Enkuru tēma

Pacentīšos definēt, ko es saucu par ‘’enkuriem’’. ‘’Enkuri’’- tie ir tie emocionālie bloki, senie

aizvainojumi, pāridarījumi, bērnības traumas, un sajūtas, ko šie bloki radījuši: bailes, šaubas, neticība sev, vainas apziņa, lepnība, skaudība, greizsirdība, dusmas, naids utt. 

‘’Enkurs’’ ir tāds kā negatīvās enerģijas, zemu vibrāciju kamols/veidojums mūsos. Un, kamēr kaut viens tāds mūsos atrodas, tas traucēs mums virzīties uz augšu. Uz priekšu. 

Ir jāapzinās, ka katrai mūsu domai, sajūtai, vēlmei un emocijai ir sava vibrāciju frekvence. Ko mēs izstarojam, ko radām ap sevi, ko piesaistām sev.... 

Ejot pa sevis izzināšanas, garīgās izaugsmes taku, mēs pastāvīgi ceļam savas vibrācijas un mūsu kopējo vibrācijas frekvenci veido gan mūsu apziņas, gan ķermeņa, gan emocionāli-mentālā lauka frekvences. 

Ar to es vēlos teikt, ka nepietiek vien ar to, ka rūpējamies par savu ķermeni, domājot par to, ko ēdam, cik kustamies..Nepietiek ar to, ka daudz lasām, izglītojamies, apmeklējam seminārus, paplašinot savu izpratni par pasaules uzbūvi, par sevi pašu un apkārt notiekošajiem Pārejas procesiem... 

Arī aktīvās enerģētiskās prakses- Joga, Cigun, tāpat meditācijas, lūgšanas, afirmācijas un tamlīdzīgi nebūs gana efektīvas, ja neapzināsimies pilnā mērā sevī esošās aizejošā laikmeta zemo vibrāciju paliekas... 

Šīs visas prakses viennozīmīgi ceļ mūsu vibrācijas ļauj tuvoties Avotam, tomēr ļoti daudzi atzīst, ka pārtraucot to darīt, ļoti ātri atkrīt atpakaļ savā 3D drāmā, kā es to mazliet ironiski saucu J. 

Tas ir tādēļ, ka ar virkni smagu, vecu, sarūsējušu enkuru ir ļoti grūti celties uz augšu. Grūts ir gan pats process, gan arī tas, ka, tikko mēs atlabstam, tā enkuri mūs novelk atpakaļ... 

Strādājot gan ‘meiteņu dienās’’, gan individuāli, redzu cik ļoti cilvēki paši no sevis slēpj šos ‘’enkurus’’, iestāstot sev, ka ir aizmirsuši, piedevuši, palaiduši, atbrīvojušies... Kaut gan patiesībā ‘’enkuriņš’’ ir norakts dziļi, dziļi...lai pašam ikdienā nevajadzētu uz to skatīties... 

Tomēr, tomēr...kamēr nedabūsim šos enkurus no sevis laukā, tikmēr no 3D pasaules ārā pavisam mūs nelaidīs, lai cik ilgi sēdēsim jogas pozā un dziedāsim ‘’OM’’ J 

Svarīgi ir ieskatīties sevī, atzīt sev, ka –jā, manī vēl ir šīs vecās lietas!, alegoriski runājot,-paskatīties tām acīs, nosaukt vārdā. Un tas jau ir pirmais solis ceļā uz atbrīvošanos. Vai caur izrunāšanu, vai caur asarām, vai meditācijās- katram šie enkuri izvēlās savu veidu un ceļu, kā iznākt un transformēties. Galvenais ir mūsu nodoms beidzot tikt no tā vaļā, atstāt to aizejošajam laikmetam, atbrīvot vietu jaunai, svaigai un gaišai enerģijai, atbrīvot vietu visam tam jaunajam, kas vēlās ienākt mūsu dzīvēs. Jo, kamēr mūsos ir zemo vibrāciju klātbūtne, jaunās augstās (mīlestība, prieks, paļaušanās) tur nevar ienākt... 

Ejot šo ceļu, paralēli notiek gan ķermeņa attīrīšanās, gan apziņas paplašināšana, gan atbrīvošanās no vecā, gan sevis pieņemšana, iemīlēšana un sirds atvēršana... Tas ir integrāls process. 

Un, tagad nedaudz pieskaršos galvenajiem enkuriem, lai paskatītos nedaudz no cita skatu punkta uz lietām, kuras patiesi mūs bremzē. Tad, kas ir pati zemākā vibrācija, ja pieņemam, ka Dievs, Gaisma un Mīlestība ir augstākā, ko apzīmēsim ar +100? Man bieži atbild, ka -100 būtu naids un dusmas. Naids un dusmas ir vien pavadošā emocija pavisam citām lietām :)

Viszemākā frekvence, pretēja Dievišķumam, Mīlestībai, ir Bailes. Bailes ir absolūta tumsa, atdalītība no sava dievišķā aspekta, aizmirstība par savas Dvēseles klātbūtni... Tieši bailes ir tās, kas visvairāk traucē mūs virzīties uz priekšu (uz augšu). Jo tuvāk pozitīvajām frekvencēm, jo tuvāk sava dievišķuma apziņai, jo mazāk mūsos ir baiļu. Ievietoju attēlu, kurā labi var redzēt, kas tad mūs velk uz leju, kas ir tie ‘’populārākie un smagākie enkuri’’ 

Tieši ar bailēm ir visgrūtāk tikt galā. Esmu samērā daudz par tām rakstījusi, par to, ka tās eksistē, kā apziņas vīruss, tikai mūsu prātos, kamēr atrodamies Ego kontrolē. Ka bailes ir fantoms, tās nav īstas. 

Baiļu pārvarēšana ir mūsu izlaiduma eksāmens, kuru nokārtojot mums iedos nākamās klases vielu. Jau daudz cita, augstāka līmeņa. Iedos arī jaunus skolotājus, domubiedrus, jaunas situācijas pieredzes gūšanai. Dzīves skola ļoti līdzinās parastajai skolai, tikai diemžēl Dzīves skolā netiek noteikti eksāmenu termiņi un datumi. Mums pašiem ir tiesības tos izvēlēties. Un bailes mūs bremzē līdz pēdējam. 

Un, tad es parasti saku, tiem, kas ir neapmierināt ar savu dzīvi, bet joprojām nav noteikuši sava eksāmena datumu, jo nevar saņemties... Es saku: „Mīļie, tātad jums vienkārši, nav vēl pietiekami sū***’’ Ļoti jau gribētos, lai katrs sajustu to brīdi kad vairs nav īsti labi, un jau tad pieņemtu lēmumu, nevis gaidītu, mocītu sevi un apkārtējos līdz komai tuvu esošam stāvoklim. Dvēseles komai. 

Nu, ko – no savas pieredzes gribu teikt, ka ir arī labā ziņa. Ar katru reizi baiļu pārvarēšana izdodas arvien vieglāka un ātrāka, līdz tu jau esi tiktāl paaugstinājis savas vibrācijas, ka bailes vairs tīri fiziski nespēj tevī tikt iekšā... 

Jā, jā...Tieši vainas apziņa, kauns, pārspīlēta pienākuma apziņa ir nākošie aiz bailēm zemāko vibrāciju skalā. Vai vari novilkt robežu starp pienākuma un vainas apziņu? Mans mīļais Andžejs Reiters saka, kur parādās pienākums, tur izzūd Mīlestība. Tur ir ļoti daudz patiesības. Sabiedrība mums ir uzspiedusi domāt, ka pienākums tas ir kaut kas ar plus zīmi esošs, ka tā ir vērtība pati par sevi. Aizdomājies par pienākumu. Kādas sajūtas ir domājot par visiem saviem pienākumiem? Vai tas ir prieka un mīlestības piestrāvotas sajūtas? Kamēr mēs dāvinām savu laiku, spēku, zināšanas, mīlestību citiem bez nosacījumiem, ļaujot caur sevi plūst šai enerģijai, tikmēr to neuztveram kā pienākumu, vai ne? Un, kad kaut kas pārvēršas par pienākumu, tikai tādēļ, ka tas ir jādara, tā ir pieņemts, no manis to gaida, es savādāk nespēju- tā mīlestība, prieks un iedvesma (augstās vibrācijas) pazūd...Mēs attālināmies no dievišķā... 

Noteikti vēl pieminēšu arī vēl vienu smagāko, bet nemanāmāko no enkuriem, proti, nosodīšanu, vērtēšanu, tiesāšanu (kas apgriezti ir arī Lepnība- viens no lielākajiem grēkiem arī reliģijās). Tepat blakus stāv arī tenkošana un aprunāšana. Šo enkuru mēs sevī pamanām ar grūtībām, jo ir taču tik pierasts par visu izteikt savu viedokli un vērtējumu, ir tik pierasts kulstīt mēles, aprunājot citus. Tādejādi sevi mēģinot nostādīt augstāk, sajūtoties zināmā mērā pārākam. Pamatā tam visam ir zema pašapziņa, kad ‘’noliekot’’ citus it kā paaugstinām sevi paši savās acīs. Kad esam atguvuši savu pašvērtību, pašrealizējušies, atvēruši savas sirdis, iemīlējuši paši sevi, pēc šāda veida pašapliecināšanās vienkārši vairs nav nekādas vajadzības. Kļūst pat nepatīkami to dzirdēt no citiem. Te ir arī jau Jaunas pasaules apziņa, ka Garā mēs visi esam viens. Pazeminot otru mēs pazeminām paši sevi... Šis enkurs ir pats izplatītākais tā saucamo garīgo cilvēku vidū, jo pārējos atpazīst un atstrādā apzinātāk. 

Tieši tādēļ jau esam nākuši šeit, lai piedzīvotu, lai izietu caur šo transformācijas procesu, lai attīrītu

sevi no dzīvju dzīvēs uzkrātajiem sārņiem, lai atbrīvotu sevi no karmas (karmu sastrādā zemajās vibrācijas). 

Un, kā es mēdzu teikt- Visas Gara dāvanas: spējas, talanti, sūtība, īstā mīlestība, iespējas,pārpilnība, atrodas burvju lādītē, kura ir uzlikta uz noteikta frekvenču plauktiņa. Aizsniegties varēsi tikai tad, kad spēsi līdz tam pakāpties. 

Atliek tikai novēlēt: ‘’Uzroti piedurknes un ķeries klāt!’’ 

Sirsnībā- Inta