Stāsts par kādu satikšanos

-->

Nellija

Vienmēr esmu teikusi, ka viena no lielākajām manas dzīves svētībām ir

cilvēki, kurus Dievs man ļauj satikt un kuri kļūst par nozīmīgu manas dzīves daļu.

Pat šķiet mazliet dīvaini šajā brīdī, kad tikko uznācu augšā savā Tbilisi istabā, paēdusi vakariņas kopā ar Nelliju un viņas ģimeni- meitas, mazbērni, znoti, ka vēl pavisam nesen bijām svešas...

Māja ir milzīga, piecos stāvos un sezonas laikā var uzņemt vairāk kā 40 cilvēku. Kā jau Gruzijā daudzviet ierasts, paši saimnieki dzīvo kādā mājas daļā... 

Māju cēla Nellijas vīra- Benedikta vecaistēvs un tā atrodas pašā vecpilsētas sirdī. No pēdējā stāva terases visa senā Tbilisi ir kā uz delnas un es tik ļoti mīlu tur dzert kafiju un klausīties pilsētiņas trokšņos...

Man ir daudz mīļu pilsētu, kurās jūtos labi, kas mani piepilda ar prieku, kurās patīk atgriezties, bet ir tikai viena, kurā es varētu dzīvot, kurā atveras mans radošais gars, kurā pamazām iesakņojas mana sirds...

Jau astoto gadu man ir mīlestības romāns ar šo pilsētu, un, kaut esmu te vismaz trīs reizes gadā, es vienmēr paspēju sailgoties un priecājos, kā bērns to atkal satikt, sajust tās ritmu, smaidus, smaržas, garšas un skaistās attiecības ar cilvēkiem, kuri ir kļuvuši par daļu no manas dzīves.

Ir pat savādi, ka septiņus gadus, es paliku Tbilisi Mardžinašvili ielas rajonā, kurā jutos kā mājās- mīļākā kafejnīca, kuras wi-fi tīklu atceras telefons, mīļākais krēsls kafejnīcā, iecienītākais kleitu veikaliņš, pazīstamas ieliņas un ierasti maršruti...

Un tad nāk Gadījums, kad tu nokļūsti kādā vietā, ko pati nekad neizvēlētos, bet laiks ir pienācis,- Visums ir gatavs un gatava esi tu.

Pirmo reizi, kad te ierados, nedaudz raucot degunu par to viesu nama atmosfēru, ar bravurīgu un nemitīgi kaut ko runājošu saimnieku ar, šķiet, pāris gadus nenovilktu sporta tērpu mugurā...

 Uzzinot, ka viņam ir tāds gruzīnam neraksturīgs vārds- Benedikts, domās nokristīju viņu par Benediktu 17-o... Kāpēc tieši septiņpadsmito nezinu, bet tas napoleonisms un pasaules valdnieka sindroms nu bija tik ļoti uzkrītošs :)

 Bija doma mēģināt pēc iespējas izvairīties no viņa priekšnesumiem, kamēr viena tāda laikā viņš nesāka runāt par Šambalu, par citplanētiešiem, kuri bijuši Gruzijā un Hitlera slepenajām ezotēriskajām bāzēm šeit...

To klausoties pieļauju, ka manas acis palika lielākas un lielākas... Pēc šiem daudzajiem gadiem, ko esmu šeit braukusi, vedusi grupas, iztaujājusi cilvēkus, būdama pilnīgi pārliecināta, ka arī Gruzija slēpj tādus pašus dārgumus, seno civilizāciju pēdas, aktīvas un sakrālas vietas, kā Armēnija, es nekādi nevarēju tikt pie cilvēkiem, kas varētu būt mani pavadoņi, kas glabā šīs zināšanas, kuri ir šīs zemes bērni un bez, kuru klātbūtnes, atļaujas es nedabūtu atslēgu šīm vietām...

Cik daudz es esmu meklējusi un taujājusi, bet 99% gruzīnu neko nevēlas zināt par pirmskristietības laiku, it kā vēsture būtu sākusies tikai ar pareizticīgo baznīcas nodibināšanu šeit. Viņu smadzenes vienkārši nepieņem informāciju, ka var būt kaut kas cits ārpus kristīgās reliģijas. 

Manā pirmā ekspedīcija sakrālo vietu meklējumos, kas bija pirms kādiem gadiem 3-4, kurā atradām vienu mengīru, kādu senu kulta vietu, beidzās bez tādiem nopietniem rezultātiem, jo šīs vietas nebija aktīvas. Šeit, atšķirībā no kaimiņu zemes Armēnijas, reliģiskais egregors ir ļoti spēcīgs, pārklājot šo vietu kā ar biezu kupolu.

Un, lūk- kāds istabas čībās un izstaipītā, ne visai tīrā sporta tērpā ģērbs gruzīns, man vienā laidā ber informāciju, ko esmu meklējusi daudzus gadus... Kad es pamanījos šajos runas plūdos iespraust kādu savu jautājumu, viņš apjēdza, ka es arī šo to zinu, sakot:

''Tev jārunā ar manu sievu. Viņa visu par to zina. Kad 20 gadus atpakaļ mums bija naudas krīze, viņa tepat pirmajā stāvā pieņēma cilvēkus. Brīnumus darīja. Redz cauri man un visiem. 

Reiz vienu sievieti uz nestuvēm atnesa. Es noskrēju palīdzēt znotiem ienest, tikai pieteicu sievai, lai tikai mūsu māja nenomirst... Jau tajā pašā dienā izgāja ar savām kājām. Bet pēc trešā seansa tapa pilnīgi vesela...''

Nākamajā dienā brokastu telpā, kas atrodas uz aizstiklotas jumta terases ar skatu uz vecpilsētu, rosoties satieku Nelliju.

Viņa ir krāšņa un dzirkstoša, vieda un enerģijas pārpilna tīrasiņu osetīniete, kuras dzīves stāsts ir biezas un aizraujošas grāmatas vērts...

Stilīgi un krāsaini, mazliet tādā indiskā boho stilā ģērbusies, gariem sarkaniem matiem, gredzeniem pilniem pirkstiem un milzīgiem auskariem ausīs, viņa izskatās kā kāda ašrama saimniece, tāds viedums un cēlums no viņas staro. Uzreiz tajā pašā mirklī viņa izraisa milzīgu apbrīnu un cieņu, kas turpina pieaugt ar katru dienu, ko mums ir lemts satuvināties un iepazīt vienai otru...

Viņa ir zaudējusi avārijā savu vienīgo dēlu, kuru vajadzēja apglabāt nedēļu pirms trešās meitas dzemdībām, 43 gadu vecumā piedzemdējusi ceturto meitu, paralēli astoņas stundas dienā pieņemot tos, ko Dievs viņai sūtījis dziedināšanai, kalpojusi ģimenei un valdonīgajam vīram, kurš nelaidis garām nevienus brunčus, atradusi savas atbildes šai dzīvei un spējusi pacelties pāri savām ilūzijām, atrast dārgumus savu izraudāto asaru spaiņos, uzspodrināt savas sirds dimantu līdz starojumam, ko redz katrs, kam rodas tāda iespēja.

 Bet tādu nav daudz, jo Nellija vairs nepieņem cilvēkus, viņa tikai tagad, savos 62 gados ir sākusi dzīvot pa īstam, izdzīvot savu dzīvi, pati izvēloties, ko darīt un, ko nedarīt, ko satikt un, ko nesatikt, kur ceļot un, ar ko dalīties tajā, kas viņai dots...

''Jādalās ar citiem savās zināšanās un prasmēs ir tikai tik ilgi, kamēr pati meklē atbildes, kamēr pati strādā ar sevi, kamēr dziedinies un mācies. Kad visas atbildes ir atrastas, kad jautājumu vairs nav, ir jāsāk šo dzīvi dzīvot. Dzīvot pa īstam. Ja viss ir saprasts pareizi, Debesis Tev visu priekš tam iedos.''

Šodien, kad abas staigājām pa pilsētu, es apjautu, cik tomēr mūsu pirmajā sarunā viņa vēl bija distancēta, un, cik tuvas mēs esam kļuvušas šī pusgada laikā plānodamas mūsu kopējās ekspedīcijas nianses, ka jau plānojam viņas ciemošanas pie manis, kopējus retrītus, darbu...

Viņa ir kļuvusi man par tādu kā garīgo pavadoni, vai draudzeni ar vecākās māsas vai mammas enerģiju, un šī tuvības sajūta ar viņu, viņas māju un ģimeni varētu šķist pārsteidzoša, pat zinot kaukāziešu sirds siltumu, atvērtību un viesmīlību. Izskatās, ka šajā dzīvē man vairs nav paredzētas paviršas attiecības, jo arī vairs pati tādas nemaz neveidoju, bet tās, kas nāk un izveidojas, ir tik ļoti sirds līmenī, ka atliek vien pateikties un pateikties Debesīm.

Mēs visi grupā nožēlojām, ka nav iespējams ierakstīt tās pērles, kas tādā pārpilnībā plūst no Nellijas, kad viņa stāsta par sevi, savu ceļu, savu Zemi un daļās patiešām unikālās zināšanās un universālās patiesībās!

Apbrīnojama ir viņas spēja stāvēt uz Zemes, baudīt visas tās krāsas un garšas, vienlaicīgi izpaust jestro Kaukāza sievietes temperamentu žestos, izteiksmīgos skatienos un sulīgos izteicienos, un pēc mirkļa pārslēgties un runāt tik dziļi, ka klātesošajiem skudriņas skrien un asaras acīs...

'' Kāpēc cilvēkam nav tas,  ko viņš vēlas? Tāpēc, ka viņš neprot vēlēties! Vēlēties ir jāprot, nevis tikai kā bērnam jāgrib te šo, te kaut ko citu. Ja tu gribi savā dzīvē saņemt to, ko vēlies, tad tev visu ir sīki jāpārdomā, jāizstrādā, jāizsapņo sīkās detaļās un niansēs. Jāsaprot, kādu rezultātu viņš vēlas sasniegt, kādas sajūtas piedzīvot. Kamēr tu nezini, ko gribi, mētājies savā gribēšanā turpu šurpu, Dievs domā, ka tu esi procesā, ka tu vēl nezini, ko gribi un gaida. Lielākā daļa tā arī nezin visu mūžu.

Vēlmi vajag noformēt kā biznesa plānu. Tikai tad, kad tas ir visās niansēs pārdomāts un izstrādāts, to iesniedz vērtējošajai struktūrai. Tāpat jārīkojas, ja vēlies kaut ko pasūtīt Debesu kancelejai.''

Man ir tika ļoti žēl, ka es nevaru aprakstīt viņas skatienu, izteiksmes veidu un žestus, kas pavada viņas sacīto...

Zinu, ka mēs abas satikāmies ar kādu augstāku mērķi. Viņa maz iesaistās sava vīra vadītajā viesnīcas biznesā, un nekad līdz šim nebija devusies līdzi viesiem, kā pavadone. Viņai ir sava dzīve pavisam citā dimensijā, taču mūsu satikšanās bija nolikta, lai viņa, kā šīs zemes garīgās dimensijas glabātāja, aizvestu mūs uz vietām, kas spēcīgi attīra un aktivizē enerģētiskos laukus un maina dzīves līnijas.

Jūtu, ka manas un viņas enerģiju sinerģija, mūsu abu dvēseles un lauki rada tādu enerģētisko telpu, kas ir ieplānoti ārpus fiziskās dimensijas... Un, mūsu kopējais ceļš turpinās. 
Šajā ekspedīcijā mēs saņēmām un atklājām daudz, daudz vairāk, nekā es plānoju, cerēju un spēju iedomāties!!!

Arī mūsu grupas dalībnieki kaut ko atvēra Nellijā, mūsu dziesmas, kuras viņa lūdza pārtulkot, mūsu klausīšanās un spēja sadzirdēt... Viņa neņēma ne kapeiku par visu to laiku, enerģiju un milzīgo daudzumu zināšanu, ar kurām dalījās, bet šī esība vienotā laukā katram iedeva to, pēc kā viņš bija nācis...

...

Tagad sēžu savā istabā un virpinu Nellijas dāvināto gredzenu, kas vienmēr simbolizēs šo mūsu sinerģiju. Rītnakt dodos mājās, lai jau pavisam drīz- maijā, atkal būtu šeit un mans mīlas romāns ar Tbilisi turpinātos viegli jaušamā jaunā fāzē...

P.s. Šis stāsts ir manu sajūtu fiksējums par kādu apbrīnojamu sievieti, senu dvēseli, ko man ir bijusi laime satik...

Inta

2019.gada, 23.martā

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!