...tā svētība, pateicība, mīlestība un gaisma, kas nāca no šī cilvēka mutes, lika mums raudāt no sajūtas, ka caur viņu runā pats Dievs. Nekad, nevienā svētrunā, nevienā baznīcā es nebiju dzirdējusi vai piedzīvojusi kaut ko tamlīdzīgu!
Beidzis, viņš uzlika savu cepuri, pagāja gabaliņu uz priekšu un pievērsās kāda auga aprakstam, savā iepriekšējā balss tonī, it kā nekas nebūtu noticis...Bet es, un redzēju, ka arī pārējie, vēl ilgi dzīvojām šī piedzīvotā brīnuma sajūtās... Nejaušību nav šajā ceļā...
Un, šādi brīnumi- kad Tu saņem svētību no nejauša gida, kurš varbūt dienā novada 5 šādas ekskursijas, un neviens pat nemana, ka šajā cilvēka ir tik spēcīga Dieva klātbūtne, gan mūsu Ruslans, ko iemīlējām no pirmā acu skata, kurš deva gan zināšanas, gan padomus, gan arī uzspieda uz kāda ‘’Ego’’ pogām, ļaujot to apzināties un palaist, gan pārsteidzoša un negaidīta atzīšanās jūtās, gan īpašas, jaunas saiknes atrašana ar vistuvākajiem draugiem, paceļot draudzību jaunā līmenī, gan iespēja pieskarties savu grupas biedru dvēseles šķautnēm- tie ir tie īstākie brīnumi, ko pieredzēju un, kas paliks manā sirdī vienmēr.
Nobeigumā
Brauciens ir beidzies, bet Krima nav beigusies. Mēs esam tur atstājuši daļu no sevis, dziesmu
vibrācijās, cilvēku domās, prātos un cerams, arī sirdīs... Un savās sirdīs esam Krimu paņēmuši līdzi uz Latviju...
vibrācijās, cilvēku domās, prātos un cerams, arī sirdīs... Un savās sirdīs esam Krimu paņēmuši līdzi uz Latviju...
Bezgalīgā pateicībā katram, kas bija daļa no šī ceļojuma-
Inta
***
***
27.05-6.06.2013
Saki, vai esi kādreiz bijis Krimā? Tur ir viss: kalni, jūras, stepe arī ir...Uzkāpsi kalnā, un Tev paliks žēl tā cilvēka, kurš šeit nav bijis. Tik skaisti ir.... Bet aiz kalna, jūra ar debesīm kopā dzīvo- viena par otru zilākas...Krimas ļaudis tik ļoti mīl savu zemi, ka, lai kur viņš būtu, teiks: labākas par Krimu nav zemes radītas...(sena Krimas leģenda).
Nedaudz ģeogrāfijas
No topogrāfijas viedokļa Krimas pussala ir unikāla: salīdzinoši nelielā teritorijā ir izvietota īsta daudzveidīgu landšaftu (ainavisku objektu) kolekcija- gan klintis un aizas, gan meži un stepes, pazemes alas un alu pilsētas, Balbekas ieleja, neskarti klinšaini līči un visdažādākās pludmales, sākot ar stāvām klintīm un beidzot ar smiltiņām... Bet ne tikai ar ainavisko krāsainību un daudzveidību vilina Krimas pussala. Krima ir īpaša ar savu daudzveidīgo vēstures un kultūras matojumu, kā arī ar savu enerģētiku un spēka vietu daudzumu.
Krimas pussalu apskalo gan Azovas, gan Melnā jūra. Trīs gandrīz paralēlas kalnu grēdas stiepjas no DR un ZA, sadalot teritoriju divās nevienlīdzīgās daļās- lielāko stepju daļu un mazāko-kalnu daļu. Krimā ir neiedomājami daudzveidīga daba- gan meži, gan stepes, gan palmas un kaktusi!
Nedaudz vēstures
Krimas vēsture ir tik sarežģīta un noslēpumaina, ka izveidot noteiktu ‘’sižetu’’ nemaz nav iespējams. Un, droši vien, nemaz nav vajadzības- uz pussalas ir izveidojusies apbrīnojama vēsturiskā, kultūras un nacionālā mozaīka.
Neskatoties uz to, ka jau no 15-7.gs pirms mūsu ēras šeit jau dzīvojuši cilvēki, daudz maz izsekojama vēsture ir datēta no 7 gs.p.m.ē, kad kad skifu ciltis sāk izspiest vietējos iedzīvotājus. Krimā ir daudz atgādinājumu no vēstures- Herakla pussala, kas ir aprakstīta grieķu mītos, -ir daļa no Sevastopoles zemēm; Ifigēnija klints pie Forosas ir nodeva Homēra personāžam- priesterienei Ifigēnijai. Trojas kara varonis- Ahillejs arī ir dzimis šeit, Kerčenas līča krastos. Vietu nosaukumos un vēstures pieminekļos ir ļoti daudz liecību par kādreizējo grieķu dominanti šeit.
Gan kristiešu ‘’ēra’’ gan Krimas Hānistes laiks ir atstājis savas pēdas un padarījis šo vietu par īstu un krāsainu kultūras, vēstures mantojuma delikatesi.
Par daļu no Ukrainas Krimas pussala kļūst tikai 1954.gadā.
Milzīgā kūrortu izvēle, brīžiem tūristus var iedzīt panikā tikai ieraugot lielo un dažādo piedāvājumu. Visām gaumēm un visiem maciņu lielumiem. Protams, ir jāpatur prātā, ka šeit būs ļoti daudz tūristu no Krievijas un, gan ceļu kvalitāte, gan daudzie ‘’žiguļi’’, tirgotāju ‘’laipnība’’, gan citi ‘’padomju kultūras’’ nospiedumi uzvējos prātā 30 gadus senas atmiņas...
Mēs atpūtīsimies ekoloģiski tīrākajā Krimas vietā-ciematiņā starp Aluštu un Feodosiju, 100 km no Simferopoles, kur katrs pats varēs izvēlēties: vai sauļoties, peldēties un doties daivingā, vai piedalīties meditācijā, vai doties pastaigās, ekskursijā uz Spoku ieleju, vai Koktebela konjaku rūpnīcu, vai doties izbraucienā ar kuģīti vai jahtu, lai apskatītu fantastiskos līčus un grotas no jūras puses... Tas viss būs obligāti –neobligātā programma no 6-10.dienai....
Bet pirms tam............
Pirms tam mums būs jāpiedzīvo satikšanās pašam ar sevi, senatnīgās, ļoti skaistās, īpašās un enerģētiski ļoti spēcīgās vietās....
Programma. Detalizēti maršrutu un darbību apraksti pievienotajos failos krievu valodā.
1.diena (28.05). Bahčisarajas svētvietas, alu pilsēta un Zelta aka.
No lidostas dodamies atpūsties uz viesnīcu Simferopolē, lai no rīta dotos uz Bahčisaraju, bet vakarā jau ierastos Fiolenta līcī pie Sevastopoles, no kurienes arī braukāsim tuvākās trīs dienas uz Krimas Spēka vietām.
2.diena (29.05). Saules templis un Iļjas-Kaja kalns.
Saules templis ir tā vieta, uz kurieni vēlas nokļūt ikviens Krimas iedzīvotājs un viesis, kas ir nostājies uz sevis un pasaules izzināšanas ceļa, kas vēlās saprast savas dzīves sūtību un saņemt atbildes uz svarīgākajiem saviem jautājumiem.
3.diena(30.05). Gaspras dolmeni. Aluštas kromleks un Bahčisarajas mengirs (netulkojas )
Šie dolmeni ir savdabīgi portāli, kam piemīt spēja savienot caur cilvēku Zemi un Debesis. Tieši šī plūsma ļauj sākt notikt pārmaiņām, transformācijai un visas cilvēka iekšienes harmonizācijai. Sākas fiziskais, enerģētiskais un informatīvais dziedināšanas process.
4.diena (31.05) Kalnu grēda Boika. Kristus glābēja templis. Kalna ‘’Bagatirj’’ virsotne.
Šī vieta ‘’strādā’’ ar cilvēku, lai atjaunotu tam iekšējās redzes funkciju. Tomēr šeit Jūs variet saņemt ko daudz vairāk, nekā tikai īpašas redzēšanas spējas... Katrs, kas atnāk šeit ar tīru sirdsapziņu un vislabākajiem nodomiem, saņem Dieva dāvanu- sevis izpratni, savas iekšējas pasaules izpratni un izpratni, kā mainīt savu dzīvi, neiedarbojoties uz ārējo pasauli. Padomājiet par to, vai esiet gatavi satikties ar savu patieso Es...Jūs to sajutīsiet....
Šajā vakarā būsim ļoti noguruši ne tik daudz no kāpiena, cik no milzīga iekšējā darba, kurš tiks paveikts visiem kopā un katram individuāli. Vakarā atvadīsimies no mūsu šo dienu pavadoņa- Meistara, zinošākā un pieredzes bagātākā Ukrainas Spēka vietu pazinēja, cilvēka, kas strādā ar dzimtām un karmas lietām- Ruslana Stoičeva, lai nākamo dienu veltītu atpūtai un atgūtu spēkus jau nākamajai mūsu ceļojuma daļai.
5. diena (1.06). Atpūta Jašmas pludmalē Fiolenta līcī.
Tādi grieķiski nosaukumi, kam ir vēl senākas saknes. Hersonesa nosaukta Saules Dieva Horsa vārdā...Agrāk šeit atradās Jaunavas templis, bet pašlaik Sv.Georgija vīriešu klosteris. Lejā tirkīzkrāsas jūra skalojas pret Jašmas pludmali. Nokāpjot 800 pakāpienus no klostera, pludmalē var salasīt jašmas un serdolika akmentiņus...
Kad esam izpriecājušies par līča skaistumu un salasījuši pilnas saujas akmentiņu, ir laiks doties uz Tavras Hersonesu (ja vēlamies). Ieeja Hersonesā par maksu (25grivnas-1.65Ls). Šo dienu pavadām savā ritmā, atpūšoties pēc iepriekšējo dienu intensīvā darba pašiem ar sevi. Vairāk informācijas par Fiolenta līci pievienotajā failā krievu valodā.
6.Diena (2.06) Fiolenta- Jalta- Krimas Lielais kanjons-Sudaka.
No rīta mājam atvadas Jašmas pludmalei un ar visu bagāžu dodamies ceļā uz austrumu piekrasti. Pa ceļam apmeklējot Bezdelīgas Ligzdu un citas skaistas un populāras vietas.
Lielais Kanjons- viens no Krimā esošajiem dabas brīnumiem. Maršruts, pa kuru ejot, ik pēc mirkļa aizraujas elpa no tā dabas krāšņuma un varenības, kas paverās visapkārt- aizas, grotas, ūdenskritumi un klintis!
Bet vakarā ierodamies savā Sudaka viesnīcā, kur iekārtojamies uz palikšanu līdz pat pēdējai dienai. Svinam Melno jūru!
7. 8.diena (3.,4.) Sudakā- ekskursijas pēc izvēles. (Būs arī piedāvājums) vai brīvais laiks un atpūta. Pievienotajā failā informācija par Sudaku un ekskursiju iespējām.
9.diena (5.06) –izrakstīšanas no viesnīcas un ceļojuma saldais ēdiens- Čatir-Daga un stalaktītu alas, vakarā ierašanās viesnīcā Simferopolē, pa nakti lidojums.
Un mūsu kopējais ceļojums- retrīts būs galā...
Lūdzu iepazīties ar klātpieliktajiem materiāliem, īpaši par pirmajām dienām: vai esiet gatavi darboties, strādāt ar sevi...Ja kādu dienu nejutīsies gatavs, būs visas iespējas palikt un baudīt atpūtu jūras krastā, vai nepiedalīties tieši kādā meditācijā...Pietam šāda veida retrītus izplānot pilnībā nav iespējams, jo ‘’cilvēks domā, Dievs dara’’. Un es ticu, ka viss tik sakārtots mums vislabākajā veidā..
Inta :)
Vai pastāv iespēja, ka varētu tikt plānots jauns brauciens uz Krimu?
AtbildētDzēstVai pastāv iespēja, ka varētu tikt atkārtots brauciens uz Krimu?
AtbildētDzēstEs labprāt brauktu vēlreiz, bet jānogaida, kā veidosies politiskā situācija tur. Kad braucām, Krima vēl bija Ukraina... :(
AtbildētDzēst