Vēroju pasauli un cilvēkus, vēroju sevi un situācijas... Īpaši šos pēdējos mēnešus...
Enerģijas ir kļuvušas ļoti biezas un haotiskas... Nekad man nav bijis tik grūti tās aprakstīt vārdos...
Ir gan priecīgā ''jaungada'' sajūta, kas vēstī par man personīgi nozīmīgu un brīnumu pilnu gadu... Pārmaiņas, pārmaiņas...došanās pilnā gaitā atkal jaunā virzienā.
Visiem šis būs pārmaiņu gads. Protams, tādi bija arī iepriekšējie gadi, tomēr tie vairāk skāra mūsu iekšpasauli, kamēr pamazām tās sāk skart un arvien vairāk skars mūsu fizisko realitāti...
Un otra sajūta: Nāves, jeb kaut kā beigu tēma, sajūta, ka briest kaut kas, kas skars plašāku pasauli, kādi globāli notikumi... Sajūtās uz pavasara Saulgriežu pusi...
Pasaule mainās visu laiku. Kas bija apslēpts, top redzams. Daudziem iestājas vērtību pārvērtēšanas krīze, kad vairs nezini, kam ticēt. Jo vairāk melu nāks atklātībā, jo lielāks apjukums cilvēkos var iestāties...
Arī es, tāpat kā daudzi vērotāji, ievēroju negāciju saasināšanos, agresijas palielināšanos sabiedrībā... Tumsa ārdās... Plaisa starp tiem, kas iet uz augšu un tiem, kas neiet paliek arvien lielāka..
Un tas ir mans lielais decembra vērojums:
TIE, KAS NEIET UZ PRIEKŠU, IET ATPAKAĻ
Man parādīja sitācijas un cilvēkus, par kuriem zināju, ka tie dodas, iet Gaismas virzienā, pēkšņi
Agrāk man šķita, ka ja Tu esi sācis iet savu Dvēseles ceļu, tad atpakaļceļa vairs nav... Bet tagad es redzu, kā masviedā cilvēki nogurst, padodās, atmet ar roku, viļās...
Varbūt viņi ir noguruši no cīņas ar savām bailēm šaubām un ikdienas rūpēm, varbūt vīlušies mācībās, skolotājos un ''garīgumā'', varbūt ego ir izrādījies spēcīgāks...
Katram savi iemesli... varbūt viss iepriekšējais bija sasteigts, un viņiem ir ''jāpaliek uz otru gadu'', lai pamatīgāk izprastu vielu... Arī tas var būt vajadzīgs...
Tomēr:
Tomēr:
Attīstās, uz priekšu iet tikai tas, kas visu laiku strādā ar sevi, pilnveido sevi un dalās ar to, kas viņam ir...
Tādēļ nenolaižam rokas, jo Ceļš nekad nebeigsies. Mēs taču kāpjam kalnos, lai arī cik grūti mums tas nāk, bet jo augstāk esam, jo brīnišķīgāka ainava mums paverās...
Vienkārši ej, ieklausies savā Sirdī un ļaujies, kur tā tevi ved... Nemaz obligāti nav jāsaprot, kādēļ Tu esi nonācis vienā vai otrā vietā,- vienkārši ļaujies...
Tikai neapstājies un nepadodies, lai pagātnes ēnas tevi neievelk atpakaļ tumsā.
Atmet ar vieglu roku visu, kas Tev mācīts un visu, kam savulaik esi ticējis...Arī šādas vilšanās dod pienesumu tavai pieredzes pūralādei.
IR VIENA UNIVERSĀLA PATIESĪBA. TAVĒJĀ.
Un nobeigumā mans novēlējums, ko jau arī sociālajos tīklos ierakstīju:
Nepalaidiet šogad garām savas Dvēseles čukstus, Eņģeļu mājienus un Likteņa zīmes!
Nepalaidiet garām nevienu savu ideju vai vēlmi, ļaujiet brīnumiem ienākt sevī!
Un, kad tas būs Tevī ienācis, tad raugi, kā to realizēt! Jo Debesis ar piedāvājumiem nemētājas!!!
Ja Tev kāda ideja vai iedvesma ir sūtīta, tad pilnīgi noteikti, tur Augšā zina, ka Tu to vari! Un, ka tev to vajag!!!
To arī Jums novēlu- neko nepalaist garām!!! Un dodies uz priekšu!
Sirsnībā- Inta
Laikam jau šīs sajūtas mūsu kopīgajā telpā ir līdzīgas. Mans decembris bija ne viegls...situācijas bija daudz, bet ļoti līdzīgas....ir tilts, pāri Laika upei...es esmu vienā tilta galā, bet otrā tilta galā ir tie, kas palikuši Tur, jo tā ir bijusi Viņu izvēle...bet sajūtot šo haosu un nemieru visapkārt, arī viņi kļūst tramīgi un...pievelkas pie tiem, kas ir otrā tilta galā...bet kāpēc man ir sajūtas, ka viņi negrib pievilkties pie manis, bet gan mani pievilkt pie sevis?!...šķiet, ka šis ir Tas Laiks, kad vairs nav izvēles iespēju, jo ir vienkārši jāiet un jādara?! Un mana iekšējā pārliecība ir tieši tāda, ka mans izvēlētais Dvēseles ceļš ir tieši tas, uz kura vēlos būt un satikt citus Ceļabiedrus, ka vairāk atpakaļceļa nav....tas tilts ir nodedzināts...Dziļš pārdomu laiks...un arī izvērtēšanas laiks...Paldies, Inta, par rakstu,kā vienmēr - īstajā vietā un īstajā laikā...
AtbildētDzēst