''Lai sieviete veidotu saziņu ar savu savvaļīgo sievišķību, viņai vajag laiku pa laikam atstāt zemes
pasauli un iemājot vienatnes stāvoklī. Senatnē angļu valodas vārds ''alone''(vienatne) sastāvēja no diviem vārdiem: ''all one''. Tie apzīmēja noturīgu vai pagaidu stāvokli, kurā cilvēks ir pilnīgi viens, atrodas vienatnē ar sevi. Jo, raugi, tas ir vientulības mērķis- pabūt vienatnē ar savu Es. Tās ir zāles pret nespēku un nogurumu, tik raksturīgu mūsdienu sievietēm. Kavēšanās vienatnē palīdz viņām, kā sacīts vecā parunā, ''lēkt zirgā un auļot visos virzienos''.
Vienatne nav enerģijas vai rīcības trūkums, kā daži apgalvo. Drīzāk tā ir dāsna velte, ko mums pasniedz Dvēsele no saviem pirmatnējās brīvības krājumiem....
...Regulāri praktizējot labprātīgo vienatni, mēs spējam ierosināt sarunu starp savu patību un savvaļīgo dvēseli, kas piepeld mūsu krasta tuvumā...mēs uzdodam jautājumus un dvēsele sniedz vērtīgus padomus.'' /K.Pinkola Estesa/
Jau ilgi neesmu šeit blogā rakstījusi, jo visu izrakstu grāmatā, kura cerams, drīz ieraudzīs dienas gaismu. Bet tēmas krājās blociņā: kā piezīmes, aktuālitātes, atziņas, par kurām vēlos ko teikt jums, mīļās(ie) :)
Un viena no šīm tēmām ir ''Sieviete un vientulība un vienatne kā svētība'', un tieši šonedēļ sarunās ar divām man tuvām sievietēm izskanēja šī tēma, kas man bija mājiens: '' ej un raksti!'':)
Tik daudzas man uzdod šo jautājumu: kādēļ es esmu vientuļa? Kādēļ esmu viena un nevaru sastapt piemērotu partneri, kādēļ jūtos vientuļa, pat esot attiecībās...utml.
Vientulība ir skumja sajūta, kas no garīgā viedokļa nozīmē atdalītību no savu Gara (Augstākā Es). Sajūtās. Jo Dievs jau mūs nekad nepamet, mēs paši no tā attālināmies. Vientulība var būt destruktīva, jo liek domāt par savu mazvērtību un neveiksmīgumu. Mēs jūtamies kā mazs, nevienam nevajadzīgs puteklītis lielajā Kosmosā... Nu, jā- ir jau daži draugi, radi, bet līdz galam jau viņi tāpat nevar mani saprast, izprast un pieņemt...
Ilgstoša vientulība nomāc mūsu Garu un atņem prieku dvēselei, jo cilvēks šeit ir nācis, lai mijiedarbotos ar citiem... Viņam (Dvēselei) ir virkne ''darba uzdevumu, kontraktu'', kas ir noslēgti ar citām dvēselēm, taču pagātnes ēnas, emocionālās traumas, neveiksmes partnerattiecībās, sāpes vai bēdas ir ''norāvušas rokasbremzi'', un mēs baidāmies atkal uzticēties, ļauties, iziet ārpus komforta zonas, mesties dzīves virpulī, ļaut, lai straume nes (gars mūs ved)...
Jā, Dvēsele alkst, mudina, kņudinās krūtīs- tur ir mūsu vēlmes pēc attiecībām, glāstiem, sirsnīgām un mīļām sarunām, klātbūtnes, atbalsta.... Dvēsele mudina iet uz priekšu, bet mūsu pagātnes ievainotais Es baidās.... Un baidās... Prāts atkal un atkal iekrīt šķietamā loģiskuma važās: ''kur tu skriesi, dumiķīt- tu esi par vecu (nabagu, resnu, ar bērniem, u.c. iemesli), vai visi normālie vīrieši jau ir pie vietas'' utml...
Vai nu tu noliedz sev attiecību prieku vai arī izmisīgi gaidi savu īsto... Kad apnīk gaidīt, pameklē ''Sapņos un Kokteiļos''vai ''Oho.lv'' Šad tad arī varbūt kāds uzrodas, un tad atkal pazūd...
Varbūt tu tik ļoti baidies, ka esi izdomājusi filmās un grāmatās popularizēto tēlu par īsto un vienīgo, kurš pēkšņi nostāsies tev Statoilā pie kases blakus, jūsu skatieni sastapsies...un sirds visu sapratīs! Viņs būs tas ilgi gaidītais manējais, mana ''otrā'' pusīte..nu, jā un tālāk jau seko izsapņotais laimīgās kopdzīves scenārijs... Scenārijs, ko ir uzrakstījis tavs prāts ilgu pilnās naktīs, scenārijs, kam ar tavas Dveseles plāniem šai dzīvei var nebūt nekāda sakara... bet par ilūzijām kādā no nākamajiem rakstiem... :)
Gribi zināt, kādēļ mēs esam vienas?
Tādēļ, ka šis vienatnes laiks, periods mums ir dots no Augšas. Kā dāvana. Ir laiks mācīties un ir laiks praksei. Laiks, kad informāciju uzņemam, un laiks, kad to apzinamies, integrējam savā apziņā... Mums, sievietēm, bieži šis ir laiks starp tā saucamajiem ''karmiskajiem partneriem'', lai ''savilktu galus'', izdarītu secinājums, sadziedētu brūces un izmainītu sevi. Būtiski. Lai padarītu sevi par garīgi cita līmeņa personību, ar daudz lielāku viedumu, sirds atvērtību, pieņemšanu un pasaules izpratni. Lai šajā līmenī mums iedotu šim līmenim atbilstošu parneri! Lai mēs vēlreiz ''neuzkāptu uz tiem pašiem grābekļiem'', nesēdētu vēlreiz ''tajā pat klasē'', netērējot tik ļoti dārgo šīs dzīves laiku...
Šī dzīve ir ļoti būtiska Lielajā Pārmaiņu Laikmetā, kad nav vairs laika '' pērties'' vairākas dzīves ar vienu un to pašu problēmu, vienā un tajā pašā līmenī.. Šajā dzīvē ir jāspēj iet uz priekšu.
Tādēļ, ja Tu pašlaik esi viena, tad zini- vēl viss nav izdarīts: nav līdz galam piedots, nav izdziedināta pagātne, pārvarētas bailes un ego, nav atvērta sirds beznosacījuma mīlestībai un pieņemšanai (nav runa tikai un vienīgi par partnerattiecībām- tas attiecas uz visām mūsu attiecībām); tu vēl neesi savā garīgās attīstības ceļā nonākusi pie uzticēšanās, ļaušanās un paļaušanās- tavs prāts (ego ar prāta palīdzību) kontrolē tevi, neļaujot Dvēselei uzņemties vadību pār tavu dzīves ceļu...
Zini, agri vai vēlu, tev nāksies palaist šos prāta kontroles grožus... protams, ja vēlēsies būt laimīga...
''Mūsu dzimums ir mūsu garīgs uzdevums''- tā teica Juris Rubenis.
Visi mēs šeit nākam, lai pašrealizētos kā ķermeniskas būtnes, kurās ir integrēta daļina no Dieva- Dvēsele. Mums, neatkarīgi no dzimuma ir jārealizējās kā radošām būtnēm, kā Radītājiem- tā ir mūsu sūtība šeit, uz Zemes: apgarot matēriju, piepildīt to ar radošo enerģiju, mīlestību un prieku. Pa ceļam apgūstot dualitātes pieredzi.. :)
Sievietes daudz vairāk nekā vīrieši pašrealizējas un gūst dvēselisko pieredzi caur partnerattiecībām, jo tieši sievišķā enerģija ir tā, kas pauž dvēseliskās īpašības. Sievietei partnerattiecības vienmēr būs svarīgākā dzīves tēma- tikai vajadzētu atcerēties par partnerattiecību garīgo mērķi.
Lielākā daļa sieviešu jau no mazotnes sapņo par ģimeni, uzskatot piemērota partnera atrašanu, bērnu radīšanu un sabiedrībā pieņemta ģimenes modeļa īstenošanu par savas dzīves jēgu un mērķi.
Atcerieties, ka arī dzīvnieki veido pārus (dažas sugas pat uz mūžu), rok alas, vij ligzdas, rūpējās par pecnācējiem utt. Kamēr mēs domājam tikai par mājvietu, drošības sajūtu, nodrošinājumu, bērnu radīšanu un audzināšanu, pensijas sagaidīšanu un mazbērnu auklēšanu, kā savas dzīves ideālo scenāriju, tikmēr mēs īstenībā neizejam ārpus instinktīvā, dzīvnieciskā, dzimtas turpināšanas, izdzīvošanas instinkta līmeņa. Kamēr mēs atrodamamies šajā apziņas līmenī, mēs principā esam ar Ego apveltīti dzīvnieki...
Šajā pasaulē ir radīti divi dzimumi, lai tie realizētu dievišķo plānu caur savstarpēju mijiedarbību, enerģiju apvienošanu, otra pieņemšanu un kopēju Radīšanu! Lai iemācītos izprast, pieņemt, papildināt un novērtēt vienam otru. Lai saprastu, ka Partnerība ir sadarbība, nevis cīņa.
Sievietei piemīt vienas kvalitātes enerģija, vīrietim -cita. Pat čakras sievietei griežas pretēji nekā vīrietim (pirmā- pa kreisi, otrā- pa labi utt., vīrietim- pretēji), lai savienojoties abi kļūtu par milzīgu spēku. Vienkārši runājot, katrā no dzimumiem izpaužas kādas konkrētas dievišķās enerģijas kvalitātes, kuras apvienojot, mēs iegūstam Vienotu Rādītājā spēku un potenciālu!
Un, šis ir vienotības laiks- laiks, kad integrēt visas aizgājušo laiku mācības - matriarhātu, patriarhātu, reliģijas,- visu kas šķīra, dalīja un šķēla dzimumus, -pieņemt, integrēt savā pieredzē. Un atlaist visu vecās enerģijas. Enerģijas, kas baidījās, kontrolēja, sodīja, nepiedeva...
Tas laiks, kad lai virzītos garīgajā ceļā uz priekšu caur vienatnes (mūki) praktizēšanu, ir beidzies. Šajā laikā, lai ietu uz priekšu, ir vajadzīgs abu spēks. Vai, īstenībā triju spēks- Viņš, Viņa un Dievs.
Izņemot dažus izņēmumus, katrai (am) no mums ir šai dzīve paredzēts partneris, un iespējams, ne viens vien (ar pirmās klases skolotāju mēs augstkolu pabeigt nevaram)- tas, cik daudz būs, ir atkarīgs no konkrētās Dvēseles uzdevumiem un ātruma, ar kuru tā ir izvēlējusies iet savā pieredzes gūšanas ceļā. Prieks par tiem pāriem, kas izvēlās augt abi, kam Dvēseles ir sadevušās rokās un, atstājot karmu aiz muguras, sper solī savā kopējā nākotnē. Nākotnē, ko abi vēlas radīt kopā!
Ar to es gribu teikt, ka nevienai sievietei nav jābūt vienai! Jo Visuma likumi paredz šeit darboties kopā. Nebūt nav visām jārealizējās kā mātēm,- varbūt pēcnācēju radīšanas programmas jau citās dzīvēs ir realizētas, un šajā ir paredzēts uzreiz jau startēt nākamājā- PARTNERĪBAS līmenī.
Nav svarīgs arī vecums, un tas, vai sekss vairs tehniski ir iespējams :), jo mijiedarbība notiek pavisam citā līmenī-tā ir īstā partnerība, ko raksturo viens jēdziens krievu valodā '' созидающее'' ...
Un te man gribās sniegt kādu vēstījumu, Jums manas dārgās ceļabiedres, tās kuras ir uz šī garīgā ceļa- tieši Jums tie vientulības/bezattiecību periodi mēdz būt visgarākie, jo Jūsu Dvēseles jau ir pieņēmušas lēmumu strauji doties uz priekšu! Tās vairs nevēlas tērēt laiku karmisko attiecību peripētijām- tur, kur tās dodas, ar karmu bagāžā nav ko darīt :)
Ja būsiet visu izdarījušas, tad Viņš noteikti nāks, bet rēķinieties, ka tās būs cita līmeņa attiecības: jums vairs nevajag radīt pēcnācējus, vīt ligzdiņu un gaidīt mazbērnus,-jums būs pavisam citas attiecības. Attiecības, kurās Jums kaut kas kopā būs jādara, jāiet vienā virzienā, dodot kaut ko no kopradītā pasaulei.
Nav vērts krist izmisumā, ilgās, ilūzijās un gadījuma sakaros. Nav obligāti turēt kādu seksam, vai lampiņu skrūvēšanai. Bet, ja tomēr turi, tad apzinies pilnā mērā, cik ļoti tu sevi tērē- to enerģiju, kas tev tik vitāli nepieciešama iekšējās transformācijas ceļam.
Un, galvenais, ko nav vērts darīt, tas ir GAIDĪT vai MEKLĒT, tādējādi tērējot laiku, kas paredzēts kaut kas pavisam citam, un īstenībā attālinot brīdi, kad Kāds varētu tavā dzīvē ienākt...
Tātad, ja tu esi viena patlaban, tad varu apsveikt tevi, - tu gatavojies pāriet nākamajā līmenī. Vēl ir palikuši pēdējie metri, kas jānoiet, pēdējie darbiņi, kas jāpaveic, pēdējās nezāles, kas jāizravē...
Bet, tā kā iesāku par vienatni -paturpināšu. Arī tad, ja esi attiecībās, bet ej pa sevis izzināšanas, izprašanas taku, vienatne ir galvenā garīgā prakse, kura ir vitāli svarīga, lai mēs tuvotos pašas sev, sadzirdētu sevi, saņemtu zīmes un norādes tālākam ceļam, sasmeltos enerģiju un iedvesmu...
Tādēļ mūs velk pie dabas, jo tur no Mātes Zemes, mēs smeļamies savu spēku, varam savienoties ar gan ar šīm enerģijām, gan ar Gara enerģijām, kļūstot par instrumentu Dieva rokās...
Ar vien biežāk un biežāk mēs jutīsim nepārvaramu vilkmi doties ārpus pilsētām, lai pabūtu vienatnē, klusumā, dabā...
Jā, mīļās manas lasītājās! Arī man rakstās, domājās un radās skaistā Vidzemes vietā, kur apkārt meži un lauki... Un, tieši tur es varu sasmelties enerģiju, lai atgriežoties pilsētā, man būtu, ko dot tālāk...
Pašlaik gan šīs brīnišķīgās vietas man piešķirtā laika termiņš iet uz beigām, bet es zinu, ka ir kāda cita skaista vieta Latvijā, kas gaida mani (ja tev par tādu ir kas zināms, padod ziņu)... Un arī tev ir tāda vieta!
Izbaudi šo laiku, izbaudi pati sevi un savu īpašo vietu šajā pasaulē! Pacel acis pret Debesīm un zini,
ka tur tev ir vesela atbalsta Komanda, kas to tik vien gaida, lai Tu ļautu, ļautos... Jā, jā..vienīgais, kas tev ir jāizdara, ir jāpasmaida savai Komandai tur Augšā, un jādod atļauja. Atļauja piedalīties tavā dzīvē, vadīt tevi, vest pa taisnāko, priecīgāko un harmoniskāko ceļu... Jo mūsu prāts nezina mūsu ceļu- mēs esam kā aklās vistiņas, kas domā, ka zina, kur ir pareizā puse, pareizais ceļš...
Tad, kad tu ļausies un paļausies, tad tu nekad vairs nebūsi, nejutīsies viena, jo tu vienkārši zināsi, ka Tu esi kas daudz vairāk...
Sirsnīgi-
Inta Blūma
9.11.2014
