Stāsts par kādu satikšanos

-->

Nellija

Vienmēr esmu teikusi, ka viena no lielākajām manas dzīves svētībām ir

cilvēki, kurus Dievs man ļauj satikt un kuri kļūst par nozīmīgu manas dzīves daļu.

Pat šķiet mazliet dīvaini šajā brīdī, kad tikko uznācu augšā savā Tbilisi istabā, paēdusi vakariņas kopā ar Nelliju un viņas ģimeni- meitas, mazbērni, znoti, ka vēl pavisam nesen bijām svešas...

Māja ir milzīga, piecos stāvos un sezonas laikā var uzņemt vairāk kā 40 cilvēku. Kā jau Gruzijā daudzviet ierasts, paši saimnieki dzīvo kādā mājas daļā... 

Māju cēla Nellijas vīra- Benedikta vecaistēvs un tā atrodas pašā vecpilsētas sirdī. No pēdējā stāva terases visa senā Tbilisi ir kā uz delnas un es tik ļoti mīlu tur dzert kafiju un klausīties pilsētiņas trokšņos...

Man ir daudz mīļu pilsētu, kurās jūtos labi, kas mani piepilda ar prieku, kurās patīk atgriezties, bet ir tikai viena, kurā es varētu dzīvot, kurā atveras mans radošais gars, kurā pamazām iesakņojas mana sirds...

Jau astoto gadu man ir mīlestības romāns ar šo pilsētu, un, kaut esmu te vismaz trīs reizes gadā, es vienmēr paspēju sailgoties un priecājos, kā bērns to atkal satikt, sajust tās ritmu, smaidus, smaržas, garšas un skaistās attiecības ar cilvēkiem, kuri ir kļuvuši par daļu no manas dzīves.

Ir pat savādi, ka septiņus gadus, es paliku Tbilisi Mardžinašvili ielas rajonā, kurā jutos kā mājās- mīļākā kafejnīca, kuras wi-fi tīklu atceras telefons, mīļākais krēsls kafejnīcā, iecienītākais kleitu veikaliņš, pazīstamas ieliņas un ierasti maršruti...

Un tad nāk Gadījums, kad tu nokļūsti kādā vietā, ko pati nekad neizvēlētos, bet laiks ir pienācis,- Visums ir gatavs un gatava esi tu.

Pirmo reizi, kad te ierados, nedaudz raucot degunu par to viesu nama atmosfēru, ar bravurīgu un nemitīgi kaut ko runājošu saimnieku ar, šķiet, pāris gadus nenovilktu sporta tērpu mugurā...

 Uzzinot, ka viņam ir tāds gruzīnam neraksturīgs vārds- Benedikts, domās nokristīju viņu par Benediktu 17-o... Kāpēc tieši septiņpadsmito nezinu, bet tas napoleonisms un pasaules valdnieka sindroms nu bija tik ļoti uzkrītošs :)

 Bija doma mēģināt pēc iespējas izvairīties no viņa priekšnesumiem, kamēr viena tāda laikā viņš nesāka runāt par Šambalu, par citplanētiešiem, kuri bijuši Gruzijā un Hitlera slepenajām ezotēriskajām bāzēm šeit...

To klausoties pieļauju, ka manas acis palika lielākas un lielākas... Pēc šiem daudzajiem gadiem, ko esmu šeit braukusi, vedusi grupas, iztaujājusi cilvēkus, būdama pilnīgi pārliecināta, ka arī Gruzija slēpj tādus pašus dārgumus, seno civilizāciju pēdas, aktīvas un sakrālas vietas, kā Armēnija, es nekādi nevarēju tikt pie cilvēkiem, kas varētu būt mani pavadoņi, kas glabā šīs zināšanas, kuri ir šīs zemes bērni un bez, kuru klātbūtnes, atļaujas es nedabūtu atslēgu šīm vietām...

Cik daudz es esmu meklējusi un taujājusi, bet 99% gruzīnu neko nevēlas zināt par pirmskristietības laiku, it kā vēsture būtu sākusies tikai ar pareizticīgo baznīcas nodibināšanu šeit. Viņu smadzenes vienkārši nepieņem informāciju, ka var būt kaut kas cits ārpus kristīgās reliģijas. 

Manā pirmā ekspedīcija sakrālo vietu meklējumos, kas bija pirms kādiem gadiem 3-4, kurā atradām vienu mengīru, kādu senu kulta vietu, beidzās bez tādiem nopietniem rezultātiem, jo šīs vietas nebija aktīvas. Šeit, atšķirībā no kaimiņu zemes Armēnijas, reliģiskais egregors ir ļoti spēcīgs, pārklājot šo vietu kā ar biezu kupolu.

Un, lūk- kāds istabas čībās un izstaipītā, ne visai tīrā sporta tērpā ģērbs gruzīns, man vienā laidā ber informāciju, ko esmu meklējusi daudzus gadus... Kad es pamanījos šajos runas plūdos iespraust kādu savu jautājumu, viņš apjēdza, ka es arī šo to zinu, sakot:

''Tev jārunā ar manu sievu. Viņa visu par to zina. Kad 20 gadus atpakaļ mums bija naudas krīze, viņa tepat pirmajā stāvā pieņēma cilvēkus. Brīnumus darīja. Redz cauri man un visiem. 

Reiz vienu sievieti uz nestuvēm atnesa. Es noskrēju palīdzēt znotiem ienest, tikai pieteicu sievai, lai tikai mūsu māja nenomirst... Jau tajā pašā dienā izgāja ar savām kājām. Bet pēc trešā seansa tapa pilnīgi vesela...''

Nākamajā dienā brokastu telpā, kas atrodas uz aizstiklotas jumta terases ar skatu uz vecpilsētu, rosoties satieku Nelliju.

Viņa ir krāšņa un dzirkstoša, vieda un enerģijas pārpilna tīrasiņu osetīniete, kuras dzīves stāsts ir biezas un aizraujošas grāmatas vērts...

Stilīgi un krāsaini, mazliet tādā indiskā boho stilā ģērbusies, gariem sarkaniem matiem, gredzeniem pilniem pirkstiem un milzīgiem auskariem ausīs, viņa izskatās kā kāda ašrama saimniece, tāds viedums un cēlums no viņas staro. Uzreiz tajā pašā mirklī viņa izraisa milzīgu apbrīnu un cieņu, kas turpina pieaugt ar katru dienu, ko mums ir lemts satuvināties un iepazīt vienai otru...

Viņa ir zaudējusi avārijā savu vienīgo dēlu, kuru vajadzēja apglabāt nedēļu pirms trešās meitas dzemdībām, 43 gadu vecumā piedzemdējusi ceturto meitu, paralēli astoņas stundas dienā pieņemot tos, ko Dievs viņai sūtījis dziedināšanai, kalpojusi ģimenei un valdonīgajam vīram, kurš nelaidis garām nevienus brunčus, atradusi savas atbildes šai dzīvei un spējusi pacelties pāri savām ilūzijām, atrast dārgumus savu izraudāto asaru spaiņos, uzspodrināt savas sirds dimantu līdz starojumam, ko redz katrs, kam rodas tāda iespēja.

 Bet tādu nav daudz, jo Nellija vairs nepieņem cilvēkus, viņa tikai tagad, savos 62 gados ir sākusi dzīvot pa īstam, izdzīvot savu dzīvi, pati izvēloties, ko darīt un, ko nedarīt, ko satikt un, ko nesatikt, kur ceļot un, ar ko dalīties tajā, kas viņai dots...

''Jādalās ar citiem savās zināšanās un prasmēs ir tikai tik ilgi, kamēr pati meklē atbildes, kamēr pati strādā ar sevi, kamēr dziedinies un mācies. Kad visas atbildes ir atrastas, kad jautājumu vairs nav, ir jāsāk šo dzīvi dzīvot. Dzīvot pa īstam. Ja viss ir saprasts pareizi, Debesis Tev visu priekš tam iedos.''

Šodien, kad abas staigājām pa pilsētu, es apjautu, cik tomēr mūsu pirmajā sarunā viņa vēl bija distancēta, un, cik tuvas mēs esam kļuvušas šī pusgada laikā plānodamas mūsu kopējās ekspedīcijas nianses, ka jau plānojam viņas ciemošanas pie manis, kopējus retrītus, darbu...

Viņa ir kļuvusi man par tādu kā garīgo pavadoni, vai draudzeni ar vecākās māsas vai mammas enerģiju, un šī tuvības sajūta ar viņu, viņas māju un ģimeni varētu šķist pārsteidzoša, pat zinot kaukāziešu sirds siltumu, atvērtību un viesmīlību. Izskatās, ka šajā dzīvē man vairs nav paredzētas paviršas attiecības, jo arī vairs pati tādas nemaz neveidoju, bet tās, kas nāk un izveidojas, ir tik ļoti sirds līmenī, ka atliek vien pateikties un pateikties Debesīm.

Mēs visi grupā nožēlojām, ka nav iespējams ierakstīt tās pērles, kas tādā pārpilnībā plūst no Nellijas, kad viņa stāsta par sevi, savu ceļu, savu Zemi un daļās patiešām unikālās zināšanās un universālās patiesībās!

Apbrīnojama ir viņas spēja stāvēt uz Zemes, baudīt visas tās krāsas un garšas, vienlaicīgi izpaust jestro Kaukāza sievietes temperamentu žestos, izteiksmīgos skatienos un sulīgos izteicienos, un pēc mirkļa pārslēgties un runāt tik dziļi, ka klātesošajiem skudriņas skrien un asaras acīs...

'' Kāpēc cilvēkam nav tas,  ko viņš vēlas? Tāpēc, ka viņš neprot vēlēties! Vēlēties ir jāprot, nevis tikai kā bērnam jāgrib te šo, te kaut ko citu. Ja tu gribi savā dzīvē saņemt to, ko vēlies, tad tev visu ir sīki jāpārdomā, jāizstrādā, jāizsapņo sīkās detaļās un niansēs. Jāsaprot, kādu rezultātu viņš vēlas sasniegt, kādas sajūtas piedzīvot. Kamēr tu nezini, ko gribi, mētājies savā gribēšanā turpu šurpu, Dievs domā, ka tu esi procesā, ka tu vēl nezini, ko gribi un gaida. Lielākā daļa tā arī nezin visu mūžu.

Vēlmi vajag noformēt kā biznesa plānu. Tikai tad, kad tas ir visās niansēs pārdomāts un izstrādāts, to iesniedz vērtējošajai struktūrai. Tāpat jārīkojas, ja vēlies kaut ko pasūtīt Debesu kancelejai.''

Man ir tika ļoti žēl, ka es nevaru aprakstīt viņas skatienu, izteiksmes veidu un žestus, kas pavada viņas sacīto...

Zinu, ka mēs abas satikāmies ar kādu augstāku mērķi. Viņa maz iesaistās sava vīra vadītajā viesnīcas biznesā, un nekad līdz šim nebija devusies līdzi viesiem, kā pavadone. Viņai ir sava dzīve pavisam citā dimensijā, taču mūsu satikšanās bija nolikta, lai viņa, kā šīs zemes garīgās dimensijas glabātāja, aizvestu mūs uz vietām, kas spēcīgi attīra un aktivizē enerģētiskos laukus un maina dzīves līnijas.

Jūtu, ka manas un viņas enerģiju sinerģija, mūsu abu dvēseles un lauki rada tādu enerģētisko telpu, kas ir ieplānoti ārpus fiziskās dimensijas... Un, mūsu kopējais ceļš turpinās. 
Šajā ekspedīcijā mēs saņēmām un atklājām daudz, daudz vairāk, nekā es plānoju, cerēju un spēju iedomāties!!!

Arī mūsu grupas dalībnieki kaut ko atvēra Nellijā, mūsu dziesmas, kuras viņa lūdza pārtulkot, mūsu klausīšanās un spēja sadzirdēt... Viņa neņēma ne kapeiku par visu to laiku, enerģiju un milzīgo daudzumu zināšanu, ar kurām dalījās, bet šī esība vienotā laukā katram iedeva to, pēc kā viņš bija nācis...

...

Tagad sēžu savā istabā un virpinu Nellijas dāvināto gredzenu, kas vienmēr simbolizēs šo mūsu sinerģiju. Rītnakt dodos mājās, lai jau pavisam drīz- maijā, atkal būtu šeit un mans mīlas romāns ar Tbilisi turpinātos viegli jaušamā jaunā fāzē...

P.s. Šis stāsts ir manu sajūtu fiksējums par kādu apbrīnojamu sievieti, senu dvēseli, ko man ir bijusi laime satik...

Inta

2019.gada, 23.martā

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!

Par dažādiem ceļiem...

''Visi ceļi ved uz Romu..'' Vai, pārfrāzējot to var teikt: visi ceļ ved pie Dieva, visi ceļi ved vienā virzienā, galapunkts mums visiem šajā dzīvē ir viens. Tie ir Pārejas Vārti.

Katrs mēs meklējam savu ceļu, bet galvenās pieturvietas jau Dvēsele iezīmē vēl pirms iemiesošanās šeit...

Zināmā mērā šis ieraksts ir turpinājums manai atbildei Sirds Ceļa Klubiņa ietvaros, ar kuru padalījos arī savā FB joslā šeit:

Un, vēl daži aspekti tikai atskaņoti video šeit:

Mēs varam iztēloties mūsu izaugsmes, garīgo ceļu kā Sauli ar tūkstošiem staru... Mēs visi tiecamies uz gaismu, visi meklējam savu ceļu, kas tieši mūsu Dvēselei, iekšējai būtībai ir visatbilstošākais. meklējam savu Staru, pa kuru doties gaismas virzienā mums būtu visharmoniskāk un interesantāk. 

Staru ir daudz, bet gājēju vēl vairāk... Ceļa sākumā vēl notiek liela maldīšanās, meklējot sev atbilstošāko, rezonējošāko staru...

Par Meistariem es dēvēju tos, kas uz sava izvēlētā stara ir tikuši tālāk nekā konkrētās vietas vairākums. Viņi ir nesen gājuši šo ceļu. Viņi atcerās katru bedrīti, katru līkumu, katrus brikšņus. Un var paspīdināt savu pieredzes gaismu, pavadīt kādu brīdi, pateikt, ka tajā vietā, kur viņi ir, Saulīte spīd spožāk, silda vairāk, redzējums ir plašāks, dzīve ir jēgpilnāka un piepildītāka.
Par Meistariem es nesaucu tos, kas izlasījuši pāris grāmatas vai izgājusi pāris kursus, sāk mācīt citus kā dzīvot :)

Tātad uz katra ceļa ir ārkartīgi daudz ceļabiedru, ar ko dalīties, apmainīties viedokļiem, diskutēt... Kopīgais ceļš vieno un ar viņiem ir viegli būt, neatkarīgi no tā, kurā ceļa posmā katrs atrodas... Ar tiem, kas ir aiz tevis, tu vari no sirds dalīties, sniegt roku un tas iedod pievienoto vērtību tavai dzīvei. Tie, kas ir tev priekšā, rāda virzienu tev, padod roku tev. Un tu pateicībā pieņem...

Ejot pa savu ceļu, tu redzi savam ceļam raksturīgo apkārtni un pasauli no sava skatupunkta. Tikai atgriežoties no iemiesojuma, tu ieraudzīsi visu ainu,- visus ceļus un visus gājējus vienlaicīgi...

Tādejādi, esot uz sava ceļa, bieži vien ir grūti iedomāties, kā izskatās uz cita ceļa, kā pasauli redz tie, kas ir izvēlējušies to...

Nesen iepriekšējā mēneša Unā, un vakar šī mēneša Lilit žurnālā lasīju intervijas ar pāri- Juri Ērenpreisu un Diānu Margeni, kuru dvēseles ir izvēlējušas iet ļoti interesantu, dziļu un iekšējo spēku atbrīvojošu ceļu... Lasīju un domāju, cik spēcīgi, cik dziļi!! Bet, cik sveši man... Cik ļoti savādāk redzu pasauli un eju es... Iesaku. Īpaši interviju ar Juri. Neskatoties uz pasaules redzējumu, kas mums ir tik atšķirīgs, tur bija ārkārtīgi vērtīgas universālās patiesības un atziņas (īpaši  man tuvas par šamanismu un augu lietošanu garīgajās praksēs). Jā, un kluss prieks, ka sieviešu žurnālos parādās šādas pērles... 

 Šo ceļu ir daudz, tāpēc ir tik svarīgi katru mirkli sajust sevi, klausīties sevi un meklēt savu ceļu, meklēt savējos uz šīs zemes... Mēs varam ļoti daudz iedot viens otram... Ir tik daudzi, ar ko es esmu pagājusi kādu laiku pa vienu ceļu un tad viņi ir atraduši kādu citu ceļu... Arī tas ir pareizi. Mēs augam, mainamies, mēs varam saklausīt sevī to, ko agrāk neesam dzirdējuši... Tik bieži mēs turpinam darīt kaut ko tikai inerces vai prāta apsvērumu vadīti, aizmirstot ieklausīties sevī, savā sirdī, savās sajūtās, automātā soļojot pa ceļu, kurā vairs nekas neliekas interesants un nekas vairs nesagādā prieku...

Šajā laikā pasaule, cilvēki un enerģijas mainās ļoti ātri, tāpēc ir tik svarīgi katru dienu, katru mīļu dienu uz mirkli apstāties un ieklausīties sevī... Apklusināt savu iekšējo prāta monologu un klusi pajautāt savai Dvēselei, savai sirdij: vai es nodzīvoju pa īstam šo dzīvi? Vai automātiski pa pieradumam to notriecu? Vai šo dienu es varu ielikt savas Dvēseles pieredzes krātuvītē kā dimantu, ko vēlos aiznest uz Mājām? Vai tā jāizlidina miskastē pie tūkstošiem tādu pašu bezjēdzīgi pavadītu dienu?

Šad tad savos ierakstos man gadās aizķert kādu sabiedrībā sensitīvu tēmu, kas mēdz izsaukt pretreakciju no tiem, kas lasa. Viena no pēdējām tādām tēmām bija par Eiropas fondu naudu... Es saņēmu gan publiskus, gan privātus komentārus, katru ar savu agresijas pakāpi :) 

Es vairs neatbildu uz šādiem komentāriem, neiesaistos diskusijās, jo tam patiešām nav jēgas. Diskusijai ir jēga, ja sapulcējas kopā vai nu ar tiem, kas ir vienā frekvenču (apziņas)līmenī uz viena ceļa, vai nu  dažādu ceļu gājēji, kuri atrodas vienā ceļa posmā (arī vienādā apziņas un vibrāciju līmenī), vienādi tālu tikuši, lai redzētu kopainu līdzīgi, ar mērķi iedot pasaulei kaut ko, ko nevar viens. Pēc analoģijas, kad satiekas pie viena pārrunu galda augsti kvalificēti savas jomas profesionāļi (katrs no citas jomas), lai kopā atrastu vislabāko risinājumu visai sabiedrībai... Ja nav viens vibrāciju līmenis, tad parasti vai nu nav līdzvērtīga enerģiju apmaiņa (augstākā līmenī), vai ir strīds un kašķis (zemākā).

Komentētāji, jeb tie, kas mēģina tevi ievilkt diskusijās, ir dažādi. Ir tie, kas vēlās vienkārši izliet savu miskasti tavā laukā, tādejādi atbrīvojoties no savas tumsas, tad ir tādi, kam interesē tavs virziens, redzējums, bet viņi atrodas citā ceļa posmā. Viņi vēl neredz to, ko redzi tu. Viņi tev mēģina atvērt acis, izskaidrot savu redzējumu, uzvest uz pareizā ceļa un es varu tikai pabrīnīties par viņu pārliecību un vēlmi mani pārliecināt :) Es iekšēji smaidu, jo daudzos gadījumos ir tā, ka es labi atceros, ka n-gadus atpakaļ es domāju līdzīgi...  Nav jēgas mēģināt atbildēt un pārliecināt, jo visdrīzāk viņi to nepieņems un viņiem to nevajag, un arī viņi nonāks tajā vietā,  pietam uz ikviena no ceļiem, kur ieraudzīs, ka ir daudz ceļu, daudz staru, kas ved Gaismas virzienā. Un, katram gājējam ir sava taisnība, uz kuru viņam ir pilnīgas tiesības. Arī mani nevar pārliecināt par kaut ko, jo man ir ļoti stabils mans pašas redzējums, kurš pastāvīgi mainās augot manai apzinātībai, bet man pašai ir jāierauga, jāatklāj, jāpieredz...
Patiesībai mēs šajā dzīvē varam tikai pietuvoties, atklāsies tā visdrīzāk tikai Tajā Pusē.

Tādēļ jēgpilnas diskusijas ir iespējamas ar ļoti maz cilvēkiem. Jēgpilnas, es domāju tādas, kas bagātina abus. Kur nav vietas ego spēlītēm, kur tev nenorāda uz tavām nepilnībām vai nemēģina uztiept savu viedokli... Tā ir divu vai vairāku līdzīgi vibrējošo dvēseļu satikšanās, kas vienkārši dalās ar savu pieredzi, sajūtām, redzējumu... Pat, ja katra ir izvēlējusies šajā dzīvē citu ceļu. Šādas satikšanās ir retas, bet ļoti svētīgas...

Jā, protams, ir draugi un paziņas, ar kuriem pavadīt laiku, apmainīties enerģijām, kopā paceļot, atpūsties vai paveikt kaut ko... Bet, esot dažādos pasaules redzējuma līmeņos bieži ir grūti ar pieņemšanu. Šī tēma atkal nedaudz pacēlusies arī manā dzīvē. Kad šķiet, ka esmu samērā daudz sevī jau izstrādājusi lepnību un Ego programmas, atveras nākamais slānis. Tu pēkšņi sāc ieraudzīt savās draudzenēs (piemēram) aspektus, ko neesi agrāk redzējusi. Uzvedības modeļus, rīcību, enerģijas, kuras tu skaidri redzi, ka ir viņām traucējošas, destruktīvas. Tā gribās visu pateikt, ko esi ieraudzījusi, bet nesaki. Varbūt baidies, ka vairs nebūs tev draudzenes? It kā nē, jo neesi atkarīga no draudzeņu esamības vai neesamības... Baidies otram nodarīt sāpes? Jā, visdrīzāk. Jo pašai ir jūtīgs, ne līdz galam izdziedināts Ego... Bet, ir ļoti grūti to visu vērot, redzēt, kāpēc kāds nevar pašrealizēties, kāds atrast mīlestību, un klusēt. Parādās pat vēlme distancēties, jo grūti ir neteikt. Nav viegli pieņemt otra ceļu un izvēles bez vērtēšanas, bez nosacījumiem... Un nelīst, bez uzaicinājuma... :) Bet, tas ir izdarāms. 

Šis skatu punkts ir pašreizējais, kas ir nācis daudzu gadu rezultātā. Jā, kādreiz iesaistījos diskusijās, kādreiz bija vēlme pierādīt savu taisnību, kādreiz centos visiem mēģināt iestāstīt, cik skaists un foršs ir tieši mans ceļš. 

Ventam Sīlim bija interesants ieraksts nesen viņa joslā par Glābēja pozīciju. Varu teikt līdzīgi, kā anonīmo alkoholiķu sapulcēs: Labdien, esmu Glābējs. Jau pusgadu skaidrā..'':) Manam Glābējām, gan ir  nedaudz savādākas izpausmes, bet... :)

Pieņemšana ir atslēga ceļa turpinājumam. Tieši tāds nosaukums ir vienam pasenam manam rakstam tepat blogā. Pieņemšana. Mēģināšana kādam uzspiest savu viedokli ir Ego pozīcija. Dot padomus, mācīt tos, kas neiet ar tevi pa vienu ceļu, vispār ir sava veida '' невежество'', latviski tuvākais, bet ne pilnīgi precīzais vārds ir tumsonība. Diskusijas, kurās ir opozīcija, kur divi Ego ''mērās ar krāniņiem'', ir tikai enerģijas izsviešana. Tai nav pievienotās vērtības, tai nav pienesuma ne tev, ne citiem...  Tas ir iztērēts laiks un enerģija, ko varēji veltīt kam jēgpilnākam..

Mēs satiksim tos cilvēkus savā ceļā, ko mums ir jāsatiek. Kuri kāps mums uz varžacīm, kuri spoguļos, kuri spiedīs pa pogām. To mums Augšas saorganizēs, nešaubies ne mirkli! Tāpēc nav jēgas uzņemties Dieva lomu un speciāli līst, lēkt ar savu taisnību uz ecēšām, piešķirot sev nez kāda eksperta vai Guru uzplečus...

Jā, arī es esmu tikai ceļā, un daudz ko no tā, ko rakstu atgādinu arī pati sev. 

Galvenais mans jautājums katru vakaru, ko uzdodu sev ir: vai es jēgpilni nodzīvoju šo dienu? Pat, ja tieši šajā dienā, man neizdevās neko iedot pasaulei, vai es pati esmu kļuvusi par labāku sevis versiju? Ko es vēl varu darīt, lai es tāda kļūtu? Ko es darīšu rīt? Darīšu ar sevi? 

Katrā periodā cilājas kaut kādas noteiktas tēmas. Man pašlaik tās ir robežas un enerģiju apmaiņa. Ar tām tad arī dūšīgi strādāju.

Es saprotu, ka tikai attīrot katru dienu sevī kādu stūrīti, tikai un vienīgi tad, es tieku uz priekšu pa savu Ceļu, savu Staru. Nekādas zināšanas, informācija, ārēji panākumi to nenodrošina... Tikai un vienīgi darbs ar sevi...

Vienīgais, ko es varu dot citiem, tas ir sevi, -pastāstīt, padalīties, kā man pašai gāja (iet) ejot manu ceļu. Tas noder tiem, kam rezonē mans ceļš, bet to var nepieņemt tie, kas ir izvēlējušies citu...

Tas, ko es mēģināju pateikt video, ir tas, ka mēs vienmēr pievelkamies pie augstākām vibrācijām, tieši tāpat, kā mazas upītes satek lielākās, un dodas uz jūru... Mēs neiesim uz semināriem un nelasīsim tās grāmatas, kur mēs nevaram kaut ko iegūt, kuru autoram ir zemākas vibrācijas. Pie viņa ies citi, kas rezonēs. Rezonēs gan Meistari, gan attiecīgais Ceļš un Virziens. 

Tādēļ mēs neesam spējīgi vērtēt tos, kam ir augstākas vibrācijas. Mēs varam novērtēt tikai to, kas stāv aiz mums. Mūs velk pie tiem, kam vibrācijas ir augstākas, jo tas ved uz attīstību.

Jā, man varbūt gribētos (kaut gan diez vai) iedzert kafiju ar Juri Rubeni vai Dalailamu, bet es saprotu, kā pasaulē viss ir iekārtots. Es nerakstu viņiem  vēstules, mēģinot dabūt personīgu viedokli uz manu jautājumu un neuzprasos pie viņiem ciemos. Ja viņi būtu sociālajos tīklos, man nenāktu ne prātā komentēt vai izteikt savu viedokli, redzējumu, jo es saprotu, kur esmu es, bet kur ir viņi.
Tas ir viens, bet otrs ir tas, ka tam arī nav nekādas jēgas un nozīmes- ne man, ne viņiem. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka es varu lasīt viņu grāmatas, ieklausīties viņu redzējumā, paņemt to, kas der man, sajust viņu Gara lielumu...

Ja viņi iesaistīsies diskusijās ar tiem, kam ir zemākas vibrācijas regulāri, tad tas nevar neietekmēt arī viņus pašus... 

Mēs mijiedarbojamies enerģētiski ar katru, ar kuru nonākam kontaktā. Ja pārsvarā sanāk komunicēt ar tiem, kam vibrācijas zemākas, ir ļoti jāseko līdzi tam, lai būtu laiks atjaunoties, laiks dabā, pašam ar sevi, vai komunikācijai ar tiem, kas ir tev priekšā. 

Un, jo augstākas vibrācijas, jo vairāk būs tādu, kas pievilksies pie tevis, un, jo vairāk tev būs jādomā par savām robežām un to, lai tu sevi neizsmeltu. Lai spētu dot от избытка, а не от недостатка, spētu dot no tā, ka tev ir daudz (un vērtīga enerģija), nevis tādēļ, ka pieprasa, tādēļ, ka gaida, tādēļ, ka žēl, tādēļ, ka vēlies būt labs...

Tagad jau es zinu, ka daudzus Meistarus, kuri translē enerģijas no Augstākiem Spēkiem (Civilizācijām, Skolotāju Sistēmas) ierobežo vai pat nelaiž tikties ar cilvēkiem klātienē, jo tas atstāj iespaidu uz viņu laukiem (energētisko lauku). Vibrācijas krīt un tas, savukārt, ietekmē translējamo enerģiju kvalitāti. Daudzi pāriet uz formātu, kad dalās enerģijās, pieredzē vai nu onlainā vai caur grāmatām un blogiem, fiziski tiekoties arvien retāk. Tā esot šī laika, kad mostās tik daudz cilvēku un vibrāciju diapazons ir kļuvis tik milzīgs, raksturīga iezīme. Un, pāreja uz onlain vidi nav tikai tehnoloģijas laikmeta pazīme...

Kad mēs patiešām dziļi sevī pieņemam citu cilvēku izvēles, citu cilvēku ceļus, kad mēs pieņemam arī sevi un savas tiesības uz sev atbilstošāko pašizpausmi, tad paliek patiešām viegli dzīvot,- nevienam nav nekas jāpierāda, nav jāattaisnojas, nav jājūtas slikti, ka esi citur.  Ir viegli būt. Un viegli mīlēt pasauli.

Esam!

2019.g. 16.martā...
***

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!

Stāsts iz dzīves

Jeb, kā es neaizbraucu lasīt lekciju uz sava novada centru, jeb, katram savi tarakāni (par sevi domāju)...

Nezinu, kādēļ man gribās šo uzrakstīt, varbūt tas ir stāsts par to, kā sevi saklausīt un ieklausīties,

varbūt par to, cik dažādi mēs esam šajā pasaulē un cik dažādi redzam lietas un situācijas... Jebkurā gadījumā, varbūt kādam būs interesanti...

Man šis gadījums ir kas jauns un es smaidu katru reizi, kad par to iedomājos...

Sākās šis stāsts tieši tāpat kā tas sākās ar visām pašvaldības iestādēm, kuras pa šiem gadiem esmu apmeklējusi ļoti, ļoti daudz- bibliotēkas, kultūras nami, pieaugušo izglītības centri utml. Pēc Latvietes karmas iznākšanas uz tikšanos ar lasītājiem braucu reizi nedēļā un grafiks bija vairāk kā pusgadam uz priekšu.. Ja bija pa ceļam, tad šādas tikšanās bija vairāk kā reizi nedēļā. 

Samērā ātri aptvēru, ka tā ir pavisam cita publika, kas pievelkas uz šādiem pasākumiem, kas tiek organizēti par brīvu. Bija jāatrod cita pieeja, lai uzrunātu auditoriju, kuras motivācija un apziņas līmenis ir ārkaŗtīgi atšķirīgs. Vismaz trīs gadus es devos, kur mani aicināja un darījo to pilnīgi par brīvi. Arī tad, ja man piedāvāja kaut ko maksāt, es uzskatīju, ka tā ir mana desmitā tiesa, mana pateicība Debesīm, par grāmatu panākumiem, mana pateicība lasītājiem...

Protams, ka pa trim gadiem es noguru no šiem pārbraucieniem pa Latviju un izlēmu paņemt pauzi. Ar nelieliem izņēmumiem. 

Dažus mēnešus atpakaļ ievācos lauku mājā, ko biju vairākus gadus remontējusi un, kura arī pirms tam netika apdzīvota. Tādēļ liels bija mans pārsteigums, kad pēc pirmās lielās snigšanas, ar raižu pilnu sirdi devos uz laukiem, domādama, kā iebraukšu, bet mans ceļš bija iztīrīts līdz pašai mājai!
Tie, kas dzīvo laukos, zina, cik priecīgs esi par sniega tīrītāju, kas parādās tavā ceļa galā... :)
Un visa šī ziema bija tāda- stundu pēc tam, kad beigusies snigšana, sniega tīrītājs iebrauc manā sētā! Es tak sajūsmā! Domās mīlu visu pagasta pārvaldi ar traktoristu priekšgalā, ko acīs redzējusi neesmu un nepazīstu :) 

Un tad savā epastā saņemu vēstuli no kādas atbildīgas personas, kas organizē attiecīgus izglītojošus pasākumus mūsu novadā. Kā parasti pajautājot, kad varu atbraukt utt. Es ar pateicības pilnu sirdi esmu gatava braucēja un piedāvāju datumus.

Tālāk seko vēstule, ka pasākums notiks par Eiropas naudu, tam jābūt 1,5 stundu un man jāiesūta savi izglītības dokumenti... Nu, ok- ar dokumentiem problēmu nebūtu, bet 1,5 stunda manā izpratnē ir haltūra, bet nu uz divām varu mēģināt sakoncentrēties. Pasaku, ka naudu gan neņemšu, jo ar savu novadu esmu gatava un vēlētos padalīties tāpat vien...

Lūk, un tad sākās šī stāsta komiskākā daļa, kur man pateica ''Nē''. Ka nauda ir jāņem un savādāk nekā... Nu tad neko...

Tajā brīdī sākās mani iekšējie sajūtu un domu procesi.

Pirmā nostrādā sajūta: nē, es nevēlos naudu, es vēlos dot un dalīties tāpat.

Otrais iespraucas prāts: Bet ir stulbi atteikties- tikai 12 km, tikai 2stundas un 200 eur!?!

Un iekšējais dialogs ir sācies :):) Parasti es cenšos saprast, kas īsti ir tas, kāpēc ir konkrētās sajūtas un domas. Un ne vienmēr pirmā doma ir tā pareizākā.

Jo no sākuma es sev izskaidroju, ka nevēlos braukt, jo tā ir Eiropas nauda. Jā, es nevēlos šo naudu, jo priekš manis tā ir ļoti nelaba nauda. Nauda, par kuru Latvija ir pārdevusi savu Dvēseli ES velnam. Ar savu darbu un enerģiju nenopelnīta nauda, kas jāatdod būs mūsu bērniem. Vienreiz, jau sen, kad vēl neizpratu līdz galam visu ēnas pusi šim finansu intrumentam, es ar to saskāros un vairāk nevēlos. Vispār paša nenopelnīta nauda nevienam neko labu nenes. Ilgtermiņā par to nāksies samaksāt dubultā un varbūt ne naudā, bet veselībā utml.

Jā, es zinu, ka principi ne vienmēr ir tā pareizākā pozīcija, bet viens man jau daudzus gadus ir ļoti pastāvīgs, un proti, neko nedarīt tikai naudas dēļ!

Bet tad, aizdomājoties dziļāk, ieraugot visu enerģētisko plānu, es ieraudzīju ar kādiem laukiem (iekšējo attieksmi) nāk cilvēki uz šiem par ES naudu rīkotajiem pasākumiem. Cik dažādi ir šie cilvēki, no kuriem daži nāk tikai tādēļ, ka viņam tas ir par brīvu...

Cik dažāds ir enerģētiskais fons cilvēkam, kurš nāk zinot, ka lektors brauc par brīvu- arī tad viņš pats ir atvērtāks un viņa saņemšanas plūsma ir atvērtāka. Jo tās vairs nav darījuma attiecības- tā ir tāda sirds līmeņa dalīšanās... Tas ir varbūt mazāk svarīgi tiem, kas nāk, bet ļoti svarīgi man...

Varbūt kāds padomās, ka es rīkojos muļķīgi atsakoties no tik viegliem 200 eur, vai nosodīs mani par to, ka nebraucu un nedalījos ar šim cilvēkiem.  Jā, aizdomājos arī par šo 200 eur ziedošanu, bet tā kā ziedoju regulāri, tad šoreiz nesajutu šo kā tādu variantu. Zinu, ka Smiltene var atbraukt pie manis un zinu arī to, ka es tur nokļūšu arī pa citiem ceļiem un citā veidā :) Bet, ir svarīgi ieklausīties savā sirdī un ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās no malas...

Un par to tad arī ir šis stāsts. Par būšanu saskaņā ar sevi, savu sirdi. Pat, ja kādam no malas tas šķiet nepareizi, pat, ja tavs prāts to saka, pat, ja tā objektīvi varētu arī būt...
Iespējams, ka pāris gadus atpakaļ es būtu rīkojusies savādāk, taču priecājos, ka pašlaik ir tā...
Esam!
Inta
2019.gada 10.marts

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!

Tiem, kas atrodas zemākajā punktā...

-->

''Sveiki... pat nezinu ka lai sāk un ko lai raksta ... esmu tāda izmisuma dzīves ka neredzu nemaz gaišu

stūrīti.. jo liekos vienmēr pārprasta, nesaprasta un katra lieta ar protams negatīvu noskaņu vainīga visa visur es. Ja brīžiem es esmu varbūt pārāk dzēlīga, bet arī es esmu cilvēks .. pašreiz ir tā ka aizgāju no darba no august pagājušā nekādi nevaru atrast jaunu, ir bērni lieliski divi brīnumi mans stimuls un es esmu tagad iestrēgusi ceļa un nezinu kurp ko darīt. Saku brīžiem sevi žēlot man nekā nav ne naudas ne mājas nekā nav ir tikai bērni ... jo tikai tie mani tur pie šis dzīves dzinuļa

Vīrs mani neizprot un nemaz negrib saprast ...Vira vecāki vispār uzskata par melno Vārnu ...

Es saprotu ka jāsāk man ar sevi sevis sakārtošanu jo pašreiz ir iekšā tāds haoss

Ka pat nezinu ar ko sāk.Jūtos ka apmaldījies bērns kurš nezin no meža izlīst ara

Vai paslēpties kāda ala. Ļoti ceru uz Jūsu sapratni un padomu...''

Es bieži saņemu šādas vēstules. Parasti naktī. Nesen Jeļenas Šubinas laika joslā lasīju ierakstu, ar lūgumu nerakstīt viņai pa nakti, jo ir veci vecāki un bērni, kādēļ viņa nevar slēgt ārā uz nakti telefonam skaņu. 
Es jau daudzus gadus slēdzu ārā skaņu...

Ļoti ilgus gadus esmu atbildējusi uz šīm izmisuma pilnajām vēstulēm, iesaistījusies garās diskusijās, atbalstījusi, centusies parādīt kādu cerību stariņu... Vienmēr esmu bijusi ļoti jūtīga pret citu cilvēku sāpēm, jo zinu, kā tas ir. Pati esmu bijusi vēl daudz grūtākā situācijā nekā augstāk aprakstītā. Es zinu, kā ir. Es pazīstu izmisumu vaigā. Un tādēļ esmu ar savu enerģiju, zināšanām, laiku un resursu gadiem stutējusi un atbalstījusi šīs situācijas... Tādejādi palīdzot cilvēkiem tajās ielgāk atrasties... ''Glābēja gēns'', kas mīt daudzos no mums, ir mūsu pašu nenovērtētais iekšejais bērns... Nemācēšana novilkt robežas, sajust, kur ''jā'' kādam citam, kļūst par ''nē'' pašam sev, neizpratne par enerģētiskajiem procesiem,- tā ir bijusi un ir pamatīgi gara mācībstunda man pašai.

Tieši robežu novilkšana ir mans pēdējā pusgada galvenais darāmais darbiņš attiecībā pašai uz sevi, un pavisam drīz rakstīšu par to.

Viena no galvenajām lietām, ko esmu sapratusi, ka Dvēsele cilvēkus ved uz zemāko punktu, lai viņiem vairs nebūtu nekādas izejas, nekādu variantu, kā vien atsperties, mosties un sākt iet uz augšu. Protams, ka izmisuma brīžos cilvēki meklē dažādus salmiņus, pie kuriem pieķerties, padomus, atbalstu,- bet tas viss ir kā īslaicīga anestēzija, kā enerģijas deva, kas ļauj vēl kādu brīdi pasēdēt esošajā bedrē, ļauj vēl kādu brīdi necelties un neiet darīt...

Kad es sapratu, ka tas milzīgais laika apjoms, ko es esmu veltījusi atbildot svešiem cilvēkiem vēstulēs, runājot stundām pa telefonu, ir bijis tikai enerģijas deva viņa problēmai, ka reāli izmantots darbībai nekas netiek, es sāku savādāk raudzīties uz šīm lietām...

Taču ir kāds vēl būtiskāks aspekts. Un tas ir tas, ka mēs dzīvojam enerģijas apmaiņas pasaulē. Tas, ko tu saņem par brīvu, tev paliek kā enerģētiskais parāds, pret to, no kā tu esi paņēmis. Par to esmu jau vairākkārtīgi rakstījusi. Bet tas, kas dod ir savā veidā atbildīgs par to, ka otram veidojas parāda karma... 

Jā, dzīve uz šīs zemes nav viegla. Un daudziem ir jāiziet zemākais punkts, lai saprastu, ka nebūs palikšana esošajā vietā, apziņas līmenī, pierastajā ikdienā. Ka būs jāceļas, jāiet, jādara, jāmainās. Jātransformējās, jāpārdzimst. Jā, tas ir grūti, ilgi, sāpīgi un neviens to nevar izdarīt tavā vietā. Un, no tā nevar aizmukt, to neļaus atlikt, jo tāda ir tavas dvēseles izvēle šai dzīvei uz Zemes.

Galvenais ir sākt iet. Kaut maziem solīšiem, kaut maldoties un kļūdoties, bet iet... 
Jo tikai tas, kas iet, var noiet šo Ceļu...
Vislielāka tumsa ir pirms Saullēkta...
Lai top!
2019.gada 9.marts
Inta

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!