Lielās Krustceles

Laikā, kad šķiet, 90% cilvēku meklē savu pašrealizāciju, savu īsto vietu dzīvē, savu sirdslietu, ir kāda

daļa, kas to ir atradusi. Tikko noskatījos Maijas Rozītes videointerviju ar izcilo pavāru Lauri Aleksejevu, kura profesionālās prasmes neatpaliek no cilvēcīguma un senās dvēseles starojums nav noslēpjams. Šī intervija man salikās ar kādu manu neseno pieredzi ar līdzīgu dvēseli.

Man ir bijusi iespēja dzīvē arī personīgi satikt gana daudz šādus cilvēkus un pavērot kā notiek dvēseles attīstība un pieredzes gūšana, realizējot un attīstot savu potenciālu izpaustās (3D) realitātes matricā. 

Tas ir īpašs ceļš, scenārijs, kurš paredz kādā dzīves momentā pašam piebremzēt un izvērtēt savu iekšpasauli, un izvēlēties kādu no iespējamajiem dvēseles attīstības vektoriem. Šajā ceļā, kur pēc pieņemtajiem standartiem viss ir labi, tieši tas ir izaicinājums, jo ārēju stimulu nav. Pārmaiņām jāsākās no iekšienes.

Tiem, kam visur ir nosacīti bardaks- neizdevušās vai neapmierinošas attiecības, grūti atrast savu sirdslietu, savu pašizpausmi, tie ātrāk sāk meklēt atbildes savā iekšienē un aizdomājas par savu dvēseles ceļu, dzīves uzdevumiem, jo ārēji faktori spiež. Jā, arī šeit, protams, daudzi iekrīt mūžīgā ezotēriskā bezfināla masturbācijā (atvainojos) un dzīves realitāte neatspoguļo nekādus manāmus rezultātus- bildīte apkārt ir viena un tā pati. Taču, ir tādi, kas izdara secinājumus un visā savā transformācijas periodā, mainot visas savas sfēras pat daudzkārtēji (kas no apkārtējiem bieži tiek nosodīts), ar katrām šīm izmaiņām arvien vairāk sajūt iekšējo brīvības un prieka sajūtu, vienlaicīgi atbrīvojoties no problēmām (attiecībās, profesionālajā sfērā, veselībā, utt.) Ne par viņiem šoreiz būs stāsts.

Mans darba instruments ir mans intuitīvi informatīvais kanāls, kuru esmu gan mērķtiecīgi attīstījusi daudzu gadu garumā, gan arī inkarnāciju iestrāžu rezultāts, gan arī mans uzdevums. Mana energostruktūra ļauj translēt manā laukā enerģijas, kuras ir vajadzīgas cilvēkiem, kuri pēc rezonances principa pievelkas. Pie tam katrs saņem to, kas tieši viņam ir vajadzīgs. 

Vērojot sevi, es jūtu, caur kuru manu enerģētisko centru/iem sākās aktīvākā kustība un saprotu, kurā sfērā cilvēkam ir nepieciešama enerģija un dziedināšana,- vai tas ir atbalsts, sirsnība un mīlestība (sirds centrs) vai informācija (5. un 6. c.) vai sievišķā enerģija (2.centrs), vai iedvesma (2.un 3.c)... 

Taču ļoti bieži cilvēkus ''pieved' 'pie manis, lai es atskaņotu/ translētu tādu kā energoinformatīvo paketi- tā ir informācija no viņu Dvēseles plāna, kas nāk kopā ar enerģiju, kura ļauj šo informāciju pilnvērtīgāk izmantot. 

Šodien es mēģināšu uzrakstīt kādu vēstījumu, pamainot tā formu, pielāgojot saturu plašākam lokam un neiekļaujot to, kas, manuprāt, ir samērā personīgi.

Tās bija pāris satikšanās pavisam citā sfērā, kura laikā šī informācijas plūsma ieslēdzās un, man patiešām bija jāpieliek pūles, lai to apslāpētu un runātu par kaut ko citu. Šoreiz tas bija grūtāk nekā citkārt, jo ar šo cilvēku bija arī tas, ko mūsu jomā dēvē par ''atpazīšanu''. Lai nu kā, - tās bija pāris pavisam neilgas satikšanās, es par šī cilvēka privāto un citām dzīves sfērām neko nezinu. Šķiet, ka šis cilvēks arī galīgi nav tēmā un, pat, ja es sāktu kaut ko teikt, smalkjūtīgi klusētu vai ieteiktu man griezties pie attiecīgā speciālista :) Tāpēc droši vien arī informācija ir samērā vienkārša un, iespējams, manam lokam vispārzināma. Tomēr arī atgādinājums var noderēt :)

Lielās Krustceles

Pašlaik cilvēku mošanās vertikālei notiek visās vecuma grupās to dvēseļu vidū, kurām šāds scenārijs ir paredzēts. Kā mēs zinām, lielākajai sabiedrības daļai dvēseles attīstība pa vertikāli nav paredzēta/izvēlēta. Viņi turpinās savu ceļu vecā scenārija ietvaros, turpinot attīstīt savu pieņemšanu, līdzcietību, spēju mīlēt utt.

Ir kāda cilvēku grupa, kuriem tuvojas vai ir nedaudz virs 40 gadiem, kuri patlaban tuvojas Lielajām Dzīves Krustcelēm. Te var runāt par astroloģiskajiem un bioloģiskajiem cikliem, kad jaunībā mēs metamies iekšā savā pašrealizācijas un attīstības jomā, veidojam ģimeni, radam bērnus un būvējam to pamatu savai dzīvei, uz kuru, mūsuprāt, balstās šī sabiedrība, bet pienāk brīdis, kad sākas iekšējas un ārejas pārmaiņas.

Kas notiek ar tiem, kam ir mūsu sabiedrības izpratnē veiksmīga karjera, ilgstoša laulība un bērni, kuri pārsnieguši 14 gadu vecumu (enerģētiski jau atdalīti no vecākiem), taču dvēselei ir vēlme mosties un iet pa vertikāli?

Daudziem līdz 42 gadu vecumam ļauj izspēlēties 3D spēlītēs un pabeigt bāzes programmas. Par bāzes programmām es saucu tos dzīves uzdevumus, kurus vairāk vai mazāk iziet visi savā dzīvē. 1. Apgūt profesiju un sasniegt tajā kaut kādus rezultātus. 2. Izveidot pāra attiecības, radīt un izaudzināt bērnus. 3. Atrast savu vietu sabiedrībā, veidot ar apkārtējiem attiecības. Cik lielā mērā katram izdodas veiksmīgi un harmoniski iziet šīs bāzes programmas, tas ir ļoti individuāli.

Jāpiebilst, ka ir arī ļoti daudz t.s.garīgā ceļa gājēju, kas savas bāzes programmas nav izgājuši/pabeiguši. Alegorijās runājot, nepabeidzot pamatskolu, mēģina tik augstskolā. Par to gan esmu jau daudz rakstījusi. Viņi mēdz iestrēgt pārejas posmā, jo atgriezties un nokārtot ieskaites nemaz negribās...

Taču atgriežoties pie šodienas tēmas, ja galvenās bāzes programmas tiek daudz maz realizētas, tad, ar prātu var likties, ka nu gan visam jāsāk būt forši, labi un nu tik sākšu dzīvot un baudīt dzīvi! Taču te jau klāt ir kārtējais dzīves attīstības cikls, kas pieprasa/piedāvā pāreju uz jaunu līmeni, iekšējas izmaiņas, savu prioritāšu, mērķu, vērtību pārvērtēšanu, kam seko ārējās izmaiņas.

Līdz 45 gadu vecumam (4+5=9-cikla noslēgums) ir lēmumu pieņemšanas laiks, atvadīšanas no vecā Es laiks. Cipari un gadi ir nosacīti, bet tomēr manā pieredzē tieši manai paaudzei vēl diezgan izteikti var redzēt šīs kopsakarības.

Ne tikai tiem cilvēkiem, kuru Dvēseles ieplānojušas mosties, arī visiem pārējiem šis ir pārmaiņu laiks, jo attīstībai ir vajadzīga virzība, pārmaiņas, kaut kas jauns. Kur nav pārmaiņu, tur sākas stagnācija un degradācija. Ja tev ir stabila karjera, sieva/vīrs un bērni, māja, kāds hobijs un ikgadējais atvaļinājums, - tā, lai arī skaitās sociāli un tavam prātam teicami realizētas dzīves modelis, attīstības potenciāla šajā, jau gadiem rutīnas vairāk vai mazāk skartajā bildītē, ir maz.

Lielākā daļa cilvēku jūt šo iekšējo kņudināšanu, vēlmi pēc pārmaiņām, periodisku dzīves apnikumu un, lielākajai daļai arī šīs pārmaiņas notiek- tiek mainītas profesijas, partneri, dzīvesvietas, utml.

Iekšējais mudinājums, sajūta, ka ''vecā kurpe spiež'', vēlme pēc kaut kā tāla, nezināma, liek rosīties, meklēt izeju un risinājumu.

Tiem, kam nav paredzēts/izvēlēts/neizdodas iet dvēseles atmošanās ceļu (vertikālo attīstības ceļu), tie mēģina kaut kā ''apdeitot'' savas bāzes programmas. Kaut ko nedaudz pamaina savā profesionālajā jomā, ar partneri aiziet uz pāru terapiju, cenšoties atgriezt dzirkstelīti, ievieš mīļāko un/vai jaunus hobijus. Tie ir tādi plāksterīši, kas ļauj ilgāk eksistēt vecajam modelim, turoties pie savas pamatīgās mentālās programmas ''man taču viss ir kārtībā!'' Taču tā ir īslaicīga anestēzija, jo attīstības potenciāla tajā visā nav vai ir ļoti maz. Nav, jo mērķis ir saglabāt esošo status que.

Piebildīšu, ka ir virkne iemeslu, kādēļ manas (40+) paaudzes cilvēkiem ir grūti iziet uz nākamo līmeni ar esošo darbu, esošo partneri un tā ir atsevišķa plašāka tēma. Taču ir pāri (manā pieredzē max 1%), kam izdodas iziet ārpus bāzes programmām un attīstīties kopā.

Atgriežoties pie tēmas, ir cilvēki, kas šo status que arī kaut kā novelk līdz mūža galam, barojot sevi ar paša ieprogrammēto ''man taču viss ir lieliski!'' Dvēseles skumst, pašam ir vēlme visu pamest uz braukt uz kalniem ganīt aitas, taču mēs tik lieliski protam norakties darbā, apkrauties ar visādiem pienākumiem, seriāliem un vēl visu ko, lai tikai nebūtu jādomā. Lai tikai nebūtu jājūt.

Tomēr, tomēr lielāko daļu no mums pie tām Lielajām Krustcelēm pieved. Un, šis moments ir viens no pašiem svarīgākajiem dzīvē. Ko mēs izvēlēsimies?

Liela daļa nesaprot, ka izvēle ir starp veco un jauno, starp sirdi un prātu, starp stagnāciju un evolūciju. Viņi nesaprot, ka, ja pamatskola ir pabeigta, tad nav vajadzība visu to stiept līdzi vai vēlreiz sākt pamatskolas programmu tikai citā skolā...

To neizprotot, vēloties mainīt savu dzīvi, vīrs, piemēram, aiziet pie jaunas meitenes, kā rezultātā iegūst abas sievietes,- jaunā sāk savas bāzes programmas, bet vecajai pēc dziļās ''sasistās siles'' krīzes sākas jauna dzīve jau sev, jaunas attiecības, pašrealizācija, kamēr vīrietis, kam tuvojas 50 atkal jau maina pamperus... Vīrieša dvēselei šis ir viens no skumjākajiem scenārijiem.

Otrs variants ir vēlais bērns, kur pāris nespēdams iziet uz jaunu attiecību līmeni, izlemj saglābt savas attiecības (savu status que) šādā veidā- vēlreiz izejot pamatskolas programmu un attālinot stāšanos augstskolā. Modifikāciju ir daudz, bet galvenā kopējā iezīme ir tajā, ka tā vietā, lai mainītu sevi, lai piedzīvotu jauna līmeņa attiecības, tiek mainīti apstākļi, kuros atkārtot bāzes programmas.

Protams, visur ir izņēmumi, tomēr daudzus gadus pētot cilvēku dzīves scenārijus, kas ir dvēseļu izvēlētas programmas, ir kādas 20 izplatītākās modifikācijas, pēc kurām iet teju visi cilvēki.

Kas tad notiek ar tiem, kas izvēlas vertikāli? Kam tas izdodas?

Tā ir pavisam cita realitāte, cits lidojums, cita brīvības sajūta, cits fokuss un citas vērtības. Tas ir absolūti cits iekšējais stāvoklis un pasaules redzējums. Tās ir arī citas vajadzības un prasības pret dzīvi un sevi pašu.

Tu saproti, ka tava dzīve notiek tieši šodien un, tā nav bezgalīga, un, tu vēlies katru dienu izbaudīt labāko, ko šī pasaule var sniegt.

Lai līdz šai realitātei nonāktu, ir jāatbrīvojas no ārkārtīgi daudz, pārsvarā iekšējiem uzstādījumiem un aizspriedumiem, būtiski izmainot sevi. Pat ne tik daudz izmainot, cik paplašinot sevi.

Tu saproti, ka ne tavs darbs, ne tava ģimene, ne bērni, ne statuss sabiedrībā, nav pats būtiskākais, bet būtskākais esi Tu pats un tas, ko Tu vari šai pasaulei dot.

Tu sāc nojaust, ka attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem var kļūt par skaistu pieredzi, tikai pašam tās ir jāsakārto un jāizveido. Tu sāc apjaust, ka partnerattiecības var būt brīnišķīgs dvēseļu duets un, ka tas, ko tu uzskatīji par labu seksu ir tikai 5% no tā, ko ir iespējams šajās jaunā līmeņa attiecībās piedzīvot un pieredzēt! 

Tu apjēdz, ka bāzes programmas ir izietas un tajās nav visu mūžu jamaļās vai pie tām jāturas. Ka attiecības, kuras sevi izsmēlušas ir jāpabeidz, partneri un bērni jāpalaiž un jāļauj tiem celties un iet uz priekšu. Tāpat tu apjēdz, ka darbs un sociālais statuss nav svarīgākais dzīvē, tāpat tava mašīnas marka un collu skaits tavam TV. 

Svarīgākais ir tas, kā tu jūties. Jo to, kā tu jūties, tu izstaro pasaulē. Uz šo starojumu pievelkas tie, kas ir uz viena viļņa ar tevi, ar kuriem kopā ir forši pastrādāt, forši aiziet kalnos un forši brokastot gultā.

Iekšējā jušanās, šis prieka stāvoklis, esības prieks, laime- nav svarīgi, kā mēs to nosaucam, ir tikai un vienīgi atkarīga no tā, vai tu ej savu ceļu saskaņā ar savu iekšējo sirds balsi, saskaņā ar savu Dvēseli. Nevis ar prātu. Iet kopā ar Dvēseli, nozīmē palielināt Dvēseles klātbūtni sevī arvien vairāk un vairāk, līdz līmenim, kad jau vari sākt radīt savu realitāti tādu, kādu vēlies. Tas ir stāsts par vertikāli. 

Tas ir stāsts par attīstību un evolūciju, tas ir stāsts par cita līmeņa dzīves piedzīvošanu, par kuru pašlaik tev var nebūt nekādas nojausmas, ka tāda ir iespējama. Tas nav stāsts par ezotēriskām zināšanām, par meditēšanu un filozofēšanu par augstām matērijām. Tā ir pavisam cita pasaule, kurā tu vari nonākt.

Lielās Krustceles ir par to, ko tu izvēlēsies: atmest veco un piedzīvot jaunu realitāti visās savas dzīves jomās, iepazīt arī sevi pašu pavisam citā līmenī, vai arī turpināsi mainīt darbus, partnerus bāzes programmu ietvaros vai lāpīt un uzturēt esošo situāciju?

Abas izvēles ir pieejamas dažādās modifikācijās un ir vērts atcerēties, ka tev tā ir. Izvēle.

Esam, Inta