Šis laiks, kurā esam izvēlējušies dzīvot, patiešām ir kaut kas ļoti unikāls. Skatoties vienā, vecās pasaules virzienā, šķiet, ka tā paatrinājuma tempā sevi iznīcina, pagrimst, noindē. Paskatoties otrā, var redzēt jaunās apziņas asnus. Ne tikai sēklas, kas sējas cilvēku sirdīs, bet jau redzamus asniņus. Ekoloģiskā domāšana, vienotības apziņas aizmetņi, jaunas, uz izaugsmi vērstas, tehnoloģijas, taču visizteiktāk šo jaunā Laikmeta atnākšanu var redzēt bērnos. Un pirmie šie īpašie bērni, Zvaigžņu dvēseles sāk kļūt pieauguši un sāk parādīt savu spēku pasaulei.
Viņi šķiet, kā ne no šīs pasaules nākuši, un mana sirds brīžiem viņus vērojot, sastingst tādā mēmā apbrīnā, pazemībā un pateicībā. Pietiek pavērot, sajust viņu spēku, lai atgrieztos sašķobījusies ticība, tam, ka šī planēta spēs iziet cauri šiem laikmetu griežiem un izdzīvos.
Viens no viņiem ir Dimash (Dimash Kudaibergen), 1994.gadā dzimis puisis no Kazahstānas, kas ļoti strauji iekaro visu pasauli... Ar kautrīgo smaidu, ārpus iespējamā izejošu balss diapazonu (virs 6 oktāvām) un balss enerģiju, kas transformē, dziedina, piepilda... Tās ir augstākās vibrācijas, ko es jebkad esmu sajutusi un, kas tikušus nodotas ar balss palīdzību. Kristāliskas, skaidras, dievišķas. Viņš nes uz Zemi jauno enerģiju kodus, sazemē to cilvēku laukos, modinot tajos pašu skaistāko, kas viņos ir dziļi aizmidzis.
Ir viņa fantastiskais balss tembrs, ir viņa vokālās spējas un tajās ieguldītais darbs, taču visam pāri ir tas enerģētiskais lauks, ko viņš ap sevi rada, enerģija, ko translē, dod un dalās ar pasauli.
Klausīties viņā tā ir dziedināšana, tā ir terapija, tas ir skaists veids, kā paaugstināt savas vibrācijas.
Šīm jauno cilvēku dvēselēm, kas nāk ar tādu jaudu, jau atnākot ir ļoti augstas vibrācijas, maza vai nekāda karmas bagāža, jo viņiem jau pavisam jauniem ir jāsāk nest sava gaisma, jāpilda sava Misija.
Viņu Ego līmenis ir nemanāms, turpretī gaisma šķiet fiziski sataustāma...
Klausies viņā, sajūti ar sirdi un ļauj, lai šīs enerģijas strādā ar tevi...
Otrs ir Aleksandrs, par kuru vēlos jums pastāstīt,- viens šāds jaunā laikmeta bērns, kas teju izaudzis jau vēsta patiesības, kuras var aiztaisīt muti visiem vecā kaluma pašpasludinātajiem vai sekotāju ieceltajiem Guru... Laiki ir mainījušies. Aizejošā laikmeta mācības tikai daļēji var iedot izpratni par pasauli, kura nāk. Ir pienācis laiks mums atgūt to spēku, kas vienmēr ir mitis mūsos, taču dualitātes laikmeta peripētijās aizmirsts un pazaudēts!
Aleksandrs Menšikovs ir puisis, jauns vīrietis, kurš pa visu pasauli brauc un dalās savā, atmodinātas apziņas skatījumā uz visu, kas notiek mūsos un ārpus mums. Viņa klātbūtne, enerģētiskais lauks atver klausītājus, palīdz atmodināt to snaudošo iekšējo spēku, kas katrā mīt. Tas notiek viegli, saudzīgi, maigi un mīloši... Caur sarunu, kurā nav ne kripatiņas nosodījuma vai vērtējuma, caur apskāvienu, joku...
Cilvēcei ir pienācis laiks izaugt un uzņemties pašai atbildību par to, kas notiek uz planētas Zeme. Lai tas notiktu, ir jāizaug un jāuzņemas atbildība par savu dzīvi ikvienam no mums.
Esmu no sirds priecīga, jo satiekot Sašu, runājoties ar viņu ir komandas sajūta, jo Latvijas informatīvajā telpā es bieži esmu opozīcijā lielākajai daļai meistaru, kas iet savu ceļu.
Kad pirmo reizi klausījos viņu, biju pārsteigta, cik ļoti sakrīt mūsu pasaules uzskati un redzējums, izpratne par lietu kārtību, par garīgumu.
Sirds Ceļa klubiņā, kur bija ielikts šis video, meitenes komentēja, ka Intas teksti un enerģija. Es vien noteicu: savējais.
Šo interviju iesaku uzmanīgi noklausīties ikvienam, kas atrodas uz sava meklējumu ceļa. Tur ir ne tikai atbildes uz fundamentāliem jautājumiem, bet arī enerģētiskie kodi, kas trāpa katram tajās vietās, kuras prasās pēc transformācijas.
Sākotnējā ideja par to, ka viņš varētu pievienoties manām Bali grupām, jo ziemo Bali, izvērtās skaistā kopīgā projektā vairākās valstīs, ieskaitot Latviju.
Un vēl viens stāsts no pēdējo dienu pārdomām, kuras aizsākās tieši ar mirkli, kad skatījos Aleksandra video.
Pāris dienu vēlāk mēs ar draudzeni pārrunājām garīgas jomas aktualitātes un viņa man pajautāja, ko es domāju par vienu FB samērā aktīvu sievieti, kuras pārdomu teksti, redzējums, izpratne par lietām ir populārs, cilvēki lasa un dalās.
Es atbildēju: - neuzrunā.
Viņa: - kāpēc?
Un te es aizdomājos, jo nav nekāda redzama iemesla, kāpēc. Tās ir patiešām vērtīgas pārdomas, arī manā skatījumā pareiza informācija, laikā un vietā. Taču es jūtu pretestību.
Atbildēju:- es nenoticu.
Jā, lai gan es varu novērtēt un izprast informāciju, kas tiek tulkota, pārfrāzēta vai pašos dzimusi, katrai informācijai nāk līdzi enerģētiskais vēstījums, ko nes tā persona, kas ar tekstu ir dalījusies.
Ja mēs ieklausamies sevī mēs varam sajust vai mēs noticam, vai nē šim cilvēkam.
Ja cilvēka motīvi un nolūki ir tīri, ar vēlmi patiesi dalīties sevī, nevis iegūt popularitāti, savākt sekotājus vai pašapliecināties, tad mēs noticam, pat ja informācija mums šķiet savāda.
Noticēt, tas nozīmē nobalsot ar sirdi.
Sašam es noticēju uzreiz. Esmu ļoti pateicīga Augšām, ka tikpat ātri, cik es noticēju viņam, viņš noticēja man. Domāju ļoti daudziem tas būs vērtīgi!
Manas attiecības ar Armēniju sākās bērnībā, kad mana tēva māsa no komandējuma Armēnijā atbrauca kopā ar kādu tumsnēju un bārdainu vīrieti, kurš tik garšīgi, aizrautīgi un dedzīgi stāstīja par savu zemi, ka kaut kur dziļi manī iesēdās doma kādreiz redzēt un piedzīvot to pašai.
Šis kolorītais armēņu mākslinieks, savas tautas pārstāvis ienesa mūsu radu pulkā savdabīgu humoru, krāsas un mīlestību pret šo zemi.
Pirms astoņiem gadiem es pieņēmu lēmumu doties turp un kā pa jokam savā blogā ierakstīju tekstu: es dodos uz Armēniju, kurš ar mani? Pavisam negaidīti pieteicās 14 ceļabiedri un man radās iespēja iegūt jaunu pieredzi, kā organizēt grupu braucienu uz ārzemēm, ko nekad agrāk nebiju darījusi.
Vairs neskaitu, cik reizes tur esmu bijusi, jo braucu 2-3 reizes gadā. Varētu būt virs 15 reizēm. Atgriezos pirms pāris dienām un tieši pēc mēneša atkal būšu tur - šoreiz jau kopā ar visu savu paplašināto ģimeni kādam īpašam ģimenes notikumam.
Nu, jau abās Kaukāza valstīs, jo arī uz Gruziju braucu bieži, man ir draugi ar ģimenes locekļu statusu, ir savas mājas, kurās atgriešanās vienmēr ir notikums, ir cilvēki, kuru esība manā dzīvē ir liela dāvana un svētība.
Turpinot stāstu es vilkšu paralēles ar otru kristīgo Kaukāza valsti- Gruziju, ko arī labi pazīstu un, kuru tik daudzi latvieši ir izbraukājuši krusu šķērsu, ar kuriem ir daudz kas kopīgs, un daudz kas arī atšķirīgs...
Kas mani savaldzināja Armēnijā? Galvenokārt, tie ir cilvēki un tikai pēc tam kalni un pasakainā ainava. Tās ir fundamentālas vērtības, ko šī tauta ir iznesusi kopš Noasa laikiem, caur ciešanām, nemitīgo iekarotāju spiedienu, genocīdu, trīs ceturtdaļu savas teritorijas zaudēšanas. Saglabājusi un tur godā, neskatoties uz to, ka patēriņa kulta pārņemtā ārpasaule arī te snaiksta savus taustekļus, mēģinot iebarot jaunatnei popkultūru un citas ''laikmetīgās'' tendences.
Dievs, Dzimtene, vecāki, ģimene, darbs- tās ir pamatvērtības, stūrakmeņi uz kuriem balstās katra armēņa iekšējais karkass.
Jā, diemžēl, pēc PSRS sabrukšanas Armēnijas varas grožus pārņēma veikli darboņi un viņu klani, ko varētu dēvēt par oligarhiem, ja vien viņi tik atklāti nebūtu piesmējuši savu tautu, un izpārdevuši tās resursus.
Kad 2012.gada sākumā atbraucu te pirmo reizi, iepazinos gan ar Gruziju, gan Armēniju, ārēji tās bija samērā līdzīgas. Taču pēc tam, kad Sukašvili nāca pie varas, Gruzija sāka strauji uzplaukt, kamēr Armēnija turpināja stagnēt. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tās pilsoņus uztur aizbraucēji, kuri strādā ārzemēs, lai uzturētu savas palikušās ģimenes. Skaistākos un populārākos apskates objektus, skolas, kultūras centrus bieži vien par saviem līdzekļiem ir cēluši bagāti armēņu tautieši, kuri mīl savu zemi un dara visu, lai tā izdzīvotu.
Armēņi, atšķirībā no saviem kaimiņiem, vienmēr ir bijusi čakla, izglītota amatnieku, nevis karotāju tauta. Armēnijas visu veidu amatnieki, aroda meistari tika aicināti un ar varu aizvesti pa tuvām un tālām kaimiņvalstīm, lai radītu tur. Mēs mēdzam runāt par persiešu paklājiem un turku kafiju, bet īstenībā tas nāk no Armēnijas. Zinātnieki jau sen uzskata Armēniju par mūsu pēdējās civilizācijas šūpuli, kas pastāvējusi jau pirms šumeriem un ēģiptiešiem…
Līdztekus senajai kultūrai, mēs latvieši sajūtam ar to radniecību dēļ sūrā likteņa, kas šo valsti ir piemeklējis… To vienmēr ir iekārojušas un iekarojušas svešas varas, to ir nodevuši un tās zemi izsaimniekojuši nosacīti savējie. Atšķirībā no mums, Armēnija ir zaudējusi lielāko daļu savas teritorijas un tas ir milzu trieciens tautas pašapziņai.
Armēnija ir kalnu zeme. Kalni šeit ir ļoti dažādi- ir tādi, kuriem pat vasarā nenokūst baltās sniega cepures, ir stepju reģioni, ir sarkanas klintis un kanjoni, ir alpu pļavas, ir kokiem apauguši kalni, ko mēdz saukt par Armēnijas Šveici.
Armēnija ir viena no valstīm, ko dēvē par muzeju zem atklātām debesīm un patiešām, tā ir kā nosēta ar dažādiem vēsturiskiem objektiem, daudzi no tiem ir iekļauti Junesko mantojuma sarakstos, bet, manuprāt, pāri visam ir pasakaini skaistā daba un cilvēku sirsnība, patiesums, viesmīlība un ticība.
Esmu izbraukājusi lielāko daļu Armēnijas, arī neviennozīmīgi vērtēto konflikta vietu - Kalnu Karabahu, kas dabas ziņā patiešām ir paradīze! Es tur biju vienreiz - rudenī, kad kalni krāsojās visās dabā pieejamajās krāsās, kad elpa aizraujas no visa tā skaistuma, kas paveras acīm, bet gandrīz nav cilvēku, un tie, kurus sastopam ir ar tādām nogurušām skumjām acīs. Nevērtēšu, kurš vainīgs vai kurš atbildīgs, vien izteikšu cerību, ka kādreiz šeit dzīvos draudzīgi un laimīgi cilvēki. Šī vieta ir to pelnījusi…
Pēdējos gados man ir trīs galvenie virzieni, kuri tiek kombinēti savā starpā. Spēka vietas, kuras pati esmu kā tādas sajutusi, kurās piedzīvojusi atklāsmes sevī un varenus procesus ceļa biedros, tad otrais ir 3-4 dienu pārgājieni Aragatson provincē, kurā atrodas augstākā Armēnijā esošā virsotne- Aragats, kurā atbilstošos laika apstākļos mēģinam arī uzkāpt, un kura ir slavena ar savām magnētiskajām anomālijām (ūdens tek pret kalnu utml) un slepeniem fiziskas institūtiem ar piramīdveida celtēm). Lai kas tur arī būtu, šī vieta mēdz totāli atslēgt un iztīrīt mūsu galvas no visas tās mentālās miskastes, ar kuru to ikdienā mēdzam piebāzt.
Savukārt, trešā vieta ir tā, ko dēvēju par savām otrajām mājām vai, koķetējot saucu par ''savu Kaukāza retrītu centru''. Tas ir apgabals Lori reģionā, netālu no Gruzijas robežas, pasakaini skaistā vietā.
Savulaik, 2013. gadā mūsu grupu ielaida tur pārnakšņot tikko uzceltā viesnīcā, kur vēl krāsa nebija līdz galam nožuvusi… Tukšajās telpās bija laba akustika un mēdz dziedājām… Dziedājām teju līdz rītam, vēlot šai skaistajai vietai zelt un plaukt! Un tas piepildījās!
Šodien šo viesnīcu ir jārezervē 2 gadus uz priekšu, tās īpašnieki ir kļuvuši par manu ģimeni un pati vieta ir unikāla!
Viesnīca stāv uz aizas malas un pa numuriņa logu var redzēt, kā aizā planē milzīgi ērgļi, aiz tās slejas skaisti pavasarī ziedoši, bet rudenī visās krāsās izkrāsoti kalni. Viesnīcas personāls manas grupas mīl, gaida un lutina kā nevienu… Un nav tādu, kas nevēlētos tur atgriezties.
Šī vieta ir kā radīta, lai atrastu vai atjaunotu saikni pašam ar sevi.
Šeit ir 9.gs Spēka vietā celts klostera kompleks, kurā dziedāšanas telpa ir atvēlēta mums, bet mācītājs vakaros pievienojas mums uz glāzi vīna, vai aizved sarunās, kas liek paskatīties uz pasauli no cita skatu punkta. '' Reliģija cilvēkus šķir, bet ticība tos vieno'', tā tu dzirdēsi no armēņu mācītāja, kurš nekad sevi neliks augstāk par citiem- viņi nav Dieva vietnieki, pārstāvji, vai starpnieki, bet gan pavadoņi tiem, kas meklē garīgo komponenti savā dzīvē…
No rītiem mēs dziedam klostera telpā, jo akustika daudzās Armēnijas baznīcās ir fenomenāla,- es tādu nekur citur neesmu sastapusi kaut ceļojusi esmu daudz, bet vēlāk katrs grupas dalībnieks dodas savās takās, kuras šeit ir skaistas un vēl skaistākas. Šīs ir ne tikai fiziskas takas kalnos, bet tās ir arī takas pašiem pie sevis...
Kad braucu pirmo reizi, nekad nedomāju un neplānoju turpinājumu, neuztvēru to, kā savu darbošanās veidu. Vienkārši ļāvos sajūtām un impulsam. Lai arī bieži pēc grupām esmu nogurusi un galvā iezogas doma, ka reiz tak būs jāmet miers, jo tas tak nav mans pamatdarbs, bet, gan tas, ka vismaz gadu uz priekšu interesentu saraksti ir pilni, gan arī tas, ka pēc pāris mēnešiem es atkal sajūtu ilgas pēc Kaukāza kalniem, liek man turpināt.
Un, lai arī man vienai lielais pirms brauciena organizatoriskais darbs un paša brauciena 7-12 dienas laiks ir ļoti intensīvs un nogurdinošs, laikam galvenais iemesls, kādēļ es turpinu to darīt ir tās pārmaiņas, tas rezultāts, ko es ieraugu cilvēkos. Tas ir pats efektīvākais, ko es varu darīt: aizvest viņus kalnos, parādīt īpašas vietas, atgādināt viņiem par spēju dziedāt un paradīt takas, uz kurām var sadzirdēt sevi. Pārējais viss ir Augstāku spēku ziņā. Kamēr es jutīšu, ka man tas jādara, darīšu.
Armēnija ir pirmā zeme pasaulē, kas pieņēma kristietību 301. gadā kā oficiālo valsts reliģiju. Kā tas atspoguļojas mūsdienās? Vai cilvēki joprojām ievēro baznīcas tradīcijas?
Daudzi domā, ka Armēnija ir pareizticīga valsts, bet tā nebūt nav, -armēņiem ir sava Apustuliskā Baznīca un nedaudz atšķirīgs arī kristietības redzējums.
Neizklāstīšu visas atšķirības, jo to informāciju var sameklēt, ja ir vēlme, vien padalīšos, kā es to redzu un sajūtu.
Interesanti, ka pa šiem gadiem jau 3 grupas dalībnieki, sajūtot šo brīvību, vienkāršību un sirsnību, ir kristījušies Armēnijā, pat, ja pirms tam nebija to plānojuši, jo kristīgā baznīca katram asociējās ar saviem aizpriedumiem.
Domāju, ka pirmais, kas uzrunā ir paši mācītāji, kuri ir tik vienkārši, sirsnīgi, viedi, pieņemoši, atvērti, tik bezgalīgi savā kalpošanā cilvēkam, ka tas noņem visas bruņas. Nē, es nepārteicos. Kalpošanā cilvēkam, kurā redz Dieva dzirksti…
Manas mazmeitiņas kristības, krustvecāki- viesnīcas saimnieki, mācītājs Ter Atom
Kaukāza ļaudis uzskata, ka ciemiņš ir maskējies Dievs, tāpēc attiecīgi arī jāuzņem. No turienes izslavētā viesmīlība, kas pārsteidz mūsējos, kad tur aizbraucam.
Tas pats ir ar garīdzniekiem. Viņi visu laiku ir sastopami dievnamā un runājas, atbalsta, palīdz visiem, kas uz to atnāk… Viņiem nav pieņemamo stundu, nav cenu lapas, nav darba laika… Viņi neizraidīs no baznīcas, kad tu dziedi savā mēlē (pretēji kā tas notiek Gruzijā, kur ir pareizticība), bet tieši otrādi, pēc pēdējām izkanējušajām notīm, dziedās savu himnu Dievam. Tas aizkustina līdz asarām, kad blakus Pie Dieviņa gari galdi, skan kāds Komitasa komponēts dziedājums armēņu valodā…
Otrs aspekts, kas ļoti uzrunā cilvēkus (īpaši latviešus) ir nosacīts pagānisms vai šamanisms, kā to varētu dēvēt, kas piemīt armēņu reliģijai. Es pat teiktu, ka šī ir vienīgā man zināmā kristīgā reliģija, kura ir akceptējusi, pieņēmusi dažādas ''pagāniskas'' izdarības. Piemēram, vartavar svētki, jeb laistīšanās ar ūdeni, kas līdzinās mūsu rumulēšanās, lekšana pāri ugunskuram, gaiļa vai auna upurēšana, u.c.
Protams, es upurēšanu neatbalstu, bet reāli tāda vēl šodien notiek. Ja tu esi lūdzis baznīcā atbrīvot tevi no kādas slimības, izglābies avārijā vtml, tad ir jāupurē gailis, īpaši tam paredzētā vietā baznīcas teritorijā, jāizvāra un jāizdala pēc iespējas lielākam skaitam radinieku un kaimiņu.
Atceros, reiz mēs ar grupu apmeklējām vienu baznīcu un pie sienas ieraudzījām šo sasieto gaili, kas gaidīja savu galu. Toreiz gids knapi mūs aizvilka prom, jo mēs jau mēģinājām nabagu izpestīt, nezinot vēl visas šīs tradīcijas nianses…
Armēņu reliģija un baznīca nav nodalīta no cilvēkiem. Jebkurš var padziedāt baznīcā, izbaudot fantastisko akustiku vai sarīkot pikniku baznīcas teritorijā, uzaicināt priesteri uz glāzi vīna un parunāt par dzīvi. Dievnami, jau no 4.gadsimta ir katrā ciemā un šajā zemē ticība nebija zudusi arī Padomju Savienības laikā.
95% armēņu ir kristīti savā konfesijā un reliģija ir organiska viņu sadzīves un dzīves daļa. Arī Latvijā ir ap 2000 armēņu, kuri pie t/c Mola ir uzcēluši armēņu baznīcu, kurā notiek dievkalpojumi un dažādi armēņu svētki.
Ja salīdzina Armēniju ar Gruziju, tad viesmīlība, pamatvērtības, ticība Dievam, burvīgais kaukāziešu akcents un bagātīgā, daudzveidīgā un ļoti garšīgā virtuve ir attiecināma uz abām valstīm. Taču ir arī atšķirības.
Gruzija vienmēr ir bijusi bagātāka valsts, tai ir vairāk auglīgu ieleju, tai ir jūra un lielāka teritorija, kamēr Armēnija ir iespiesta starp islamticīgajām valstīm- Azerbaidžānu, Irānu un Turciju, kuras pastāvīgais spiediens (Turcija ir ar genocīda palīdzību okupējusi lielāko daļu Armēnijas teritorijas. Pēdējais genocīds bija 1915.gadā) ir piespiedis un spiež ''draudzēties'' ar Krieviju, bet šī draudzība viņiem dārgi ir maksājusi.
Gruzija izvēlas, ar ko draudzēties un savā garā ir krietni kareivīgāki, neskatoties uz sāpīgajiem kodieniem no lielā kaimiņa puses. Tās ekonomika attīstas ļoti strauji un katru reizi, kad es braucu, redzu, cik aktīvi ceļās viesnīcas, plaukst uzņēmējdarbība, uzlabojas infrastruktūra un man ir patiess prieks par šo valsti.
Viņi ir pamatīgi uzlabojuši visu valsts dienestu struktūru, padarot to par vienu no modernākajiem reģionā. Policija pieskata, nevis tikai raksta sodus,- noliksi mašīnu nepareizā vietā, 5 min.laikā viņi piebrauks un palūgs pārvietot to citur, nevis uzreiz uzliks sodu. Uzņēmumu nodibināt Gruzijā ir dažu minūšu jautājums un par viņu Justīcijas Namu vien derētu uzrakstīt rakstu un vest mūsu politiķus ekskursijā- tā ir ēka, kurā aizejot pie viena ierēdņa tu vari izdarīt visu, dabūt jebkuru izziņu, nokārtot jebkuru formalitāti! Iedomājies, mūsu VID, UR, VZD, VSIA, u.c. iestādes vienā ēkā!
Pirms gada Armēnijas tauta sarīkoja protesta akciju, izgāja ielās un ievēlēja cilvēku, kas visu mūžu bija cīnījies pret valdošo kliķi. Pamazām tiek likti aiz restēm visi bijušie pilsētu mēri un ministri, kas nav paspējuši aizlaisties, bet vēl ir tāls ceļš ejams, lai izstrēbtu visu to, kas sastrādāts un varētu sākt attīstīties…
Gruzijā cilvēki dzīvi tver viegli, it kā pa virsu. Mums, kas aizbrauc tur pa retam, šķiet, ka gruzīniem visa dzīve ir vīns, bagātīgi klāti galdi un svētki. Paši gruzīņi nelepojas ar to, ka galvenais kultūras veids ir galda kultūra, un ar to, ka visus darbus viņu vietā dara armēņi un citas tautas. Arī ar intelektuālām runām viņus nepaņemsi.
Savukārt, armēņi ir pārsteidzoši inteliģenti, un daudzi var lepoties ar to, ka visiem viņu vectētiņiem un vecmāmiņām ir bijusi augstākā izglītība. Tas bija laikā, kad mums te, Latvijā pat nebija nevienas augstākās izglītības iestādes un studēt bija jādodas uz Pēterburgu.
Armēņi ir strādīgi, katrs pieprot kādu amatu, pat, ja ir ar filozofa izglītību. Īpašā cieņā ir mākslas studijas, - man ir radies iespaids, ka puse armēņu ir mākslinieki. Abām tautām, paralēli pamatstudijām un arodam ir jāapgūst teju obligāti kāds mūzikas instruments un tautas dejas.
Gruzīņi ir ļoti reliģiozi, kamēr armēņi vairāk patiesi ticīgi. Gruzīņu priesteri skatās uz baznīcas apmeklētājiem no augšas, aizrāda uz neapsegto galvu, krata ar pirkstu un strostē, ka maz neliekas...
Armēņu virtuvē vairāk dominē augi, lielāka veģetāro un veselīgo ēdienu izvēle, zupas. Viņi gatavo neiedomājas mūsu izpratnē lietas,- bet nu ļoti garšīgi! Gruzīnu virtuve ir bagātāka ar trekniem un miltu ēdieniem (hačapuri, hinkaļi), visi ēd gaļu un veģetāriešus uzskata par lieliem dīvaiņiem. Ja gribi izēsties, tad uz Gruziju, ja vēlies palutināt sevi ar veselīgu un dzīvu ēdienu, tad uz Armēniju!
Abās valstīs ir liels kontrasts starp galvaspilsētu un mazajiem kalnu ciematiņiem, kuros tiešām valda liela nabadzība un šķiet, tu pārcelies atpakaļ laikā. Erevāna ir krāšņa un mazliet pompoza, šķiet, ka armēņi šādi, - arhitektūras formās (arī viesnīcās un privātmājās) cenšas mazināt savu mazās tautas kompleksu. Bet visā visumā ļoti eiropeiska un moderna pilsēta ar daudzviedīgām iespējām.
Man pašai tā īsti neiet kopā Erevāna ar pārējo Armēniju, priekšroku dodu Tbilisi, ja runājam salīdzinošās kategorijās.
Armēnijā (un visā Kaukāzā) var piedzīvot visus gadalaikus izteikti krāšņi. Ziemā kalnos sals mēdz nolaisties līdz -20 grādiem un sniegs kūst vēl maijā, satekot tūkstošos mazu kalnu upīšu.
Pavasarī kalni sāk ziedēt tiklīdz nokūst sniegs. Esmu ietrāpījusi dažādos laikos un vienmēr brīnos, kā
katru nedēļu var ziedēt pilnīgi citas puķītes- pagājušo gadu tajā pat laikā bija tulpes un īrisi, šogad
sakarā ar vēlo pavasari visādi pulkstenīši, krokusi utml… Lielākā ziedēšana kalnos ir ap saulgriežiem, tad tur var atrast liliju un frēziju pļavas!!
Ziemā ir atvērti vairāki slēpošanas kūrorti, pavasarī sabrauc putnu vērotāji no visas pasaules, un līdz pat rudenim Armēniju apmeklē kalnu pastaigu un kāpšanas entuziasti- iespējas ir ārkārtīgi daudzveidīgas! Tāpat ir pārgājieni ar zirgiem, raftings u.c. izklaides iespējas
Tomēr vislielāko atšķirību es redzu tur, kur neko nevar noslēpt,- tautas dejās un dziesmās. Tās pasaka, pastāsta un parāda visu par tautu.
Latviešiem ir ļoti daudz aizsardzības dziesmu: ''Krustiem auga bērziem saknes, krustiem zvaigznes debesīs'', tautas dejās pārsvarā ir krusteniskie soļi, sakrustotas rokas, kā sargājoties…
Armēņiem raksturīgas ir skumjas viņu dziesmās un dejās, caur tām tauta runā par savu likteni, izstāsta savu dvēseli...
Kamēr gruzīņu dejas un dziesmas komentārus neprasa! Tur ir uguns, degsme, temperaments, cīņa, brīvība, rokas vaļā, lidojums!!!
Es braucu uz Kaukāzu vismaz divas reizes gadā- aprīļa biegās, maija sākumā un oktobrī. Pavasarī var
saulē atveldzēt ziemas nogurdināto ķermeni un garu, saēsties savvaļas sparģeļus un pirmās zemenes, remdināt ilgas pēc aromātiskiem tomātiem un gurķiem, piedzīvot pavasara smaržas un ziedēšanas spēku, bet rudenī izbaudīt visu iespējamo krāsu gammu rudenīgo koku klātajos kalnos un protams, uzņemt ziemai nepieciešamo saules un vitamīnu devu augļu pārpilnībā.
Armēnijā aug arbūzi, melones, mandarīni, vīģes, vīnogas, aprikozes, persiki, hurma un viss pārējais, kas aug arī pie mums!
Ko izbaudīt un pieredzēt Armēnijā?
Esmu daudz runājusi ar tiem, kas pabijuši gan Armēnijā, gan Gruzijā un dod priekšroku Gruzijai, argumentējot to ar labākiem ceļiem, infrastruktūru, jautrākiem cilvēkiem, jo kalni un izēšanās tak ir vienlīdz labi iespējama arī Gruzijā. Pietam uz turieni ir tiešie reisi un ērta nokļūšana.
Jā, viennozīmīgi mēs varam mācīties no gruzīniem viņu spēju būt pateicīgiem, svinēt dzīvi , meklēt prieku ikdienišķās lietās, - arī tas, it īpaši daudziem mūsu depresīvi noskaņotajiem tautiešiem ir pat ļoti noderīgi!
Straujā tūrisma attīstība Gruzijā jau sāk atstāt savas pēdas, ko var redzēt mākslīgos smaidos, kuri tirgojas par naudu… Par to ir skumji, jo vēl pirms 5 gadiem neko tādu nemanīju. Par laimi tas ir tikai vietām un reizēm.
Taču, ja tu meklē kaut ko vairāk, ja spēj skatīties tālāk par ēšanu un dzīves svinēšanu, ja meklē dziļumu, patiesumu un īstas vērtības, tad pamēģini atklāt sev Armēnijas zemi un cilvēku sirdis.
Ja nāksi ar atvērtu sirdi, tās noteikti atvērsies tev pretī un tu piedzīvosi beznosacījuma īstumu, kas paņem uz mūžu.
Padzīvo mazā ciematiņā starp vietējiem un tu sapratīsi, cik tev patiesībā daudz pieder materiālā ziņā, bet cik šauras ir sirds duraviņas. Un apjausma, ka piepildīta un laimīga dzīve slēpjas vienkāršās lietās mēdz būt gana šokējoša. Ja tev tas izdosies, tad tu nekad vairs nebūsi tāds, kā uz šejieni atbrauci…
Nu, jau pa šiem asoņiem gadiem ir vairāki simti cilvēku Latvijā, kas var to apliecināt, kas atgriežas vēl un vēl- piekto, sesto, septīto reizi…
Armēnijas daba, kalnu varenība un cilvēku siržu skaidrība ir tā, kas liek pārvērtēt savas dzīves prioritātes, atbrīvo no liekā, dziedina un piepilda ar spēku.
Nedaudz praktiskā
Armēnijas kultūrā, amatniecībā, arhitektūrā un tradīcijās var manīt austrumu ietekmi, taču citādi armēņi ir gana moderni un eiropeiski (labā nozīmē).
Viesmīlības bizness, apkalpošanas kultūra ir visaugstākajā līmenī un viņi varētu izgriezt pogas daudzām Eiropas valstīm.
Cenu līmenis ir zemāks kā pie mums un nedaudz zemāks kā Gruzijā. Abās valstīs ir ārkārtīgi lēti takši, ko var izmantot kā privāto transportu. Jārēķinās ar dramatiski sliktiem ceļiem.
Lai arī normālās viesnīcās un veikalos ir iespēja norēķināties ar karti, armēņi ļoti negribīgi to dara, mēdzot izlikties ka termināls saplīsis vai vēl kādas mistiskas problēmas. Pat liela un respektabla 4* viesnīca reiz man paziņoja, ka, ja maksāšu ar karti, tad + 12% klāt...
Kaukāzā ir pieņemts kaulēties, un, ja tu to nedari, tad pats muļķis. Viņi paši to par šmaukšanu neuzskata, saprotams.
Armēnija ir salīdzinoši ļoti droša un pieklajīga zeme, kur meitenes var bez bailēm iziet ielās. No vietējo vīriešu uzmanības gan neizsprukt, bet tā nav uzbāzīga, vai neķītra, kā Ēģiptē un Indijā, piemēram. Mūsējām parasti pat ļoti patīk :)
Internets, lai arī vismaz viesnīcas recepcijā ir, it īpaši kalnos ir ļoti lēns. Galvenais, plānojot braucienu, ir pašam saprast, ko vēlies un attiecīgi arī izvēlēties maršrutu, jo iespējas ir ļoti plašas gan aktīvai atpūtai, gan gastronomiskajam un izklaižu braucienam, gan haikingam, trekingam, raftingam un zirgu pārgājieniem kalnos.
Tagad daudzi brauc uz Indiju meklēt sevi un uz dažādām citām senām zemēm, kur ir aktīvas spēka vietas. Tas būtu atsevišķa raksta temats, bet īsumā pateikšu, ka ir īpašas vietas un zemes, kurās ar cilvēkiem, ja viņi ir gatavi un brauc ar attiecīgu nolūku, var notikt dažādi procesi. Un, proti, vietu enerģētika iedarbojas uz cilvēka enerģētisko lauku un katrai vietai tā ir sava. Teju visas Spēka vietas attīra, tad ir tādas, kas transformē, tādas, kas harmonizē, aktivizē un piepilda. Dažādās vietās dominē kāda konkrēta enerģija un citu nav nemaz vai tās ir minimāli.
Piemēram, Armēnija ir par attīrīšanu un transformāciju, sevis sadzirdēšanu un atbilžu saņemšanu. Kipras spēka vietas ir par harmonizēšanu, Bali par piepildīšanu, Baikāls, Beluhas kalns, Titikaka ezers, pāris konkrētas vietas arī Armēnijā u Gruzijā par aktivizēšanu. Tie, kas ir tēmā, sapratīs, par ko ir runa...
+
Ieteikumi, kā visērtāk un lētāk nokļūt Armēnijā
Pirmos gadus man nācās braukt no Tbilisi, jo uz Erevānu jau 10 gadus nav tiešo reisu un nebija arī normālu savienojumu. Ja ir daudz laika, tas vēl joprojām ir variants- līdz robežai tikai 1,5 stunda brauciens un samērā vienkārša robežas šķērsošana. Vīzas mums arī nav vairs vajadzīgas.
Pašlaik visizdevīgākais lidojums ir ar Ukrainas aviolīnijām caur Kijevu, ja laicīgi pērk biļetes, tad tās maksā ap 200 eur turp atpakaļ. Ja nokavē laicīgo pirkšanu, tad vienmēr lēti ir lidot ar LOT (poļu aviolīnijām) caur Varšavu. Tas gan nozīmē ilgāku laiku gaisā un arī nedaudz vairāk starp savienojumiem. Ukrainas aviolīnijas gan ar precizitāti neizceļas, bet, ja rēķinamies, tad beigās jau tāpat visu sakārto…
Nobeigumā
Par Armēniju un arī salīdzinājumā ar Gruziju varētu stāstīt daudz, par to, cik interesantas ir viņu attiecības savā starpā, kopīgās un atšķirīgās tradīcijas, anekdotes vienam par otru…
Gruzīņi biežāk kā armēņi man prasa: ko tu brauc uz to otru zemi, ko nevar dabūt tepat pie mums? Kuru valsti tu mīli vairāk?
Ja atklāti, tad pirmos 4 gadus, kamēr nebiju bijusi Svanetijā (Gruzijas augstkalnu reģions), uzskatīju, ka Armēnijas kalni ir daudz skaistāki, dažādi, varenāki, vietas spēcīgākas, bet Gruzijā virtuve garšīgāka un galvaspilsēta skaistāka, taču tagad daudz labāk pazīstu šīs tautas, esmu kļuvusi savējā abās, redzot gan vienojošo, gan atšķirīgo, kas katru no tām padara ļoti īpašu.
Bet uz gruzīnu jautājumu atbildu diplomātiski:
Man ir divas meitas. Abas no viena tēva, abas skaistas, gudras un talantīgas. Kamēr viena ir tumšmate, mierīga un jūtīga pēc dabas, bet otra blondīne, spilgta, drosmīga un mazliet šerpa… Abas ir manas meitas un nekad es nevarētu izšķirt, kuru no viņām es mīlu vairāk...
Šodien jau ir 2.jūlijs un parasti es prognozi nākamam mēnesim cenšos sajust un uzrakstīt ap
iepriekšējā mēneša 26.-29.datumu.
Grūti bija noorientēties. Un vēl joprojām tā ir, jo jūlija enerģijas tas ir sava veida kokteilis
Jūlija enerģijas ir ļoti īpatnējas. Bildīte man tika parādīta sekojoša.
Liels kuģis, kas ir rāmi dreifējis mierīgos vilnīšos un pēkšņi tam ir dota pavēle maksimāli ātri doties uz priekšu. Pamest šo konkrēto vietu, īsti nepasakot virzienu un mērķi.
Ātrumā jāsavācas, jāiedarbina motori un kaut kur jādodas. Bet, kuģis ir liels un smags, tas nevar ātri uzņemt ātrumu, bet ir iekšēja trauksme, ka tas jādara, jo no tās vietas ir jātinas prom.
Tātad ir vēlme, aicinājums, tāds nedaudz trauksmains, ar nelielu baiļu sajūtu kaut ko svarīgu nokavēt, doties jaunā virzienā, pamest esošo vietu.
Nākamā sajūta: neziņa par virzienu, vai nepārliecinātība, esošā virziena nesajušana, nespēja koncentrēt enerģiju uz šo mērķi, virzienu, dezorientācijas sajūta.
Man pašai ir šī sajūta, un tai nav racionāla izskaidrojuma. Jo es jau daudzus gadus esmu tādā paļāvīgā plūdumā, ticībā, ka mani nes tur, kur man jābūt, lai kur tas būtu. Tomēr arī es esmu iebraukusi šajā miglas zonā. Prāts saka: bet viss taču iet kā vajag, viss notiek, tomēr tā migla rada tādu nemieru, jo ir pazudusi spēja kaut ko kontrolēt. Kaut gan, protams, ka tā mūsu doma, ka mēs kaut ko kontrolējam arī ir vien tāda ilūzija.
Viss ir savā starpā saistīts, gan Visuma enerģētiskie un astroloģiskie procesi, šodienas Saules aptumsums un tam sekojošais koridors, gan mūsu pašu individuālie procesi.
Viennozīmīgi šīs enerģijas nes kaut ko jaunu un tām ir duāls raksturs, tāpēc ir jābūt gatavam gan ārējiem, gan iekšējiem notikumiem, kas nesīs pārmaiņas mums un visā, kas ap mums.
Šorīt izlasīju Ivetas Laicenas astroloģisko prognozi šai nedēļai un tur bija ļoti precīzi vārdi:
''Ir sācies jautrību laiks.
I nemaz necenšaties labot apkārtējo kļūdas, ķert visus krītošos un brūkošos. Saudzējiet sevi , jums savi veicamie darbi un uzdevumi. Ļaujiet apkārtējiem pašiem pieņemt lēmumus, izbaudīt to sekas, jo tikai tā aug personības- uzņemoties atbildību par savām domām , vārdiem , darbiem...''
Tas bija rakstīt jaunavu horoskopā, jo jaunavas mēdz būt samērā sazemētas un praktiskas laikā, kad citiem drāma sit augstu vilni. Bet mums ir arī tendence mesties iekšā un glābt, brīžiem pat pret pašu gribu :)
Tomēr šis ir laiks, kad domāt par pašiem savu kuģi. Jo smagāks tas ir, jo grūtāk tam ir uzsākt strauju virzību uz priekšu.
Tāpēc visiem nevar būt vienāda prognoze. Kādam vēl būs baigi jārauj, lai izmestu lieko balastu, bet kādam vējš iepūtīs ātrāk burās un nesīs uz priekšu.
Un ceļš vienmēr piedāvā pieturas, notikumus, ceļabiedrus, arī sēkļus, vētras, šūpošanos, jaunus pagriezienus, horizontus.
Enerģiju kokteilis ir patiešām mulsinošs. Kā šņabis ar šampanieti, vai vēl kaut kas trakāks! :)
Jūtu destruktīvo enerģiju aktivitāti, kas izpaužas gan Sistēmas aktivitātēs, gan cilvēku rīcībā. Arī scenārija plāns iedod destruktīvus notikumus, kuriem ir kāds konkrēts mērķis, ko nav nemaz tik viegli atšifrēt. Ir grūti saprast, ko tas rāda: mainīt nodarbošanos, mainīt sevi, vai tas vienkārši ir, lai izstrādātu kaut kādas enerģijas no mums, vai pārbaudītu, kā tiekam galā, ko esam iemacījušies, kāda ir mūsu reakcija?
Ir jāturpina trennēt vērotāja pozīcija. Jāreaģē pa jaunam un, kad uznāk emocionālās šūpoles, apzināti jānoķer sevi, jāieelpo un jāpārceļ daļa no savas apziņas uz vērotāja pozīciju, lai spētu atgriezties līdzsvara punktā.
Un, kā jau teju katrā prognozē rakstu, jāļauj citiem gūt savu pieredzi, jāvairo citu un pasaules pieņemšana.
Mūsu apzinātība, atmodinātais stāvoklis paredz, ka mēs apzinamies, ka esam uz skatuves. Ka paši esam izsaukušies būt par aktieriem šajā spēlē, šajā Ilūzijā uz planētas Zeme.
Pašlaik man rāda tādu kā enerģiju virpuli, kuru nevar gluži iedabūt mēneša vai kādu datumu ietvaros. Vēl četri mēneši.
Šī migla un destruktīvās enerģijas ir no tā saucamajiem noturēšanas spēkiem, jeb 3D realitātes saimniekiem, lai dezorientētu un neļautu virzīties uz priekšu. Daļu no dvēselēm, kuras cenšas izrauties uz priekšu, tomēr iesūc atpakaļ ar baiļu programmu palīdzību.
Katra dvēsele ar savu enerģiju baro, uztur sev atbilstošā vibrāciju diapazona realitāti.
3D realitātei trūkst enerģijas, cilvēki ir noguruši, izpumpēti, apātiski. Lai to realitāti noturētu, katra dvēseles enerģija ir svarīga. Par katru dvēseli notiek cīņa. Šo redzējumu sīkāk aprakstīšu atsevišķā rakstā.
Migla un notikumi tajā ir, no vienas puses, lai mēs nobītos un atkāptos, bet tā kā katrai medaļai ir arī otra puse, arī priekš tam, lai mums būt iespēja izmēģināt savu paļāvību un pārliecību, spēju pacelties pāri šai drāmai, kas norisinās uz Zemes skatuves.
Taču pilnīgi noteikti jūlija enerģētiskajā kokteilī ir arī šampanietis! Dzirkstošs prieks, vēlme baudīt dzīvi, burbuļot, ļauties kādai avantūrai, nostrādāt kādu blēņu :)
Arī šo enerģiju es ļoti izjūtu caur sevi- vēlmi iet, piedalīties, kaut ko pasākt ārpus ikdienas lietām! Un man tas nav raksturīgi!
Es vispār pārsvarā caur citiem cilvēkiem, caur sarunām, caur informatīvo telpu nolasu kopējo enerģētisko lauku. Mani pašu tas ietekmē par procentiem 20-30 parasti. Šoreiz es jūtu, kā šīs enerģijas iet caur manu lauku arī šeit, sēžot mierīgi sava meža vidū. Tas tikai liecina par to spēku un vērienu!
Astrologi jums pateiks, ka jūlijs ar saviem aptumsumiem un retrogrādo Merkuriju nav īsti piemērots lielu projektu uzsākšanai, nopietnām darbībām un lēmumiem, un vasaras vidus, manuprāt, vispār ir par ko citu.
Daļai no mums būs vienkārši jānoturas uz klāja, spējot vien atbilstoši reaģēt uz saviem iekšējajiem un ārējajiem notikumiem, daļai viņu kuģis sāks uzņemt jauno kursu un sāksies notikumi. Viļņveidīgi jau tas notiek visu laiku, - par cikliem es stāstīju iepriekšējā prognozē.
Tomēr, ja jūnijs ar Saulstāvjiem bija tāds sabremzēšanās un pārslēgšanās, dreifa laiks, tad tagad vajadzētu uzsākties kustībai visās dzīves sfērās, bet visvairāk tomēr personīgajā dzīvē. Jāliek punkti un jāuzsāk jaunas attiecības, jāpārceļ esošās attiecības jaunā līmenī, jāpiedod kādam, jāpalaiž kāds, jāpieņem kāda izvēles.
Arī piedzīvojumi, aktivitātes, blēņas, kūrortromāni, mazas dēkas, it īpaši tiem, kas ir ierūsējuši un pārāk nopietni, ir ļoti iesakāms, lai izkustinātu enerģijas, lai tās iegrieztu un aktivizētu turpmākajam periodam. Jo augusts jau izskatās būs par darīšanu, neļaus mums slinkot līdz septembrim. Bet to tad redzēs, kad nāks tuvāk :)
Turam buru un esam!!!
Skauju!
Inta
P.s. Šī ir viena no regulārajām mēneša enerģētiskajām prognozēm, ko saņem Sirds Ceļa Klubiņa abonenti. Vairāk informācijas ŠEIT
Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :) Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.
