Mani sauc Lāsma ar lielu aizrautību esmu izlasījusi abas tavas grāmatas un bijusi uz meiteņu dienām.
Tēma par dvīņu liesmām man vienmēr bijusi tuvākā. Gribēju padalīties ar savu pieredzi šajā jautājumā.
Kad biju meiteņu dienās vēl biju precējusies, bet teicu, ka esmu satikusi savu dvīņu liesmu un biju par to ļoti pārliecināta un arī tagad esmu, tikai varbūt vairāk piezemēti. Tu man jautāji, tad kāpēc jūs neesat kopā? Un es īsti nezināju ko atbildēt, jo tajā brīdī pati īsti vēl nesapratu. Un tagad ir pagājis labs laiciņš un daudz esmu izdzīvojusi un sapratusi. Pats skaidrākais ir tas, ka kosmoss 100 % mums iedot to, ko vēlamies. Es savās vēlmju lapiņā vienmēr rakstīju, ka vēlos būt kopā ar savu dvīņu liesmu, man tas likās pats augstākais piepildījums dzīvē un protams dvīņu liesmu attiecību apraksts ir ļoti romantisks, bet tagad arī saprotu, ka ļoti idializēts. Paskaidrošu kāpēc. Un gribu uzreiz pateik, ka šī nav sūdzību vēstule, bet vienkārši gribas dalīties ar sajūtām un piedzīvoto.
Kad bijām meiteņu dienās kāda meitene teica: Nē, es pat vēl neiedrošinos lūgt dvīņu liesmu savā dzīve, vēl nejūtos to pelnījusi. Es pie sevis nodomāju: kāpēc tie Latvieši tik zemu sapņo. Es gan gribu dvīņu liesmu un jūtos to pelnījusi. Tad jau biju satikusi pirmo...
Viss bija ideāli, saskaņa, sapņi, mērķi, sajūtas. Pat visi cilvēki, kas pazīst mūs abus tuvāk vai tālāk, izteicās, ka esam kā viens cilvēks. Pat fiziski, ķermeniski esam vienādi. Mēs jutāmies tāpat, to saikni pat nevar vārdiem izskaidrot. Esmu bijusi diezgan daudzās attiecībās iepriekš, bet šoreiz sajutu kko Dievišķu kko maģisku. No otra cilvēka puses bija tieši tās pašas sajūtas. Bet līdz attiecībām tā arī netikām un tagad saprotu kāpēc. Dvīņu liesma nozīmē tavs spoguļattēls iekšēju un arēji. Tas ir tavs dvīnis, tas nozīmē gan labais gan sliktais. Un redzi, kad domā par dvīņu liesmu un tās romantisko aprakstu, domā jau tikai par to labo un skaisto pusi, bet dvīņu liesma to nemaz nenozīmē. Tur viss ir, pat vairāk nekā viss. Viņā slēpjas patiesība un ar patiesību patiesībā mums visiem ir problēmas... es arī domāju, ka redzu sevi, strādāju pie savas garīgās un mentālās attīstības, likās, ka redzu savus trūkumus, bet redzēju tikai tos, kurus atļāvu sev redzēt un visu neglītāko tāpat centos ignorēt. Nu vispār pati sev likos diezgan superīga un veiksmīga...ha ha ha:)
Un tad es satiku viņu un viņš mani, viss piepildījās, viss aprakts par dvīņu liesmu ienāca dzīvē, bet ir viens bet. Mēs arī ieraudzijām pilnīgi skaidri visu neglīto pusi, jo tas bija kā ieraudzīt sevi kailu, fiziski un emocionāli spogulī un nevis spogulī, kuru esmu pati nolikusi mājās ideālā vietā un gaismā. Tas bija tik īsti un biedējoši, ka abi vienlaicīgi atlecām no tā un skrējām prom kā ieraudzījuši briesmoni. Mēs esam draugi un ļoti tuvi vēl tagad, bet ir tāda sajūta, ka nebijām gatavi ieraudzīt patiesību. Abi esam garīgu utt dzīvi dzīvojoši cilvēki, bet tad man liekas vispār nesapratām, ko esam pasūtījuši un ka tieši to arī saņēmām. Izsāpēja, varbūt vēl tagad kkur sāp, jo abi jūtam, ka esam tās dvīņu liesmas, bet tiešām nebijām gatavi ieraudzīt paši sevi. Mūsu attiecības bija ideālas kādā līmenī, bet kādā līmenī ļoti adatainas, jo redzi sevi viņā un nevis tikai kādu šķautni vai vairākas, bet visu emociju gammu. Un kad neesi gatavs to ieraudzīt sāc domāt, ka ar to spoguli kkas nav kārtībā, sāc vainot vai pieprasīt. Pirmais ieslēdzas aizsargmehānisms, jo patiesībā saprotu cik ļoti tomēr sevi idializējam un it īpaši ezotērikas cienītāji, kas grib sevi ātrāk pārcelt nākamajā klasē, jo mēs taču esam tik garīgi. (šo saku ironiski un ar smaidu)
Abi aizbēgām, lai gan saikne un tuvība saglabājās. Jo ja esi saticis dvīņu liesmu, tad liekas uz mūžu. Gribas teikt, es viņu mīlu, bet man viņš nepatīk. Un kāpēc? Tieši tāpēc, ka ir pilnīgi tāds pats kā es un kad skatos uz viņu nevaru vairs paturēt savu prāta iluzīju dzīvu par sevi kā superīgu, garīgu būtni. Kā jau teicu, liekas, ka nebijām gatavi.
Tad nāca otrais.
Ļoti kosmosam lūdzu dvīņu viesmu ( prasīju vēlreiz, jo tad likās, ka biju kļūdījusies. Bet tagad zinu, ka vienkārši nobijos un aizlaidos...gribēju smukāku dvīņu liesmu... Nāca un kā nāca...kosmos iedeva visu, ko pasūtiju. Valsti, cilvēku, profesiju, dzīvokli, saskaņu nu visu visu, ko lūdzu un kā lūdzu.
Viss iepriekšējais (uz brīdi) aizslaucijās. Dzīve kļuva kā balta lapa uz kuras kopā varējām rakstīt ko un kā gribējām. Viss bija perfekti un nevis idializējot un romantizējot, bet tiešām. Jutos, ka nevis falling in love (iekrītot mīlestībā) bet raising in love. Mēs sākām teikumus ar vieniem un tiem pašiem vārdiem, mēs pat neapzināti ieņēmām vienādas ķermeņa pozīcijas dažādās situācijās, darbojāmies kā labi ieeļots mehānisms. Viss kas patika viņam, patika man un otrādi, visi sapņi bija pilnīgi vienādi, pat grūti bija noticēt tai saskaņai. Visas zīmes rādija zaļo gaismu, bija sajūta, ka kosmoss atvērās tieši mums. Apprecējāmies 6 ned pēc iepazīšanās. Un nebija satraukuma, bija pārliecība, miers. Saprastu, ka šīs ir attiecības kkas ne no šīs pasaules.
Un te atkal, viss bija perfekti un īstenibā vēl tagad ir...bet ir āķis. Tā otra puse, tā neglītā, tā puse, ko slēpjam, kad pat nezinam, ka to slēpjam. Un to var parādīt tikai dvīņu liesma, jo tas ir tavs dvīnis. 100% tāds pats kā es tikai (manā gadijumā) cits dzimums. Un mēs ieraudzijām viens otrā visu, visskaistāko saullēktu un visiznīcinošāko vētru. Mēs viens otram izspoguļojām visus tumšākos dvēsele stūrīšus. Tas bija diezgan traki gan viņam gan man. Bet atšķirība ir tā, ka šoreiz laikam esam gatavi. Saku: laikam. Jo veselā saprāta robežās jūtos apjukusi, sirds līmenī viss ir skaidrs un kosmoss arī piestrādā, lai mēs viens no otra neaizbēgtu. Katra diena ir kā mācībstunda, kura ir pati vieglākā un grūtākā vienlaicīgi, katra diena ir pati skaistākā un sāpīgākā. Jo redzi, jūti un izdzīvo sevi caur viņu tikai tagad visi noslēpumi ir ārā no skapja, pat tādi par kuriem nenojautu, bet tagad saprotu: Aha, tev taisnība. Patiesība es esmu arī šitāda.
Piem. Viņš mani krāpa (fiziski) pirms vēl bijām sākuši dzīvot kopā. Viņš centās to noslēpt un melot par to un darīja to tik labi kā labākie pasaules aktieri...bet es uzzināju patiesību. Sāpēja ļoti, it sevišķi ego. Kā kauca, ka spiedza, kā locijās kā tārps kas izdzīts no alas.
Es domāju, ka nekad to nepieņemšu, bet ...
Domāju, jutu analizēju un sapratu. Ak, Dievs. Tā tak esmu es! Visus septiņus laulības gadus meloju savam vīram un krāpu (emocionāli) to visu biju nobāzusi tik dziļi, ka biju par to pat aizmirsusi. Centos būt laba, jo gribēju būt laimīga, bet visus tos gadus mīlēju kādu citu un tā sevi attaisnoju līdz brīdim, kad man tagadējais vīrs nodarīja man to, ko es darīju 7 gadus. Jūtos ka kosmos man iedeva akadēmijas 4 gadus divos mēnešos un tagad vēl eksāmeni jānokārto. Es nespēju uz viņu dusmoties vai pārmest, jo saprotu, ka viņš tikai spoguļo mani. Un šādas epizodes ir daudz ne tikai par krāpšanu. Neskatoties uz visu notikušo, mēs mīlam viens otru un gribam būt kopā. Un abi esam bēguļotāji, bet šoreiz esam nolēmuši palikt. Kā es viņam teicu: i hate you but i love you more.
Mums ir terase ar 360 grādu skatu visapkārt un Taizemē, kur dzīvojam, katru vakaru redzam vienā stūri riet saule, skaista un zeltaina un otrā stūrī pilnīgi melnu negaisu. Un saprotam, ka mēs kopā esam viss. Tik tiešām viss. Un te es saprotu dvīņu liesmas principu. Starp mums valda pilnīga saskaņa, pilnīga māju sajūta vienam otrā un nepatika kā skatoties uz savu celulītu spogulī, gribas to noslēpt un pat ja to izdari, tas tur ir. Un dvīņu liesmas neļauj no tā aizmukt. Dažreiz man liekas, ka esam kādā citplanētiešu spēlē, jo kontrasti ir tik krasi un saskaņa ir tik maģiski viegla un skaista, sadarbība ideāla, bet tajā pašā brīdī mācības tik dziļas un smagas, jo bez īpašas piepūles viens otram parādam noslēpumus no kuriem visu mūži esam centušies tik vaļā. Dvīņu liesma to arī nozīmē. Mans dvīnis- tieši tāds pats kā es, it visā. Gribas jau tikai to skaisto, bet es saprotu mīlestība ir viss.
Šobrīd esam precējušies 5 mēnešus kā būs tālāk man nav ne jausmas. Bet šis cilvēks man māca bezbnosacījuma mīlestību, mīlēt sevi un viņu vienlaicīgi un neizskaistinot, bet pa īsto it visā.
Es sarotu to, ka viss šajā dzīvē ir iespējams un manuprāt, cilvēki nesatiek savas dvīņu liesmas, jo vienkārši neatļaujās noticēt, ka tas ir iespējams, vēl vairāk, ka esam to pelnījuši. Esmu pārliecinājusies, ka dzīvē ar mums notiek nevis viss, ko vēlamies, bet viss, ko jūtamies pelnījuši un to protams ietekmē, bērnība, enkuri, ticība. Visas lietas, kas mūs veido kā personību. Tagad es domāju, ka varbūt ir vēl kāds cits līmenis attiecībās, kur otrs cilvēks nav tavs dvīnis, varbūt ideālais partneris, kas aizpilda visus puzles caurumiņus un ir ērts, jo man liekas, ka dvīņu liesma nav nemaz tik ērta, ir ideāla un maģiska, bet ne ērta. Varbūt tas ir tikai sākumā varbūt pēc gadiem, tas ievijās pilnīgā harmonijā, kad visi parādi atdoti.
Es nezinu...varbūt es tā jauneklīgi, iedomīgi te vispār kļūdos un ja tā ir, tad arī šo macībstundu nāksies pieņemt.
Paldies par tavu laiku un kā jau teicu, ļoti gribējās dalīties.
Lāsma
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru