Apcere, Pateicība un Dāvāšana

Dabā viss ir ciklisks, un Saulgrieži ir dabā noliktie atskaites punkti: Vasaras Saulgrieži ir laiks, kad 

arī mēs paši atrodamies enerģijas apogejā un vislielākajā spēkā. Rudens Saulstāvji- ražas laiks, kad ievācam, ko sējuši. Laiks, līdz Ziemas Saulgriežiem, ir laiks, kad atsijājam graudus no pelavām, saprotam, ko īsti esam ievākuši, apzinām to visu, un atbrīvojam visu lieko, nevērtīgo, traucējošo, nevajadzīgo, savu nokalpojušo. Un sējam sēklas. Jā, jā- dabā sēklas izbirst vēlā rudenī.... Pēc Ziemas Saulgriežiem, mēs šīs sēklas apgarojam un briedinām. Tas ir laiks, kad ārēji nekas nav redzams, bet katrā sēklā tiek likta jaunā enerģija un informācija, tā tiek briedināta ar mūsu iedvesmas, ieceru un vēlmju enerģiju. Un to, ko mēs ieliksim šajā laikā, to fiziskajā plānā varēsim ieraudzīt Pavasara Saulstāvjos, kad parādīsies pirmie asni un pumpuri...

Mēs varam iet pret Dabas enerģētiskajiem cikliem un paši lemt, kad sēt un, kad ievākt ražu. Tikai tas ir lielākās pretestības ceļš. Bet varam arī ļauties un sadoties rokās ar Māti Dabu, lai visi procesi notiktu daudz harmoniskāk..

Apcere, Pateicība un Dāvāšana, lai ir Tavi sabiedrotie šajā laikā. Tie ir trīs stāvokļi, kuros, manuprāt,  šobrīd ir visharmoniskāk un svētīgāk atrasties.

Aizver acis un pateicies par visu, kas Tev ir dots, par visu, kas ir piedzīvots. Par visu to, kas Tevi ir izveidojis par to personību, par to cilvēku, kas esi. Sajūti pateicību kā vilni, kas piepilda Tevi visu. Tu taču zini, pateicības sajūta ir tā, kas ļoti strauji ceļ mūsu vibrācijas, tuvinot mūs mūsu sapņiem. Mēs piesaistām to, par ko pateicamies.

Mācīsimies un uzdrošināsimies atvērt savas sirdis! Pacelsim dāvināšanu ārpus materiālās pasaules robežām, jo tas mums ļauj patiešām pieredzēt brīnumus un piepildīt Dvēseli ar patiesu prieku!

Ļoti , ļoti daudziem no mums ir slēgta sirds čakra. Slēgta sirds nenozīmē, ka cilvēks nemīl (ja nu vienīgi pats sevi),-katrā no mums ir Mīlestības avots. Tikai šim avotam ir uzlikts bruņu aizsegs, kas neļauj Mīlestības plūsmai brīvi plūst, iekšējai Gaismai starot, Dvēselei līksmoties un izbaudīt Ceļojumu, ko saucam par dzīvi!

Bailes ir tās, kas ir nobloķējušas mūsu sirdis. Bijušās vilšanās, ciešanas, nodevības un sāpes. Mums ir nāvīgi bail no tā, ja pavērsim savas sirds spraudziņu, kāds noteikti iebridīs tur ar dubļainām kājām, atstājot sāpīgas pēdas.

Daudzi mēģina atkal uzticēties, atkal pielaist kādu tuvāk, bet piedzīvo vienu un to pašu, ar katru šādu reizi pieliekot pie savas sirds durvīm vēl vienu piekaramo atslēgu...

Īstenībā, šeit slēpjas mācībstunda. Beznosacījumu mīlēšanas un pieņemšanas mācībstunda. Noteikti viņi ieradīsies izbradāt Tavu sirdi, jo uz atvērtu sirdi, uz mīlestības plūsmu visi tiecās, kā nakstauriņi uz gaismu, un atskrienot, ieraugot to skaistumu, apžilbst no skaudības, neizpratnes, Tavas citādības, kā spogulī ieraugot savas aizslēgtās durtiņas...Un instinktīvi, kā aizsargājoties mēģina apslāpēt Tavu gaismu ar neizpratni, nosodījumu, skarbiem vārdiem... Sāp, izbradātā sirds sāp, jo Tu uzticējies, atvēries, ļāvies...vēlējies ļauties savai Dvēselei..

Sirds atvēršanās sākumā, man pašai šķita, ka visa pasaule ir iecerējusi izbradāt manu tikko vērties sākušo sirdi...Un es bieži uzdevu sev jautājumu: vai man ir sevi jāsargā? Vai ir jāizvērtē, kam vērt un, kam aizcirst savas sirds durtiņas deguna priekšā?

Tagad zinu, ka nav. Tā ir beznosacījuma pieņemšanas un izpratnes mācībstunda. Mūsu Sirds un Dvēsele ir kā saule, kura spīd visiem. Atverās arvien plašāk un plašāk.

Un ir kādā svarīga lieta, ko vēlos pateikt vai atgādināt šajā laikā. Došanas un Saņemšanas kanāls ir viens. Durtiņas sirdī ir vienas. Mēs neko nevaram saņemt no Pasaules, ja paši neatveram savas sirds durtiņas. Ne Mīlestība, ne pārpilnība, ne enerģija... Mēs vēlamies tikt mīlēti, saņemt no citiem cilvēkiem un pasaules tik daudz, dzīvojam gaidās, kamēr nekas mūsos ienākt nevar.

Savas sirdis atvērt varam vien mēs paši, saņemt drosmi, zinot ka var būt visādi, bet, ka tas ir to vērts! Atslēgas vārds ir DOŠANA!

Sāc ar smaidu pretīmnācējam, ar komplimentu kolēģim, ar vārdiem''es Tevi mīlu'' mammai, ar jaukiem un iedvesmojošiem komentāriem pie draudzenes bildes ''draugos''. Izdomā, kā Tu vari iepriecināt apkārtējos neiztērējot ne santīma. Padomā! Un sāc tagad! Ar katru savu smaidu, ar katru novērtējumu, atbalstu un labo vārdu, Tu vērsi vaļā savu sirdi, ļaujot arī pie Tevis atnākt tam, ko esi devusi, izstarojusi, dāvinājusi... Šīm dāvanām, tici man, ir neizmērojami lielāka vērtība, nekā tiem ķekša dēļ sapirktajiem niekiem....

Piepildi sevi ar Pateicību un Dāvāšanu un ļauj sev būt pašam!

Ļauj sev būt tādam, kāds esi! Ļaujies pārdomām un apcerei, ļaujies iekšējās transformācijas procesiem, kas iespējams Tevī notiek. Atliec lielo plānošanu uz pēcsvētku laiku un vienkārši, ļauj sev BŪT! Pateicības un pieņemšanas stāvoklī.

Tas ir tas, ko gribu novēlēt Jums un pati sev!

Lai Jums iekšēja miera, mīlestības un svētības piepildīts šis laiks!

Sirsnībā- Inta