Ja kāds man jautātu, kas ir visgrūtākais garīgajā ceļā, es ilgi nedomājot atbildētu: uzticēties Debesīm,
Ja man prasītu, kas ir visvieglākais, tad man nāktos atbildēt to pašu.
Paļāvība, paļaušanās uz Dievu ir īstais ticības apliecinājums.
Ticība nav tad, kad Tu domā, ka tici, skaiti lūgšanas un dodies Ziemassvētkos uz baznīcu. Ticība ir tad, kad tu paļaujies un atdodies Dieva rokās. Noliec malā savu zināšanu, savu gribēšanu, savu pārliecību, uzskatus un viedokli un ļauj, lai Dievs sāk piedalīties tavā dzīvē. Kā Kungs tavam Ego un kā draugs un partneris tavai Dvēselei...
Ticība ir darbības vārds, bet paļāvība - ticības izpausme darbībā.
Tu nevari teikt, ka tici, ja cepies, streso, ja vēlies lai mainās pasaule vai cilvēki, bet neesi gatavs mainīties pats.
Es atceros to brīdi, kad es atdevu savu dzīvi Dieva rokās. Man šķita, ka es ticu arī pirms tam, tomēr tā bija tikai ticēšana prātā.
Paļaušanās brīdi es atceros kā vakaru 8 gadus atpakaļ, kurā izmisumā uz ceļiem sēžot, es vairs neko nezināju, neko nelūdzu, nepieprasīju Dievam, vien to, lai notiek Dieva prāts.
Paļaušanās pārlauza manu dzīvi divās daļās. Un tas ir gan grūtākais, gan skaistākais, kas ar mani ir noticis...
Kas mainās? Paliek viegli, ļoti viegli un priecīgi dzīvot. Kad zini, ka ir tava daļa un ir Dieva daļa. Kad esi izdarījis savējo, tad paļaujies, lai Dievs sakārto pārējo. Bet, ja neizdari savējo, tad negaidi neko arī no Dieva... :)
Kad vairs neko nezini, neko nesaproti, neredzi spēku, izeju, risinājumu, ceļu... Tad zini, tu esi pievests pie Paļaušanās vārtiem, Dievs pārbauda Tavu ticību.
Viņš jautā: vai esi gatavs mani ielaist savā dzīvē pa īstam, ne tikai aicināt lūgšanās un vārdos? Tā daudzi aicina un sauc, bet savas sirds durvis vaļā neatslēdz...
Šodien, kad kāds man ļoti tuvs cilvēks ir gatavs iziet caur paļaušanās vārtiem, es klusā paļāvībā domās turu viņa roku...
Inta
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru