Depresija un veģetatīvā distonija no cita skatu punkta...

Jeb, kad Dvēsele raud...

Pavisam netīšām interneta plašumos uzdūros uz vienu forumu par depresijas tēmu. Tā kā šis ir

internetā brīvi pieejams forums, tad atļaušos citēt dažus ierakstus, kas ir visai raksturojuši (diemžēl) šodienas realitātei.

Man palika ļoti skumji, jo es izlasīju tikai kādas 3 lapas, no kopumā 80 (!!!). Par to riņķa danci, kurā griežas šīs jaukās meitenes (tas bija sieviešu forums) un sievietes, meklējot izeju, maldoties prāta, baiļu un šaubu džungļos, kamēr Dvēseles izmisumā brēc...

Depresijas klubiņš:

X: Sen jau domāju, ka derētu arī šāds klubiņš, tikai neesmu pārliecināta, vai kāds atsauksies. Varbūt kautrēsies un baidīsies, varbūt ir pārāk maz cilvēku, kas mokās ar depresiju un šeit reti kāds iegriežas.

Tomēr mēģināšu. Ja nu kāds vēl vēlas pievienoties, laipni lūgtu bariņā.

Gan jau būs cilvēki, kas mani atpazīs, bet neko padarīt. Gribas jau būt neatpazīstamam, jo savu vājumu joprojām no visiem slēpju.

Tāpēc, ka joprojām lielākā daļa cilvēku depresiju uzskata par rakstura vājību. Bet es pati nezinu, ko par to domāt. Jo par slimību īsti to neuzskatu, par veselību arī nē. Bet mokos ar to šausmīgi un ir ļoti,

ļoti grūti. Brīžiem nepanesami.

Saprotu, ka laikam sezonalitāte dara arī savu, jo tieši tagad rudenī uz lapu krišanas laiku ir saasinājums un es pilnīgi nezinu, kur likties no izmisuma.

Gaidu vēl kādu te, varbūt kāds padalīsies, kā iet, ko dara, kā tiek vai netiek galā.

Y: Galvenais ko gribēju pateikt - es ierakstos šai klubā!

Slimoju ar pilnīgu nespēju savākties un tas jau laikam norāda uz depresiju. Iemeslu pagaidām tā īsti neredzu un nesaprotu, bet nu ir ir...

Ko mēs tagad darīsim? Meklēsim risinājumus vai kopīgi papukstēsim? :)

X: Man dažreiz gribas parunāties tieši par tādām lietām, bet nav ar ko parunāt. Tie, kam depresijas nekad nav bijis, nespēj saprast.

Mēs varam gan tā, gan tā. Gan papukstēt, gan arī meklēt kādus risinājumus.

Vai tu jau esi kaut ko darījusi lietas labā? Es it kā daudz un dikti, bet laikam nekad nevienu metodi līdz galam neesmu novedusi.

Vai tev jau sen tādas problēmas, varbūt kaut kas īslaicīgi, ka nespēj savākties?

Es pēdējos mēnešus biju tik darbīga, ka prieks pašai par sevi, bet piezagās šī tāpat klāt un man ir tādas dusmas, jo sajūta, ka esmu kā paralizēta. Neko vairs negribās, nekam nav spēka, mājā bardaks. Neesmu vēl tādā stadijā, kad viss vienalga, gribas cīnīties, bet nezinu, ko darīt, jo liekas, ka nekas nepalīdzēs. Saņemos, sakārotju māju, bet labāk tāpat nepaliek.

Kā tev ir?

Z: Man nav depresija kaa taada, bet VD ( vegjetatiivaa distonija), ljoti biezhi VD ar depresiju iet roku rokaa. Ar VD slimoju jau kopsh kaadiem 24 gadiem ( tagad 35) pavasaros esmu spiesta dzert antidepresantus, kaadus 3 meeneshus. Nezinu vai maz iederos te, kaa juus domaajat?

Ar VD un depresiju slimoju jau trīs gadus. Varam palīdzēt viena otrai ar iedvesmu un draudzīgu plecu...

Man ar mājās bardaks, uz darbu eju ar mokām...

bet nupat saņēmos un izmazgāju matus...

X1 :Es arī nāku bariņā... man depresīvais stāvoklis ilgst apmēram gadu, ir brīži, kad paliek labāk, ir kad sliktāk. nezinu gan vai tā ir depresija, jo pie ārsta ar šādām problēmām neesmu vērsusies.

Gribēju arī painteresēties - vai esat bijušas pie kāda speciālista un ja jā - tad pie kāda? vai lietojat antidepresantus? Esmu bijusi kādas 4x pie psihologa, runājusi, bet nu īsti nekādas jēgas nebija, no tās nemitīgās runāšanas par problēmām un par to, cik viss ir slikti, palika vēl tikai sliktāk un depresīvāk. Reālus padomus tā arī nesaņēmu, drīzāk tika pateikts, ka viss ir normāli un ja negribas neko darīt un iet, tad arī nevajagot sevi spiest neko darīt. tas nekas, ka šī nedarīšana man velkas jau gadu. pēc šiem apmeklējumiem sapratu, ka tas nav tas, kas man nepieciešams. Ka man vajag domāt pozitīvi un tad arī pašsajūta uzlabojas.

Y1: Sveiki! Arī es laikam iederos depresijas klubiņā. Palasot, kā iet citām - wow, laikam ar mani ir tāpat.

Šeit lielākā daļa apzinās, kur ir problēma, kādi ir cēloņi...

BET! trūkt drosmes/apņemšanās/ticības/motivācijas kaut-ko mainīt, sākt rīkoties.

Kā tikt galā tieši ar šo?

Es ar bērnu patreiz dzīvoju caurstaigājamā istabā ar čupu radiem ( mamma, māsa,māsas vīrs)... Kas nenormāli spiež uz smadzenēm, jo visi viens otru ienīst un gaisotne ir ļoti smaga. Bieži vien laižos prom no mājām, ciemojos pie draudzenēm līdz vēlam vakaram, lai nebūtu tur jāuzturas.

Un nevaru saņemties pieņemt lēmumu: aiziet vai palikt. Par aiziešanu ir daudz argumenti, pret - tikai viens, bet ārkārtīgi būtisks- nauda ( pēc 2 nedēļām kļūšu bezdarbniece).

Tā nu mokos nenormāli, jo tagad ir smagi psiholoģiski, bet savā ziņā ērti - ir jumts virs galvas, lēti- dalot uz visiem, maksājumi ir nelieli... Savos 30 reāli bail no pārmaiņām, no lēmumiem, kas jāpieņem vienai.

Tas ir tikai viens no piemēriem.

kādi ir iemesli tādai nespējai rīkoties?

Man ir tā, ka nav nekādas pat vēlmes neko darīt, īpaši pēc šķiršanās dzīve kļuva bezjēdzīga. kad ir kaut-kas jāizdara, es prasu sev - kāpēc to darīt un iemeslu neatrodu, jo būtībā viss ir vienalga.

Tas nav slinkums, vienkārši apdzisusi vēlme rīkoties.

reāli bail no pārmaiņām bet kas notiks, ja būs pārmaiņas? Kas ar tevi var notikt vēl sliktāks kā ir pašlaik?

X: Man šobrīd ir atkal uznācis kārtējais depresijas uzliesmojums un es pilnīgi nezinu, ko ar sevi iesākt. Mokos nežēlīgi, + cieš arī ģimene. Cenšos neizgāzt savas negācijas uz viņiem, bet nesanāk, no mana drūmā garastāvokļa cieš visi, ar bērniem nespēlējos, esmu neiecietīga, pret vīru dusmīga un vēsa brīžiem. Brīžiem pateicīga, ka viņš man ir, ka apķer mani, samīļo un ļauj pagulēt.

Es nezinu, kā lai savācās, ir tik daudz lietu, ko vajadzētu izdarīt, bet esmu kā pielīmēt, nespēju neko pasākt. Negribas neko. Ja vēl būtu kaut kas tāds noticis, ka man palika slikti, bet nekā tāda nav. Vienkārši palika sliktāk un sliktāk un viss.

Es esmu gājusi pie psihiatriem, pie psihoterapeitiem, dzērusi arī zāles. Bija vienas, kas man sākumā palīdzēja, bet vispār esmu skeptiski noskaņota.

Esmu bijusi 2 reizes Dzintaros krīzes centrā. Tas gan bija ļoti vērtīgi. Ja būtu iespēja, atkal brauktu, lai gan tur šobrīd viss paliek arvien sliktāk un dārgāk, bet sapratu, ka man palīdz kaut vai tikai pabūšana prom no ikdienas, no stresiem, pabūšana vienai pašai, bez bērniem, savu domu sakārtošana. Tad es saprotu, ka visa ikdiena mani dzen stresā un depresijā, nezinu, kāpēc, bet visādi pienākumi, atbildības, visādi naudas trūkumi mani paralizē. Kad man nav jādomā par ikdienu, tad uzreiz noveļas kā akmens no sirds un ir vieglāk.

Tā ikdienā visu laiku mani pavada drausmīga trauksme, visu laiku sirdi spiež, to sajūtu nespēju izturēt, gribas mieru sirdī. To gribas vairāk par visu uz pasaules. Kā to panākt? Nezinu...

Y: Man vienu dienu arī uznāca pārdomas, vai mans nepārejošais iekšējais besis (bet ne depresija, vienkārši taaadas skumjas) vispar ir labojams. Piemēram, pēdējo gandrīz 20 gadu laikā manā kontā ir viens psihiatrs (pie tā mani mamma aizveda baigā stresa apstākļos), 2 sertificēti psihoterapeiti, pāru terapeits, grupas terapija, NLP kursi, kaudzīte ar pašpalīdzības grāmatām, pat visādas pozitīvās domāšanas skolas un virzieni, gandrīz 10 gadus biju nedaudz tā kā atkarīga no trankvlilzatoriem, bez kuriem vispār gulēt nevarēju. Atradinājos tikai tāpēc, ka paliku stāvoklī. Antidepresantus negribu mēģināt, jo nedomāju, ka gads vai divi un AD man kaut ko mainītu būtiski. Varbūt visam atmest ar roku? Nu kas tas ir?

**

KAS TAS IR? 

Nevis no klasiskās psihoterapijas vai psiholoģijas viedokļa, bet no garīgās? 

Neieslīgšu terminoloģijā vai diagnožu uzstādīšanā, kuram no augstākminētajiem ir depresija, depresīvs stāvoklis, trauksme, veģetatīvā distonija, vai kāda cita diagnoze, kuras dažādi speciālisti ir izdomājuši, klasificējuši un mēģina ārstēt. Sekas un simptomus pārsvarā. Bet nav jau arī tā, ka nerunā par cēloņiem. Īpaši psihologi un psihoterapeiti. Tiek analizēta bērnības traumatiskā pieredze, veikti testi.. Ģimenes ārsti, lielākoties kā cēloni min stresu, sadzīviskās problēmas, kas īstenībā arī ir SEKAS.

Jo ārējais atspoguļo iekšējo. Neatkārtošos. To, kā mēs ar savām domām un rīcību radām savu dzīvi, ir bezgaldaudz dažādu autoru aprakstījuši...

Varbūt šoreiz, ļoti īsi paskatīsimies uz tēmu no garīgās psiholoģijas skatu punkta.

Pēdējo gadu laikā esmu veikusi čakru (enerģētisko centru) diagnostiku simtiem cilvēku. Depresijai (depresīviem stāvokļiem) vienmēr ir slēgta trešā (saules pinuma) čakra, veģetatīvajai distonijai- ceturtā. Ļoti bieži augstākminēto simptomu īpašniekiem ir slēgti vai daļēji ciet šie abi centri.

Trešās čakras bloka īpašnieki lielākoties ir tie, kas ‘’dara to, ko vajag, nevis to, ko gribās’’. Prāts vienmēr uzvar. Sirds tiek apklusināta. Tas ir ‘’Dvēseles krātiņš’’. Čakras bloks liecina par to, ka cilvēks neiet pa savu paša Dvēseles izvēlētos ceļu! Šeit mīl bailes: bailes kaut ko mainīt, bailes pieņemt lēmumus, bailes, ka būs sliktāk. 

Bet, kas ir bailes? Bailes tā ir viszemākā vibrācija, kas neļauj cilvēkam virzīties uz priekšu, uz augšu pie prieka, laimes un mīlestības.. Tur, kur ir bailes, tur augstām vibrācijām vietas nav... Bailes- tā ir pilnīga atdalītība no sava dievišķuma, no sava augstākā aspekta, no Dieva. Un šajā kontekstā tam nav nekāda sakara ar reliģijām.

Prieks- tā nav kāda hormona izraisīta reakcija! Prieks nāk pa taisno no Dvēseles, kad tā dara lietas, ko sākotnēji bija iecerējusi šeit apgūt. Depresija (gribas trūkums, bezmiegs, pastāvīgs nogurums, enerģijas trūkums, skumjas, bezcerības sajūta, paralizējošas bailes, ko mainīt utt.)- hronisks prieka trūkums. Apkārtējā realitāte –šī trūkuma atspoguļojums. 

Ceturtās (sirds) čakras bloks. Iemesli var būt vairāki- piemēram, alerģijas arī attiecināmas uz šo bloku(tīmuss, aizrūts dziedzeris atrodas šajā vietā), bieži saistītas ar mīlestības trūkumu. Mēs šeit ļoti īsi par veģetatīvo distoniju, jo tās pazīmes ir saistītas ar ceturto (sirds čakru). Trauksmes stāvoklis, sirds vibrēšana, sirdsklauves, reiboņi, bailes, svīšana, grūti dziļi ieelpot utml. Pārsvarā šī ir sieviešu ‘’slimība’’. Ļoti bieži ir saistīta ar nemīlestību. Sākotnēji, attiecības ar māti, ģimenē, bērnībā, tad partnerattiecības, hroniska sevis nemīlēšana, nepieņemšana, noniecināšana.

Sirds centrs -tas ir beznosacījuma Mīlestības, harmonijas un līdzsvara centrs. Atvērta sirds ir ne tikai katras Dvēsles mērķis un pamatstāvoklis, tas ir priekšnosacījums harmoniskai dzīvei, pašrealizācijai, priekam un spējai mīlēt un piesaistīt savā dzīvē Mīlestību. 

Šoreiz es ļoti, ļoti īsi ieskicēju, lai varētu uz šīm lietām paskatīties no cita skatu punkta. Plānoju šo tēmu izvērst, jo diemžēl šīs ‘’slimības’’ (pēdiņās, īstenībā tas ir, kas pavisam cits) pieņem epidēmijas apmērus...

Tad ko darīt un, ar ko sākt?

1. Paplašināt savu izpratni par to, kas tu esi, kurp ej un kāpēc? Esmu samērā daudz par šo jau rakstījusi.

2. Atbrīvoties no ‘’enkuriem’’, kas neļauj virzīties ārā no dualitātes bedres. Ar ‘’enkuriem’’ apzīmēju gan karmiskās lietas, gan emocionālos blokus, kas bieži vien radušies no jau no bērnības (nepiedošana, aizvainojumi utml.). Par to būs nākamais stāsts. J

3. Izprast divus terminus un to atšķirības: ‘’pašrealizācija’’ un ‘’Sūtība’’. Padomāt, kas ir manas Spējas un mani Talanti. Tie arī ir divi atsevišķi termini, kas iedoti ‘’pūrā’’ jau sākotnēji (drīzumā rakstīšu)

4. Sievietēm, dziedināt savu sievišķo pirmsākumu, izprast sievišķās enerģijas būtību, nelīst vīriešu ‘’lauciņā’’ ar kaujas saukļiem (tas ir kā spļaut pašai savā akā), mainot izpratni un mainoties pašām. (esmu jau rakstījusi par šo). Vīriešiem tas pats, tikai attiecībā uz savu dzimumu.

Protams, ka vēl ir ļoti daudz...Un nekas nav viennozīmīgs. Katram ir savs stāsts, un divu vienādu recepšu nav. Receptīte katram pašam jāatrod. Tur tas viss sāls. 

Varbūt noder paskatīties uz situāciju no nedaudz cita skatupunkta?

Tēmas izvērsums sekos.

Inta