Dieva izredzetā

Foto: Innaja..Paldies viņai!

Gruzija un Armēnija... 

Vēl aizvakar lauzīju galvu par dažām situācijām, ko piedzīvoju savos braucienos, kas atkārtojas manā dzīvē, lai mēģinātu saprast, kāds ir to vēstījums...

Vakar, pēc kādas sarunas ar vienu no tuvākajiem cilvēkiem, kādus vien esmu šajā dzīvē, kā dāvanu saņēmusi, sāka nākt atbildes... 

Šo ceļojumu mērķis nav tikai redzēt, iepazīt, piedzīvot šo zemju īpašo burvību, brīnišķīgo dabu, sirsnīgos cilvēkus. Tāpat galvenais mērķis nav attīrīt savu Dvēseli no uzslāņojumiem, meklēt sevi caur meditācijām, lūgšanām un dziedāšanu. 

Galvenais ir Mīlestība. Iemācīties Mīlēt, dāvāt sevi bez atlikuma... Ne tikai sadzīvot, pieņemt pārējos grupas biedrus, bet gan no sirds iemīlēt tos, kļūstot par vienu veselumu, par dvēseļu ģimeni. Iemācīties atvērt savu sirdi, atļaut citiem tajā ielūkoties, pieskarties... Uzdrīkstēties ļaut Mīlestības plūsmai vaļu, dodoties pie otra...caur vārdiem, smaidiem un pieskārieniem... Vai ir bijuši tik daudz apskāvienu gada laikā, cik bija šajās desmit dienās? 

Arī iziešana no savas komforta zonas, ko piespēlēja Liktenis, palīdzot tik pie paša noplukušākā Tbilisi hosteļa, uzreiz sociāli nolīdzināja mūs visus, liekot ieslēgt pieņemšanu, biedriskumu un, jā- arī humora izjūtu... :) Bet, kad pēdējā dienā tur atgriezos, bija tāda maza ‘’mājās atgriešanās sajūta’’, jo tieši tur mēs sākām veidot ‘’savu ģimeni’’. 

Šīs abas zemes, tāpat, kā arī Krima, kur bijām pavasarī, ir ar Jaņ (vīrišķo enerģiju), kas palīdz mums,

pārsvarā sievietēm, ļoti efektīvi sakārtot visus tos jautājumus, kuri skar partnerattiecību jomu, sievišķību un sevis pieņemšanu. Kalni iemieso Gara spēku, paceļ tuvāk Debesīm un palīdz ieraudzīt un paņemt pašam savu spēku. 

Kad kādā otrajā dienā, pēkšņi ieraudzīju, cik zilas ir palikušas Indras acis, biju tik pārsteigta! Viņa teica, ka tās esot viņas laimīgās acis! Tādas viņai paliek, kad viņa ir laimīga! Vēl nākamā dienā to pašu ievēroju Inesei, tad ieskatījos pārējo acīs- tas bija brīnums: visu acis mirdzēja intensīvā krāsā! 

Vai var aprakstīt Kaukāza zemju skaistumu, kalnu diženumu, upju straujumu, ezeru zilumu, ļaužu viesmīlību, ēdienu dažādību un garšīgumu? Droši vien, ka var mēģināt, tomēr vārdi būs vien vārga atblāzma tām vibrējošajām, pacilājošajām un aizraujošajām sajūtām, kuras mīt manā sirdī... 

Un mūsu dziedāšana! Jau pirmajā dziesmā mūsu balsis savijās, veidojot fantastisku skaņu rakstu, plūstot, savijoties, paceļoties, atbalsojoties alu un Dievnamu velvēs...aizskarot Dvēseļu stīgas, attīrot un dziedinot... Saskaņa, skanējums un vibrācija bija neaprakstāmi vienota un skaista... 

Cik gan daudz man pēdējos gados ir bijuši pēcmeditāciju apķeršanās apļi, tomēr tāda, kāds bija pēc Pilnmēness meditācijas, es nebiju sajutusi nekad! 

Kamēr mēs, sievietes vēl bijām autobusā, mūsu vīrieši Mēness apspīdēti, gāja meklēt to īpašo vietu kalna galā, kur izveidot mūsu Spēka vietu, sakurot uguni... Kā zinādami, no akmeņiem izveidoja apli apkārt, lai enerģijas savītos... Vai gan kāds var iztēloties, kā ir stāvēt naktī, kalnos pie ugunskura, starp savējiem? Kad milzīgs Pilnmēness apspīd apkārtni un var redzēt visu Kaukāza kalnu diženumu tā blāvi dzeltenīgajā gaismā. Tas ir un būs viens no maģiskākajiem manis piedzīvotajiem mirkļiem. Mūsu armēņu gidā tonakt iesējās ticības sēkla, jo vienā no aukstākajiem, vienmēr apmākušākajiem, vējainākajiem reģioniem, bija klusa, silta un pilnīgi skaidra nakts... 

To, kas tonakt notika manī un pārējos, varu ļaut jums tikai nojaust...Ar mums kopā bija Debesis...

Un senā Karaunčas observatorija, kura pastāvēja jau 9500 gadus atpakaļ! Tās dažādās enerģijas sajuta katrs... Man gribējās tur uzkavēties... Un meditācijai nevajadzēja vārdus. Arī bez vārdiem, tā atvēra Debesis un slīpi, gandrīz taustāmi silti Saulītes stari pašķīra mākoņus, lai nožāvētu asaras un apmīļotu katru no mums... Atceros, kā smaidi ienāca katrā sejā... 

Noravankas klostera mācītājs, sadzirdējis mūsu dziedāšanu uznāca augšā... Viņš stāvēja man tieši pretī un es redzēju kā viņš uz mums skatās, kā viņš saprot un ielaiž savā sirdī katru mūsu tautasdziesmas vārdu... Absolūts Dievišķās Mīlestības starojums viņa acīs... Mēs dāvinājām savas dziesmas, savu sirdi Armēnijai, viņš dāvināja savu Dziesmu, kas tik spēcīgi atbalsojās...ļoti, ļoti saviļņojoši un skaisti... Pēc tam, viņš palūdza mūs pagaidīt, lai dāvātu mums savas brīnišķās fotogrāfijas un diskus.. Un, tā atkal bija Mīlestība no pirmā acu skatiena, kas uzvirmoja starp viņu un mums, starp Latviju un Armēniju.. 

Smaidu, jo atceros nākamo dāvanu, ko pasniedza mūsu meitenēm Erevānas džeza kluba bundzinieks, dziedātājs un aktieris, sniedzot tik daudz smieklu, prieka un pozitīvisma! Tas bija tik īpaši! 

Man ir īpašas attiecības ar mūsu gidiem, jo ticu, ka viņi man ir atsūtīti, lai būtu daļa no mūsu grupas. Mūsu saikne ar katru reizi paliek dziļāka, mīlestība un sapratne pārceļas jaunā līmenī. Zinu, ka ne mēs, ne viņi vairs nebūs tādi, kā agrāk. Atkal es varēšu sadalīt savu dzīvi uz laiku pirms un pēc šī ceļojuma. Un, arī šoreiz Inna uzrakstīja pirmā: es vairs nekad nebūšu iepriekšējā... 

Es varu vien kārtējo reizi atzīties mīlestībā Gruzijai, Armēnijai un katram cilvēkam, kas bija daļa no manis šīs desmit brīnišķīgās, saules un rudens krāsu, sirds siltuma un mīlestības pārpildītajās dienās...

Kad katrs mirklis bija Dāvana no Debesīm...

Uz tikšanos pavasarī! 

Inta