Pages

Pages

pirmdiena, 2018. gada 26. februāris

Ja kāds man jautātu

Ja kāds man jautātu, kas ir visgrūtākais garīgajā ceļā, es ilgi nedomājot atbildētu: uzticēties Debesīm,
paļauties uz Dievu...
Ja man prasītu, kas ir visvieglākais, tad man nāktos atbildēt to pašu.
Paļāvība, paļaušanās uz Dievu ir īstais ticības apliecinājums. 
Ticība nav tad, kad Tu domā, ka tici, skaiti lūgšanas un dodies Ziemassvētkos uz baznīcu. Ticība ir tad, kad tu paļaujies un atdodies Dieva rokās. Noliec malā savu zināšanu, savu gribēšanu, savu pārliecību, uzskatus un viedokli un ļauj, lai Dievs sāk piedalīties tavā dzīvē. Kā Kungs tavam Ego un kā draugs un partneris tavai Dvēselei...
Ticība ir darbības vārds, bet paļāvība - ticības izpausme darbībā.
Tu nevari teikt, ka tici, ja cepies, streso, ja vēlies lai mainās pasaule vai cilvēki, bet neesi gatavs mainīties pats.

Es atceros to brīdi, kad es atdevu savu dzīvi Dieva rokās. Man šķita, ka es ticu arī pirms tam, tomēr tā bija tikai ticēšana prātā. 
Paļaušanās brīdi es atceros kā vakaru 8 gadus atpakaļ, kurā izmisumā uz ceļiem sēžot, es vairs neko nezināju, neko nelūdzu, nepieprasīju Dievam, vien to, lai notiek Dieva prāts.
Paļaušanās pārlauza manu dzīvi divās daļās. Un tas ir gan grūtākais, gan skaistākais, kas ar mani ir noticis...
Kas mainās? Paliek viegli, ļoti viegli un priecīgi dzīvot. Kad zini, ka ir tava daļa un ir Dieva daļa. Kad esi izdarījis savējo, tad paļaujies, lai Dievs sakārto pārējo. Bet, ja neizdari savējo, tad negaidi neko arī no Dieva... :)
Kad vairs neko nezini, neko nesaproti, neredzi spēku, izeju, risinājumu, ceļu... Tad zini, tu esi pievests pie Paļaušanās vārtiem, Dievs pārbauda Tavu ticību. 
Viņš jautā: vai esi gatavs mani ielaist savā dzīvē pa īstam, ne tikai aicināt lūgšanās un vārdos? Tā daudzi aicina un sauc, bet savas sirds durvis vaļā neatslēdz...

Šodien, kad kāds man ļoti tuvs cilvēks ir gatavs iziet caur paļaušanās vārtiem, es klusā paļāvībā domās turu viņa roku...

Inta


Teika par Aistiem. Baltu tautas ceļš. Jauna grāmata


No 27. februāra Jāņa Rozes grāmatnīcu plauktos būs pieejama lietuviešu autores rakstīta grāmata ''Teika par aistiem. Baltu tautas ceļš''. Tā ir leģenda par baltu tautu, tās pirmtēvu gājienu uz šo teritoriju, tās vērtībām un uzdevumiem. 

Ceļš līdz grāmatas izdošanai ir zīmju, liktenīgu sagadīšanos un pārsteidzošu tikšanos pilns. Tas ir gan
par mani un manām attiecībām ar Lietuvu, gan par lietuviešu rakstnieci Audroni Ilgevičieni - pārsteidzoši spēcīgu personību, gan par viņas sarakstīto un Latvijā nupat izdoto grāmatu ''Teika par aistiem. Baltu tautas ceļš'' (Aisti - sens baltu tautas nosaukums, ko vēl lieto Lietuvā, bet vairs nelieto Latvijā), gan par likteņa un karmas līkločiem un to, kas notiek pasaulē šodien... 

Sākšu ar grāmatu un stāstu, kā tā atnāca pie manis, bet turpinājumos būs viss pārējais, kas nāca kopā ar šo notikumu... 

Var teikt tā bija liktenīga satikšanās, kad kāda semināra laikā, ko es vadīju Viļnā, pie manis pienāca sieviete, kas stādījās priekšā kā izdevēja. Viņa man uzdāvināja kādu grāmatu, teikdama, ka tajā ir informācija, kurai būtu jānonāk pie katra, kas sevī sajūt baltu asinis, piederību šai senajai tautai, sajūt sevī apslēptu kādu pirmatnēju spēku, kas bijis apspiests gadu simtiem. 


Neskaitāmas svešas varas, viņa stāstīja, ir iznīcinājušas lielāko daļu no patiesās vēstures, bet Baltu Gars jūt un zina, meklē zīmēs un informācijas druskās sevi. Lai varētu atgūt šo spēku, ir jāatdzimst tautas zināšanai par to, ar kādu uzdevumu un misiju Dievs ir sūtījis tautu, kam bijis lemts apmesties pie Baltijas jūras. 

Šīs grāmatas autore, zinātniece, pētniece un cilvēks, ar spēju savienoties ar senču Garu, ir izstaigājusi kādreizējo Lielo Aistu Ceļu, lai saņemtu informāciju, kas modinās baltu tautas ģenētisko atmiņu, lai tā atcerētos sevi un sevī ielikto pirmatnējo spēku. 
...

Tādu informāciju man iedeva kopā ar pašu grāmatu, ko es šķirstīju, mēģinot kaut ko saprast ar savām vājajām lietuviešu valodas zināšanām. Es atbraucu mājās, bet kopā ar šo grāmatu, atbrauca arī iekšējais nemiers un sajūta, ka mums, latviešiem, šī grāmata ir vajadzīga. 


Lietuvas izdevēja uzrakstīja man pāris nedēļas vēlāk un piedāvāja izdot šo grāmatu Latvijā. Pat neizlasot, es to uzņēmos. Ir lietas, ko tu sevī jūti, ka jādara, pat, ja tam nav racionāla pamata un izskaidrojuma. Pat, ja tikai daži no lasītājiem sajutīs sevī savu senču patieso spēku, to dievišķo pirmsākumu, ideju, kas mums kā tautai līdzi dota, tad zināšu, ka ir bijis vērts. 

Kad krietni vēlāk tikos pati ar autori sarunai, es klusā bijībā klausījos viņas vārdos- kāds spēks un pārliecība no viņas nāca. Viņas personīgais stāsts vien ir atsevišķas grāmatas vērts un daļu es atspoguļoju intervijā. 

Grāmata ir sarakstīta valodā, kas ir pa vidu starp prozu un dzeju, - esmu jau saskārusies ar darbiem, kad informācija no Augšas, tiek nodota līdzīgā veidā (piem. V.Megrē grāmatas). Šāds izteiksmes veids ir izaicinājums gan tulkam, gan redaktoram, gan arī Tev, lasītāj, jo tas aicina iešūpoties vēstījuma ritmā, lai valoda kalpotu kā instruments senču Gara modināšanai katrā no mums. 

Lūk, ko autore raksta priekšvārdā: 

Grāmata, kuru, mīļais lasītāj, turi rokās, ir Visuma bibliotēku noraksts. Tā ir par aistu (baltu tautu) Ceļu, tas nozīmē – par mūsu Saknēm, par mūsu sentēvu cēlo Garu un upurēšanos nākotnes labā, tas nozīmē – mūsu, kuri tagad dzīvojam, labā. Grāmata šī ir par mani un Tevi, par mums, brāļiem, kurus iekarotāji arvien sanaidot tiecās, lai valdītu. Bijās tie mūsu, jo ar savas Brīvības mīlestību bijām spēcīgi, jo to spēku no mūsu cēlā aistu Gara guvām. Dēvēja mūs par baltiem, jo bijām pie mūsu jūras. Dēvēja par piejūrniekiem un visādi citādi. Taču svarīgi ir pašiem zināt, kas esam. Svarīgi pašiem savu identitāti atcerēties, lai Tautas Gars mūsos vēl dziļāk iesūktos. Tam iesūcoties, ģenētiskā atmiņa atgriezīsies arī ar visu, kas tagadnei ir svarīgs, lai mēs apzinātu nākotni veidotu. 

Fragments no grāmatas:

''Tas, kurš ķermeņa vēlmes un dziņas atstāj, gatavojas dvēseles varoņdarbam. Tādam Garam dievišķais pieskaras. No šā pieskāriena viņš sāk dzīvot starp laicīgo un Gara pasauli, savu dzīvo ķermeni par Gara trauku turēdams. Uzzina lielo noslēpumu par to, ka nāves nav. Kopš tā brīža viņš vairs nebīstas nāves, jo dvēsele nevar no tās bīties, zinādama, ka pasaulīgo laiku tik ķermenis un prāts skaitļo. Dievišķā Gara nolaišanos uz Zemes caur daudzām savām daļiņām, uz Zemes par dvēselēm dēvētām, caur mistēriju, tās lielo nozīmību un jēgu tāds savdabībā par savu apjēdz. To apjēdzis, nespēj bezjēdzīgi dzīvot...'' 

Un atkal no manis:

To, ka tautas spēks, tāpat kā koka spēks nāk no saknēm, esmu zinājusi jau sen. Kad kāda sveša vara vēlās iznīcināt kādu tautu, tā mēģina tai apcirst saknes, aizmirst tās izcelšanos, pārrakstīt tās vēsturi, izkropļot vērtības.
Lai spētu saglabāt sevi kā tautu, galvenais ir saglabāt vai atrast sevī ticību. Sajust sevī savas tautas gara spēku un stiprināt šo saikni. 
Vēsturiski fakti ir tikai informācija un tās interpretācija, kuru praktiski nav iespējams vairs pārbaudīt. Fakti un pierādījumi ir vajadzīgi prātam, kuram ir grūti ticēt tāpat vien...
Leģenda nes vēstījumu mūsu zemapziņai, mūsu iekšējai zināšanai un gara stiprināšanai. Lai tā nonāk pie tiem, kas sevī sajūt, nes un glabā seno baltu tautu Garu!

Grāmatu var pasūtīt arī ar piegādi ŠEIT.



Oficiālā informācija par autori 



Audrone Ilgevičiene – antropoteosofe, astropsiholoģe, astromineroloģe un rakstniece. Dzimusi 1957.gada 23.aprīlī pasniedzēju ģimenē. 1981.gadā pabeidza ģermānistikas studijas Viļnas universitātē, pēc kuras beigšanas turpināja zinātnisko darbu un pasniedza vācu valodu. 

Tomēr arvien vairāk viņu aizrāva psiholoģija, filozofija un pasaules reliģijas. 

1992.gadā Audrone piedzīvoja pirmo spēcīgo apziņas transformāciju, kura pilnībā izmainīja viņas dzīvi. Vēlāk notikušās liktenīgās tikšanās pamodināja viņā interesi par to spēku, kas mīt akmeņos. 

1995.gadā Audrone nodibināja astromineroloģijas centru Viļņā un kļuva par starptautiskas organizācijas, kas pēta minerālu dziednieciskās īpašības, biedru. 

Audrone bija pirmā Lietuvā, kas sāka pielietot minerālu terapiju, paralēli turpinot pētīt senās Ēģiptes, hermētisma, kabalistiskās, Vēdiskās un zoroastriskās tradīcijas, tā papildinot savus Rietumu garīgo tradīciju izpēti, īpaši teosofiju un teoloģiju. 

Pašlaik Audrone Ilgevičiene raksta grāmatas un strādā organizācijās, kuras radītas pēc viņas pašas iniciatīvas- antroposofu biedrība, minerālterapeitu biedrība un antropozofās astroloģijas asociācija. Pēdējā no tām apvieno jaunā novirzienā astroloģiju, atropoteosofiju, psiholoģiju un garīgo ceļu. 

Tomēr galvenais Audrones darbības lauks ir antropoteosofija- cilvēkam aizsniedzamā Dievišķā Gudrība. Audrone Ilgevičiene ir publicējusi vairāk kā 200 rakstus, piedalījusies lielā daudzumā radio un televīzijas raidījumu, izdevusi 26 grāmatas, kas tulkotas daudzās valodās. Antropoteosofisko grāmatu lasītāji pazīst viņu pēc viņas garīgā vārda, kā Astreju. 


Inta Blūma 

2018.gada, februarī 

trešdiena, 2018. gada 7. februāris

Par nākotni mūsu bērniem 2

Šī tēma ne tikai man, bet arī vairākiem no mana tuvā loka, zīmējās kā prioritāra šim laikam. Ir sajūta,
ka ir jārunā, jāaktualizē, jādara vismaz tik, cik ir manos spēkos. Jo runa ir par mūsu bērniem. Par to paaudzi, no kā būs atkarīga šīs pasaules nākotne...
Pirms jaunā gada apsolīju sev, ka šis- 2018.gads man aizies darot to, ko varu izdarīt es, nebūdama ne pedagogs, ne kādas iestādes funkcionārs, vien mamma un cilvēks, kas jūt, redz un saprot, kas notiek...
Šodien bija tā diena, kad jau no paša rīta nāca zīmes gan ziņu izskatā, gan sarunās ar citiem.
Pirmais raksts, ar ko padalījos šorīt, pievienojot savu komentāru bija šis:





Spriežot pēc komentāriem aktuāls ne tikai man. Tūlīt pēc tam ieraugu vēl vienu rakstu par bērnu mocīšanu psihiatriskajā klīnikā. Lasu un raudāt gribās, jo pilnīgi skaidri šis raksts parāda to, ka bērns ir vesels. Sabiedrība un sistēma ir slima. 

Mans redzējums par mūsu laika bērniem ir šajā rakstā un tas būtu kā iesākums šim.

Tagad turpināšu ar reālu savu pieredzi un aicināšu arī Tevi iesaistīties. Diskusijā, redzējumā, idejās un darbībās.
***
Mana personīgā pieredze

Es arī baidījos izņemt savu jaunāko meitu no skolas. Jāatzīst, ka par ilgu baidījos. Jau iepriekšējos divus gadus es viņai teicu, ka, ja viņa izvēlēsies neiet uz skolu, tad es akceptēšu un darīšu visu, lai to nokārtotu. Bet viņa arī baidījās. Kā tā- visi bērni iet skolā, bet es neiešu? Un, es nebiju pietiekami pārliecinoša un drosmīga, lai to izdarītu jau 2015.gadā...
Man visgrūtāk bija skatīties uz Ieviņu, cik nogurusi viņa nāca no skolas, pat depresīva. Viņa nečīkstēja un nesauca skolu par stulbu, nepretojās un neprotestēja. Viņa cēlās katru rītu un, kā uz katorgu gāja uz skolu.
Kamēr es pati paliku mājās... Jo es jau 2009.gadā izkāpu no darba devēja- darba ņēmēja attiecībām, jo sapratu ka jēdziens ''brīvība''nav ar tādām savienojams. Viss šis laiks kopš 2009.gada ir mans ceļš pretī arvien lielākai brīvībai- soli pa solim. Bet ne manam bērnam...
Mani reāli mocīja duālas sajūtas- sirdsapziņa no vienas puses, prāta apsvērumi no otras.

Pagājušo vasaru Ieva bija gatava (un es arī), un mēs apzinājām visas tālmācības iespējas un variantus.  1.septembrī Ieva uz skolu neaizgāja.
Tas bija ne tikai pagrieziens viņas dzīvē, bet arī ļoti nopietns  manējā. Un, tas lielā mērā ir saistīts tieši ar brīvību! Tieši Ievas skola bija tā, kas mani/mūs turēja pie konkrētas vietas, pilsētas, režīma un grafika. Tagad mēs varam atrasties jebkur un darīt jebko!
Atbrīvojot savu bērnu, es atbrīvoju vēl vairāk arī pati sevi!
Izrādās, ka es jau sen esmu gatava dzīvot laukos un man nemaz nevelk uz pilsētu. Ka arī manī bija kaut kādas bailes pārraut to nabassaiti ar pilsētu....
Es ļoti daudz par šo visu domāju kopš pagājušā gada septembra...

Šodienas rakstā par mājmācību bija teikums, ka pārliekot bērnu no parastās skolas uz kādu alternatīvo, mēs tikai nomainam parasto būrīti pret zelta būrīti... Par to jau rakstīju arī savā pirmajā rakstā.
Mani novērojumi liecina, ka 95% vecāku nav gatavi spert konkrētus soļus, izņemot bērnus no skolas un tam ir vairāki iemesli:
- Pašu vecāku apziņa, izpratne un prāta rāmji nepieļauj šādu risinājumu.
- Apziņa un izpratne jau ir parādījusies, vecāki redz, saprot savu bērnu vajadzības un meklē alternatīvas skolas. Bet tās vienalga ir skolas. Lai arī ar bērniem atbilstošāku saturu, konceptu un emocionālo fonu.
- Vecāki nezina un nesaprot, kā atrisināt bērna socializēšanās jautājumu. Tāpat arī to, kas bērnu pieskatīs, kamēr paši darbā. Sistēmas darbā. Jautājums, kas ir aktuāls un prasās pēc reālām pieredzēm: vai vecākiem, kas vēl atrodas sistēmas darbā (katru dienu iet uz darbu pie kāda), ir iespēja savus bērnus no šīs sistēmas atbrīvot?

Cik esmu dzirdējusi, tad no sistēmas brīvi vai daļēji brīvi cilvēki savus bērnus nespiež tur līst iekšā.

Tas par vecākiem. Kas attiecas uz bērniem, tad sajūtās 70% ir tādu, kas ir ne tikai gatavi citām apmācību metodēm un risinājumiem, bet tas viņiem ir ļoti nepieciešams.
Jā, un vēl ir gana daudz tādu bērnu, kas nāk gūt veco enerģiju pieredzi. Viņiem patīk un viņi labi jūtās parastajās skolās. Viņi salīdzinoši labi adaptējās, pieņem sistēmu kā neizbēgamu modeli un mijiedarbojas ar to, kā nu prot. Man šķiet, ka viņi ir tie bērni ar spēcīgu garu un dvēseles misiju, kas  pieaugot būs tie, kas izgaismos un labos sistēmu no iekšpuses.
Bet, lielākā daļa bērnu, kam ir uzvedības traucējumi, agresīvas un destruktīvas emociju izpausmes, depresīvi un nomākti stāvokļi, ''pazušana'' virtuālajā pasaulē, - tie ir tie, kuri no sistēmas ar steigu ir jāglābj!

Atgriežos pie savas pieredzes ar Ievu. 
Viņa no Rīgas vidusskolas pārgāja uz tālmācības skolas 8.klasi. Mēs apbraukājām vairākas un izvēlējāmies to, kas šķita visadvancētākā ar dažādām papildus iespējām, kas nebija citur. 
Pašlaik saprotu, ka nav jēgas maksāt to summu, jo papildus bonusi, kas tur ir, neatsver to ciparu. Un, principā pat netiek izmantoti. Tādēļ mēs ar nākamo gadu pārejam uz parastu valsts tālmācības skolu, kur jāmaksā nav vispār.
Es plānoju nointervēt Ieviņu, lai viņa pati pastāsta, kas ir viņas dzīvē izmainījies, kā viņa jutās tad un, kā jūtās tagad. Kad būs- padalīšos.

No mammas skatu punkta es redzu brīnumainās pārvērtības :) Biju domājusi, ka mans bērns ir tāds kluss, noslēgts, kam grūti izveidot kontaktu ar klasesbiedriem, atrast draugus. Bērns, kurš ļoti cenšās labi mācīties, kam ir svarīgi kaut ko sasniegt, bet šī centība dārgi maksā- nespēja pavilkt visu atbilstoši prasībām, iekšējais konflikts, jo ir skaidra izpratne par to, ka lielākā daļa no tā, kas viņai jābāž galvā, ir kaut kas pilnīgi nevajadzīgs un nesaprotams.
Kā jau katram bērnam tajā vecumā ir ļoti svarīgi draugi, bet klasē un apkārtē tādu nav. Ir jāveido draudzība ar bērniem, kuriem ir absolūti citas vērtības un intereses, kas pašai šķiet muļķīgas, tikai lai kaut kāda draudzība it kā būtu...
Kur meklēt vienaudžus, kam ir līdzīgas vērtības, aizraušanās, sapņi, vēlme darboties, sasniegt kaut ko? Tajā skolā viņa to neatrada...

Nevaru teikt, ka pirmie mēneši mums pagāja viegli, jo mēs abas nezinājām, kas un kā. Kā būs, kā ies, vai izdosies. Jā, protams, pāriet no režīma, stingriem pienākumiem uz brīvību pašam lemt, kad un ko darīt, nemaz nav tik viegli...
Tā mēdz būt ar daudziem putniņiem, kuri visu mūžu nosēdējuši būrīti. Attaisot durtiņas, viņi nekur nelido. Vai izlaisti ārā, ātri atgriežas atpakaļ...
Pieaugušajiem lielākajai daļai šīs durtiņas ir īstenībā vaļā. Tikai prāta iedomās tās ir ciet... :) Bet bērnus būrītī tur pašu vecāki. Jo paši vienmēr tādā bijuši un domā, ka tā ir norma. Pasaules kārtība :)

Forumā, ko pašlaik vēlos ar dažiem domubiedriem kopā saorganizēt, es izstāstīšu par visām tām niansēm, kas ir saistībā ar tālmācības principu.
Uzreiz gan piebildīšu, ka ne tālmācība, ne mājmācība nav pilnīga aiziešana no Sistēmas. Bērni vienalga ir spiesti vairāk vai mazāk mācīties to, ko Izglītības Ministrija ir paredzējusi. 
Likums paredz, ka vecākiem ir pienākums nodrošināt šo izglītību, un mūs var saukt pie atbildības, ja to nedarīsim. 
Pētījumi liecina un es piekrītu, ka pieaudzis cilvēks saglabā un dzīvē pielieto 12% no tā, ko apguvis skolā (līdz 12.klasei). 
Man ir divi bērni un es varu apgalvot, ka pat vadot uzņēmumus, kur ir jāpārrauga finanses, 5.klases matemātika dzīvē nav nepieciešama. Ir jāiemācās rēķināt, lasīt un rakstīt. Valodas, protams. Un ļoti ir nepieciešamas lietas, kas patiešām sagatavo bērnus dzīvei. Par fizisko un radošo nerunāšu, jo tās pāris stundas nedēļā, kas skolās tiek tam atvēlētas ir vienkārši katastrofa Dvēselei, kas ir radoša pēc būtības.
Lai vai kā, svarīgs ir rezultāts, kādu es vēroju tagad, kad tālmācībā ir pagājis tikai pusgads. Izrādās man ir ārkārtīgi komunikabs, ar izcilu humora izjūtu apveltīts bērns, kurš raksta grāmatu (angļu val) un publicē to kaut kādā jauno autoru portālā, mācās ģitāru, zīmē, pamēģināja džudo, plāno vēl viskaut ko... Ir tik daudz iespēju un interešu, ka ierīces un viss, kas ar tām saistīts arvien vairāk atbīdās uz otru plānu... Beidzot ir sākusies īsta dzīve! Nekādas miņas vairs no intravertās, sagurušās un bēdīgās Ieviņas!

Kas attiecās uz alternatīvajām izglītības iestādēm un metodēm, es domāju, ka tās ir vēl vajadzīgas pārejas periodam, kas var ilgt pat pāris desmitgades. Tas ir saistīts ar vecākiem, kas ir ļoti dažādās pozīcijās gan apziņas līmenī, gan tīri ar savām fiziskajām iespējām.

Daudzi baidās, ka bērniem pietrūks socializācijas, par ko pat psihologi saka- nevienam cilvēkam nav nepieciešama socializācija 8 stundas dienā! Ir pulciņi, ir dažādas nodarbības, ir bērnu un jauniešu klubi, dienas centri... Ja meklē, tad atrod.
Jā, manuprāt, ir ļoti bēdīgi ar pulciņiem dienas laikā, bet tieši tas ir tas, par ko es ļoti domāju un meklēju domubiedrus. Vajag tikai telpas 2-3x nedēļā pa dienu un kādus 10-20 tālmācības/mājmācības bērnus sapulcēt kopā, lai to arī šo jautājumu atrisinātu!
Man šķiet, ka pašlaik ļoti svarīgi ir atrast vienam otru. Apzināt visus, kas jau dara kaut ko šajā virzienā- dibina skolas, pulcē domubiedrus, kam ir idejas, piedāvājumi un vēlme darboties savā un savu bērnu labā...
Es zinu, ka tādu vecāku ir ļoti daudz, kas katrs savā stūrītī un ciemā cīnās, dara, mācās un mēģina gan sadarboties, gan pretstāvēt sistēmai...
Būtu ļoti vērtīgi satikties klātienē. Un, jau ir konkrēta nedēļas nogale martā (10. un 11.) un plāna uzmetums. Gan tie, kas vēlētos atbraukt, piedalīties, meklēt domubiedrus un risinājumus, gan tie, kas nevar atbraukt, bet ir, ko teikt par šo tēmu, lūdzu ieraksties ŠEIT. 
Varbūt uz šī pamata radīsies arī kāda virtuālā grupa, vietne, kur vēlāk turpināt iesākto.
Lūdzu atzīmē sev zināmos cilvēkus, kas jau darbojas šajā jomā, padalies ar informāciju, piedāvā savas idejas 2 dienu programmai utt.

Uz šo brīdi ir skaidrs, ka man pašai būs divas tēmas. Par brīvību iekšējo un ārējo, par iespējām maksimāli attālināties no Sistēmas un personīgā pieredze divu bērnu audzināšanā par brīvām personībām.
Sarmīte Ausekle, pedagoģe un cilvēks ar milzīgām zināšanām šajā jomā dalīsies informācijā par dažādām pieejām un risinājumiem, kā arī par savu personīgo pieredzi ar bērnu mājmācībā.
Sarmīte, strādājot skolās, ir redzējusi visas puses un skatījusies ar redzošām acīm.
''Ja vecāki redzētu, ks notiek skolā īstenībā,  vismaz 50% i tuvu skolai nelaistu savus bērnus! Viņi pat nenojauš, kā izturās pret viņu bērniem ne tikai citi bērni, bet arī skolotāji...''

Tas pagaidām tāds idejas ieskicējums tikai.

Kad jau pieteiksies interesenti, tad saliksim un divu dienu programmu un jau tagad zinu, ka būs ļoti vērtīgi. Forums notiks Vidzemes Retrītu Centrā un būs bez noteiktas maksas... Būs ne tikai informatīvā undiskusiju daļa, bet arī kopējs pārgājiens, vakara sadziedāšana u.c. :)

Šo rakstu vēl papildināšu ar pieredzēm, ko Jūs atsūtīsiet (uz ko ceru!) Lai top! Esam!

Pieredzes, ar kurām man ir padalījušies gan vecāki, gan bērni:



SIGNE

Par tālmācību. Mani divi bērni ir beiguši vidusskolu tālmācībā. Dēls, dēļ sporta, meita dēļ mobinga skolā. 

Priecājos, ja aktualizē kāds šo jomu, man patiešām, patiess prieks par Jūsu darbošanos šajā virzienā. Īsumā par plusiem
1)nav jāatrodas disfunkcionālā, demotivējošā, emocionāli vardarbībā vidē - skolā;
2) produktīvs mācību darbs, 
3) noturīgākas, pilnvērtīgākas un plašākas zināšanas, 
4) nesagrauts pašvērtējums un pašcieņa, dēļ mobinga ,dēļ kavējumiem ( dēla gadījumā sacensības un treniņi ārpus LV)
 5) netieši apgūtas laika un pienākumu plānošanas prasmes

Mīnusu NAV

Rezultāts - pašapziņa, zināšanas, ticība savām spējām, labas sekmes, motivācija turpināt mācīties, labas perspektīvas ...Dēls strādā jau zobārstniecībā, turpinās mācīties RSU. Meita - stjuarte, mācās BSA
Vidusskolas beigšana tālmācībā viennozīmīgi ir prognozējama ar labākiem rezultātiem nekā parastā skolā , pirmklaŗt , dēļ individuālās pieejas, tomēr. Praktiski, neierobežotā iespējā ( līdz valsts eksāmeniem) uzlabot sekmes korekti un mērķtiecīgi. Parastās skolā viss visiem ir vienalga. Un nekādas skolotāju motivācijas nav skolēnam līdzēt uzlabot sekmes, pretēji tālmācības modelim.


JANA

Man dēls mācas tālmācību no vidusskolas , jo 10 klasē nevarēja vienoties par laikiem , ko veltīt hokejam. Biju ļoti nobažijusies par tādu izvēli, jo nav no tiem apzinīgākajiem un atbildīgākajiem. Kad pabeidza 10- to, nolēmām atkal skolu tikai nomainīt, tad nu direktors visas labās tālmācības atzīmes dalija uz divi un teica, ka būšot jāsasparojas.
Rezultātā atkal citas skolas izvēle nomācījās tieši divas dienas, nevarēja pieņemt regulēšanu un atkal tiecās uz iekšējo brīvību . Tā nu pabeidza ari 11. klasi tālmācībā . Atzīmes 7,8 ,neviens īpaši neskraida pakaļ, sūdzības nav bijušas vai kādas konfliktsituācijas, pats tiek ar visu galā un citi apzinīgākie beidz pat divus mācību gadus vienā un tālāk studē ārzemēs,..
Kā uz tādu diplomu skatās- nezinu, bet svarīga jau ir pašu attieksme un manam bērnam motivāciju mācīties sniedz iekšējā brīvības sajūta . Paļaujos un uzticos un būs arī vidusskolas diploms kabatā. Ja vecāki seko sirdsbalsij, arī bērnam to nevar liegt. Nu kaut kā tā !!! Lai veicas !!!



Kristofers

Mācos gan tikai gadu, bet diezgan daudz ko varu pateikt. Ja cilvēks vieglāk mācās patstāvīgi un bez apkārtējo palīdzības, tad tālmācība ir superīga opcija. Manā gadījumā - es parastu skolu uzskatu par lieka laika tērēšanu - es labprātāk aizbraucu uz laukiem vai pastaigāju pa mežiem. Gan ir lietas, kuras varētu saukt par mīnusu un plusu - man pašam ejot tālmācībā ir ļoti daudz brīvā laika. Ja ir plāns iestāties tālmācībā, tad ir jābūt plānam un idejām, ko Tu varētu darīt brīvajā laikā. Vai arī ir jābūt lielai interesei iet un meklēt šo 'kaut ko'. Protams mīnusu varētu teikt kontaktu ar skolotājiem - tas gan skolās atšķiras, bet R1TV ar skolotājiem var kontaktēties caur Skype, E-pastu vai reizi mēnesī braucot uz klātienes konsultācijām. Kā arī jāskatās uz sistēmu - R1TV pārbaudes darbi tiek atsūtīti uz internetu un Tu vari mierīgi atrast visu google un izmantot visus līdzekļus, bet jārēķinās, ka 12. klases eksāmenu būs jāliek uz vietas. Takā - ja iestājoties esi pārliecināts/a, ka vari apgūt vielas bez apkārtējo palīdzības vai ar limitētu palīdzību un zini ko Tu darīsi brīvajā laikā, tad uz priekšu. Ja nu vēlies vairāk info, tad būtu foršāk ar tiešiem jautājumiem - Kas? Kā? utt. 

Laura

Esmu absolvējusi Rīgas Tālmācības vidusskolu. Noteikti iesaku, ja jaunietis spēj pats sevi motivēt mācīties un sekot līdzi savam režīmam. 
Pēc šīs vidusskolas absolvēšanas ar izcilību pabeidzu universitāti Lielbritānijā uzņēmējdarbības jomā, bet pēc tās iestājos budžetā un veiksmīgi absolvēju Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. 
Mācoties tālmācībā paspēju paceļot, iemācīties tautasdejas tādā līmeni, lai dejotu dziesmu un deju svētkos, strādāju un nokārtoju autovadītaja tiesības. 
Iesaku tieši šo skolu, jo viņi ir paši pirmie un lielākā skola tālmācībāabsolventu ziņā. Piemēram, mācījos vienā klasē ar atlēti Lauru Ikaunieci Admidiņu.



Solvita

Par tālmācības skolu. Ļoti labi materiāli, atbalsts, videolekcijas! Bet pašam daudz jāmācās, jāievēro grafiks un termiņi, jo par katru kavējumu, nenokārtotu ieskaiti ir jāmaxā! Viss atkarīgs, cik motivēts, atbildīgs, patstāvīgs un disciplinēts ir pats bērns. Mana meita vidusskolu pabeidza divos gados un ar ļoti labām sekmēm. Šobrīd veiksmīgi studē Lielbritānijā.


Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.
Esam!






-->

otrdiena, 2018. gada 6. februāris

Vīrišķības atmodināšana. Saruna ar Ventu Sīli. 2.daļa

Sarunas pirmā daļa bija vairāk manu sajūtu daļa, un pareizi šķita tās abas nošķirt, - gan formāts, gan enerģijas ir savādākas. 
Šī daļa ir pilnā mērā veltīta vīrišķības tēmai un tādu,  konkrētu un vīrišķajai enerģijai atbilstošu to arī atstāšu. 

Jūtos ļoti pateicīga Ventam par uzticēšanos, dalīšanos, atvēršanos un drosmi runāt kategorijās, kas iziet diezgan tālu ārpus tās akadēmiskās vides, kurā vēl pagaidām (piedod, Vent, par šo pagaidām:)) viņš pārsvarā darbojas.
Un, īpaši es pateicos par to citātu, ko Vents atļāva publiskot intervijas beigās. Manuprāt, ļoti vērtīgs, dziļš un patiess vēstījums Vīrietim.
***

Kā Tu nonāci līdz vīrišķības, vīrišķo, t.sk. arhetipisko enerģiju pētīšanai, iniciācijas un
Avots: diena.lv
seksualitātes tēmām?


Meklējumi sākās ar jautājumiem pašam sev uz kuriem nespēju atbildēt. Krīzes radītiem jautājumiem, savas sakāves atzīšanu un infantilā Ego nāvi. Vīlos sevī kā cilvēkā un kā vīrietī. Šajā skaudrajā, bet atspirdzinoši tīrajā teritorijā tad arī sākās jaunas būtības meklējumi. 


Kāda ir Tava personīgā pieredze un vērojumi, kas radīja Tevī interesi un lika meklēt atbildes?


Vispirms pievērsos seksualitātei, jo tā ir viena no spēcīgākajām radošajām un ceļošajām, bet, nepareizi lietojot, arī destruktīvajām enerģijām. Gribēju saprast, kādēļ tā atdzīvojas nedrošības apstākļos, bet izplēn ilgtermiņa attiecībās. Kā tas var būt? Kā tas iespējams, ka tuvība nogalina iekāri? Caur to nonācu līdz jautājumam par dzimumlomām, kur seksualitāte ir viena no atslēgas sastāvdaļām. Ļoti daudz guvu no Jura Rubeņa izcilās grāmatas "Viņa un Viņš" (2016), kur lielā atbilde ir šāda: vīrietis bez garīgās dimensijas nav pieaudzis, viņš neprot mīlēt. Pieaugšana ir iniciācijas procesa rezultāts - pāreja no puikas uz vīrieti. Tas ļoti norezonēja, sapratu, ka ir jārok tālāk. Rubeņa grāmatā tika īsi pieminēta Junga arhetipu teorija un četri vīrišķības arhetipi - Karotājs, Mīlnieks, Viedais un Valdnieks-Tēvs - vīrieša dvēseles sastāvdaļas, kurām būtu jābūt apzinātām un integrētām pieaugušā personībā. Vienlaikus arhetipu tēma aktualizējās saistībā ar darbu vīru grupā - domājām par sociālo pasākumu tematisko ievirzi un sapratām, ka tā jābalsta uz iedziļināšanos arhetipos, to izdzīvošanu caur pašu pieredzi, lai piepildītu šīs struktūras ar sev atbilstošu saturu. Viss sakrita kopā ideāli, atlika tikai strādāt. Un pirmkārt jau pašam ar sevi - tikai tas dod tiesības visu šo skaidrot citiem. 


-Ja agrāk, pirms gadiem desmit, sieviešu procents, kas pievērsās garīgajiem meklējumiem, bija salīdzinoši neliels, tad pašlaik tas ir audzis ģeometriskā progresijā. Vīrieši to uztver ļoti dažādi. Pavisam maz ir tādu, kas atbalsta vai pat dodās kopā ar savu sievieti, tad ir tādi, kas pasmaida - ''lai jau iet'' un pajoko par tēmu, vai slotai ir izieta tehniskā apskate, bet nav maz arī tādu, kas to uztver nosodoši, pat agresīvi...



Visa tā bravūra un augstprātīgais smīniņš ir teātris - tur iekšā, aiz varoņa maskas, viņiem ir ļoti grūti, viņi jūtas vientuļi, izmisuši un nobijušies. Vīriešiem garīgā dimensija ir ārkārtīgi vajadzīga, jo fasāde vairs netur samilzušās pretrunas. Bet nedrīkst aktieri atmaskot uz skatuves. Tas jādara drošā vietā, īpašā, patiesi pieņemošā psiholoģiskajā telpā, kur var atļauties izkāpt no vīrieša lomas un paskatīties uz sevi godīgi. Tas ir ārkārtīgi trausli, šeit ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Prasot vīriešiem būt vīrišķīgiem mēs prasām to, ko lielākā daļa nemaz nevar izpildīt pat pēc labākās gribas - nav vīrišķības kultūras un nav dziļu, emocionāli piepildītu attiecību ar tēvu. Cik daudzu dzīvē tāds vispār ir klātesošs un no tiem - cik ir paveicies ar dziļām attiecībām? Tēvam pašam, visdrīzāk, bija problēmas attiecībās ar vectēvu... Mūsu kultūrā īstu iniciācijas mehānismu arī nav, tiem sen pazaudēts garīgais saturs, jo tas ir pretējs patērētāja infantilajai būtībai. 


-Kas ir iniciācija? 


Jēdziens "iniciācija" nozīmē jaunu sākumu. Tā nav jauno pazemošana vai mocīšana izklaides pēc, kā tas ir daudzviet mūsdienās, bet gan īpašā, sakrālā telpā notiekošs mīlestības pilns process, kuru vada jau iniciēts pavadonis, un kura rezultātā vīrietis atvadās no sava puiciskā Ego un caur transformējošu garīgu pieredzi savienojas ar savu arhetipisko kodolu, tā iegūstot spēju apzināties un kontrolēt arhetipu enerģiju, kurai agrāk akli pakļāvās. Iniciācija iespējama tikai tad, ja ir skaidrība par gala iznākumu. Jo nevar nevienu iniciēt, ja nezina kādam kam tur galā ir jāiznāk. Bet, ja nav šāda kultūrā iesakņota atbalsta un labu attiecību starp paaudzēm, tad atliek grūtais ceļš - caur personisku krahu un krīzi, bez pavadoņiem un skaidrības par to, kur tas viss ved. Tie, kas to pārdzīvo, kas izkārpās tam visam cauri, saglabājot veselu psihi un ķermeni, tie atveras tālākai izaugsmei. 


-Kā tu raksturotu to, kas notiek vīriešos šajā laikā. Es uzsveru- ''šajā laikā'', jo pirms gadiem 30 bija pavisam citas aktualitātes šajā sfērā.
Kas mainās vīriešos, viņu prātos un sajūtās?
Kā vispār jūtās vīrieši šajā laikā?

Vispārinājumi ir bīstama lieta, bet mēģināšu atbildēt. Tāda vīrišķība, kāda tā bija pirms 30 gadiem, vairs nav vajadzīga ne sabiedrībai, ne ģimenei, nedz arī pašiem vīriešiem. Vecie modeļi nedarbojas. Bet ko likt vietā..? Tāpēc jau var runāt par "vīrišķības krīzi". Universālas atbildes nav. Jo izrādās - vīrišķība ir pretrunīga. Vienus šīs pretrunas atbaida un viņi bēg tradīcijās, bet tur atkal priekšā savas pretrunas. Otri pasludina infantilismu par normu un komfortabli iekārtojas "jutīgā vīrieša-bērna" nišā, ar viņiem ir interesanti runāt, viegli pārgulēt, bet viņi nespēj uzņemties atbildību un bieži vien netiek galā paši ar sevi, kur nu vēl ar attiecībām. Trešie izvēlas pašu vieglāko ceļu: bēgt atkarībās, tādā veidā noliedzot sevi. 

Bet ir arvien vairāk tādu, kuri, izejot caur minētajiem variantiem kā sava veida fāzēm nonāk pie jautājuma - varbūt ir kāds cits ceļš? Tas izmisums taču ir jūtams pa gabalu no katra, teiksim, ceturtā pretimnācēja. Jo jautājumi ir tiešām būtiski. Kā iemācīties normāli konfliktēt ar sievietēm - kā līdzīgam ar līdzīgu? Kā nodibināt emocionālu saikni ar bērniem? Kā izveidot labas attiecības ar māti un tēvu, izvairoties no regresijas atpakaļ uz puikas reakcijām? Mīlēt kā vīrietim? Dusmoties kā vīrietim? Skumt kā pieaugušajam? Šie jautājumi neliek mieru. Un vīrieši jūt, ka sievietes ir vairāk ar sevi strādājušas un aizgājušas viņiem priekšā. Daudzi nejūtas vienlīdzīgi blakus stiprām sievietēm, tādēļ lietā tiek likti dažādi kompensācijas mehānismi: centieni dominēt, padevīgi paļauties vai vienkārši bēgt. 


-Mēs pārrunājām, ka vīrieši savā ziņā sajūt apdraudējumu savai iedomātajai vīrišķībai, tādēļ pretojas garīguma dimensijas ienākšanai savā dzīvē, baidoties pat atzīt, ka varbūt ir kāds iekšējs iemesls diskomfortam, neapmierinātībai profesionālajā un attiecību sfērās.
Bet, pieņemsim, ka vīrietis ir spēris pirmo soli- atzinis: ''vecīt, nu nav tev viss forši, kaut kas ir jādara, utml.'' Bet kas?!
Tu teici, ka vīrietim ir ļoti svarīgi, ka viņam ir reāls rīcības plāns. Kur tādu dabūt? Ko Tu ieteiktu? Ar ko sākt?


Viens pats to īsti nevar izdarīt, lai gan dažus tādus droši vien var atrast. Mēs tomēr esam būtnes, kuras pilnveidojas attiecībās ar citiem. Iepriekš teicu, ka vīrišķības jēdziens ir pretrunīgs. Bet tas nav nekas slikts - šīs pretrunas nav jācenšas atrisināt, reducējot vīrišķību uz kādu vienu, iekšēji nepretrunīgu definīciju. Uz jautājumu "kas ir vīrišķība?" nav īsas un skaidras atbildes, kuru var kā tableti norīt un tūlīt pat pārvērsties īstā vīrā. Bet ir modelis, kur šīs pretrunas tiek uzstādītas kā attīstības uzdevumi. Vīrišķība rodas mācoties šīs pretrunas apzināties un integrēt. Pirmais, ar ko ir jātiek galā, ir infantilais Ego, kas savā uzpūstajā diženumā iedomājas esam pasaules centrs. Tālāk seko uzmanīgs, godīgs, bet galvenais - sistemātisks darbs ar katru lielo uzdevumu. Mūsdienās inciācija vairs nevar notikt vienā rāvienā, kā tas bija arhaiskajās sabiedrībās. Kā personības esam kļuvuši parāk sarežģīti, lai spētu ar vienu izšķirošu lēcienu pārkāpt pāri zēna mentalitātei. Tas ir pakāpenisks process, kas, kā man šķiet, vislabāk veicas mijiedarbībā ar citiem. Piemēram, vīru grupās, kas nav ne psihoterapija, ne akadēmija, nedz sporta klubs, nedz baznīca vai templis, lai gan iekļauj pa kādam elementam no tā visa. Ko tieši - tas atkarīgs no konkrētās grupas sastāva.


-Arī sievietes jūtas dažādi. Vienas ir atmetušas cerības, ka vīrietis sāks saprast viņu meklējumus, un, ka kādreiz varēs pārrunāt tēmas, kas ir aktuālas viņām. Jūtās samērā bezcerīgi, un samierinās.
Ir tādas, kas tualetē liek ''Citādo pasauli''atšķirtu konkrētā vietā, cerībā, ka viņš izlasīs un izmēģina dažādus trikus, kā pievērst viņu ''savai ticībai'':). Ir kam izdodas, bet tādi gadījumi nav bieži.
Un ļoti daudz ir tādu (vismaz manā lokā), kas ir izgājušas no karmiskajām attiecībām, lielā mērā izpildījušas savus ''mājasdabus''- strādājušas ar sevi, savu ego, bērnības rētām. Un gaida. Meklē un cer, kad beidzot vīrieši sāks mosties...
Es redzu viņu ilgas, viņu vēlmi iet šo pašizziņas un izaugsmes ceļu kopā ar savu vīrieti. Tā kā sieviete ir vairāk tendēta savu problēmu cēloņus meklēt sevī, tad, vismaz šeit Latvijā, sievietes ļoti aktīvi uzdod jautājumus, meklē atbildes un strādā ar sevi.
Protams, ka man nav precīzas statistikas, bet sajūtās šķiet, ka uz 30 savu pašizaugsmes ceļu ejošām sievietēm ir 1-3 vīrieši. Kā Tev šķiet?

Vai Tev ir kāds padoms, vai vismaz ieteikums šīm sievietēm, gan, lai palīdzētu saprast šodienas vīrieti? Varbūt palīdzēt, mudināt vai atbalstīt?


Taisnība, viņu ir maz. Daudz vīriešu ir iestrēguši sociāli definētajos dzimumlomu variantos, cerot, ka viss kaut kā nokārtosies pats no sevis. Protams, ka tas nenotiks. Dāmu izmisums ir saprotams, taču šī problēma vīriem ir jārisina pašiem. Dāma nevar iniciēt vīrieti, jo tad viņa viņu vienkārši nespēj cienīt kā autonomu būtni. Taču sieviete noteikti var palīdzēt vīrietim, kurš jau ir nogājis zināmu krīzes ceļu un ir atzinis, ka viņam šāda palīdzība vajadzīga - pārvarējis infantilo pašlepnumu, izkāpis no varoņa tēla un novilcis bruņas. Tur īsti vietā ir maigs pamudinājums, iedrošinājums, arī iedvesma no viņas puses. Diemžēl, sievietes dažkārt nespēj atturēties no kārdinājuma vēlāk izmantot atklātības brīžos pateikto pret vīrieti. Ja tas tiek darīts, tad nākamā atvēršanās var vairs nekad nenotikt. Rīkojoties no spēka pozīcijām vai ar viltu var panākt tikai to, ka tiek atmodināts infantilais Karotājs, kurš viņā redzēs tikai ienaidnieku un pretosies cik spēs. 

Sievietei ir vislielākā loma tikai vienā no četrām jomām, proti, saistībā ar Mīlnieka arhetipu, kur vīrietim ir jāmācās pieņemt sava sievišķā puse, savs jutekliskums, savs trauslums. Un ne jau tāpēc, ka sieviete būtu trausla un jūtīga, bet tādēļ, ka viņa liek vīrietim tādam justies. Nedz sieviete, nedz vīrietis nav pilnībā pieaudzis, ja nav pieņēmis savu pretējā dzimuma dvēseles daļu
Pilnībā vīrieti var iniciēt tikai otrs vīrietis, kurš sasniedzis viedumu un saprot kā veidot un izmantot sakrālo telpu, atvērt otra dvēseli, atbrīvojot bezapziņu un aktivējot pašā vīrietī ietverto dziedinošo enerģiju, un kā to aizvērt pēc tam, kad process ir noslēdzies. 


-Jau pāris gadus, kā arī Latvijā sāk paradīties t.s. Vīru Apļi. Vai tas neliecina, ka ir sākusies kāda kustība šajā virzienā? Kas notiek šajos vīru apļos? Ko tie var sniegt vīrietim?



Ļoti gribētos to saukt par kustību, bet pagaidām pāragri spriest. Labā ziņa ir tā, ka vīru grupu paliek arvien vairāk. Personiski zinu vīrus no trim grupām, bet ir dzirdēts par vēl vairākām. Vīru grupās vai apļos notiek tieši tas: pakāpeniska iniciācija. Tas nozīmē, ka vīri iedziļinās savas dvēseles pamatos un meklē savas, konkrēti sev saistošās atbildes uz pamatjautājumiem. Kas ir mans Karotājs - kā tas izpaužas konkrēti manā dzīvē, kā es sargāju savas personības robežas, kas ir manas vērtības un kad es iesaistos konfliktos, lai tās aizstāvētu? Kas ir mans Mīlnieks - kāds es esmu romantiskajās attiecībās, kā īstenoju savu kaislīgo pusi, kā spēju atvērties un mīlēt par spīti tam, ka tas vienlaikus nozīmē arī spēju ciest? Kas ir mans Viedais - kā es uztveru pasauli, izprotu tās likumsakarības, kā mācos lietot ne tikai intelektu, bet arī intuīciju, pieņemt un izmantot paradoksus? Un, visbeidzot, kā izpaužas mans Valdnieks, Karalis, Tēvs - kā es īstenoju pašu svarīgāko vīriešu funkciju, kas ir rūpes par apkārt esošo cilvēku - kolēģu, padoto, bet arī ģimenes un valsts - labklājību un uzplaukumu? 

Grupā esošie vīri pilda ļoti svarīgu funkciju - atmasko vīrieša infantilismu, neļauj viņam melot sev un citiem, ieslīgt paštīksmē, izlikties vai izvairīties no atbildības. Grupas lielākā vērtība ir godīgums un atklātība, aiz kuras stāv cieņa un brālīgā mīlestība. Tā ir skarbā līdzjūtība. Pateicoties tai, katrs vīrs var mācīties bez pazemojuma, bez nepieciešamības konkurēt vai pašapliecināties. Mācīties un vienlaikus mācīt citus. Šajā sakrālajā telpā mēs mijiedarbojamies kā viens otra iniciētāji, uzmanīgi un rūpīgi, kā brāļi.


-Kāds ir Tavs viedoklis, redzējums par to, kāds ceļš mums- gan sievietēm, gan vīriešiem jānoiet, lai pietuvotos viens otram? Kas ir svarīgi šodienas kontekstā?



Mēs dzīvojam lieliskā laikā - ir tāds prieks redzēt atmošanos un pārmaiņas cilvēkos! Katrs no mums mācās mīlēt no jauna un nav tādas sirds, kas nav tikusi salauzta pirms to iemācījusies. 

Attiecības ir brīnišķīgs spogulis mūsu attīstības patreizējai stadijai un vienlaikus tramplīns lecienam uz augšu - to mērķis ir iemācīt cilvēkam transcendēt, pārsniegt pašam sevi. Vai bedre kritienam, ja neesam tam gatavi. Veidojot attiecības ir svarīgi saprast, ar ko tieši ir šīs attiecības - ar bērnu pieaugušā ķermenī, vai ar psiholoģiski pieaugušu cilvēku. Jo bērna prātā palikušais vienmēr būs tas, kas ņems vairāk, bet dos mazāk. Divi infantilie noturas kopā tik ilgi, cik to spēj izturēt viņu Ego. Infantilais un inicētais ir kopā tik ilgi, cik infantilais tiešām tiecas izaugt un mainās - ja tas nenotiek, tad attiecības izjūk. Visstabilāk kopā turas divi iniciētie, bet tādu ir ļoti maz. It īpaši, ja savu iniciāciju pabeiguši tieši šajās attiecībās. Tad viņi var īstenot savu personības potenciālu, atrodot ar Ego vajadzībām nesaistītu dzīves mērķi, un kopīgi kalpojot tā sasniegšanai. Šī kalpošana nekādā gadījumā nav pazemojoša, tieši otrādi - kalpot augstākam mērķim ir īsti pieaugušas personības pazīme. Bet līdz tam ir jāizaug. 

Tavs novēlējums?

Netēlot un neizlikties. Prast redzēt skolu katrā situācijā, kur jūtamies sāpināti vai pazemoti. Mīlēt - vispirms sevi, tad otru, un tad - pasauli, Māti Zemi un visus tās iemītniekus. Mīlestība ir vienīgā realitāte, ja tu nemīli, tad Tevis nemaz nav. 


Vents par sevi:

Man ir 40 gadu, esmu filosofijas maģistrs, socioloģijas doktors, brīvajā laikā dažkārt rakstu publicistiku. Esmu Rīgas Stradiņa universitātes docents, krājuma "Filosofiskā antropoloģija I" redaktors un autors. Ar to arī aizraujos - nav lielāka prieka kā redzēt, ka cilvēks man blakus uzplaukst. Interesējos par vīriešu un sieviešu dzimumlomām, seksualitāti, brīvību, dzīvi, nāvi, dzeju un mūziku. 

***

Ieraksts, kas tapa vīru grupas iekšējai lietošanai un vairāk uzrunā tā saukto "ievainoto vīrieti", kuram iekšā kaut kas dziļi sāp. Uzruna Vīrietim



Kāda jēga no vīru grupām?

Tā jautātu cilvēks, kurš uzskata, ka viņa dzīvē visas problēmas ir atrisinātas: attiecībās viss ideāli, mīļotā sieviete iemirdzas katru reizi, kad viņš ienāk viesistabā, sit plaukstas, kad viņš ienāk virtuvē, un pavedinoši smaida, kad viņš ienāk guļamistabā. Bērni ir sajūsmā par tādu tēti, ar kuru var gan bumbu uzspēlēt, gan par dzīvi parunāties. Darbā viss iet uz "urrā!", projekti nāk, alga aug, kolēģi dievina, priekšnieks gatavs savu vietu atdot kaut tūlīt.

Šādi vīrieši eksistē tikai glancētu žurnālu lappusēs vai dāmu romānos. Tam visam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi 21. gadsimta Latvijā.

Ar mums, vīriešiem, daudz kas nav kārtībā. Mēs pastāvīgi cīnamies ar naudas un laika trūkumu. Mēs paliekam resni, jo ēdam visādus mēslus - nav laika apstāties un parūpēties par normālu pārtiku. Un nav laika aiziet uz sporta zāli. Par savu tizlumu jau arī kauns. Kur pa šiem gadiem palikusi sportiskā forma? Vīrieša spēks? Kur? 
Smēķējam, jo tās ir piecas minūtes, kad mums visi liek mieru. Un nervozējam, jo šādos pārdomu brīžos arvien biežāk uzbrūk sajūta, ka ne ar ko īsti netiekam galā. Kas noticis ar to jauno, daudzsološo profesionāli? Un vai tiešām tā nauda ir tā vērta? 
Sagribas iedzert. Mēs dzeram bieži un daudz, jo reibums ļauj atlaist nervus un beidzot nodot atbildību kādam citam... Vai tā ir mūsu atpūta? Jeb jau nodzeršanās? 
Mūsu sievietes pastāvīgi krīt mums uz nerviem, ir nīgras un nicinošas. Rodas iespaids, ka viņas neaiziet tikai tāpēc, ka nav jau pie kā - tava vecuma veči ir vienādi kretīniski, savukārt jaunākiem viņas nav interesantas. Vai tā ir mīlestība? Un vai tas ir sekss, kas notiek, lai izvairītos no jautājuma "Kāpēc mums jau 2 nedēļas nav seksa?"
Kas to lai zina? 
Tēvs? Ar tēvu sen nav runāts, jo par ko tad runāsi... viņa jau tā īsti nekad nav bijis klāt. Ne toreiz, ne tagad. 
Māte? Viņa nekad nav spējusi redzēt mūsos vīriešus, tikai puikas, kas jāpamāca un jānorāj. Jo tā viņu pašu savulaik audzināja - stingri un skarbi. Viņas acīs mēs tā arī neesam izauguši lieli. 
Bērni? Ar bērniem sen nav kopā nekas darīts, jo nav laika... Kā lai viņiem pasaka, ka mīlam viņus vairāk par visu pasaulē, vairāk par sevi pašu?

Kam prasīt atbildes? Vīriem. Vīriem, kas nav ne labāki, ne sliktāki par tevi, bet godīgāki. Vīriem, kas gatavi pastāstīt, kas viņus uztrauc un kas viņiem sāp, lai tu saprastu, ka neesi viens. Vīru grupā tu iemācīsies ne tikai dzirdēt patiesību par sevi, bet arī izturēt to. Tu mācīsies no citiem, bet viņi - no tevis. Kopā ar viņiem tu atradīsi sevī karavīru, kurš prot aizstāvēt sevi un savus mīļos, ir uzticams un modrs kā sargkareivis, kas nekad nepamet posteni. Kopā ar vīriem tu atradīsi sevī kaislīgu un romantisku mīlnieku, kurš nebaidās just, riskēt un apdedzināties, jo mīlestība ir tā vērta. Atradīsi sevī arī viedo, kura prāts ir ne tikai kritisks, bet arī elastīgs un ass, kurš lasa cilvēku sejas un sirdis, un spēj apklust, lai dzirdētu, ko Dievs vai Liktenis cenšas viņam pateikt. Atradīsi sevī tēvu un valdnieku, kurš prot sakārtot lietas tik harmoniski, ka nekāda "valdīšana" nemaz nav nepieciešama, bet ir vienmēr gatavs iejaukties, lai nepieļautu netaisnību.

Vīru grupa - tie ir tavi brāļi, kas tevi pieņem tādu, kāds esi. Viņi ciena vīrieti tevī un vienlaikus redz cauri tavam vājumam un tavai maskai. Viņi ir gatavi stāvēt tev blakus, ja vien tu esi gatavs nostāties blakus viņiem.

HO!

(HO nozīmē Honesty + Openness - Godīgums un atklātība, kas reizē ir arī sauciens, kas signalizē "esmu runājis", proti, vārds pāriet nākamajam vīram).

***



Vēl viena intervija ar Ventu par šo tēmu: https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/tuvplana/viri-kas-atdodas-grupa-14178753

Lai top!

2018.gada 7.februārī
Inta Blūma




Vīrišķības atmodināšana. Saruna ar Ventu Sīli. 1.daļa


Es ļoti ticu tam, ka nekas nenotiek tāpat vien. Neviena zīme, informācija tavās rokās, pēkšņi
No žurnāla ''Ieva''
ienākusi prātā un prom doties negriboša doma...

Atceros, ka pēc ''Latvietes Karmas'' iznākšanas man daži to izlasījušie vīrieši teica, ka tāda grāmata ir vajadzīga arī vīriešiem. Pat ierosināja tādu uzrakstīt. 

Jau tad es ļoti skaidri zināju, ka es kā sieviete to nevaru. Tas vienkārši nav iespējams. Ieteicu lasīt R.Roru, ko pati augtu vērtēju. Bet, tajā pašā laikā saprotu, ka daudziem tā kristīgā mērcīte, kurā ir padota universāla un ļoti būtiskā informācija, ir nopietns šķērslis. Ir vajadzīgs kaut kas vienkāršāks, vieglāk uztveramāks, mūsu realitātei atbilstošāks un, tagad jau zinu, ka tas būs...


Jau vismaz gadu savos rakstos un sarunās es saku, ka tas notiek- stagnējošās, smagās enerģijas, kas burtiski turēja gūstā vīriešu apziņas, pamazām padodās.

Jā, katrā no mums patlaban norisinās cīņa. Iekšējā gaisma cīnās ar iekšējo tumsu. Šī cīņa noris visos plānos, bet sākās un beidzās katrā no mums.

Dualitātes pasaule ir cīņas arēna, kur dvēseles gūst pieredzi caur pretpolu cīņu. 

Iepriekšējā, Zivs laikmetā (Kali jūga) šāda cīņa bija visur, tajā skaitā arī starp vīrišķajām un sievišķajām enerģijām.

Enerģiju izpausmes ir ļoti dažādas, ko var nosacīti sadalīt divās (tumsa- gaisma, negatīvs -pozitīvs, iņ- jan, māte- tēvs, garīgs- materiāls, utt.), bet var sadalīt arī daudz niansētāk, kā piemēram sievišķo enerģiju(šakti) sadala savā starpā indiešu dievietes: Lakšmi, Sarasvati, Parvati,  un ir arī Kāli un Durga. Tāpat arī grieķu u.c kultūrās. Katra dieviete, katrs šis tēls iemieso konkrētu arhetipisko enerģiju, jeb enerģijas nokrāsu, toni.

Kad tiek atrasts veids, kā sabalansēt šīs enerģijas un likt tām sadarboties, tad notiek tāds kā kvantu lēciens. 

Kad tas notiek mūsos, mēs pieņemam un iemācāmies mīlēt sevi, otru un pasauli. Mēs vairs necīnamies, bet sadarbojamies. Mēs vairs nelietojam un nepatērējam, bet mīlam, saprotam un pieņemam šo pasauli, kuras daļa paši esam.

Savā otrajā grāmatā es atļāvos uzrakstīt nodaļu vīriešiem. Jo jutu, ka es varu kaut ko darīt, lai palīdzētu vīriešiem mosties, jo redzēju, cik ļoti tas ir vajadzīgs mums- sievietēm. 

Patriarhālais laikmets, kas ir dominējis iepriekšējās tūkstošgades ir atstājis smagas rētas kolektīvajā Sievišķībā.

Pirms desmit gadiem, pēc 14 gadu kopdzīves, es izšķīros no savu bērnu tēva, pēc kuras sekoja kariņš, un man bija iespēja iziet veselu virkni mācībstundu, no sīva naida, cauri neskaitāmiem mēģinājumiem piedot, līdz pieņemšanai un pateicības stāvoklim. 

Viņš 8 gadus ar manu nerunāja, līdz pienāca diena, kad viņa personīgā dzīve kārtējo reizi pilnīgi sabruka, viņš pazvanīja man un vairākas dienas mēs runājām. 

Sarunas noslēgumā viņš teica šādus vārdus: '' cik paradoksāli, ka tas cilvēks, ko es kādreiz ieminu dubļos un vēlējos sabradāt un iznīcināt, ka tieši šis cilvēks padod man roku, kad neviena cita man vairs nav...''
Toreiz es atbildēju ar humoru, ka es to daru divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt,- mums ir divas meitas. Un, jo viņš vairāk strādās ar sevi, jo vieglāk būs viņām.
Un, otrkārt, es smejoties teicu, to daru, lai mums vairs nākamajā dzīvē nebūtu jātiekās...:):)

Kad es to pateicu, es uzreiz pat neaptvēru, ko es esmu pateikusi, tikai vēlāk apzinājos, ka patiešām karmas rats pārstāj griezties tikai tad, kad kāds to vairs negriež. 

Te tik spilgti atklājās Jēzus vārdu patiesā jēga: ''kad Tev sit, pagriez otru vaigu''. Cik gan plakani mēs skatāmies uz šiem katram zināmajiem Jēzus vārdiem! 

Tikai tad, kad mēs piedodam un neatbildam ar ļaunu, uz ļaunu, tikai tad mēs apturam ļaunumu.

Mūsu karmas rats ir apstājies. Kontrakts ir izpildīts.

Kādēļ šis piemērs? Jo, tas ir jāizdara daudzām sievietēm, lai apturētu cīņu starp dzimumiem. Jāpadod roka vīriešiem, kuru dvēseles vēlas mosties. Mums pašām šādi, atmodināti vīrieši ir ļoti vajadzīgi. Mums trūkst to enerģiju, kas ir tikai viņiem, lai tās apvienojot, mēs varētu iemiesot paša Radītāja potenciālu attiecībās, savā pašizpausmē, sabiedrībā un pasaulē vispār.


Daudzas, jo daudzas no manām māsām iet šo ceļu, dziedina sevi, savas attiecības ar vecākiem, ar tēvu un vīriešiem savā dzīvē. Dziedina un līdzsvaro sevī gan šīs dažādās enerģijas, gan rētas, ko šo enerģiju nekotrolētas izpausmes ir radījušas. 

Es ticu, ka Jūs esiet gatavas ar mīlestību un pieņemšanu padot roku vīrietim.

Šī ir tēma, kas manī dzīvo jau ilgi- vairāk sajūtās un iekšējā vajadzībā kaut ko darīt, pat nezinot, ko es varu darīt. 

Bet Debesis vienmēr zina un vada mani, apstiprinot tikai to, ka esmu instruments Dieva rokās. Es nezinu, ko no manis gaida, es nevaru paredzēt rezultātu, bet tā varbūt pat nav mana darīšana :)

Tāds pagarš ievads pirms dodamies pie pašas sarunas



Saruna ar Ventu. 1.daļa

Vizītkarte. Vents par sevi:


Man ir 40 gadu, esmu filosofijas maģistrs, socioloģijas doktors, brīvajā laikā dažkārt rakstu publicistiku. Esmu Rīgas Stradiņa universitātes docents, krājuma "Filosofiskā antropoloģija I" redaktors un autors. Ar to arī aizraujos - nav lielāka prieka kā redzēt, ka cilvēks man blakus uzplaukst. Interesējos par vīriešu un sieviešu dzimumlomām, seksualitāti, brīvību, dzīvi, nāvi, dzeju un mūziku.

Inta par Ventu

Pirmo reizi es ieraudzīju viņu intervijā ''Ievā''. Kad es tikko, gatavojot šo rakstu, atradu savu ierakstu FB, kur dalījos ieteikumā izlasīt šo interviju, es nobrīnījos, kas mani uzrunāja, jo pieteiktā tēma, vispār neuzrunātu. 

Kad vīrieši runā par seksualitāti, tad es pat neklausos, jo tas ir tik tālu no manis pašas šī brīža izpratnes par tēmu. Lielākoties vīriešu kārtas eksperti cenšas savus instinktus pasniegt tādā pilnīgi neizprotamā, pārgudri teorētiskā, brīžiem pat garīgā mērcītē, ar vāji slēptu vēlmi to (seksu, seksualitāti) nolikt attiecību un dzīves prioritāšu galvgalī :)

Lasot interviju ar Ventu, neskatoties uz pieteikto tēmu, es dzirdēju un uztvēru pavisam citas enerģijas, saņēmu  dziļu vēstījumu, ne tikai par tik būtisko šajā laikā, bet arī par pašu Ventu.

Kā jau Tu zini, mans hobijs, ja tā var ar smaidu teikt, ir enerģiju vērošana. Jebkuršs process vai attiecības uzreiz top redzams daudz niansētāk, kad sajūti, kādi enerģētiskie procesi caur to notiek. 

Toreiz sajūtot enerģiju no intervijas, es tikai piefiksēju, ka Vents dod informāciju arī no sirds līmeņa. Tas patiešām ir retums. Jo, lai cik skaista un vērtīga būtu informācija, ja tā iet tikai no prāta uz prātu, tā saskarās arī ar visiem šķēršļiem un barjerām, ko prāts veido. 

Jo informācija ir enerģētiski niansētāka un spējīgāka apiet prātu, jo vairāk tā spēj iniciēt spēcīgus pārmaiņu procesus cilvēkā: zināšana var pārvērties par izpratni un pieņemšanu, var sākties dziedināšanās visos līmeņos, utml.

Katrs cilvēks, kas spēj dalīties ar sevi šādā veidā, kā to varbūt pat neapzināti dara Vents, ir milzīga vērtība šodien. Jo tādu patiešām nav daudz.

Viņa Dvēsele apzinās savu ceļu un misiju, ved un vada viņu. Un viņš uzdrīkstās ļauties, daloties ne tikai tajā, ko zina, ko ir sapratis, atklājis un pieredzējis, bet arī daļiņā no sevis paša...

Tas ir tikai sākums, vēl daudz šķēršļu ir priekšā, bet šis process- vīriešu atmošanās, vairs nebūs apturams. Mana iekšējā balss saka, ka tas tā patiešām ir.

Kopš intervijas  ''Ievā'' bija bija pagājis kāds laiks, kad  ieraudzīju, ka ''Zikurātā'' ir Venta seminārs par indiāņu arhaiskajām praksēm, kas ir visnotaļ interesanta tēma, tomēr ne tā, kuru klausīties es izvēlētos citu prioritāšu priekšā. 

Atgriezos Jūrmalā un kāpjot pa kāpnēm, pēkšņi izlēmu, ka tomēr došos atpakaļ uz Rīgu. Bija 18:45 tajā brīdī. Kādā veidā es 20 minūtēs, sastrēgumu laikā nonācu Rīgas centrā, es vēl joprojām nesaprotu. Bet pat nenokavēju sākumu.

Klātienē es atkal vēroju enerģijas un jau daudz niansētāk uztvēru, ne tikai to, kā tās mijiedarbojas ar telpu un klātesošajiem, bet visam cauri tik ļoti sajutu Venta Dvēseles centienus, spēku un vēlmi DARĪT, NEST, DALĪTIES...

Zināju, ka man jāpieiet klāt, un neko jau mans prāts nevarēja izdomāt ātrumā un pateikt, kā vien to, ka es vēlētos, lai Vents turpina dalīties, ka tas ir ļoti vajadzīgs, un uzaicināju viņu uz Vidzemes Retrītu Centru.

Vēlāk jau, kad mēs runājām par tēmām, kādas varētu būt aktuālas tam lokam, kas brauc uz VRC, man vairākas reizes cauri izskrēja sajūta: '' nav tas, nav īstais'', it kā viss super, lieliski, interesanti, bet sajūta, ka ir vēl kaut kas, ko es vēl neapjaušu, kam neesmu tikusi klāt.

Jau pēc mūsu brokastīm, kas salika man daudzus punktiņus uz i, man kļuva skaidrs, ka tomēr pāri visam iet  tieši vīriešu tēma. 

Es varu uzrakstīt, padalīties, akcentēt, manuprāt, svarīgāko, bet tu vari sajust, vai tas savibrē ar tevi, padalīties ar savu vīrieti, dot to tālāk...

Šajā daļā es ielikšu fragmentus no mūsu sarunas, bez konkrētiem jautājumiem un secīgas virzības. Es apzināti centos literāri nerediģēt un maksimāli saglabāt visu tā, kā tas bija- sarunas plūdumu, enerģiju, pārdomas...



Mīlestības brīnums


Cilvēku pārbauda ar spēju pieņemt paradoksu vai brīnumu. Kad mēs sakām, ka brīnumi notiek,
lielākā daļa cilvēku atbild, ka brīnumu nav. Kāpēc nav? Tāpēc, ka pieļaujot to, ka brīnumi ir, tas nozīmē, ka viņi paši kaut ko nekotrolē, un viņiem ir jāatzīst, ka kaut kam nevajadzēja notikt, tas nevarēja notikt, bet tas notika. Viens no tādiem brīnumiem,  ir tā pati mīlestība. Jo nav iemesla, kādēļ to otru mīlēt, ja to reducē uz kaut kādiem iemesliem,- viņš ir skaists vai pievilcīgs, vai interesants, vai gudrs, tad sanāk tāda kā dzīvnieku pasaule. 

Ja mīlestību padara atkarīgu no iemesla, tad šis te pats iemesls kļūst par klupšanas akmeni, jo šis iemesls jau nav ļoti pastāvīgs- mēs visi maināmies, mēs visi kaut kur evolucionējam Tad, lūk- lielāka daļa cilvēku netic brīnumiem, tādejādi pēc būtības netic arī mīlestībai- kā Tu vari noticēt kaut kam tādam, ja brīnumi taču nenotiek?

Cilvēki bieži vien saka, jeb domā, identificē mīlestību ar tās seksuālo komponenti. Jā, mums ir tā romantiskā pievilkšanās, ķermeniski mums tur viss notiek, nu tad tā ir tā mīlestība. Jā, protams, tas ir pirmais posms, impulss, kas tev vispār liek interesēties par to otru cilvēku- man patīk, mani velk pie viņa. Viss ir ļoti labi.
Bet tad nāk nākamais- psiholoģiskais aspekts, kur sākās sarunas, kas arī ir daļa no seksualitātes. 

Saruna nakts garumā ir daļa no mīlēšanās.

Tā ir enerģija, kas liek mums vispār kaut ko darīt, vēlēties, kustēties. Daudzi cilvēkiem ir divu veidu problēmas- problēmas attiecībās, problēmas ar patību, ar sevi. Īstenībā tā ir viena problēma- ja tu neesi ticis galā ar sevi, tu nevari tikt galā ar attiecībām un otrādi.

Tad daudzi netiek galā ar attiecībām, jo viņiem enerģija aiziet, nevar saprast kur. Attiecības ir uzkonstruētas tik ačgārni, ka tas ir tāpat kā sietā ūdeni nest. Tu tur gāz iekšā, un nopietno to visu uztver, bet tas viss kaut kur pazūd. 

Vīriešu grupas un arhetipiskās enerģijas

Roberta Mūra četru arhetipu teorija mani īpaši uzrunā, jo par savu galveno mērķauditoriju tomēr uzskatu vīriešus. Dāmām piedāvājums ir ļoti piesātināts. 

Brauc kur gribi, strādā kur gribi, vīriešiem konkrēti ar vīriešu tēmām ir ļoti maz, lai neteiktu, ka nav vispār.

Ir pāris reizes gadā, kad Sambhao atbrauc, tad pie viņa ir tie vīrišķības semināri, ir tās pāris vīru grupas, kas funkcionē. Mēs visi mācāmies. Tā grupa, kuru es pārstāvu tā eksistē kādu gadu, un mēs nonācām pie tā, ka mēs tos 4 arhetipus ņēmām, bet vēl jāiet no jauna, jaunā līmenī.  Šis jaunais līmenis man pašam arī atver jaunus horizontus. 


Pats jau būdams vienā vīru grupā, kuru izveidojuši citi, otru es izveidoju pats, jo jebkur stāstot par vīru grupām, atrodas 1-2-3, kas saka,-es arī gribu. Bet tas koncepts ir tas, ka grupas ir ļoti mazas- ap 9 cilvēki un tas nozīmē, ka visi ir ļoti, ļoti sazobē viens ar otru. Ienākt, pievienoties ir grūti. Tas, kas ir jāiemācās, lai sāktos pilvērtīgs darbs, ir tik daudz, ka visiem pārējiem jāsēž un jāgaida, kamēr tas viens sadzird un noķers viņu. Es pat teiktu, ka vieglāk ir jaunu grupu izveidot, nekā iekļauties jau esošā.  Mēs jau gadu reizi divās nedēļās tiekamies, tu to cilvēku pazīsti, tu jau zini, kāpēc viņš to runāt. Kādam citam to visu saprast ir ļoti grūti, tāpēc grupās sastāva maiņa notiek ārkārtīgi uzmanīgi. 


Tas ir tas, kas latviešu vīriešiem nenormāli pietrūkst, iekšējās garīgās dzīves. Un lielākā daļa viņu problēmu rodās no tā, ka viņiem nav stabilas šīs garīgās dzīves, jo viņi nevar, netiek galā ar savu bezapzināto enerģiju, viņi nezin kā viņu pareizi lokalizēt, pareizi ievirzīt gultnē.


Bezapzinātā enerģija ir tas pats libido. Tā ir šī arhetipiskā enerģija, kurā formējās arhetipos- karotājs, valdnieks, veidais, mīlnieks. Kāpēc četri? Tāpēc, ka 1kārt- viņi ir kultūras vēsturē, - praktiski visās tradīcijās. Jebkur- grieķu mītos, latviešu pasākās, indiešu rakstos- tas pats. Tie nav vienīgie, bet ir centrālie arhetipi- šie četri. Vēl ir subarhetipi, pāreja no zēna arhetipiem uz pieauguša vīrieša arhetipiem, utt. Tieši tāpat kā sievietēm ir šie 4 galvenie arhetipi.

Es esmu no tiem, kas tic, ka sievietē jābūt arī karotājas daļai. Ka nevar būt tā, ka sieviete ir tikai māte, karaliene, mīļākā un viedā, bet karotājas enerģijas viņā nav. Ja cilvēkā nav karotāja, neviens nesargā viņa robežas, neviens netur līniju, viņš izšķīst, viņu viegli iekarot. Tad, kad viegli iekarot, tad arī viegli ir izlaupīt. Tad viņš paliek tāds un brīnās: es tak gribēju visu to labāko. Jā, bet labu gribot, tev ir jāspēj arī nostāvēt par sevi un savām robežām. tieši tāpēc kā, paradoks ir ,ja tevī nav labi attīstīta šī karotāja enerģija, tu nevari būt arī intīmās attiecībās, līdz galam mīlnieks. Jo tev ir bail. Bail, ka šis būs par lielu, ka tu pazaudēsi galvu, ar mani notiks visas tās pašas vecās lietas, būšu pie sasistas siles- ne man tur attiecību, nekas- pats vai pati lupatās. Nekas nenotiek. Ja karotājs, tad tu minimums zini, ka lai vai kas notiktu ar attiecībām, man no tā krīze neiestāsies.

Vīrieši vispār baidās no sievietēm un baidās no garīguma, jo viņiem ir notikusi kultūras deformācija- 4 arhetipi tika it kā sadalīti pa dzimumiem- karalis un karotājs tika vīriešiem, mīlnieks un viedais- tika sievietēm. 

Un mēs sagaidām, ka vīrietis būs tas, kas pacietīs visu, izturēs visu, dabūs visu cauri un pēc tam būs tas foršais, kas lieto ikdienā taisnīguma principu, iemieso taisnību un kārtību, kas par visiem rūpējās, apgādnieks- cīnītājs. Bet tas, ka vīrietis vienlaikus var būt arī vieds un mīlošs, ja sanāk un paveicās, tad varbūt arī ir, ja nē- nu tad šitāds pats jau labs, tāpat gana ...

Sievietēm atkal tas viedums un mīlestība ir palicis. Bet nav tās karalienes un karotājas. Tad cilvēki satiekās un viens otrā meklē, kā kompensēt sev trūkstošās enerģijas, trūkstošo pusi. 
Loģiski, kad divi tādi puscilvēki satiekās, - uz kādu laiku jūtās baigi laimīgie: re, kā otrā ir viss, ko man vajag! Viss ir ļoti labi, līdz brīdim, kad atklājās, ka abi divi ir infantili, ka tās labās īpašības nekādā veidā tos nepadara pieaugušus. Tāpēc, ka Ego ir pasaules centrā, ego ir attiecību centrā, un tur, kur ir divi ego- kas abi grib būt centrā, kas nav iespējams principā, un, galvenais, - mīlestība nav centrā. Nu, tā... salīdzinoši vienkārša ģeometrija.

Patērētājabiedrības infantilisms un Ego

Infantilisms rodās tajā brīdī, kad cilvēks uz visu skatās caur Ego pozīcijam, un tas ego nemitīgi mēra pasauli- vai man der, vai man neder, vai man patīk, vai man tas dara sāpes, vai man tas dara prieku un, tā dzīvojot, visu laiku sanāk, ka tu esi pasaules centrā un tu būtībā visu laiku izmanto apkārtesošos resursus, cilvēkus, utt. 
Finālā, jau tu tāpat neesi laimīgs, jo tevi jau nevar piepildīt ne ar ko. Tu pats esi tukšs, tāpēc jau arī meklē visu laiku ārējus resursus, lai šo ego uzturētu pie dzīvības. Bet tajā brīdī, kad tu apmet visu otrādi un saki; nē manam ego nav nekādas nozīmes,  tikko tu noliec savu ego ārpus centra, parādās attiecības ar citiem. Tu saproti, ka tas, ko tu dari priekš savas komūnas jeb sabiedrības, kurā tu dzīvo, - tas ir svarīgākais. 


Visa tā iniciācijas tēma sākās arhaiskajā sabiedrībā, kur cilvēki nevarēja dzīvot bērna prātā, jo viņiem bija jārūpējās par kopienas izdzīvošanu. Arhaiskās prakses visas ir orientētas uz to, ka mēs paņemam pusaudžus un mēs dabūjam pieaugušos otrajā galā arā. Lai to izdarītu, vajag ļoti skaidri saprast, ko tu dari. Ir jābūt absolūti skaidram priekštatam par to, kas ir tas, kas atšķir bērnu no pieaugušā. 
Un tas ir tas, ko mēs darām vīru grupās, tas ir tas, ko Mūrs un Jungs raksta par 4 arhetipiem. Kā no zīdaiņa dabūt pieaugušo, jo mēs dzīvojam sabiedrībā, kur infantilisms ir ārprātīgi uzplaucis, pieaugušo procents ir niecīgs, viņi ir uz izķeršanu, vienalga kādi viņi būtu, tāpēc ka ar viņiem, sasodīts, var kaut ko izdarīt! Ar viņiem var gan kopā dzīvot, gan darbus darīt, paļauties, ar viņiem blakus viegli ir,- viņš neapgrūtina tevi. Tevi varbūt apgrūtina tavas paša problēmas, bet ne otrs cilvēks. 

Vienīgais, ko mēs varam tagad darīt, ir fiksēt problēmu un strādāt pie tās, jo tas, ko es negribu darīt, tas ir dzīvot sabiedrībā, kur tik daudz infantilu cilvēku. Ar viņiem ir vienkārši ļoti, ļoti, ļoti grūti- kā tādā lielā bērnudārzā. Visa tā patērēšanas kultūra ir saistīta ar to, ka tu esi maziņš, še tev konfektīte, še tev, rekur, smuka kleitiņa, smukas kurpītes,- sapucējies, būsi smuks; še tev mašīnīte, apmierini savas vajadzības caur ārējo, iekšējais nav svarīgs, jo iekšējo neviens neredz, nenovērtē.... Viss, protams, ir precīzi otrādi.

Šī te patērētāju attieksme, patērētāju sabiedrība vairo infantilus indivīdus, kas vergo tai. Ja tu negribi būt infantils, pārtrauc patērēt! Pārtrauc uz pasauli raudzīties šādi, un tad varbūt kaut kas tavā dzīvē kvalitatītivi pamainīsies. 


Vilšanās kā mācība

Nevis, kāpēc ar mani labu cilvēku notiek sliktas lietas, bet varbūt to visu esi pelnījis.

Man šī pati apziņa vienu brīdi nāca kā spēriens. Tad arī viss sāka mainīties. Es pats sāku mainīties viļoties tajā, kas es esmu, ko es daru, kāpēc es to daru. Sanāca otrādi,- vilšanās bija ļoti svētīga. Ego dabūja pa mizu, un no tā brīža sākās, - tu paliec atvērtāks pret mācībām:  ā, tur kaut kas ir. Arī Roram ir šāda lūgšana:

'Dievs sūti man kādu mācību, kur es sajūtos pazemots, jo tad es par sevi kaut ko iemācīšos'' 

Patīk arī tas, ko Lauris (šambungu Lauris) teica par garīgajiem meklētājiem: visi kaut ko meklē, meklē, vienu dienu jāsāk arī kaut kas atrast. Nevar visu laiku tikai meklēt, ir kaut kam jāpieķerās, jāpaņem sev.

Ok, es arī turos pie tā, ko es atrodu par vērtīgu esam. Kaut vai šodien, varbūt pēc pieciem gadiem tas vairs tā nebūs, bet man tie mūžīgi meklējošie cilvēki, kā tu jau teici, - tas ir viens no bezatbildības veidiem: kamēr es meklēju, es nevaru teikt, ka es esmu kaut ko atradis, tātad nevaru arī nekādas saistības uzņemties. Ne pret sevi, ne pret pasauli, ne pret Dievu,...jo es meklēju. Jo tikko tu teiksi, ka esi atradis- sāksies atbildība, sāksies darbs. Tāpēc meklējumi nevar būt pašmērķis.


Vertikāle


...(par dogmatiskām iestādēm, mācībām un skolotājiem) Šajā brīdī gribās pateikt: zēni, jūs variet mierīgi iet mājās. Šajā baznīcā Mīlestība aiziet nomirt un nebrīnieties, ka pie jums neviens nenāk. Pie jums nāk tik izmisuši un apmaldījušies cilvēki, kuri aiz bailēm tiešām tajā visā ieskatīties, ir gatavi pakļauties tiem visiem tukšajiem rituāliem, neko nenozīmējošām runām un visam pārējam. 

Baznīca ir tur, kur ir mīlestība, jeb kā Juris Rubenis saka: tur, kur divi cilvēki mīl viens otru, starp viņiem notiek Dievs. Tā pateikt! Tā ir vienlaikus dzeja un vienlaikus patiesība, un vienlaikus paradokss. Viņš tajā ziņā ir unikāls. Viņš ir vīrietis, kurš vienlaikus runā par garīgumu un mīlestību.

Es to uzsveru, ka vertikāles nodrošināšana lielā mērā būtu vīrieša uzdevums, - arī attiecībās. Un tā būtu tā sliede. Sievietei šī vertikāle ir,- vairāk vai mazāk apzināta, bet ir. Arī vīrietim tāpat ir jābūt vertikālei. Es pat gribu teikt, ka viņam vairāk būtu šai vertikālei jābūt. Vīrietī būtu jābūt vairāk garīguma, nekā sievietē. 

Tās gan ir salīdzināmas kategorijas, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vīrišķo enerģiju nevar normāli saturēt, nevar to ego normāli pie malas notikt, ja tev nav sarunas ar šo te Augstāko, jo citādi tu visu laiku vai nu aizstāvies, vai dominē, vai tu slīgsti atkarībās, tai skaitā no sievietes, no viņas emocionālās komponentes, no tā, ka viņa būs tā, kas ienesīs attiecībās jautrību, seksualitāti un visu pārējo, kamēr tu būsi tikai tas, kas maksās rēķinus un ies uz darbu. Viņa tev to visu uztaisīs, plus vakariņas un visu pārējo. 
Nē, tu esi tas, kam arī jāieguldās. Jo, ja tev nav garīgās dimensijas, tu arī nezini, kas ir mīlestība. Tu netiec līdz tam, jo tas ir satriecoši saprast, ka mīlējoties, un es šoreiz runāju arī par fizisko, tā nav tikai ķermeniska darbība, tas notiek ne tikai ar ķermeni. Tas nesākas ar ķermeni un nebeidzas ar ķermeni. Tas sākas ilgi pirms tam un tas var turpināties vēl vairākas dienas. 

Visiem, kam kaut ko izsaka vārds tantra, vajadzētu būt skaidram, par ko mēs runājam. Tā ir pirmām kārtām garīga un enerģētiska tuvināšanās. Tur nav tikai tie divi iesaistīti. Tur viss Visums piedalās. Jo viņu tajā mazajā pasaulītē ir visa lielā pasaule iekšā. Un viņi dara Visuma darbu tajā brīdī, nevis tikai ķer mazus prieciņus vasaras vakarā... :)

..... 1.daļas beigas...



Saruna ar Ventu man ļāva sajust, kas notiek ne tikai ar vīriešiem šajā laikā, bet arī kopumā sabiedrībā, jo jāatzīst, ka es dzīvoju diezgan izolēti no dominējošajiem procesiem.
Vēl gribēju piemetināt, ka Vents ir pasniedzējs jau vismaz otrajā paaudzē un tas, kā viņš meistarīgi žonglē ar vārdiem, jēdzieniem, domu dziļumu un dzirktošu humoru, tas vien padara tikšanos par īpaši vērtīgu. Man pašai tur būtu daudz ko mācīties. Lai arī jāatzīst, ka ir dāvanas, kas ir jau šūpulī ieliktas :)


2018.gada 6.februārī
Inta


VENTA VIRTUĀLĀ GRUPA VĪRIEM FB: https://www.facebook.com/telpaviriem/