Zini, vakar Tukumā, kur biju uz tikšanos ar lasītājām, bija atnākušas vairāk kā 100 sievietes.. Pirms
tam Iecavā - 65, Jēkabpils novadā - virs 40... Pilnīgi noteikti kaut kas notiek...
Vakar, sarunu vakara nobeigumā, es novēlēju, vai pareizāk sakot uzdevu mājasdarbu, meitenēm, lai pamēģina kādu laiku palaist atvaļinājumā savu prātu, ļauties, lai Debesis vada un ved, vērojot sevi un Zīmes ceļā... Lai dod iespēju Debesīm iedot nevis to, ko tev gribās, bet gan to, ko Tev ir vajadzīgs...
Un tieši tad sākas brīnumi...
Šorīt saņēmu šādu vēstulīti:
Vakardienas tikšanās laikā uzdotais mājasdarbs ir izveidojis tādu rezultātu, kas mani izbrīnīja un priecīgi pārsteidza reizē.
Pēc Tavas grāmatas izlasīšanas ( un arī pirms ar to iepazinos) jau laiku palaikam šo paļaušanos Debesīm praktizēju, tomēr reizēm ļaujot izslīdēt no apziņas.
Vakar pēc tikšanās ar Tevi nolēmu tam pievērst uzmanību regulāri un, pateicu to sev jau ejot no kultūras nama.
Piedzīvotais ir pārspējis jebko, ko es būtu varējusi iedomāties un praktizēt ar prātu, lai atrastu tik lielu pašas uzliktu nastu.
Vakar pēc pasākuma,kamēr vīrs atbrauca līdz mums, abas ar paziņu aizgājām uz RIMI. Ieraudzījām tur kasti ar sēklu paciņām ar atlaidi 60%. Sākām pētīt, ko atradīsim un,
pēkšņi vienā kastes stūrī ieraugu kāda iemestu šokolādi. Ar šokolādi jau labu laiku mielojos reti un ja izvēlos, tad melno. Ieraudzītā bija parasta, bet ar lazdu riekstiem,
kuri vienīgie no riekstiem garšo. Ar prieku pieņēmu, ka būs īpašā svētku reize un šokolādi paņēmu. Vakarā vēlreiz uz to paskatoties, ievēroju interesantu zīmējumu.
Tāfelītes apakšpusē (ievietots taisnstūrī) imperatora kronis, kuram taisnstūra augšpusē pretī trīs tādas kā apaļas emblēmiņas cieši blakus. Pēkšņi atnāk sajūta,
ka priekš manis tas varētu nozīmēt apmēram lūk ko. Kad Gars, Dvēsele un Ķermenis kļūst vienoti, spēj pārvaldīt savu dzīvi. Nu tā es to uztvēru tajā brīdī :))
Pēkšņi sāku just lielas sāpes uz spranda un smagumu. Un momentā bija atbilde, ka es tur esmu uzkrāvusi - atbildību par sava vīra garīgo izaugsmi
(kaut arī pēc viņa lūguma pirms pāris gadiem, tomēr uzkrāvu pati:)) Un pateicu sev, ka to ņemu nost un nododu viņa paša ziņā,ja viņa Dvēselei to vajag, tad izaugs. Sev atstājot izvēli atļaut būt sev pašai un mācīties pieņemt, ar laiku arī nonākšu pie tā, kur šī izvēle aizvedīs.... Ar prieku- M.
Mums, sievietēm ir tik svarīgi iemācīties plūst pa straumi, ļauties, lai tā mūs aiznes uz to vietu, kur mūsu Dvēsele spēj dejot un lidot...
Lielāka daļa no mums mēģina cīnīties ar straumi, airēties pret, domās, prātā būvē konstrukcijas, kā piespiest upei tecēt pretējā virzienā.... :)
Vēl daļa domā, ka plūst pa straumi-tas ir neko nedarīt. Iedomājies, kas notiks, ja Tu laidīsies ar laiviņu pa upi, bet tev nebūs airu vai tu tos neliksi lietā... Labākajā gadījumā tu aizķersies aiz pirmā zara, kur vari pavadīt daudzus savas dzīves gadus, sliktājajā- tava laiva var apmest kūleni vai sasisties pret dzīves akmeņiem...
Ir jāairē un jāļaujas straumei. Abas lietas vienlaicīgi.
Tikai tad tu nokļūsi tajā vietā, kur tev jānokļūst ar minimālām pūlēm. Un iemācīsies gūt baudu no paša laivošanas procesa! :)
To arī no sirds novēlu!!! :)
To arī no sirds novēlu!!! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru