Stāsts iz dzīves

Jeb, kā es neaizbraucu lasīt lekciju uz sava novada centru, jeb, katram savi tarakāni (par sevi domāju)...

Nezinu, kādēļ man gribās šo uzrakstīt, varbūt tas ir stāsts par to, kā sevi saklausīt un ieklausīties,

varbūt par to, cik dažādi mēs esam šajā pasaulē un cik dažādi redzam lietas un situācijas... Jebkurā gadījumā, varbūt kādam būs interesanti...

Man šis gadījums ir kas jauns un es smaidu katru reizi, kad par to iedomājos...

Sākās šis stāsts tieši tāpat kā tas sākās ar visām pašvaldības iestādēm, kuras pa šiem gadiem esmu apmeklējusi ļoti, ļoti daudz- bibliotēkas, kultūras nami, pieaugušo izglītības centri utml. Pēc Latvietes karmas iznākšanas uz tikšanos ar lasītājiem braucu reizi nedēļā un grafiks bija vairāk kā pusgadam uz priekšu.. Ja bija pa ceļam, tad šādas tikšanās bija vairāk kā reizi nedēļā. 

Samērā ātri aptvēru, ka tā ir pavisam cita publika, kas pievelkas uz šādiem pasākumiem, kas tiek organizēti par brīvu. Bija jāatrod cita pieeja, lai uzrunātu auditoriju, kuras motivācija un apziņas līmenis ir ārkaŗtīgi atšķirīgs. Vismaz trīs gadus es devos, kur mani aicināja un darījo to pilnīgi par brīvi. Arī tad, ja man piedāvāja kaut ko maksāt, es uzskatīju, ka tā ir mana desmitā tiesa, mana pateicība Debesīm, par grāmatu panākumiem, mana pateicība lasītājiem...

Protams, ka pa trim gadiem es noguru no šiem pārbraucieniem pa Latviju un izlēmu paņemt pauzi. Ar nelieliem izņēmumiem. 

Dažus mēnešus atpakaļ ievācos lauku mājā, ko biju vairākus gadus remontējusi un, kura arī pirms tam netika apdzīvota. Tādēļ liels bija mans pārsteigums, kad pēc pirmās lielās snigšanas, ar raižu pilnu sirdi devos uz laukiem, domādama, kā iebraukšu, bet mans ceļš bija iztīrīts līdz pašai mājai!
Tie, kas dzīvo laukos, zina, cik priecīgs esi par sniega tīrītāju, kas parādās tavā ceļa galā... :)
Un visa šī ziema bija tāda- stundu pēc tam, kad beigusies snigšana, sniega tīrītājs iebrauc manā sētā! Es tak sajūsmā! Domās mīlu visu pagasta pārvaldi ar traktoristu priekšgalā, ko acīs redzējusi neesmu un nepazīstu :) 

Un tad savā epastā saņemu vēstuli no kādas atbildīgas personas, kas organizē attiecīgus izglītojošus pasākumus mūsu novadā. Kā parasti pajautājot, kad varu atbraukt utt. Es ar pateicības pilnu sirdi esmu gatava braucēja un piedāvāju datumus.

Tālāk seko vēstule, ka pasākums notiks par Eiropas naudu, tam jābūt 1,5 stundu un man jāiesūta savi izglītības dokumenti... Nu, ok- ar dokumentiem problēmu nebūtu, bet 1,5 stunda manā izpratnē ir haltūra, bet nu uz divām varu mēģināt sakoncentrēties. Pasaku, ka naudu gan neņemšu, jo ar savu novadu esmu gatava un vēlētos padalīties tāpat vien...

Lūk, un tad sākās šī stāsta komiskākā daļa, kur man pateica ''Nē''. Ka nauda ir jāņem un savādāk nekā... Nu tad neko...

Tajā brīdī sākās mani iekšējie sajūtu un domu procesi.

Pirmā nostrādā sajūta: nē, es nevēlos naudu, es vēlos dot un dalīties tāpat.

Otrais iespraucas prāts: Bet ir stulbi atteikties- tikai 12 km, tikai 2stundas un 200 eur!?!

Un iekšējais dialogs ir sācies :):) Parasti es cenšos saprast, kas īsti ir tas, kāpēc ir konkrētās sajūtas un domas. Un ne vienmēr pirmā doma ir tā pareizākā.

Jo no sākuma es sev izskaidroju, ka nevēlos braukt, jo tā ir Eiropas nauda. Jā, es nevēlos šo naudu, jo priekš manis tā ir ļoti nelaba nauda. Nauda, par kuru Latvija ir pārdevusi savu Dvēseli ES velnam. Ar savu darbu un enerģiju nenopelnīta nauda, kas jāatdod būs mūsu bērniem. Vienreiz, jau sen, kad vēl neizpratu līdz galam visu ēnas pusi šim finansu intrumentam, es ar to saskāros un vairāk nevēlos. Vispār paša nenopelnīta nauda nevienam neko labu nenes. Ilgtermiņā par to nāksies samaksāt dubultā un varbūt ne naudā, bet veselībā utml.

Jā, es zinu, ka principi ne vienmēr ir tā pareizākā pozīcija, bet viens man jau daudzus gadus ir ļoti pastāvīgs, un proti, neko nedarīt tikai naudas dēļ!

Bet tad, aizdomājoties dziļāk, ieraugot visu enerģētisko plānu, es ieraudzīju ar kādiem laukiem (iekšējo attieksmi) nāk cilvēki uz šiem par ES naudu rīkotajiem pasākumiem. Cik dažādi ir šie cilvēki, no kuriem daži nāk tikai tādēļ, ka viņam tas ir par brīvu...

Cik dažāds ir enerģētiskais fons cilvēkam, kurš nāk zinot, ka lektors brauc par brīvu- arī tad viņš pats ir atvērtāks un viņa saņemšanas plūsma ir atvērtāka. Jo tās vairs nav darījuma attiecības- tā ir tāda sirds līmeņa dalīšanās... Tas ir varbūt mazāk svarīgi tiem, kas nāk, bet ļoti svarīgi man...

Varbūt kāds padomās, ka es rīkojos muļķīgi atsakoties no tik viegliem 200 eur, vai nosodīs mani par to, ka nebraucu un nedalījos ar šim cilvēkiem.  Jā, aizdomājos arī par šo 200 eur ziedošanu, bet tā kā ziedoju regulāri, tad šoreiz nesajutu šo kā tādu variantu. Zinu, ka Smiltene var atbraukt pie manis un zinu arī to, ka es tur nokļūšu arī pa citiem ceļiem un citā veidā :) Bet, ir svarīgi ieklausīties savā sirdī un ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās no malas...

Un par to tad arī ir šis stāsts. Par būšanu saskaņā ar sevi, savu sirdi. Pat, ja kādam no malas tas šķiet nepareizi, pat, ja tavs prāts to saka, pat, ja tā objektīvi varētu arī būt...
Iespējams, ka pāris gadus atpakaļ es būtu rīkojusies savādāk, taču priecājos, ka pašlaik ir tā...
Esam!
Inta
2019.gada 10.marts

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!