Jā, man daudzi raksta ar jautājumiem, lūgumiem pēc palīdzības, ar saviem dzīvesstāstiem...Kas arī mēdz būt ļoti interesanti, bet šādu vēstuļu, kas ir atgriezeniskā saite uz kādu manu rakstu vai grāmatu, vai notikumu, ir maz.
Un esmu ļoti priecīga, kad šādas vēstules saņemu, jo tad otrs dalās ar kādu gabaliņu no sevis, reaģējot uz to, ar ko dalījos es... Uz šādām vēstulēm es vēlos iespēju robežās atbildēt, jo tas bagātina mūs abus un varbūt vēl daudzus...
Paldies visiem, kas pajautāja pēc ''slepenā bloga''rakstiem un atsūtīja man savas sajūtas.. Šeit atbildēšu kādas sievietes rakstītai vēstulei, kuras pārdomas, manuprāt ir ļoti vērtīgas, un šis raksts būs arī kā turpinājums maniem rakstiem par līdzdalību sabiedriskajos procesos
Liels paldies par iespēju lasīt Jūsu vēstījumus un pārdomas. Droši vien, es neesmu vienīgā, kas jums raksta saistībā ar jūsu piedāvāto iespēju izteikt savu viedokli, taču šoreiz saņēmos un uzrakstīju, jo jūsu aizskartās tēmas izteikti rezonē ar manām šīs vasaras pārdomām. Paradoksāli ir tas, ka nekad dzīvē Jūs neesmu satikusi, neesmu piedalījusies nevienā pasākumā, pat nevienu Jūsu sarakstīto grāmatu neesmu lasījusi ( kaut gan zinu, ka būs brīdis, kad izlasīšu Dvēseles Mājas), tomēr visu laiku esmu sekojusi Jūsu darbībai, izteiktajiem viedokļiem, konferencēm, kas saistījās ar Baltu sakrālo mantojumu. Tomēr, ja mēs pieņemam, ka viss ir Enerģija, tad, būtībā, arī virtuālās tikšanās ir tikšanās.
Man vienmēr ir bijusi ļoti svarīga atgriezeniskā saite, domāju, kā ik vienam cilvēkam, kas ar kaut ko dalās. Un nemaz nav tik daudz to cilvēku, kas vēlas mijiedarboties, jo tad ir jāatdod gabaliņš no sevis pretī...
Mani uzrunāja jūsu pārdomas par Sistēmu, par to, kā mēs tajā dzīvojam, pieņemot visus tās uzspiestos Spēles noteikumus, jo citādi nosacītais parastais cilvēks vispār savādāk šajā pasaulē nespēj izdzīvot, ja vien neiemācās apiet šos spēles noteikumus ( tieši kā to var mēģināt – labprāt palasītu turpinājumu šai tēmai par Sistēmu). Šovasar, kad vārās pirmsvēlēšanu elles ķēķis un ļaudis plēšas savā starpā kā nemetas, radot augsni tam, ka nākamās vēlēšanas būs robeža tam, ka nākamo gadu notikumi izvērtīsies tā, ka Sistēma tikai pieņemsies spēkā, bet cilvēki būs neizpratnē pie sasitas siles, jo , viņuprāt, taču ir bijuši politiski aktīvi un pildījuši pilsoņa pienākumu, izdarot pareizās izvēles ( tomēr, neapzinoties, ka veicinājuši tikai Sistēmas spēka pieaugumu). Šogad vispār tādas dīvainas sajūtas, - jā bija Dziesmu svētki –skaisti, bet kaut kā ne tā, jā, vēlēšanas – bet sajūta - neiešu, neiesaistīšos, šī nav mana realitāte, notiks lietas, ar kurām nevēlos būt saistīta, kaut gan apkārt to vien dzirdu – tieši tādu kā es dēļ, kas nebalsos par pārējiem, lai Saskaņa netiek pie varas, viņi tiks. Gribas teikt – mīļie cilvēki, viņi tiks neatkarīgi no tā, ko jūs svītrosiet vai plusosiet un pēc tam visi kopīgi pildīs savu uzdevumu, par kuru jums pat jausmas nav, - jo, vairums, jau pat nepadomā- kāpēc pasaulē globālā mērogā notiek absurdas lietas, kurām nav loģiska izskaidrojuma. Par aizkadra leļļu meistariem īpaši neviens pat necenšas domāt.
Es gadiem esmu mēģinājusi ''izkost'' Sistēmu, gan kaļot plānos, kā no tās atkratīties, gan kā apmānīt :) Esmu mēģinājusi ar rituālu palīdzību atkratīties no reliģiskajiem egregoriem un smagi dabūjusi pa biksēm. Tas laikam būtu pat atsevišķš stāsts...
Sistēma nav tikai mūsu sabiedrības pārvalde, oligarhi, bankas, ES, pasaules valdības, arī astrālajā plānā tā pastāv, un mēs vēlamies vai nē, tas ietekmē. Un jābūt ļoti apzinātam, lai spētu vērot sevi, savas domas un reakcijas, atsijājot to, kas īstenībā nemaz nav mans, nav saskaņā ar manu patieso Es... Aiz astrāla stāv Arhitektori, vai civilizāciju pārstāvji, kas īstenībā Spēlē šo Spēli sauktu par Zemes civilizāciju.
Tādēļ man gatavas receptes nav, vismaz pašlaik es esmu sapratusi, ka, ja es kādu savas dzīves daļu esmu kaut kā izmantojusi Sistēmu, lietojusi, tad es jau pēc fakta tai esmu parādā un man neļaus tā vienkārši ''nokāpt''. Piemēram, ja es kaut vienreiz esmu bijusi baznīcā un likusi svecīti kaut ko lūdzot un tas man ir iedots caur reliģisko egregoru, tad es jau esmu parādnieku sarakstā.
Mana lepnība un pārliecība, ka man ir brīvā griba un es tagad darīšu, ko un kā gribēšu, samērā ātri tika sagrauta caur situācijām, kas ļoti spēcīgi iesita pa finansēm un enerģētiku...Un lika pazemībā atzīt to, ka Sistēma ir spēcīgāka par mani. Lika man meklēt ceļus un veidus, kā tai atdot savu tiesu, pašai cenšoties iet uz arvien lielāku brīvību un neatkarību... Tas, ka pagaidām izdodās, nenozīmē, ka varu zaudēt modrību.
Jums ir taisnība. Ir naivi iedomāties, ka Pasaules Lielie nav jau visu sadalījuši- Tuvos austrumus, Ukrainu, Baltijas Valstis... Tāpat, kā, savulaik, Molotovs ar Rībetropu sēdēja pie viena galda un vilka līnijas kartē, tāpat jau tas notiek arī šodien...
Protams, Nato mācības tikko Latvijā, un tagad Gruzijā, ir riktīga sarkanās lupatas vicināšana pie Austrumu Lāča deguna...Pie tam no visām pusēm. Krievija nav savilkusi savus spēkus ap kādu valsti... Bet ideoloģiskais hibrīdkaršs notiek pilnā sparā, smadzenes tiek skalotas uz vella paraušanu un Latvijas rējieni austrumu virzienā, domājot, ka tai aiz muguras stāv kāds, kam ļoti svarīgas ir tās intereses, man izskatās kā čihuahua spalgie vaukšķi rotveilera virzienā...
Vai pie esošās sistēmas ir iespējama Latvijas suverinitāte? Diemžēl, neizskatās. Pašlaik Latvijas iedzīvotāji dzīvo ilūzijā par savu valsti. Zeme un meži, kas ir galvenais resurss ir izpārdoti ārzemniekiem, uzņēmumi arī. Mums ir tikai neatkarīgas valsts politiskais statuss. Lemtspēja par savas zemes un tautas likteni ir ļoti nosacīta. Tikai tik, lai tauta turētu muti... Pa lielam- teātris. Pārējais ir ES direktīvas un intereses...
Ja es paskatos uz pašreizējo labvēlīgāko Latvijai enerģētisko potenciālu, tad tas ir kāds nopietns incidents, notikums kaut kur citur...pašlaik nevaru pateikt īsti, kur tas ir, bet nešķiet, ka tie ir Tuvie austrumi... Drīzāk Eiropa un ES...Notikums, kas pilnībā kancelē esošo NATO ekspansiju Krievijas robežu virzienā, mainot viņu stratēģiju (ko mums nav lemts saprast)... Situācija, kad jukas ir tik lielas, ka ES vairs ne līdz sīkajām dalībvalstīm... Tad gan, ja atrastos iekšējais resurss no jauno cilvēku puses (ar jauno domāšanu), tad Latvija varētu fiksi uztaisīt savu breksitu/ lateksitu...Un sāktu ar visiem no visām pusēm draudzēties un tirgoties... Bet nekādā izaugsme (kas nāktu par labu tautai) nav iespējama ar vecajiem vēžiem...
No bēdīgajiem potenciāliem arvien lielāku spēku iegūst tas, kuru es laikam pat nevēlos pētīt, bet domājošie saprot, ka Austrumu Lāča pacietība var vienā dienā izbeigties. Ir interesanti, kā NATO lēkā ar sarkano lupatu pa teju visām postsocvalstīm, mēģinot izprovicēt Krieviju būt sliktajiem un sākt kara darbību: https://www.facebook.com/zvezdaweekly/posts/286935248525900
Interesanti, ka līdz šim tas nav izdevies, ..ir kāds iemesls, iejaukšānās no kādiem citiem spēkiem... Bet, tā ir tikai sākotnējā info, kas nolasās uzdodot šo jautājumu. Dziļāk līst patiešām negribas..
Galu galā, mēs - tie, kas ejam šo ceļu, spējam apskatīties uz situācijām no dažādiem apzināšanās stāvokļiem. Jo mēs esam daudzdimensionāli. Daļa no mums ir cilvēks- parastais, daļa- tāds, kurš mostās, daļa - skatās uz pasauli ar Dvēseles acīm, bet ir daļiņa, kas ir saplūdusi ar Dievu, vienota ar visu esošo.
Jo apzinātāki esam, jo lielākas izvēles iespējas, no kura stāvokļa skatīties uz situāciju, cik šķautnes tam visa redzēt... Un no redzētā, izdarīt izvēli, kā rīkoties...
*
Man jau šķiet, ka lāča pakalpojumu izdara pārāk lielas ilūzijas, sapņi, cerības, kurām faktiski nav reāla pamatojuma – vismaz manā gadījumā tas tā ir bijis. Mana cīņa ar Sistēmu ir bijusi neveiksmīga visās tās izpratnes, un, jā iespējams, ka tā ir mana Dvēseles izvēle , bet.....mani ,tomēr, nomoka jautājums – cik liela tomēr ir tā Dvēseles brīvā griba, cik , tomēr, nespēja sevi aizstāvēt, jo Sistēma ir spēcīgāka. Kaut vai naivais mēģinājums iet pret Sistēmu caur tiesu varu( kas pati ir Sistēmas auglis) – taisnīgums un likumīgums ir divas dažādas lietas. Man jau šķiet, ka manai paaudzei mazliet naivumu deva mūsu vecāku un vecvecāku paaudze, kuru sapņos eksistēja taisnīgā, latviskā Ulmaņlaiku Latvija, un tad, kad Sistēma savā spēlē mums piedāvāja iespēju – atjaunotā neatkarība – daudzi uz šī āķa ( arī es) uzķērās, domājot, ka tagad pats par sevi viss sāks sakārtoties harmoniski un taisnīgi, bet, patiesībā, tas bija tās pašās spēles turpinājums, tikai ar citiem varoņiem un daudz skarbākām un sāpīgākām dzīves mācībām. Tad nāca nākamais ilūziju vilnis caur garīgumu – reliģiskā sistēmas mani vienmēr ir atgrūdušas, taču esmu gājusi caur dziednieku skolām, baltu zīmju skolām, dažādiem sieviešu iniciācijas stāstiem un tamlīdzīgi, rezultātā sausais atlikums, kas der tieši man – garīgums - tā ir spēja dzīvot šeit un tagad, materializējot lietas( nopelnīt, lai tavi bērni spētu dzīvot sakārtotā vidē, spēt baudīt visu to skaisto, ko šī pasaule mums sniedz), kaislīgi neiesaistoties visos konfliktos un ķīviņos, bet, ja vien tāda iespēja pastāv, distancējoties iespēju robežās. Tas, ka ar to materializāciju gan iet grūti, jo pašas kļūdas, kas noved pie pieredzes, un zaudēti Spēles līmeņi Sistēmai, kaut kā šo manu garīguma izpratni nevēlas atbalstīt J. Tāpēc , labprāt, palasītu arī tēmas, kas saistās ar šo naudas un materializācijas enerģiju tādā aspektā, kā apiet Sistēmu un dzīvot iespēju robežās harmonisku dzīvi pat tad, ja tas jāsāk vecumā pēc 50 plus.
*
Daudzi lasa Anastasijas grāmatas, sapņo vai mēģina veidot kopienas, vai dodas uz laukiem, lai veidotu savu, alternatīvo realitāti. Jā, šī viennozīmīg ir man tuva tēma, kam veltīju samēra daudz vietas savā otrajā grāmatā Ardievu, Karma!
Katra spējas tādu radīt ir atkarības no enerģijas daudzuma un kvalitātes. Ja cilvēks cīnās ar saviem iekšējiem dēmoniem, bērnības traumām, domāšanas rāmīšiem, ego, tad viņš nav spējīgs radīt nosacīti pozitīvu realitāti, jo, kāds Radītājs, tāds rezultāts.
Es pati, lai arī varu būt ļoti apmierināta ar sevis radīto mazo pasaulīti, neesmu atbrīvojusies no sava Ego tik lielā mērā, lai varētu apvienoties ar citiem, sapludinot līdzīgi domājošo realitātes un tādejādi, radot to spēku, kas būtu pamatā Zelta laikmetam. To redzu arī citos. Katram ir sava vienīgā taisnība un pārliecība par to, ka viņa taisnība ir vienīgā patiesība pēdējā instancē.
Lai arī saprotu, ka ceļs ir vienotības, sirds ceļš, kurā tiek pieņemta katra individualitāte un akceptētas tās izpausmes, vienlaikus saslēdzoties kopējiem mērķiem, tomēr redzu, cik mēs esam no tā vēl tālu. Cik no mums ir gatavi upurēt savas intereses, otra, citu labā?
Tāda teorētiski ir atšķirība starp sektviedīgu organizāciju, kur viens līderis nosaka, definē skaistus un cēlus mērķus un visi iesaistās, kalpo šī mērķa vārdā, un Jaunā laikmeta Vienotības principu, kurā katrs indivīds, kas piedalās kādā konkrētā projektā, vienlaikus sasniedz savus individuālos pašrealizācijas mērķus. Viņš nekalpo, neizšķīst, nekļūst par skrūvīti kāda cita plānos, pazaudējot savu Radītāja potenciālu, bet pieliek savu īpašo, indivuālo spēku un spējas kopējam mērķim...
Ļoti interesē arī jūsu viedoklis, kas skar zatlerisko jautājumu – kas es esmu? Ja vien kāds iedotu špikeri kaut ar dažiem fragmentiem, no kuriem varētu sākties meklējumi – kur ir manas mājas, mana civilizācija, mani uzdevumi...
Pēc savas pieredzes varu pateikt, ka ar šo jautājumu es savu garīgo ceļu sāku, bet atbildes ieguvu pēc teju 12 gadiem... Tagad zinu savu galaktiku, izcelsmes civilizāciju un nodzīvoto dzīvju skaitu šeit uz Zemes. Taču, kā man teica mani Skolotāji, tad pati par sevi šī informācija neko nedod, kā tikai apmierina ziņkārību un kādam viņa garīgo Ego- ''redz, tāpēc es te jūtos tāds citādāks, savādāks, nepieņemts, ka esmu no citas planētas''. Jā, daudziem, tajā skaitā arī man, šī absolūtās citādības sajūta, kad es par cilvēkiem bieži vien domāju trešajā personā, ir arī dēļ tā, ka esmu no ļoti lielas tālienes. Tomēr ir arī virkne citu faktoru, kādēļ mēs tā jūtamies. Viens no mūsu uzdevumiem ir atvērties šai pasaulei un pieņemt to. Jo mēs labi zinājām, kur nākam - gan par apstākļiem, gan par Sistēmu... Mēs nenācām mukt no tās vai meditēt alā, mēs nācām pieredzēt to, mijiedarboties ar to un pārveidot to...
Pirmajā brīdī, izlasot stāstu, ja jūs ejat prom no soctīkliem un ierastā bloga , pārņēma nedaudz tā kā vilšanās – kā tā – kur tagad pasmelties iedvesmas stāstus, bet tad, padomājot, sapratu, varbūt, ka tā arī vajag – savējie sapratīs, kam vajadzēs, atradīs. Gribam to vai nē, bet dzīvojam mēs interneta laikos un kurš ir teicis, ka virtuālas tikšanās domubiedru vidū ir sliktākas kā klātienē, jo ne vienmēr tas fiziski ir iespējams.
:) Jebkuras tehnoloģijas ir šīs pasaules evolūcijas sastāvdaļa un nekad neesmu uzskatījusi, ka jābrauc ar zirgu, ja var lidot ar lidmašīnu :) Viss ir labs ar mēru un, kamēr es lietoju interneta vidi, nevis tā lieto mani, tikmēr viss ir kārtībā. Bet, cik no mums var lepoties, ka viņi pilnīgi to kontrolē? Viss, kas mums rādās acu priekšā, mēģina saistīt mūsu uzmanību, laiku un enerģiju, lai to dabūtu sev...
Ja vēlies atbrīvoties no kaitīgā ieraduma ēst daudz bulciņu, nu nevajag līst vairākas reizes dienā konditorejā... :D Tas ir iemesls, kādēļ mainu mijiedarbības veidu ar savu lasītāju/domubiedru loku. Un arī tas, ka pasaulē jau ir plaši izmantoti šādi, alternatīvi virtuālo kopienu varianti... Nekur nav rakstīts, ka sociālo tīklu modelis ir mūžīgs... :) No septembra es Jūs gaidīšu pie sevis jaunā vietnē..un tur mēs arī tiksimies, kad jūs paši izvēlēsieties...
Inta
