Pages

Pages

sestdiena, 2017. gada 18. februāris

Lepnība



Turpinās mans personīgais stāsts par manām attiecībām ar savu Ego. Rakstu #savaegodienasgramatu
:D... Ar Katiņu un Kristu iesmejam par to, kā ''Kronis spiež uz sirdi''...jautri, ļauj pasmieties pašam par sevi. Pie reizes terapeitiski, jo notiek fiksēšana, atpazīšana un pieņemšana. Tas vajadzīgais brīdis pirms palaišanas un dziedināšanas... 

Kamēr top mans raksts par Ego un lepnību (JAU IR TAPIS), šovakar publicēšu Agneses tulkoto rakstu par lenību, kuru lasot likās- es to esmu rakstījusi pati. Tik ļoti sasaucās ar Tatjanu...

Kad Ego prakšu noslēgumā runājām par mājas darbiem, askēzēm un kalpošanu, ko katram būtu visgrūtāk izdarīt, es grupai piedāvāju, ka kāds varētu šo rakstu iztulkot. Uz sitiena neviens neatsaucās, jo pirms tam es biju to lasījusi priekšā- raksts bija skaistā, bet sarežģītā krievu valodā...

Liels bija mans pārsteigums un prieks, ka saņēmu šo tulkojumu tieši no Agneses- vienīgās, kura krievu valodu grupā pārzināja, maigi sakot nepārāk... Tieši no viņas šis tulkojums ir visvairāk vērts, jo tajā ir milzīgs ieguldītās enerģijas apjoms, vēlme dalīties un dot...
Esmu Tev no sirds pateicīga, Agnesīt!



Lepnība un lepnums


Nezināju, par ko rakstīt, taču, atlika pievērsties kārtējam vebināram, kā tēma pati atklājās. Kā vebināra tēmu biju pieteikusi – pieņemšana. Un re, kā vienmēr, atliek par kaut ko paziņot, ka jāliek kārtējais eksāmens (vai “jāsavelk astes”). Tomēr nerakstīšu par pieņemšanu, bet gan par lepnību, kas ļoti bieži liek šķēršļus attiecībās un pieņemšanā. 

Vairākas nedēļas atrados dīvainā stāvoklī, kuram ilgi nevarēju rast skaidrojumu. Ārēji – viss kā parasti, viss labi, bet uzpeldēja sajūtas, kas bija jau piemirstas – aizkaitinājums un dusmas. Un bieži bez iemesla. Pieņemot visu, kā ir, neforsējot, nodomāju, ka gan jau pats no sevis pāries. Vienkārši ieklausoties sevī. Bet iekšējais dialogs kļuva asāks, uzreiz! Turklāt par reliģiju un dažādām prāta ievirzēm pasaulē. It īpaši, kad apskatīju šādas tēmas internetā! Ļoti norezonēja daži video un raksti internetā par to, kā pareizticīgie mācītāji izsakās par indiešu garīgajām tradīcijām, par jogu. Vai nu aiz nezināšanas, vai nu speciāli runāja tā, lai tīšām biedētu cilvēkus. Un tas ļoti aizķēra. Rezonēja dažādas apspiešanas un zaimi pret citām garīgajām tradīcijām. Vienā momentā tas kļuva tik uzmācīgi, ka es sāku apzināties pārmērīgu identificēšanos ar vēdiskajām tradīcijām, jogu, advaitu utt. Un atkal atrados prāta ilūziju spēlēs. Nu neko, vairs nebūs iemesla tiesāt fanātiķus un dedzīgus piekritējus dažādām doktrīnām. Un vispār, jau sen sevī jutu zināmu konfliktu ar sistēmu. Tas izpaudās laiku pa laikam kā iekšējs dialogs ar izglītības un medicīnas sistēmām. 

Izrādās, ka esot psihologam, zinot garīgos rakstus vai praktizējot kaut ko, vai esot ar kādu garīgo pieredzi vai skatījumu, vai sajūtot kaut ko, ļoti liels ir vilinājums, atrodoties nedaudz augstāk kalnā, kur labāk redzams skats un redzams viss no attāluma, ir norādīt ceļu citiem. Tā vietā, lai turpinātu savu ceļu un virzītu savu uzmanību uz tālākām virsotnēm un jauniem skatiem. Nu, ko slēpt grēku, tieši tā arī gribas kliegt: “Ei, jūs! Ko esat tur iestrēdzis! Nāciet šurp, šeit taču labāka taka! Bet tur ir pakāpieni. Ko sēžat tur! Re, kā vajag!”

Bet viss tapa skaidrs, paldies Dievam! Sarakstoties ar vienu brīnišķīgu sievieti, es izteicu dažus jokus un pieļāvu kļūdu, kura ļoti nepārprotami izteica lepnību. Un es nebūtu pamanījusi, protams, ja man nebūtu zem deguna pabāzts! J Par to – īpašs paldies! 

Turklāt uzreiz jau saziņa ne visai labi attīstījās, bija kaut kādi tur pārpratumi, tā, it kā viņa nesarunātos ar mani, bet gan ar savu priekšstatu par mani, un es nesarunājos ar viņu, bet gan ar savu priekšstatu par viņu. Un līdzās spriedzes sajūta bez redzama iemesla. Neskatoties uz to visu, nolēmu turpināt sarunu, lai noskaidrotu savu sajūtu iemeslus. Noskaidroju! J Vēl joprojām daudz atklājas. Situācija ar nosaukumu “garīgā lepnība”. Sasitās divi kroņi. 

Sapratu, cik viegli un vienkārši, bet galvenais, pavisam nemanāmi, var attapties garīgajā lepnībā. Un cik grūti to ir pamanīt un nolaisties uz zemes. Kā kino filmās parādītās pagātnes ainas, iezīmējot, kur es tās pieredzēju. Pat nezinu, kā vienā vārdā aprakstīt to, ko jūtu, dažādu emociju sajaukums: atvieglojums, apmulsums, kauns, prieks, vieglums, pateicība, nožēla, vienkāršums un pats galvenais – miers un atslābināšanās. Pārsteidzoši, bet iekšējais dialogs ar pareizticību un citām koncepcijām un sistēmām pazudis! 

Šodien kristījām meitu - biju pareizticīgo baznīcā. Sen nebiju bijusi tur. Un mācītājs, kurš kristīja, bija brīnišķīgs, gaišs cilvēks. Runāja par to pašu, kas rakstīts jebkuru citu konfesiju svētajos rakstos. Biju patīkami pārsteigta, ka, paskaidrojot dažādas pareizticīgo tradīcijas, viņš runāja terminos, kādus izmanto psiholoģijā un advaitā. Piemēram, nožēlu viņš definēja kā apziņas un domu transformāciju, kā iekšēju pārveidošanos. Ka sātans piespiedu kārtā nevar paņemt savā varā, mēs paši to atļaujam, ielaižot savā prātā dažādas sliktas domas. Sliktas domas arī ir tas pats velns. Un tādēļ – attīriet savu prātu. Es, protams, atstāstu ne vārds vārdā, bet aptuveni tādos terminos viņš runāja. 

Kopumā - es kārtējo reizi sapratu, kas ir lepnība un kā tā rodas. Un to, ka nav vērts klausīties un lasīt to, kas izplatīts internetā un masu medijos. Un to, ka reliģija un ticība – tās ir divas dažādas lietas. To visu nosaka cilvēki dažādās pasaules vietās, bet ne vispārīgā propaganda. Mācītāji ir dažādi, skolotāji arī visi ir ļoti atšķirīgi, tāpat arī ārsti. Katrs izvēlas skolotāju pēc saviem kritērijiem. Un pati labākā saruna – aci pret aci, no sirds uz sirdi. 

Zem visiem šiem dažādajiem garīgajiem ceļiem, sistēmām, psiholoģijas vienmēr izrādās, ir tā vienīgā – Mīlestība. Un pats interesantākais, ka, tikai nolaižoties no prāta uz sirdi, sapratu, ka es vienkārši atkal identificēju sevi ar koncepcijām un vērtībām, un tāpēc saskarsme nenāca no sirds, bet gan priekšstatu līmenī - prāta līmenī. Satikās idejas. Pēc visa šī aptveršanas pārņēma neatkārtojama sajūta kā atgriežoties mājās. Smiekli un asaras vienlaicīgi. Milzīgs atvieglojums un miers!

Nu un tā kā pieredzētais ir noderīgs ne tikai man, bet arī daudziem citiem, pastāstīšu, kas ir garīgā lepnība, kā tā izpaužas, kā to pārvarēt, ja esi apzinājies to sevī. Ar to es biju aizņemta pēdējās dienas. 

Ko es domāju ar lepnību. Tā ir pārākuma sajūta pār jebko. Nav svarīgi pār ko, bet ja tu jūti, ka ir kaut kas, kur esi guvis panākumus, kur esi labāks par citiem, vai rodas domas, ka kāds kaut ko nesaprot, nav izaudzis vai notrulinājies, vai tavs viedoklis ir pats pareizākais skatījums pasaulē, vai arī tev gribas kādam kaut ko pierādīt vai izstāstīt, kā pareizi domāt vai darīt... vai... (ievietojiet savu), ir vērts paskatīties uz sevi uzmanīgi spogulī un noņemt no galvas savu kroni. 

Lepnība – tā ir sava nozīmīguma sajūta, kad tu apvainojies, dusmojies, izsaki pretenzijas, apvaino, ienīsti, esi greizsirdīgs, apskaud kādu. Lepnība bieži maskējas pašās negaidītākajās formās. Piemēram, kad cilvēks sāk pats sevi noniecināt, pazemot, glaimot kādam vai ļoti cenšas būt labs. Vai pastāvīgi sevi ar kādu salīdzina, ar kādu sacenšas, neapzināti pieprasa sev uzmanību vai īpašu attieksmi, īpašus nosacījumus. Tās visas ir lepnības izpausmes. 

Lepnībai ir dažādi cēloņi un iemesli. Jūs varat būt lepni pat par savu lepnību un sava ego vērtību. Katrā kopienā ir savi “krutuma” un “pareizības” kritēriji. Bet ja vispārinām, tad visbiežāk lepnības pamatā var atrasties: skaistums, bagātība, statuss, panākumi, profesionālie sasniegumi, karjera, spējas, prāts, zināšanas, atmiņa, izglītība, ģimene, slava, spēks, vara, dažādi tikumi (godīgums, pieņemšana, mīlestība, brīvība u.c.), vērtības, garīgie sasniegumi utt. 

Pēdējie kā reiz attiecas uz garīgās lepnības jēdzienu. Kad cilvēks kādu no tikumiem vai vērtībām, vai savu garīgo pieredzi izceļ kā stingri noteiktu, kā vienīgo pareizo. Faktiski, viņš “pielūdz to”, un pats sāpīgākais ir tad, ja kāds no tuvajiem cilvēkiem pārkāpj šīs vērtības vai pēkšņi viņš atklāj, ka pats ne vienmēr tam atbilst. Piemēram, ja tev godīgums ir pati svarīgākā vērtība, tad jebkurš melis radīs tevī emociju vētru, jo tu taču zini, kas ir patiesība, un ka tai taču jātiek atklātai! Ja vērtība ir pieņemšana, tad nepieņemšana izsauc milzīgu iekšēju protestu, vēl jo vairāk, tu taču zini, kā pieņemt. Ja vērtība ir mīlestība, tad viss, kas atšķiras no tava priekšstata par mīlestību, radīs sāpes. Utt. Faktiski visas reliģiozās nesaskaņas, konflikti vai konfrontācijas starp garīgajām vērtībām un rietumu kultūras vērtībām – tā visa pamatā ir garīgā lepnība. 

Garīgā lepnība – kad cilvēks uzskata savas vērtības un pārliecību par pašām pareizākajām un neiecietīgi izturas pret citu vērtībām. Kad cilvēks savas zināšanas (jebkādas: skolas, profesionālās, psiholoģijas, garīgās, savu pieredzi) uzskata par pašām pareizākajām zināšanām. Kad cilvēkam morāles vērtības ir kļuvušas svarīgākas par Dievišķo/Mīlestību. Kad nedaudz vai daudz celts pāri ikdienišķajam un pārdzīvotas kādas garīgās pieredzes (bet nesasniedzot pilnīgu garīgo realizāciju), viņš neapzināti vai apzināti sāk sevi uzskatīt par ļoti garīgi attīstītu vai pat par guru. Vai uzņemas vērtēt citus speciālistus, skolotājus, meistarus u.c.

Tā kā lielākoties uzturos starp psihologiem un garīgajos meklējumos esošajiem, tad varu pastāstīt, kā garīgā lepnība var izpausties šādā vidē. Un tas nav tādēļ, lai kādam rādītu uz pirkstiem, bet tādēļ, lai lasītājs uzmanīgi paskatītos uz sevi un, iespējams, kaut ko noderīgu saprastu. Vēlreiz uzsveru, ka tas ir no maniem novērojumiem par sevi un citiem. Tāpēc jūs noteikti varat papildināt sarakstu. 

1. Vēlme kādu “izārstēt” un bieži bez palīdzības lūgšanas. Līdz ar to “klients” nemaz neapzinās, ka viņš atrodas pieņemšanā pie psihologa;

2. Vēlme sludināt patiesību, īpaši tad, kad tev nav jautājuši;

3. Vēlme savākt lielu grupu uz apmācībām, vilšanās, ja grupa ir neliela;

4. Impulss norādīt sarunu biedram uz viņa “trūkumiem”, vēlme noteikti sniegt komentārus, uzspiest jebkādu praksi, dot padomus;

5. Sarkasms, mājieni vai tieša ņirgāšanās par kādu;

6. Sāpīga uztvere pret jokiem par sevi un savām izpausmēm;

7. Tenkas aiz muguras, tiesāšana, novērtējuma izteikšana;

8. Izteikt savu viedokli, lai ko tas maksātu, paturēt pēdējo vārdu;

9. “Spoguļošanas” izmantošana kāda pateiktajam, atbildot, ka tas ir par viņu, nevis par tevi (ideja, ka pasaule ir tavs atspulgs, ka tu citos redzi tikai sevi);

10. Fanātiska ticība kādai koncepcijai (skola, skolotājs, tradīcija, reliģija, tiesības, ideja utt.) un agresija, ja kāds pārkāpj tavu koncepciju;

11. Fanātiska pieķeršanās kādām ētikas un morāles vērtībām: brīvību, godīgumu, taisnīgumu, iecietību u.c.;

12. Savdabīguma sajūta, līdzības trūkums, sajūta, ka ļoti atšķiries no citiem, ka tevi neviens nesaprot;

13. Pārākuma sajūta pār tiem, kam svarīgas materiālās vērtības;

14. Vēlme citiem kaut ko pierādīt, tukši strīdi, iekšējie dialogi kā izskaidrojumi un pierādījumi;

15. Aizbildināšanās un bailes par to, ko citi padomās;

16. Nevēlēšanās un reizēm nespēja redzēt atbildes no pasaules;

17. Vēlme būt zvaigznei, skolotājam, guru;

18. Iesaistīties globālās, vispasaules lietās. Evolūcijas dzinējs u.tml.;

19. Sevis salīdzināšana un konkurēšana ar citiem (zināšanās, pieredzē, realizēšanās pakāpē, jūtīgumā, spējās, pieprasījumā, veiksmīgumā, jaunradē, pēc uzmanības u.c.), meklēt trūkumus konkurentos u.c.

20. Apziņa, ka esi visu sapratis, sapratis, kā viss ir patiesībā;

Utt. 

Ko es varu teikt... Kad saproti, kādu pjedestālu esi sev uzcēlis, pārņem visai jocīga sajūta. J Kad es pirmoreiz apzinājos savu, to uzņemt bija sāpīgi, nepatīkami un apkaunojoši. Vēlme vai nu izgaist, vai attaisnoties, izskaidrot, racionalizēt visu utt. Bet zini, kad tu to atkārtosi vairākas reizes, sāksi sajust atšķirību un jau citādi uztversi krišanu no pjedestāla! Sajutīsi, ka bez pjedestāla un kroņa ir daudz brīvāk un plašāk iekšienē – spārni uz muguras, vieglums sirdī un ķermenī. Lielisks atvieglojums! Un vispār, tā dzīvot ir patīkamāk un vieglāk ir komunicēt. Viss kļūst daudz vienkāršāks! Tevi vairs neuztrauc citu vērtējumi, viņu spriedumi un koncepcijas. Un, protams, savi personīgie vērtējumi un spriedumi pārstāj būt svarīgi, tie var palikt, vairs tevi neskarot un neuzprasoties uz izteikšanu. Vērtības zaudē savu svarīgumu. Var teikt, ka tas viss uzreiz zaudē savu vērtību un kļūst bezjēdzīgs. Taču tā vietā paliek kaut kas lielāks un mūžīgāks, un tā dēļ ir vērts nokāpt no pjedestāla vai pat nokrist no tā. Un tā dēļ ir vērts mirt no kauna vai mocīties sirdsapziņas pārmetumos. To tiešām izjutu stipri pēc apzināšanās. 

Ar laiku sāksi izjust diskomfortu, kad izrādīsies ar kroni uz pjedestāla. Tāda bauda, kad to saproti un noņem šo slogu no sevis. Milzīgs atvieglojums un brīvība!

Pat tas, ka es par sevi rakstu tik atklāti – tā arī var būt lepnības izpausme. Nu, lai jau, es tomēr saprotu, ka no tā nekur nenoslēpsies. Un daudzējādā ziņā tas ir jautājums par subjektīvu uztveri. Tāpēc, ka mēs cits citā redzam sevi. Un šajā pasaulē mēs pastāvīgi sasitamies ar kroņiem, idejām, koncepcijām, ilūzijām. Tas ir neizbēgami. Bet tieši tas palīdz atrast jaunus paņēmienus mierīgai saziņai vienam ar otru. Saskarsmei ne ego līmenī, bet gan sirds līmenī – ar Mīlestību.

Bet viss tomēr nav tik skumji. Jāpatur prātā, ka paši par sevi sasniegumi (jebkādi) nav ne labi, ne slikti, arī vērtības pašas par sevi ir vienkārši vērtības. Un ja tu esi kaut ko sasniedzis – lieliski! Gods un slava tev! Ja tu apzinies garīgās patiesības un esi saņēmis garīgu pieredzi – bravo! Ja audz un attīsties – urrā! Lieliski! Ja tev kaut kas ir izdevies – brīnišķīgi! Attīsti savus talantus – super! Lolo un izplati tikumību un morāli pasaulē – aleluja! Tas viss ir labi. Un tu vari lepoties ar sevi un savām spējām, sasniegumiem, īpašībām. Tajā nav nekā slikta, ja vien lepnuma pamatā neizpaužas lepnība. Lepnība traucē efektīvi sazināties, veidot attiecības un vienkārši būt laimīgam. Starp lepnumu un lepnību ir milzīga atšķirība.

Lepnība – tā ir mūsu ego izpausme. Tā ir mūsu identificēšanās ar kaut ko svarīgu un nozīmīgu mums. Mums tas ir svarīgi un nozīmīgi tādā mērā, ka tas aizēno mūsu spēju izjust Mīlestību/Dievišķo sevī. Kad mēs jūtam aizvainojumu, piemēram, tas nozīmē, ka tas, kurš “mūs aizvainojis” – aizskāris kādu mums svarīgu vērtību vai mūsu ideju. Ja mēs izjūtam pazemojumu, tas nozīmē, ka kāds aizskāris vai iznīcinājis mūsu identifikāciju ar kaut ko svarīgu. Iespējams, nenovērtējuši kādu mūsu īpašību vai sasniegumu. Ja esam pilni pretenzijām, tas nozīmē, ka mums ir ļoti “augstas morāles vērtības”, kas aizēno Mīlestību. Utt. 

Patiesībā ego piemīt tāda funkcija – sajust sevis nozīmīgumu ar visām no tā izrietošajām emocijām un īpašībām. Un veltīgi ir cīnīties ar ego, jo ar ego cīnīsies tikai viņš pats – ego. Ego nevar uzvarēt pats sevi. Tam nepieciešami citi paņēmieni. Un jebkuras attiecības – tas ir viens no veidiem. Citi cilvēki lieliski to mūsos parāda. 

Vēlos vēl teikt, ka iekš ego nav nekā slikta, tas vienkārši ir Gara instruments. Bet bieži vien mēs aizmirstam, ka tas ir tikai instruments un sākam ego uzskatīt par pašu galveno. Un veidojam vērtību sistēmu ap savu ego, kas apliecina mūsu “krutumu”. 

Savukārt, lepnums – tā ir cieņa pret sevi un saviem talantiem, spējām, īpašībām, vērtībām un pasaules uzskatu. Lepnumā nav augstprātības un augstprātīgas laipnības. Tāpat tur nav arī viltus pieticība (viltus pieticība bieži apslēpj sevī lepnību). Bet gan pavisam vienkārša pašcieņa, uzticība un Mīlestība. Ja jums ir kaut kas, ar ko lepoties, tad nav vēlmes kādam speciāli demonstrēt šo īpašību vai spēju. Bet arī slēpt to neslēpsi. Ne ir nepieciešams pierādīt savas īpašības, ne apšaubīt savas spējas. Un arī nenoniecināsi tās kaut kā labā. Viss ir ļoti vienkārši, un dabiski izpaužas īstajā laikā. 

Lepnums atšķiras no lepnības tāpat kā patriotisms no nacisma. Patriots mīl un ciena savu valsti, bet arī mīl un ciena citas tautas un valstis, un arīdzan to robežas. Viņš neiebruks citās valstīs, bet, ja nepieciešams, sargās savas robežas. Turpretim nacists, slavinot savu tautu un nāciju, vēlas pierādīt savu pārākumu pār citiem, un pēc tam iznīcināt visus, kuri nav vienisprātis. 

Lepnums – pastāv cieņa ne tikai pret savām vērtībām, bet arī pret citu vērtībām, cieņa pret viņu apziņas līmeni, viņu izvēli un ceļu. Bet lepnība – savu vērtību cildināšana attiecībā pret citām, pretnostatīšana, un būtībā – gatavība iznīcināt visus, kuri nepiekrīt vai tos, kas neatbilst priekšstatiem. Ļoti smalka robeža. Un, ak, cik grūti to pamanīt. Nepavisam nav viegli atgriezties no lepnības uz lepnumu. Tas nav viegli, bet ir iespējams. Dažreiz tam ir vajadzīgs laiks – kādam vairāk, kādam mazāk. Dažkārt tas notiek vienā acumirklī, kā balona pārplīšana. 

Es jau minēju piemērus iekšējām pazīmēm, kurām vērts pievērst uzmanību. Lai gan es ļoti labi saprotu, ka to nav vienkārši izdarīt, pastāvot lepnībai. Vai nu tu to ignorē, vai nicīgi pavīpsnā. Bet ja viss nav tik uzpūsts, ir iespēja atbrīvoties ar viegla šoka palīdzību. 

Ego – tas ir mūsu prāts, kurš ir ļoti viltīgs, pārsteidzoši atjautīgs un izmanto jebkuru ideju, lai sevi stiprinātu. Neticami, kādus trikus un samākslotas kustības viņš spēj veikt. Mēs pat nepamanām, kā iekrītam ego slazdos. Galu galā, cik reižu mums neliekas, ka kaut kas ar kādu nav tā, ka kāds cilvēks ir ļoti svarīgs, ka viņš pats sapinies melos utt. Bet redz, pēc savas pēdējās pieredzes varu teikt, ka ir vērts pakavēties pie kāda no saviem viedokļiem, lai nemanāmi atrastu identifikāciju un nervozas prāta – ego spēlītes. 


Tāpēc nav jēgas cīnīties ar viņu. Bezjēdzīgi. Garīgajās tradīcijās iesaka vienkārši nepievērst ego uzmanību. Apzināties to un vienkārši neiet tā pavadā, bet izglītot to. Ar mīlestību, bet stingri un pat skarbi. Lai ieaudzinātu sevī izpratni, lai saprastu, kas ir prāta un ego spēles. Un mācīties koncentrēšanos un meditāciju. Papildus tam garīgajās tradīcijās palīdzēt var tavs skolotājs vai garīgais padomdevējs. 




Rodas jautājums. Kā iespējams nepievērst uzmanību ego, ja viss, kā mēs sevi stādamies priekšā, no tā vien sastāv? Jā, tiešām, viss, ko mēs par sevi zinām un viss, ko mēs varam nosaukt par savu: visas vēlmes, es-koncepcijas, vērtības – tās visas ir ego spēles. Bet tas nav skaidrs tikai tik ilgi, kamēr mēs identificējamies ar ego. Un ticam tam, ka mēs esam mūsu ķermenis, emocijas, vēlmes, vērtības utt. Garīgajās tradīcijās ir daudz prakšu, kuras palīdz atšķirt smalko apziņas līmeni un no malas ieraudzīt ego mehānismu. 

Āķis ir tajā, ka mēs paši piešķiram pārāk lielu nozīmi idejām un koncepcijām par sevi un pasauli, savām domām un jūtām, vēlmēm un vērtībām. Pārspīlējam to nozīmi, atkārtojot: “Man tas ir svarīgi.” Un tieši tas arī rada lepnību, neskatoties uz to, ka šīs idejas var būt arī cildenas. Bet ja paskaties uz pasauli Mīlestības acīm: no savas sirds, no stāvokļa, kas atrodas ārpus prāta, ego, visām idejām, no stāvokļa, kas apvieno visus pretmetus – tu mirsi no smiekliem! No smiekliem par sevi! Tu pārsmiesies un izraksies no sava svarīguma un tā, kam tu devi tik lielu nozīmi! Tās būs dziedinošas asaras un smiekli.

To ir ļoti vienkārši panākt, ja tu novērsīsi uzmanību no savas pieredzes un domām un koncentrēsieties uz Mīlestību, uz savu sirds centru. Bet ja to izdarīt ir grūti – un es saprotu, ka tas var būt ļoti grūti, ja nav pierasts, - taču ir vesela rinda prakšu, kuras var palīdzēt pārvarēt lepnību. Un labāk tās veikt kompleksi. 

Vari sākt ar psiholoģijas praksēm, tās palīdzēs daudz izprast. Piemēram, uzraksti vēstuli cilvēkam, kurš tevi ir sāpinājis, vai arī kādai cilvēku kopai vai sistēmai. Raksti tādā veidā, kā gribas – bez filtriem un cenzūras. Un tad izlasi vēstuli pats sev pie spoguļa, mainot visus vietniekvārdus uz “es”, bet vārdu – uz savu.

Vai arī vari nostāties otra pozīcijā (nokļūt oponenta vietā) vai arī ieņemt trešo pozīciju (vērotājs) un pavērot sevi no šāda skatpunkta. Psiholoģijā ir daudz citu prakšu, kuras ļauj apzināties savu lomu. Derēs jebkura. 

Teikšu uzreiz, ka atvieglojumu no šādām praksēm tu vari arī nesaņemt, jo bieži sevis izpratne mēdz būt ne visai patīkama. Mūsu ego tas var būt ļoti sāpīgi, radot iespējamu šoka reakciju. Tāpat vari sākt ieslīgt paškritikā, pašanalīzē, just kaunu vai vainas apziņu. Un šīs emocijas var traucēt tavu turpmāko saziņu ar šo cilvēku vai sistēmu. Un vispār, diezgan pabojāt dzīvi. Tāpēc ir ļoti noderīgi spēt piedot un pieņemt sevi tāpat kā citus.

Tāpēc ir lietderīgi pēc apzināšanās izprast patiešām visu, ko sajūti. Jo, iespējams, tieši šīs sajūtas ir kā slikta ēna – to tev vajadzētu izprast un pieņemt. Nepieciešams palūgt piedošanu cilvēkiem (sistēmām, kopienām), pret kuriem esi izrādījis lepnību. Turklāt, vari personīgi vai netieši uzrakstīt salabšanas vēstuli. Raksti vēstuli, kurā nožēlo izdarīto, palūdz piedošanu un pateicies. Vēstuli nav obligāti nepieciešams atdot, pietiekami no sirds pārlasīt. (Var arī pēc tam sadedzināt.) Līdzīgi uzraksti vēstuli sev, kurā apraksti savu pieredzi, nožēlojot, piedodot sev, pieņem sevi un atzīsties sev mīlestībā. Vēstuli nolasi sev skaļi priekšā pie spoguļa. 

Bet ar to bieži ir par maz, tāpēc vēlams nožēlot grēkus Dieva priekšā. Vari saviem vārdiem vai arī skaitīt lūgšanas. Galvenais, no tīras sirds. Kas ir grēku nožēla? Kā jau minēju – apziņas un domu transformācija. Tas nozīmē, ka tu uzņemies atbildību par savām kļūdām un izveido nodomu vairs tā nekļūdīties un nerīkoties. Papildus tam pieņemiet patvērumu pie Dieva. Tas ir, noskaņojies uz Dievišķo (Dievišķo Mīlestību, Jēzu, Absolūtu, Brāhmanu, Krišnu, Šivu, Allāhu, Budu...), savienojies ar Dievišķo un burtiski velties Dievam. Tas nozīmē, ka tagad tu saglabā šo saikni savā ikdienas dzīvē, lai smalki sadzirdētu un rīkotos saskaņā ar Dievišķo. 

Galvenais, visās šajās praksēs – visu darīt no sirds. Būtībā – nolaisties sirds līmenī, Mīlestībā. Jo, ja tu sakņojies Mīlestībā, tad vari pieņemt jebko. 

Vienkāršāk sakot, notiek kas līdzīgs sekojošajam. Ar visu prakšu palīdzību tu novērs uzmanību no savām super svarīgajām idejām un priekšstatiem, identificē tās, atlaid, pieņemot šo pieredzi ar mīlestību un pateicību pret sevi, citiem un Dievu, un, pieņemot patvērumu, ko identificē ar Mīlestību, Dievišķo sevī. Ar to, kas atrodas aiz robežām jebkādām idejām un vērtībām, un atrodas Mūžībā, pašā Absolūtajā realitātē. 

To var aprakstīt dažādi. Var teikt, ka atdodies Dievam. Var arī teikt, ka atrodies Dievišķās Mīlestības plūsmā. Vai arī – ka atrodies aiz sava ego robežām, nosakot tam pieticīgu vietu savas apziņas sistēmā. Var teikt, ka tu atgriezies savā sirds centrā, pametot prāta spēlītes. Jebkurā gadījumā, rezultātā nokļūsti ļoti mierīgā un mīlošā stāvoklī. Attiecībā pret sevi – prāta un ego spēlēm, un pret citiem cilvēkiem. Tas ir pieņemšanas stāvoklis. Pieņemt visu tādu, kāds tas ir. Pieņemt pat savu kaunu, nepieņemšanu un lepnību. 

Papildus šīm praksēm man ļoti palīdz advaitas skolotāju satsangas (Šri Ramana Maharshi, Papaji, Nisargadatta Maharaj, Mudgee, Artur Sita u.c.). Var klausīties dažādas. Es klausos šīs, jo viņi nedod papildus teorijas un koncepcijas, bet tieši pretēji, palīdz iziet no koncepciju un doktrīnu robežām. Palīdz redzēt un pat pieskarties tam, kas atrodas aiz domu straumes un emocijām. Lai vai kā, man tas ļoti palīdz pamosties no prāta ilūzijām un atgriezties sirdī. Vēl vari apgūt atma-vichara metodi, kura palīdz iziet no prāta robežām. Vari izmantot dažādas metodes. Tādas, piemēram, kā Sufi Whirling, dinamisko meditāciju, Dieva vārdu atkārtošanu (džapa), mantru klausīšanos, lūgšanas, arī, skaitot vairākas reizes. Vari uzlabot efektivitāti kombinācijā ar stingru gavēni, svaigēšanu vai badošanos. Bet tikai ar Mīlestību, sirdī esošu. Jo prakses tikai prāta līmenī dod minimālu efektu. Un pat rada pretēju efektu lepnības formā. 

Kāpēc es vienmēr runāju par Mīlestību. Mīlestība – tā nav prāta koncepcija. Mums, protams, var būt savs priekšstats par Mīlestību, bet, tieši pieturoties šiem saviem priekšstatiem, mēs iekrītam lepnības lamatās, jo mūsu priekšstati par Mīlestību ir tikai priekšstati. Mīlestība – tā ir dzīvs pārdzīvojums. Dieva pieredzēšana katrā no mums. Būtisks pamats visam esošajam. Un ja mēs paļaujamies uz Mīlestību, vadam savu uzmanību uz Dievu, lolojam, identificējamies ar Viņu, tad jebkuras mūsu domas, idejas un koncepcijas vienkārši būs Mīlestības instrumenti, nevis pašmērķis. Tā arī ir apziņas transformācija. Tīra ekoloģija attiecībās – paļaušanās uz Mīlestību. 

Pazūdot šim Mīlestības atbalstam, notiek pretēja transformācija no patriotisma uz nacismu, no lepnuma – lepnībā. Lepnība var pastāvēt tikai polārā pasaulē, dualitātes pasaulē, kad mēs sevi identificējam ar kādu daļu no visa – ar baltu un pūkainu vai melnu un rupju. Turpretim Mīlestība palīdz iziet no dualitātes. Un vispār, no jebkuriem ierobežojumiem. Vai tad Dievišķo var kaut kā ierobežot?

Tāpēc garīgajās tradīcijās arī saka: “Pametiet visu, ko piedāvā jūsu prāts. Vienkārši vērojiet. Nepieķerieties nevienai domai vai sajūtai. Neidentificējieties ar tām. Vienkārši vērojiet, kā viss nāk un iet.” Un tā nav metafora. Tas ir tiešs ieteikums rīcībai, praksēm. 

Pat savā ikdienas dzīvē nav vērts veltīt tik lielu nozīmi savām domām un koncepcijām. Tās ir noderīgas tikai praktiskos nolūkos: izdarīt savus darbus, izlemt, ko ēst, ģērbt, kur un ar ko braukt utt. Bet uzmanību pamatā vēlams noturēt sirdī, Mīlestībā. Kā iemīlējusies sieviete, kura darot mājasdarbus, visu laiku domā par mīļoto un sirdī ir ar viņu kopā. Tātad – vēlams noturēt uzmanību Mīlestības sajūtā, veltot visu, kas notiek, Dievam. Tas ir tas, ko iesaka garīgās tradīcijas, lai novērstu lepnību.

Nu, un no manas pēdējās pieredzes varu teikt, ka nav vērts skatīties uz citiem. Labāk skatīties tur, kur ej pats, esot pilnībā koncentrētam uz savu ceļu. Ejot uz Dievu, koncentrējies tikai uz Viņu. 



Ar Mīlestību, Tatjana Kiseļeva


No krievu valodas tulkojusi Agnese Švarce

PAR EGO https://sirdscels.blogspot.com/2017/02/vai-kronis-nespiez-par-ego.html

-->

1 komentārs:

  1. Izskatās, ka tulkotais raksts tapis dēļ lepnības saraksta pirmā un otrā punkta. Tāpēc to grūti uztvert ļoti nopietni.
    Protams, arī šis komentārs top dēļ otrā punkta.

    AtbildētDzēst