Vienotības elpa

Šo jautājumu sevī auklēju jau sen. Kas īsti ir tā Vienotība (nedomāju tagad politisko partiju :D), par

kuru runā Skolotāji un, pie kuras katram no mums reiz jānonāk?

Teorija ir vienkārša- no Vienotības esam reiz atdalījušies, caur individualitāti un atdalītību pasauli pieredzot, lai reiz pilnībā atdalīti, sajustu aicinājumu atgriezties. Pa ceļam atbrīvojoties no Ego/prāta važām, saviem atdalītības sajūtas radītajiem ievainojumiem, zināmā mērā arī no sava Es- tik lolotā un sargātā...

Iekšējā sajūta vēlas atrast Savējos, domubiedrus. Cilvēki sapņo par dzimtas mājvietām, kopienām, sapņo satikt tos, ar kuriem ir viegli kopā būt...

Kamēr praksē ir daudz un dažādu sarežģījumu. Kamēr Ego apziņa dominē, tikmēr starp diviem cilvēkiem mēdz būt trīs viedokļi. Un arī kopīga ideja, izrādās nespēj vienot cilvēkus tik ļoti, lai katrs saņemtu arī savu individuālo piepildījumu. Bieži vien šādās kopienās parādās līderis un ideoloģija, kas rada hierarhiskas attiecības, lielākā vai mazākā merā ar sektas iezīmēm.

Arī es pati visu savu dzīvi iekšēji biju jutusi šo vēlmi- atrast Savējos. Jo jau no bērnības īpaši skaudri izjutu savu atšķirību, gan caur to, ka nejutos pieņemta tāda, kāda esmu, gan arī vērojot apkārtējos un ar klusu cerību meklējot, cerot atrast kādu no ''savas planētas''....

Astoņus gadus atpakaļ, kad pilnā mērā izvēlējos sekot savai sirdij un iet šo ceļu, man pirmo reizi parādīja, ļāva sajust, ka ir pasaulē Savējie.

Dažu mēnešu laikā viņi ienāca manā dzīvē un katru no viņiem es izjutu tuvāk, kā jebkuru radinieku, vai iepriekš satikto cilvēku savā dzīvē! Mēs satuvinājāmies tik ļoti, tā tuvība bija vienkārši tāda pārdabiski eiforiska! Mēs pat Ziemassvētkus izvēlējāmies svinēt kopā un tie bija vieni no skaistākajiem Ziemassvētkiem, ko atceros.

Tomēr, mūsu Ego vēl nebija gatavi šādai dvēseļu tuvībai, kādam parādījās vēlme kontrolēt, paturēt, vadīt...cilvēciskā puse vēl nebija gatava atdot savas pozīcijas Dvēselei, ļaut vienam otram būt tādam, kāds tas ir,  kā dzīvsudrabam, - gan saplūstot, gan atdaloties, kad rodas tāda nepieciešamība...

Lai arī mūsu ''piecotne'' pēc kāda laika sadalījās, pieredzētās sajūtas, saplūsme, tās radītais pacēlums, varēšana, spēks, enerģija palika kā tāda ceļazīme...

Kopš šī laika ir pagājuši gadi. Ja dzīvē tu satiec kādu, ko sajūti kā ''no vienas planētas'', tā ir īpaša svētība. 

Cilvēku, it īpaši manā dzīvē, ar kuriem varu sajust radniecīgu saiti, siltumu, sirsnību, iepriekšējo dzīvju nospiedumus ir daudz, un tā ir liela svētība. Tomēr satikt, pabūt mirkli kopā ar kādu, ko patiešām izjūti kā no Vienām Mājām, gadās ļoti reti. 

Esmu raudājusi no laimes sajūtas, kas rodas no apziņas: es neesmu viena uz šīs pasaules! Ir vēl kāds no tās pašas Zvaigznes. Nav obligāti pat jābūt jebkādām attiecībām, kaut protams, ir skaisti, ja šāda mijiedarbība veidojas, jo tās rezultāts ir brīnišķīgs un tas ir priekš daudziem citiem. Man ir šādas pieredzes. Tikko nāca klāt vēl viena...

Domājot par Vienotību, sevī iekšēji meklējot atbildes, mēģinot to saskaņot ar savu iekšējām sajūtām, savu individualitāti, savu aso citādības sajūtu, man daļu atbildes Visums tikko parādīja.

Es mīlu cilvēkus un jūtu aicinājumu kalpot šai pasaulei. Taču lielāko dzīves daļu, domājot par cilvēkiem, es lietoju vārdu VIŅI. It kā pārējie būtu kāda cita suga. Pietam, bez jebkādas pārākuma sajūtas, jo lielāko daļu dzīves tieši es pati sevi uzskatīju par neatbilstošu un ''neriktīgu'':)

Skolotāji un Raksti runā par vienotību, bet tu neredzi nevienu, ar ko vēlētos vienoties... :) Drīzāk otrādi. Pēc dažiem skumjiem mēģinājumiem, sajutu, ka lielākā daļa cilvēku, mani pašu ieskaitot vēl nav gatavi, nezin, ko nozīmē šis termins un kāda ir šī Vienotības enerģija. 

Šī brīža emocijas un sajūtas vēl nav transformējušas konkrētās atbildēs un atklāsmēs, vien varu pateikt, ka tam, ko piedzīvoju, nav vajadzīgi cilvēki, kam ir vienādi mērķi, ko vieno kopēja ideja, vai kuri ir vienā ''garīgajā līmenī''...

Pirms nedaudz vairāk kā nedēļas, vienā autobusā sakāpa 26 ļoti dažādi cilvēki, lai dotos katrs savā iekšējā ceļā, piedzīvotu kalnus. Katram bija savs mērķis, ar kuru viņš devās ceļā. Katram savs darbs, savas vērtības, savi uzskati un redzējums... Daudzi pat diezgan tālu no garīgo meklējumu ceļa...

Otrā dienā šiem, tajā brīdī vēl svešiniekiem, bija jākāpj kalnā. Katram bija kāds svarīgs iekšējs mērķis, motivācija,

ar kuru viņš kāpa. Un kāpiens bija ļoti smags, pa dziļu sniegu, retinājumā un aukstumā...

Varbūt kādam šī virsotnes sasniegšana kļūtu par pagrieziena punktu dzīvē, kāds noticētu ka spēj, kāds pierādītu, kāds atbrīvotos, kāds piedotu...

BET...

Pēc 4 stundu grūtībām, kad līdz virsotnei bija palikuši vien 100 ar astīti metri, vienai grupas dalībniecei palika slikti un viņa vairs nespēja paiet. Bija jāpieņem lēmums. 

Es varu tikai iedomāties, kas notika ik vienā. 

Kādam bija jādodas lejā pēc palīdzības, kādiem jānes šis viens, pārējiem jāpagriežas, jāatsakās no sava mērķa, no noietā un jādodas atpakaļ, kad līdz finišam šķiet ar roku padot...

Kad katrs līdz kaulam saprot, ka mēdz būt situācijas, kad savi personīgiem mērķi ir jāupurē kāda cita labā... Kaut katram es domāju sasniegt to virsotni bija ļoti svarīgi... Kad tas tiek izdarīts, kad atsakies no kaut kā sev ļoti svarīga, sava tuvākā dēļ, tev iedod vietā, kaut ko daudz svētīgāku...

Skaistākais ir tas, ka caur šo notikumu, visu, kas notika starp mums visas nedēļas laikā, tika sasniegti arī katra individuālie mērķi, bet pāri visam šī fantastiskā vienotības pieredze...

Tagad zinu, ka man ir paradītas atbildes, vēl varbūt ne līdz galam skaidras, bet nojaušamas. Un nekas nav beidzies ar atbraukšanu mājās. Whatsap grupā līst laimes asaras, pateicības vārdi, dzeja, atklāsmes, sirsnība un mīlestība vienam pret otru... Robežas ir izšķīdušas, tik sirdis šūpojās pieredzētajā Vienotības frekvencē...

Kaut kur dziļi, šūnu vai drīzāk dvēseles atmiņā tas ir katrā cilvēkā. 

Tas ieslēdzās vienā dienā, kad es uzrunāju otru un viņš teica jā, atveroties tam pats. Tas nodevās tālāk citiem...

Tā sajūta, kad var teikuma vidū atdot mikrofonu un Tava doma tiek izteikta skaļi līdz galam. Kad tu nonāc zemē, kura tieši tajā laika nogrieznī ir vienojusies ar dziesmu stāvēt par savām vērtībām. KOPĀ. Kad grupā pietiek viens otram paskatīties acīs, un caur šo saslēgumu notiek- dvēseļu satikšanās, dziedināšana, transformācija, pieņemšana, samīļošana...

Paldies Debesīm par šo brīnišķīgo pieredzi, kas ļauj pavisam savādāk raudzīties uz nākamību!

Milzīgā pateicībā visiem tiem, kas bija šīs pieredzes daļa-

Inta

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!