Vīrieša dziedināšanas ceļš

Atrodoties uz Laikmetu robežšķirtnes, iekšējais transformācijas ceļš jānoiet abiem dzimumiem.

Patriarhālās sistēmas šūpošanās vīriešos rada vēl lielāku trauksmi un apjukumu, zūd pamati un zūd iepriekšējie enerģijas avoti. Sieviete mostās, lai atcerētos un paņemtu atpakaļ savu spēku, kamēr vīrietim jāiemācās savs spēks balansēt un izprast... Katrā no mums ir abas enerģijas, kuras jāpieņem, jāiepazīst, jāsaskaņo un jāiemācās izpaust nevis destruktīvi, bet radoši un skaisti.
Abi mēs esam lietojuši tikai kaut kādas spēka izpausmes. Tas ir apmēram kā braukt ar mašīnu, kurai ir paredzēti 6 ātrumi, lietojot tikai vienu...
Tagad, kad atkal tiek pacelts jautājums par Sievietes spēku un sievišķību kā tādu, vēlos vien teikt, ka bez mūsu dzimuma enerģijas un spēka pastāv vēl tāds jēdziens, kā Dvēseles spēks, kas palīdz iziet smagākās mācībstundas, izturēt un mainīties. Tas nav atkarīgs no dzimuma. Tāpat kā katrā, gan vīrietī, gan sievietē ir abas enerģijas.

Rakstot jauno grāmatu, es tā uzmanīgi pieskāros vīrieša tēmai, lai gan sākotnēji vēlējos rakstīt par vīrišķību, inciāciju un dziedināšanu, lasīju, pētīju, runājos ar Viņiem, tomēr sajutu milzīgu pietāti pret Dvēselēm, kas izvēlējušās Vīrieša ceļu. Diez vai sieviete var tā līdz galam saprast, ko tas nozīmē...
 Šajā rakstiņā  vien aicināšu sievietes aizdomāties par mūsu vīriešu Dvēseles ievainojumiem un vīriešus ieskatīties dziļāk sevī... Lai varētu noiet dziedināšanas ceļu, kas sākas ar pieņemšanu
...
Ričards Rors ''Ādama atgriešanās''

Kad dzīve ir grūta, mēs esam spiesti mācīties kaut ko absolūti svarīgu. Es to saucu par apslēpto Dieva mājokli. Mūsu ievainojumos atrodas mūsu lielākās dāvanas. Mūsu ievainojumi var kļūt par kaut ko ļoti svētu. K.G.Jungs to ir ļoti precīzi izteicis ar vārdiem: ''Tur, kur mēs paklūpam un krītam, mēs atrodam tīru zeltu''... Sirds parasti atveras caur nepieciešamu plaisu dvēselē. To simbolizē ievainojums...

... Vīrieša dvēsele, tāpat kā mīlestība un sievietes dvēsele, liek Zemei griezties... Vīrišķā dvēsele ir vismaz pusei cilvēku, pusei no visa, pat insektiem, zīdītājiem, ziediem un elektriskajiem kontaktiem.

Daudzi cilvēki ir tik dusmīgi uz patriarhātu jeb vīriešu maldīgo spēku, ka baidās atzīt vīriešu labo spēku un labās kaislības. Mēs visi esam ieguvuši dzīvību un mīlestību tad, kad vīrietis jūtas labi. Vīrietība ir puse no Dieva mistērijas, un, ja mēs par to nepriecājamies, mēs palaižam garām kaut ko tādu, kas ir  ''ļoti labi'', vismaz pusi no tā, kas mēs esam, vienalga vai mēs esam vīrieši vai sievietes.

Tālāk fragmenti no James Hollis grāmatas

James Hollis Ph. Dr. – Junga analītiķis

Under Saturn's Shadow: The Wounding and Healing of Men (1994)

Šīs grāmatas mērķis ir piedāvāt lasītājam īsu vīriešu emocionālo traumu apskatu un iespējas tās izdziedēt.

Lai katram palīdzētu aptvert pārmaiņas, kas notiek ar vīrieti un viņa mokpilnos meklējumus, autoram nākas atklāt vīriešu noslēpumus. Tie uzrakstīti veidā, lai būtu saprotami arī sievietēm. Daži no noslēpumiem var izrādīties nezināmi arī pašiem vīriešiem. Tomēr autors nešaubās, ka katrs vīrietis – šīs grāmatas lasītājs – piekritīs, ka tie norāda uz traumām, kuras viņš nes savā vientuļajā, baiļu pilnajā sirdī.

Saturns bija romiešu dievs – laukstrādnieku aizbildnis. No vienas puses kā zemkopju dievs, viņš pārvaldīja Romiešu civilizāciju; no otras puses viņš asociējas ar veselu rindu drūmu, asiņainu notikumu.

Vēsturiski ir izveidojies, ka vairākums vīriešu ir izauguši Saturna ēnā.

Biežāk lietotie termini:

Anima – vīrieša neapzinātās sievišķās dabas atspoguļojums. Tā veido viņa iekšējo priekšstatu par sievišķību, ko viņš atspoguļotā veidā piedzīvo reālā sievietes tēlā. Bet aiz Animas tēla stāv arī Lielās pirmmātes arhetips tās pozitīvajā un negatīvajā aspektā, kāda tā mums atklājas visu kultūru un reliģiju senajās sieviešu dievišķībās. – Eva Siga

Arhetips - šveiciešu psihoanalītiķa Karla Junga no Platona darbiem patapināts termins, kas apzīmē universālus simboliskus tēlus. Šie kolektīvās zemapziņas veidotie pirmtēli - shēmas rod izpaudumu mītos, pasakās, tautasdziesmās, sapņos, bet arī mākslā. Arhetipu piemēri ir māte, bērns, ēna, ūdens, gaiss, zeme, uguns u.tml. (http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/kulje/citati.htm)

Feminitāte- atribūtu kopums, uzvedība, ko parasti saista ar meitenēm un sievietēm. Sievišķība bieži tiek uztverta kā sociāla konstrukcija, kas sastāv no sociāli definētiem un bioloģiski radītiem faktoriem. (Vikipēdija, tulk. no angļu valodas)

Iniciācija - cilvēku pāreja no viena sociālā statusa citā, parasti augstākā, un rituāli, kas ar šo pāreju saistīti. Iniciācijas rituālus sauc arī par pārejas rituāliem. Iniciācija parasti ietver trīs posmus: 1) indivīda nošķiršana no sabiedrības, kas asociējās ar nomiršanu; 2) pārejas posms, kas ietvēra pārbaudījumu veikšanu; 3) atdzimšana jaunajā statusā. Rumāņu izcelsmes reliģiju pētnieks M. Eliade nodala trīs tradicionālos iniciācijas veidus: 1) individuālā (burvjiem, ķēniņiem, karavīriem); 2) iniciācija, kas atļauj iekļūt slepenā brālībā vai biedrībā. Parasti tajās tika nošķirtas sieviešu un vīriešu slepenās biedrības; 3) vecuma grupu iniciācija, kas skāra visus cilts Locekļus, sasniedzot noteiktu vecumu. (http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/kulje/citati.htm)

Maskulinitāte- Vīrišķība ir atribūtu kopumu, uzvedība un lomas, ko parasti saista ar zēniem un vīriešiem. Vīrišķais tradicionāli ietver drosmi, neatkarību un pašpārliecību. (Vikipēdija, tulk. no angļu valodas)

Mātes komplekss – katrā no mums esošā afektīvi uzlādētā mātes ideja. Tā jūtama kā nepieciešamība pēc siltuma, piesaistes un rūpēm. Kad pirmo reizi, pieskaroties dzīvei, šīs cilvēka vajadzības tiek apmierinātas, viņš jūt savu piederību dzīvei, jūt, ka ir vieta, kur viņš būs pasargāts un aprūpēts. Ja pirmā feminitātes sajūta ir bijusi sāpīga vai saistīta ar nosacījumiem, cilvēks jūtas atrauts no avota un dzīves vispār. (Autora skaidrojums)

8 svētākie vīriešu noslēpumi:

1.     Vīrieša dzīve, tāpat kā sievietes dzīve, lielā mērā ir ierobežota ar nosacījumiem, kurus nosaka dzimumu lomas.

2.     Vīrieša dzīvi lielā mērā vada bailes.

3.     Feminitātei vīrieša psihē piemīt milzīga vara.

4.     Vīrieši klusē ar mērķi apspiest savas patiesās emocijas.

5.     Trauma ir nepieciešama, jo vīrietim ir jāpamet māte un psiholoģiski ir jāiziet ārpus mātes kompleksa rāmja.

6.     Vīrieša dzīve ir pilna vardarbības, jo vardarbībai tika pakļauta viņa dvēsele.

7.     Katrs vīrietis ļoti skumst pēc tēva, un viņam ir nepieciešams kontakts ar savas sabiedrības Vecajiem.

8.     Ja vīrieši vēlas tikt dziedināti, viņiem jāmobilizē visi savi iekšējie resursi, lai aizpildītu to, ko viņi reiz nav saņēmuši no ārpuses.

I.               Saturna mantojums.

No tēva autors saņem pirmo saturnisko vēstījumu – būt vīrietim, nozīmē strādāt. Strādāt vienmēr,

darīt jebkuru darbu, lai uzturētu tos, par kuriem viņš ir atbildīgs. Tas nozīmē, ka personisko vajadzību apmierināšana aizslīd otrajā plānā.

Saprotot, ka mūsu laika vecākās paaudzes vīrieši nezina, ko nozīmē būt vīrietim, autors pakāpeniski nonāk pie izpratnes par pārejas rituāla nepieciešamības, lai zēns kļūtu par vīrieti. Rituāls – tas ir ceļš dziļumā. Rituālus neizvēlas, tos atklāj, atrod, veic, tie dzimst, sasniedzot arhetipisku dziļumu.

Cilvēki jūt mieru, kad jūt, ka dzīvo dzīvi, kas piepildīta ar simboliem, un darbojas kā aktieri dievišķā drāmā. Tikai tāda dzīve dod jēgu esībai, pārējais izrādās banalitāte, kas nepelna uzmanību. Dzīvojot sabiedrībā, kurā izzuduši rituāli, kas dod jēgu dzīvei, mēs nostājamies skaudras realitātes priekšā – virspusēja dzīve. Pati pārejas ideja satur dziļu jēgu, tā kā katra pāreja ietver kaut kā beigas, bet vienlaikus arī jaunu sākumu. Iniciācija slēpj sevī cilvēka ieiešanu jaunā un noslēpumainā dzīvē.

Mūsu kultūrā tikai nedaudziem cilvēkiem izdodas psiholoģiski atdalīties no vecākiem un kļūt pieaugušiem, tāpēc ir svarīgi atklāt un izprast cilvēka pārdzīvojumus katrā iniciācijas stadijā. Kopumā var runāt par 6 pārejas rituāla stadijām.

Pirmā stadija – fiziska atdalīšanās no vecākiem. Te zēnam nekad nebija izvēles. Nakts vidū viņu „nolaupīja” cilts vecākie maskās. Pēkšņums un pat piespiedu moments, kas raksturīgs tādai atdalīšanai, atspoguļo to, ka neviens jauneklis brīvprātīgi nešķirsies no mājas pavarda, jo tā siltums un aizsargājošais efekts apveltīts ar milzu spēku. Taču palikt pie mājas pavarda tēlaini vai pa īstam nozīmē palikt bērnam un tādā veidā atteikties no iespējas kļūt pieaugušam.

Otrā pārejas rituāla stadija ir nāve. Zēns simboliskā veidā bija jāapglabā: viņš izgāja caur tumšu tuneli; pilnībā iegremdējās īstā vai simboliskā tumsā. Šī darbība iedvesa viņā šausmas, taču patiesībā jauneklis pārdzīvoja simbolisku bērna atkarības bojāeju.

Trešā stadija ietvēra atdzimšanas rituālu. Dažkārt tā nozīmēja vārda maiņu, apstiprinot jauna cilvēka nākšanu pasaulē.

Ceturtā stadija ietvēra apmācību. Galvenais uzdevums bija iegūt praktiskas iemaņas: medības, zvejošana, lopkopība. Bez tam, viņam stāstīja par pieauguša vīrieša un cilts locekļa tiesībām un pienākumiem. Galu galā šajā stadijā notika ievadīšana noslēpumu pasaulē, kā rezultātā jauneklī bija jārodas gara stingrībai un piederības sajūtai transcendentālajai pasaulei.

Piekto stadiju var saukt par rūgto pārbaudījumu stadiju. Te zēns tika pakļauts mokošām ciešanām sakarā ar aiziešanu no mājām, komforta, drošības. Tādas ciešanas paātrina apzināšanos. Pārbaudījumi ietvēra noteiktas formas izolāciju, kurā viņš mācījās izmantot personiskos resursus.

Pēdējās stadijas – atgriešanās – sākumā, zēns kļūst pieaudzis.

Pārejas rituālos ietverta liela gudrība, jo tās tieši un nepastarpināti ietekmēja mātes kompleksa enerģiju (vēlmi pēc atkarības).

Atdalīšanās rituāli pirmkārt, attiecās uz zēniem ne tikai mātes kompleksa īpašās nozīmes dēļ viņu dzīvē, bet arī, ņemot vērā, ka zēni pametīs dabisko pasauli, „instinktīvo dzīvi” un dosies mākslīgajā – cilvēka izveidotajā civilizācijas un kultūras pasaulē.

Kad rituāli izpildījuši savu sākotnējo uzdevumu, zēns izjūt eksistenciālas izmaiņas – viņā mirst viena būtība un piedzimst cita.

Tā kā mūsdienu vīriešiem nav pieejami tradicionālie pārejas rituāli un nav dzīvesgudru vecāko vīriešu kārtas pārstāvju, kas palīdzētu pārcelties „uz otru krastu”, viņiem nākas meklēt atbildes uz saviem jautājumiem lomu gaidās un pēc savas būtības tukšos lomu modeļos. Šajā laikā apmulsums un bailes tiek izraidītas dvēseles dziļumos vai tiek izspēlētas, pielietojot vardarbību, vai vispār nesasniedz apziņu. Tad tukšums starp gudrību un pieredzi tiek aizpildīts ar ārējiem tēliem, kas reti baro dvēseli.

Secīgi 1.noslēpums, kurš jāatzīst, skan šādi: vīrieša dzīve, tāpat kā sievietes dzīve, lielā mērā ir ierobežota ar nosacījumiem, kurus nosaka dzimumu lomas. Rezultātā izrādās, ka šīs lomas nesaskan ar to, kas nepieciešams vīrieša dvēselei, neatbalsta to un nedod tai spēku.

Kad vīrieši satiekoties viens otru vērtē, neizbēgami virspusē paceļas tieksmes pēc varas ēnas komplekss. Ēna atspoguļo to mūsu psihes daļu, kas izsauc diskomforta sajūtu vai nepatiku pret sevi, satur draudus Ego centieniem, tai pat laikā, paliekot īpaša mūsu psihes daļa. Vienīgais ēnas integrācijas veids ir darbs ar to. Pretējā gadījumā neintegrētā psihes  daļa projicēsies uz citiem cilvēkiem vai tiks izspēlēta bīstamā uzvedībā pret citiem cilvēkiem.

Tā esam nonākuši arī pie 2.noslēpuma: vīrieša dzīvi lielā mērā vada bailes. Taču, lai izdziedinātu vīrieti, nepieciešams, lai viņš pārstāj kaunēties no savām bailēm. Pastāv 2 fundamentāli baiļu veidi: bailes neatbilst vīrieša tēlam un fizisku un psiholoģisku pārbaudījumu bailes.

Bailes neatbilst vīrieša tēlam ir pati redzamākā daļa; tā sastāv no sacensības, „uzvarētājs – zaudētājs”; rezultativitāte, kā vīrieša bagātības mērs. Vīrieši vairāk baidās neizturēt pārbaudījumus, zaudēt, nekā nomirt. Impotence, jebkura nespēka forma viņiem šķiet sliktāka par aiziešanu no dzīves.

Vīrietis, kurš lielās ar savu dārgo mašīnu, lielo māju, augsto ieņemamo amatu un statusu, tādā vai citādā mērā kompensē savas nepilnvērtības sajūtu. Augstākās kategorijas darījumu brokastis un vara pār cilvēkiem var kalpot kā šā kompleksa ārēja izpausme. Aiz varas demonstrēšanas slēpjas komplekss, aiz kompleksa – bailes. Bet… neviens dzīvnieks nav cilvēkam bīstamāks kā pārbiedēts.

Komplekss, kurš saistīts ar varaskāri ir galvenais vīrieša dzīves virzītājspēks. Tas liek tiem rīkoties un traumē tos. Dodot vaļu savam niknumam, vīrieši nodara traumas citiem, bet pēc tam, jūtot skumjas, nožēlu un kaunu, arvien vairāk attālinās viens no otra.

Tur, kur pulcējas divi, bet vēl jo vairāk trīs vīrieši, noteikti klātesoša ir varas ēna.

II.             Pūķis ir briesmīgs: iekšējā feminitāte un reālā sieviete.

K.Jungs jau rakstīja: dzīve vienlaikus notiek 3 līmeņos – apziņas, personiskās bezapziņas un arhetipiskās jeb kolektīvās bezapziņas līmenī.

Mēs reti piešķiram nozīmi tam, kas notiek mūsu iekšējā pasaulē, uzskatot, ka tas, ko mēs nepazīstam, nenodarīs mums ļaunu. Taču šajā vietā jāatkārto: tas, ko mēs nepazīstam, sāk mūs vadīt.

Parasti mums svarīgākie ir tie pārdzīvojumi, kuri saistīti ar māti. Protams, mūs ietekmē arī citi pārdzīvojumi un attiecības, bet kā likums, no psiholoģijas viedokļa noteicošie ir pārdzīvojumi, kuri saistīti ar māti.

Māte atspoguļo dzīvības arhetipu un kalpo par tā paraugu. Ja no tēva mēs mantojam hromosomu komplektu, tad māte ir mūsu dzimšanas vieta, mūsu Visuma centrs.

Mātes loma pieder arī tiem, kas par mums rūpējas, skolotājiem un audzinātājiem; mūsu kultūrā galvenokārt tās ir sievietes. Tas nozīmē, ka lielāko informācijas daļu par sevi un to, kas ir dzīve, vīrieši saņem no sievietēm.

No šī arī izriet 3.noslēpums: feminitātei vīrieša psihē piemīt milzīgs spēks.

Mātes komplekss – katrā no mums esošā afektīvi uzlādētā mātes ideja. Tā izjūtama kā nepieciešamība pēc siltuma, piesaistes un rūpēm. Kad pirmo reizi, saskaroties ar dzīvi, šīs cilvēka vajadzības tiek apmierinātas, viņš jūt savu piederību dzīvei, jūt, ka ir vieta, kur viņš būs pasargāts un aprūpēts. Ja pirmā feminitātes sajūta ir bijusi sāpīga vai saistīta ar nosacījumiem, cilvēks jūtas atrauts no avota un dzīves vispār.

Kā reiz atzīmēja Freids, bērns, par kuru māte rūpējas, jutīsies neuzvarams.

Taču, ak vai, svētītā mātes uzticība bērnam var izvērsties par lāstu viņam. Daudzas sievietes cenšas savu neizdzīvoto dzīvi izdzīvot caur saviem dēliem.

Saskaņā ar Junga pieņēmumu vecāku neizdzīvotā dzīve var kļūt bērnam par milzīgu nastu.

Pēc būtības nav nekā slikta, ja vīrieša motivāciju lielā mērā nosaka spēcīga mātes ietekme. Vienlaikus tikai sev jāpajautā: kā un cik lielā mērā viņš pats nosaka savu dzīvi, ja nes sevī mātes projekcijas?

Praksē ir nācies sastapties ar daudziem vīriešiem, kuri izjuta tik spēcīgu vajadzību pēc mātes rūpēm un uzmanības, ka tiem bija lemts palikt neapmierinātiem ar savām sievām. Kaut pilnīgi skaidrs, ka sievietes nevēlas pārvērsties par savu vīru mātēm, skaidrs arī tas, ka daudzi vīrieši cenšas izspiest no sievas bezierunu pieņemšanu un rūpīgu attieksmi, kas raksturīga „labajai” mātei. Ir redzēts daudz vīriešu, kuru laulības dzīve dažādu iemeslu dēļ ir sen nonākusi strupceļā, bet tomēr viņi nespēja saglabāt savaldību pat pie domas par šķiršanos. Laika gaitā sievietes arvien vairāk nogurst no rūpēm par saviem mazajiem puikām, bet puikām arvien grūtāk kļūst pamest vecāku mājas un kļūt pieaugušiem.

Cilvēks cenšas apslāpēt to, ko viņš nepazīst. Tieši bailes ir sieviešu apspiešanas un uzbrukumu homoseksuālistiem iemesls.

Vīrietis cīnīsies par varu, jo, diemžēl, viņš tā arī līdz šim nav sapratis, ka būt vīrietim nozīmē izjust mieru attiecībās ar savu iekšējo feminitāti.

Vīriešiem pakāpeniski pastiprinās arī atsvešinātība no sava ķermeņa, citiem vārdiem sakot, sava ķermeņa īstuma izjūta viņiem ir saistīta ar agrīno, pirmo kontaktu ar māti. Tā kā tēvi viņus reti apskāva un turēja rokās, viss materiālais un ķermeniskais viņiem asociējas ar māti. Rezultātā viņi jūt atsvešinātību no sava ķermeņa. Tādēļ vīrieši 4 reizes retāk kā sievietes apmeklē ārstus un droši vien tādēļ arī agrāk mirst.

Savā laikā lielo reliģiju un pārejas rituālu uzdevums bija nodrošināt, lai cilvēks vienlaicīgi izdzīvotu dīkstāves un attīstības stāvokli, taču šodien daudzi vīrieši ir pārstājuši meklēt savu ceļu dzīvē. Sabiedrība vēl aizvien ir atkarīga no tā, vai viņi pieņems šo izaicinājumu, jo neviena sabiedrība nevar uzplaukt, ja tajā nav nobriedušu vīriešu.

Daļai vīriešu agrīnā saikne ar māti nav bijusi maiga un pārliecību ierosinoša. Autori, kuri ieviesa terminu „sērijveida slepkava” atzīmē, ka starp daudziem apzinātiem slepkavām – recidīvistiem (starp tiem bija tikai 1 sieviete), nav atradies neviens, kuram bijusi normāla bērnība. Viņu noziegumos vienmēr klātesoša bija seksuālā motivācija neatkarīgi no tā, vai dzimumakts notika vai nenotika. Viņu bailes un niknums galvenokārt tika novirzīts uz sievietēm, ar kurām viņi nesaskatīja iespēju nodibināt siltas attiecības.

Bieži aizkaitināmības rašanās saistīta ar pārmērīgu mātes ietekmi un nepieciešamās līdzsvarojošās tēva ietekmes neesamību. Tad tā bez šaubām izpaužas kā uzkrājies niknums – sarežģītu emociju, kas rodas bērna psiholoģiskās vides traucējumu rezultāts. Ja bērna attīstības gaitā šās vides trauslās robežas visu laiku zūd vardarbības rezultātā vai pārmērīgas pieaugušā ietekmes rezultātā, viņu formējošais Ego pastāvīgi cieš ārējās emocionālās traumas rezultātā, kas var novest pie sociopātijas.

Sociopāts nevar izrādīt rūpes par apkārtējiem. Pirmo attiecību pārdzīvojumi vīrietim var būt tik sāpīgi, ka saskaņā ar viņa gaidām, visas attiecības var izraisīt tikai sāpes. Tāpēc viņa vienmuļā dzīve visu laiku ir pilna baiļu nokļūt kāda varā. Lai no tā izvairītos, viņš pastāvīgi pats cenšas izmantot cilvēkus. Bieži sieviete cenšas izmainīt tādu vīrieti un pati kļūst par vardarbības upuri. Neskatoties uz ārējiem panākumiem, runa ir par ļoti izbiedētu cilvēku.

Viens no lielākajiem vīrieša izaugsmes uzdevumiem – veselīgi atdalīties no mātes.

Vīrietis, kurš fantazē, ka viņa sieva viņu pamet un aiziet pie cita; vīrietis, kurš savu niknumu izgāž pār sievu, kura neizrāda nepieciešamo uzmanību; vīrietis, kurš zvana sievietei no katras pieturas, kurš kontrolē izdevumus un ienākumus, paziņojot, ka viņa neko nesajēdz no finanšu lietām, vīrietis ar pastāvīgi klejojošu acu skatienu, kurš pazemo sievietes, uzbrūk homoseksuālistiem – šie visi vīrieši vēl nav pametuši vecāku mājas. Viņi visi vēl arvien ir saitē māte – dēls un nav saskārušies ar savu dvēseli.

Vīrieša attieksme pret savu mīļoto nevar būt labāka par viņa attieksmi pret savu  Animu, tā kā viss, kas viņam paliek neapzināts, kropļo attiecības ar to Citu, kura savukārt projicē uz vīrieti savu neapzināto. Tik lielā mērā, kādā vīrieši neizprot savu Animu, viņi to meklē reālās sievietēs. Tiklīdz (kaut vai uz laiku) rodas saikne ar Animu, vīrietis nonāk pie sevis.

Lielākā daļa vīriešu uzskata, ka viņu ikdienas dzīve ir cīņa par izdzīvošanu. Ne uzspēlēts mundrums, ne mašīna, ne personiskā atslēga no dušas darba vietā un pat ne uzslava un prēmija no priekšniecības, nepiepilda ikdienas dvēseles vajadzības. Vīrietis dziļi izprot, ka pārdod savu dvēseli un nekāda cena nav tam atbilstoša kompensācija.

Kamēr vīrietis neatzīs savu atkarību, kura citiem vārdiem sakot, ir iekšējā bērna atkarība, viņš vai nu cītīgi meklēs atbalsta punktu neveselīgās attiecībās ar mātes surogātu, vai jutīs naidu attiecībās ar sievu vai draudzeni, kura neatbilst viņa prasībām. Vairumam vīriešu vajadzētu just kaunu, tikai pieļaujot, ka viņi meklē māti sievā vai draudzenē, bet, ja viņiem neizdodas atdalīt savas bērna attiecības ar māti no īstām attiecībām ar sievieti, viņi periodiski izspēlēs veco, regresējošo scenāriju.

Lai kļūtu par apzinīgu, pieaugušu cilvēku, vīrietim no visa spēka jācīnās ar savu mātes kompleksu, izprotot, ka šī cīņa notiek sevī. Citādi viņš to projicēs uz attiecībām ar sievietēm, pakļaujot sevi viņu vēlmēm, vai cenšoties dominēt pār viņām – abi gadījumi liecina par mātes kompleksu.

Jungs norāda: Ja vīrietis grib dzīvot, viņam ir jācīnās un jāupurē savas ilgas pēc pagātnes, lai sasniegtu personiskās virsotnes… Dzīve prasa, lai jaunais cilvēks upurētu savu bērnību un bērna atkarību no miesīgajiem vecākiem, lai ne viņa dvēsele, ne ķermenis nepaliktu bezapziņas incesta gūstā.Te arī mēs redzam, kāpēc mūsu senču pārejas rituāli bija tik enerģētiski uzlādēti.

Neviens vīrietis nevar kļūt par to, kas viņš ir, kamēr neizies caur konfrontāciju ar savu mātes kompleksu un nepārnesīs šo pieredzi nākamajās attiecībās. Tikai piemītot vīrišķībai, kas ļauj ieskatīties bezdibenī, viņš var kļūt neatkarīgs un brīvs no naida. Ja viņš vēl aizvien neieredz māti vai sievietes, viņš vēl nav kļuvis pieaudzis; viņš vēl aizvien meklē aizstāvību vai cenšas izvairīties no mātes īstenotās varas.

Mūsu senči to intuitīvi saprata: kas nav izsāpēts, izprasts un integrēts, tiek nodots nākamajām paaudzēm. Taču dabai nav nekādas daļas gar žēlabām, ka kāds kaut ko nav zinājis.

4 veidi, kādā izpaužas vīrieša naids:

Jūtot bezspēcību, cilvēks var nokļūt depresijas stāvoklī. Depresiju var atpazīt divējādi: kā „naids, kas vērsts uz iekšieni” un kā „izglītotu bezspēku” vai naids var interiorizēties (uzņemt sevī informāciju un padarīt to par savas būtības sastāvdaļu) cilvēka ķermenī, bet vēlāk, sastopoties ar citiem fiziskiem faktoriem, izsaukt tādas slimības kā gastrīts, migrēna, sirds nepietiekamība, vēzis. Tas, ko zēns nevarēja izpaust attiecībās ar māti, izpaudīsies vīrietim kā vispārēja aizkaitināmība. Vīrieša naids var izpausties arī citādi: kā uzvedība, kas grauj personību vai pārkāpj sociālās normas vai pat izdara noziegumus, tai skaitā, vardarbībā pret sievietēm.

Milzīgā cena, kuru nākas maksāt par neapzināto mātes kompleksu, nav vis zaudējumos, ko tas nodara attiecībām, kaut pats par sevi tas ir briesmīgi, bet tajā, ko tas dara ar attiecībām vīrietim pašam ar sevi. Viss, kas paliek neapzināts, nekad nepazūd, tas aktīvi ietekmē cilvēka dvēseli. Tāda atsvešināšanās no sevis samazina dzīves kvalitāti un saindē attiecības ar apkārtējiem. Lai dziedinātos, vīrietim vispirms jāpieņem zināšanai savas neizstrādātās interiorizētās attiecības ar māti, sākot no mazotnes, jāizpēta savu individuālo un sociālo traumu raksturs un galu galā jāizprot, kādu vietu šajā emocionālajā konstelācijā ieņem viņa tēvs.

III.           Nepieciešamā trauma: pārejas rituāli.

Tātad – emocionālā trauma ir abpusēji ass zobens vai nūja ar diviem galiem. Ir traumas, kas grauj dvēseli, izkropļojot to un liekot šķēršļus normālas dzīvības enerģijas tecējumam, bet ir arī tādas, kas stimulē mūsu personīgo izaugsmi un attīstību.

Traumatiskais pārdzīvojums vienmēr bija izšķirošais brīdis vīrieša iniciācijas procesā –pieaugušā statusa iegūšanā, iekļūšanai iniciēto sabiedrībā, bet dažreiz – profesionāļu sabiedrībā.

No šejienes seko vēl viena vīriešu trauma: tā kā vīrietim jāpamet māte un jāpārvar mātes komplekss, trauma kļūst nepieciešama. Civilizācija ir pilna ar dramatiskiem iniciācijas piemēriem. Kāda ir vēsts, kuru tik acīmredzama cietsirdība grib nodot? Pirmkārt, kā norāda D.Kempbels, zēns veic grūtu pāreju no mātes atkarības sfēras piederībai tēva dabai, pie tam dara to ne tikai caur fizioloģiskām izmaiņām ķermenī, bet arī izejot cauri noteiktas kārtības spēcīgiem psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem, atmodinot un vienlaikus reorganizējot sevī visas pirmatnējās pēdas un fantāzijas, kas atrodas infantilajā neapzinātajā.

Cilts Vecajie izrauj zēnu no viņa Edipa atkarības, neļaujot viņam iet pa vieglāko ceļu, liedzot atbalstu uz to, kas var aizsargāt, proti, uz visiem mātes pasaules aspektiem.

Līdzīgi rituāli daudz biežāk tika īstenoti attiecībā uz zēniem kā meitenēm. M.Eliadne to skaidro tādējādi, ka zēniem iniciācija nozīmē ieeju pasaulē, kura nav pašsaprotama – gara un kultūras pasaulē. Meitenēm tieši otrādi, iniciācija sastāvēja no atklājumu sērijas, kas saistīta ar zināmu dabas parādību noslēpumaino nozīmi – viņu seksuālā brieduma redzamo pazīmju iestāšanās.

Tādējādi meiteņu iniciācija, viņu pāreja pieaugušo sabiedrībā nozīmēja vienkārši miesīgās mātes pasaules radīšanu: fizioloģiski šis pārdzīvojums saistīts ar menstruāciju sākšanos. Taču zēniem pubertātes iestāšanās paziņoja par sākumu pārejā no atkarīgās bērnības uz atbildīgo pieaugušā vīrieša lomu - simbolisko kopienas dārgumu glabātājs un sargs.

Daudzi praktizējoši psihologi uzskata, ka pusaudža vecums sākas 12 gados un ilgst līdz 28, ja nepastāv pārejas rituāli.

Autora pieredze: Neapzināti es izjutu nepieciešamību pēc kontakta ar vīrišķo: sasisties ar galvām ar citiem puišiem, kopā ar viņiem smieties un skumt. Mana psihe veda mani turp, kur es varēju svīst, grūstīties, izjust bailes kā pārejas rituālos. Tajā laikā ne es, ne mani vecāki nevarējām zināt, ka futbols izrādīsies vienīgais man sasniedzamais pārbaudījums šajā dzīves posmā. Futbols izrādījās vienīgais manu vēlmju apmierināšanas veids: simboliska trauma; savienošanās ar kolektīvo maskulīno enerģiju un draudzība, kā arī pārejas rituāls no bērnības uz briedumu un norobežošanās no mātes kompleksa ietekmes. Tikai sastopoties ar iekšējiem briesmoņiem pašanalīzes procesā, es sapratu, ka visā manā dzīvē nebija nekā gudrāka, svarīgāka un nepieciešamāka par to, ka es izgāju spēlēt laukumā un salauzu sev pirkstu. Tādā laukumā jauneklis meklē aizmirsto pārejas rituālu un savus aizgājušos priekštečus, kaut zina, ka viņu tur nav. Pēc Junga domām, viņš meklē simbolisko dzīvi.

Kurš gan no vīriešiem neatceras, kā viņu nosauca par „memmesdēliņu” vai „puņķulupatu”. Šī trauma pastāvīgi ir klātesoša vīrieša psihē un ievērojama viņa pieaugušas dzīves daļa var paiet cīņā pret pagājušo pazemojumu gariem. Diemžēl viņš nevar izstāstīt par kaunu, kas saistīts ar šiem pārdzīvojumiem, lai vēlāk nekauninātu citi. Un tās ir ceturtais lielais noslēpums, kuru vīrieši sevī glabā: viņi glabā noslēpumu, kura mērķis slēpjas tajā, lai apspiestu savas patiesās emocijas.

Vīriešiem nākas norīt aizvainojumu un tādējādi padziļināt savu vientulību. Kauna pārdzīvojumi un noslēpuma glabāšana sākas bērnībā un turpinās visu dzīvi, tāpēc vīrieši kļūst par pašu pazemošanas līdzdalībniekiem. Tas neļauj viņiem izjust līdzcietību pret saviem vājākajiem brāļiem un atbalstīt tos un arī savu Es.

Vīrietim gadu jāsadarbojas ar psihoterapeitu, lai sasniegtu tādu stāvokli, kādā sieviete kā likums, sāk terapiju. Viņi ļoti reti spēs pastāstīt par savas iekšējās pasaules patieso stāvokli. Tāds ir kauna un pašatsvešināšanās mantojums, kas krājas viņu dvēselē kopš bērnības.

Mūsdienu vīrietis visvairāk cieš no traumas un transformācijas neesamības. Viņam prasa būt vīrietim, bet tai pat laikā neviens nevar skaidri pateikt, ko tas nozīmē, neskaitot visbanālākos jēdzienus.

Vienīgi savas iekšējās pasaules atzīšana un uzticēšanās tai, piemēram, uzmanīga attieksme pret saviem sapņiem, pat ja tajos ietvertais vēstījums nav patīkams, palīdzēs viņiem atklāt savas slēptās bailes un izliet pār tām apziņas gaismu. Pārejas rituālu dēļ vīrieši pastāvīgi apšauba savu maskulinitāti. Šis svarīgais, mainīgais priekšstats par maskulinitāti liek vīriešiem runāt par savu dzīvi no sociāli noteiktu jēdzienu skatupunkta, tādiem kā alga, mašīna, māja, sociālais statuss. Trauslā vīrieša psihe ir kļuvusi rupja un vienvirziena.

Ja ārējā pasaule un iekšējā patiesība atrodas savstsrpējā konfliktā, cilvēks cieš no dvēseles traumas. Vīrieši patiesi nojauš, ka materiālo labumu iegūšanas panākumi vai augsts postenis ar plašām pilnvarām nedos viņam mieru, taču viņi baidās noliegt to, kas, kā viņi to saprot, ir vienīgā viņiem pieņemamā spēle.

Konflikts, kas atgādina par sevi sajūtu veidā ķermenī un garīgajā sfērā, noved mūs pie vēl vienas – patiesības, kas ne mazākā mērā kā citas, uzskatāma par noslēpumu: vīrieša dzīve ir pilna vardarbības, jo vardarbībai tika pakļauta viņa dvēsele.

Vīriešu vardarbība izpaužas nogalināšanas un izvarošanas aktos, ka arī karos, kas rodas psihiskās saindēšanās rezultātā. Ja ieskatītos dziļi jebkura vīrieša dvēselē, tur varētu ieraudzīt ne tikai asaru jūru, bet arī kalnu naida un aizkaitināmības, kas tur krājušies kopš bērnības un tagad lēnām grūž visu šo lavu ārpusē, lai kādā brīdī notiktu izvirdums.

Tā kā lielākās daļas vīriešu aizkaitināmība ir pamatīga, pat monumentāla, viņi nevar par to runāt godīgi, neizjūtot kaunu, tādēļ peld pa straumi un atmostas vientulībā. Tad viņu aizkaitināmība tiek vērsta pret viņiem pašiem – viņi lieto narkotikas, pārdzeras vai strādā līdz spēku izsīkumam. Viņiem nepieciešams atrast kādu ostu, kurā pārstāt just sāpes un nedaudz palēnināt skrējienu. Daudzi no viņiem ir darbaholiķi: darbs attur viņus no sastapšanās ar viņu Animas prasībām. Darbs izsūc un iztukšo viņus. Nav jābūt terapeitam, lai saprastu: uz iekšu vērstais naids var izsaukt somatiskas saslimšanas vai depresijas stāvokli.

Protams, vīrietim ir jāpārdzīvo trauma, lai varētu pārraut saiti ar māti. Taču nepieciešams arī, lai šī trauma novestu viņu pie tālākas personības izaugsmes. Mūsdienu vīrietis pārdzīvo traumas vienatnē, taču viņa uzvedība vienalga uztrauc apkārtējos un kaitē viņam. Viņam jāsāk ar to traumu atzīšanu, kuras viņam ir un katru dienu asiņo, un ietekmē viņa dzīvi, ja viņš grib tikt izdziedināts pats un palīdzēt to izdarīt citiem.

IV.           Slāpes pēc tēva

Katram tēlam ir divas puses. Ja tēlam piemīt noteikts dziļums, tas atspoguļo realitātes duālo dabu. Vienpusēja uztvere kropļo tēlu un izraisa neirozi. Piemēram, mātes arhetips atspoguļo dabas duālo aspektu: daba, kura dod un kura saņem.

Duāls ir arī tēva arhetips. Tēvs dod dzīvību, gaismu, enerģiju, tāpēc nav nekā neparasta tajā, ka viņš tradicionāli asociējas ar sauli. Vienlaikus tēvs var nolādēt, atņemt spēku un pazemot. Patriarhāts nomainīja Mātes Zemes pielūgšanu ar pielūgšanu Debesu Tēvam. Ja bērns uztver tēvu pozitīvi, viņš jūt viņa spēku un emocionālo atbalstu un tēva enerģijas piepildīts, maina ārējo pasauli. Ja viņš uztver tēvu negatīvi, trauslā bērna psihe tiek sagrauta.

Pateicoties mātei, bērns var uztvert pasauli kā viņu aizsargājošu un rūpīgu vidi. Pateicoties tēvam, viņš var saņemt atbalstu, lai ieietu dzīvē un sāktu cīnīties par savu dzīvi. Māte aktivizē mātes kompleksu, kuram jātransformējas tā, lai bērnam izšķīstu iekšējie aizspriedumi. Pretējā gadījumā viņš saglabās atkarību un laikus nešķirsies no bērnības.

Ja vecāku ietekmes rezultātā bērnam veidojas neadekvāti vecāku tēli, šie izkropļojumi un to izsauktais psihiskās enerģijas trūkums, paliek viņā visu mūžu. Viņš alkst pēc kaut kā, it kā viņam trūktu vitamīnu vai gribētos ēst tieši to barību, kuras nav. Attiecībās ar apkārtējiem viņš neapzināti meklē enerģiju, kura snauž viņa psihē. Piemēram, pats to neapzinoties, viņš var veicināt sievu spēlēt rūpīgās mātes lomu un dusmoties uz viņu, ja viņa no tā atsakās, kaut apzināti viņš neļautu viņai šo lomu pildīt.

Bērna miesīgajam tēvam noteikti ir jākļūst par vecāku – bērnu trijstūra trešo virsotni. Ja tēvs faktiski vai psiholoģiski ir klāt neesošs, mātes kompleksa enerģija paliek nenolīdzsvarota.

Tikai 17% amerikāņu bija pozitīva attieksme pret tēvu. Notiek nopietni un traģiski gandrīz vissvarīgākā līdzsvara dabā traucējumi. Kā atzīmējis R.Blaijs, kopš tā laika, kad notika industriālā revolūcija, tēva un dēla attiecībām ir dots vislielākais trieciens.

Tādā veidā mēs esam nonākuši līdz septītajam lielajam noslēpumam, kas plosa vīrieša dvēseli: katrs vīrietis izjūt dziļas skumjas pēc sava tēva un savas apkārtējās sabiedrības Vecajiem.

Tēvi pārāk bieži atgriežas mājās noguruši un dvēseliski iztukšoti. Viņi nevar būt piemērs saviem dēliem, ja tik asi izjūt Saturna važas. Nav nekā neparasta, ka vīrietis dažkārt neieredz savu tēvu, tāpat kā viņa tēvs neieredzēja savējo.

Vīriešu kustības jēga - ar bungu rīboņu un dziesmām pie ugunskura atjaunot cilts sajūtu un sasaukt kopā visus vīriešus, kuri dalītos ar citiem savos stāstos.

Katram dēlam kaut ko vajag no sava tēva. Īpaši viņš grib dzirdēt, ka tēvs viņu mīl un pieņem tādu, kāds viņš ir. Vai, nedzirdot atbalstu no tēva lūpām, viņi iesūc sevī viņa klusēšanu kā pierādījumu savai nepilnvērtībai (ja es būtu vīrietis, tad izpelnītos viņa mīlestību. Ja neesmu to izpelnījies, tātad, es neesmu kļuvis par vīrieti).

Dēlam nepieciešams redzēt tēvu viņa apkārtesošajā pasaulē. Viņam nepieciešams tēva piemērs, lai palīdzētu saprast, kā būt šajā dzīvē, kā strādāt, kā izvairīties no nepatikšanām, kā pareizi veidot attiecības ar ārējo un iekšējo feminitāti. Viņam nepieciešams arī aktivizēt savu maskulinitāti ar ārējo tēva modeļa palīdzību nepastarpināti un pašapliecinoties. Tēvam ir jārāda dēlam, kā izturēties emocionāli godīgi, kā piecelties un turpināt cīnīties, proti, tēva piemēram jābūt, lai dēls redzētu kādā veidā pārdzīvot nepieciešamo traumu. Viņam jārāda, ka izjust bailes ir pilnīgi normāli un, izjūtot šīs bailes, vīrietim vienalga jādzīvo sava dzīve un jāpaveic savs ceļš.

Dēlam vajag, lai tēvs pateiktu to, kas viņam jāzina, lai dzīvotu „tur” – ārējā pasaulē, vienlaikus paliekot saskaņā ar sevi. Dēlam jāredz, kā dzīvo tēvs, kā viņš cīnās, izrāda emocijas, piedzīvo neveiksmes, krīt, atkal ceļas, paliekot tai pat laikā cilvēks. Ja dēls neredz, ka tēvs godīgi veic personisko iekšējo ceļojumu, viņam jāatrod savs ceļš. Tas atbilst Junga apstiprinājumam, ka vissmagākā nasta, kas krīt uz bērniem ir viņu vecāku neizdzīvotā dzīve.

Tēvs var būt klātesošs fiziski, bet būt promesošs garīgi. Viņa prombūtne var būt īsta (nāve, šķiršanās, disfunkcija) vai biežāk – simboliska, kas izpaužas klusuciešanā un nespējā dot to, ko acīmredzot savā laikā kādu iemeslu dēļ nav saņēmis viņš pats.Tēva nepilnvērtība noved pie bērnu – vecāku trijstūra saišu traucējumiem un tad mātes un dēla saite kļūs pārāk spēcīga. Tēva prombūtnē dēls paliek puika, kurš vai nu nokļūst atkarības gūstā vai kļūst par mačo, apspiežot feminitāti. Tādā gadījumā viņam būs jānes atbildība par savām bailēm un kautrību, tātad - nāksies tās slēpt. Neiniciēts vīrietis slēpj savu ievainojamību, savas skumjas, savas sēras, kļūstot svešs pats sev.

Mūsdienu vīrieša iniciācijas modelis - lai pieaugtu, zēnam psiholoģiski ir jāpamet sava māja. No tēva palīdzību nesagaidīt, jo arī viņš baidās no šīs arhetipiskās maskulīnās enerģijas. Māte ieķersies viņā, lai pasargātu viņu no rētām, kuras nepieciešamas viņa apziņas attīstībai. Par laimi, pateicoties kontaktam arhetipiskā līmenī, dēlam ir pieejams iekšējais maskulinītātes tēls. Kā vairumam mūsdienu vīriešu, viņam jāapiet tēvs, jāpārvar mātes kompleksa kārdinošais despotisms un jāmēģina aktivizēt sava patiesā būtība daudz dziļākā līmenī. Izveidojot uzticamu saikni ar arhetipisko maskulinitāti, viņš psiholoģiski spēj pieņemt arī feminitāti.

Daudzas sievietes neslēpj savas bažas par pieaugošo vīriešu kustību. Viņu bailes ir saistītas ar to, ka vīrieši pastāvīgi izmantos šos pieņēmumus, lai attaisnotu savu atgriešanos pie alu cilvēka likumiem, kuri tālā pagātnē bija ļoti stingri un bieži pieļāva spēka pielietošanu. Taču viņas tāpat kā vēsturiski daudzi vīrieši jauc vīriešu agresiju ar nepieciešamību saņemt papildu enerģijas pieplūdumu no arhetipiskās maskulinitātes. Vīrietim, kurš sajūt tādas enerģijas pieplūdumu, kas ļauj viņam palikt pašam, nekaunoties un neatvainojoties, nav nepieciešams izjust naidīgumu vai agresiju ne attiecībā pret sievietēm, ne vīriešiem. Tādam vīrietim nekas nav jāpierāda. Viņš jau cienīgi ir izturējis visus pārbaudījumus.

Tagad pats svarīgākais vīriešu uzdevums ir pēc iespējas vairāk uzzināt vienam no otra par maskulinitātes būtību, ja par to vispār kaut kur var vēl uzzināt. Tieši tāpat sievietēm nepieciešams iemācīties būt sievietēm no gudrām pusmūža sievām, ja vien kaut kur un kaut kad tās izdodas sastapt. Vīrieši un sievietes varētu justies viens otra sabiedrībā daudz komfortablāk, ja justos komfortablāk vienatnē paši ar sevi.

Patriarhāts, kas saglabājis savu varu Rietumos turpat trīs tūkstošus gadu, kļuvis par vīriešu iekšējā vājuma kompensāciju. Kad vīriešiem trūkst falliskās identitātes, viņi konkurē savā starpā, žvadzinot šķēpus, laižot raķetes un būvējot debesskrāpjus.

Vīrieši ar traumētu dvēseli izturas briesmīgi gan pret sevi, gan apkārtējiem cilvēkiem. Viņi var izmanīt savu apkārtni, tikai apzinoties savu traumu. Trauma tēvs – dēls ir ļoti dziļa. Tādēļ vien, ka miesīgais tēvs reti kad ir spējīgs palīdzēt savam dēlam, viņš to meklē pie pseidotēviem – reliģiju sludinātājiem, popzvaigznēm u.tml. Vai arī cieš vienatnē, pārdzīvojot dvēseles sāpes. Tikai retais spēj pateikties savam tēvam.

Visu vīriešu uzdevums ir sasniegt tādu apziņas līmeni, kurš ļautu viņiem izdziedināt sevi. Te arī slēpjas 8.vīriešu noslēpums, kas jāzina: ja vīrieši grib būt izdziedināti, tad savā iekšējā pasaulē jāaktivizē viss, ko nevar saņemt no ārpasaules.

Kā terapeits es reti esmu redzējis vairāk sāpju, kā tā vīrieša ciešanās, kurš nekad nav zinājis, kas ir tēva mīlestība un uzmundrinājums. Īpaši asi šo traumu izjūt vīrieši – homoseksuālisti, kuru tēvi, nebūdami pārliecināti par savu identitāti, atstumj un pamet savus dēlus.

5.nodaļa. Vīrieša dvēseles dziedināšana.

Astoņi noslēpumi

1.              Vīrieša dzīve, tāpat kā sievietes dzīve, lielā mērā ir ierobežota ar nosacījumiem, kurus nosaka dzimumu lomas.

Mēs esam mantojuši pasauli, kurā vīrieša pamatuzdevums un vērtība ir savas mājas aizsardzība un ģimenes materiālās labklājības nodrošināšana. Šīs lomas vēl aizvien ir cieņpilnas, tomēr tās ir tikai sociālās lomas, bet ne vīrieša personība kā tāda. Šodien neviens psihiski vesels vīrietis patiesībā netic, ka skaista sieva, laba mašīna, kas stāv plašā garāžā un atpūta saulainā jūras krastā, ir viss, kam dzīvē piemīt vērtība. Tomēr lielākā daļa aizvien pūlas šādu virspusēju vērtību vārdā, jo nezina, ka ir arī citas.

Lai vīrietim sāktos dziedināšanas process, viņam jāriskē, kļūstot godīgam pret sevi un jāļaujas pārdzīvojumiem, kuri agrāk šķita nepieņemami. Viņam jāatzīstas sev, ka ir nelaimīgs, neskatoties uz visiem panākumiem. Viņam jāpieļauj, ka nepazīst sevi, un jāsaprot, kas nepieciešams, lai sevi glābtu.

Acīm redzami, ka pirmais solis uz dziedināšanos ir visgrūtākais. Vīriešiem jāpārstāj sev melot. Viņiem jāatzīst, ka pat ar vislabākajiem nodomiem viņi tomēr ir nodzīvojuši savu dzīvi ne tā, kā vajadzētu, bet tas nozīmē, ka viņi ir atbildīgi arī par izmaiņām. 

2.  Vīrieša dzīvi lielā mērā vada bailes.

Jebkura cilvēka dzīvi lielākā vai mazākā mērā vada bailes, bet vīriešiem ir dziļa, iekšēja apņemšanās neļaut sev apzināties šīs bailes. Vīrieši baidās no mātes kompleksa varas un cenšas vai nu sagādāt sievietēm labsajūtu, vai valdīt pār viņām. Vīrieši baidās no citiem vīriešiem, jo attiecībās ar viņiem nākas uzņemties konkurenta lomu; cits vīrietis netiek uztverts kā brālis, bet gan kā ienaidnieks.

Vīriešiem ir aplams priekšstats, ka viņi nedrīkst baidīties un ka viņiem jāpakļauj daba un pašiem sevi. Bez šaubām vīrieši dara neticamas lietas, veic milzīgus lēcienus nezināmajā un atgriežas no turienes ar apbrīnojamām Terra Incognita kartēm, bet vienlaikus katrs no viņiem izjūt bailes, ka nav īsts vīrietis un kaunās par to. Viņa kauns izpaužas kā hiperkompensācija, viņš demonstratīvi pūš dūmus acīs vai iebiedē pārējos, vai klusējot izvairās no uzdevumu risināšanas, kurus uzdod dzīve.

3. Feminitātei vīrieša psihē piemīt milzīga vara.

Lielāko psiholoģisko ietekmi uz vīrieša dzīvi, kurš dzīvo normālos apstākļos, atstāj viņa māte. Šīs psiholoģiskās anomālijas ietekmes dēļ, vīriešiem rodas kropļota attieksme pret četriem feminitātes galvenajiem veidiem.

Pirmkārt, viņi pārāk veicina sievetes psiholoģiskās varas nozīmi, proti, viņi projicē uz sievieti milzīgu savas mātes kompleksa emocionālo lādiņu. Rupji runājot, to var pateikt arī tā: "Ja jau tev ir krūtis, tātad tu esi sieviete. Mana māte bija sieviete, tāpēc tev jābūt tādai pašai kā viņa". Tādēļ vīrieši, baidoties sievietes varas, centīsies viņu dievināt, vadīt vai vispār izvairīsies skadrot ar viņu attiecības. Tā kā viņi nespēj atzīt problēmu, kas saistās ar mātes kompleksu un tikt ar to galā, viņi vienkārši paliek tādu attiecību līmenī, kuras būvētas uz projekcijām un pamatojas tieksmē pēc varas. Tāda ir svarīgākā patiesība, kas ir pamatā tā saucamajam karam starp dzimumiem: bailes nomāc erosu ar varu.

Otrkārt, vīriešus dzen izmisumā iekšējā feminitāte. Viņi saista savu jūtu dzīvi, savus instinktus, savu spēju izrādīt rūpes un maigumu ar sievieti raksturojošām kvalitātēm un tāpēc attālinās no tās.

Treškārt, tā kā vīrieši tik nepārliecinoši izjūt savu dzimuma identitāti un viņiem piekarinātās dzimuma sociālās lomas, viņi baidās un noliedz tās savas personības daļas, kuras neiekļaujas šaurajos sociālo ierobežojumu rāmjos. Redzot, kā šos viņu personības aspektus izdzīvo citi, viņi ar niknumu tos noliedz. Pirmais piemērs - homofobija. Vīrietis izjūt bailes pret tiem, kas atspoguļo viņa neizdzīvoto dzīvi. Ienaidnieks ir nevis no manis atšķirīgais homoseksuālists, bet bailes, ka mēs neesam tādi, par kādiem mums liek būt patriarhāts.

Ceturtkārt, feminitātes varas sajūta vīrietim pamazām pārvēršas tās pārskatīšanā un bailēs savas seksualitētes priekšā. Nīče reiz sacīja, ka laulības galvenais mērķis ir saruna. Attiecību mērķis, kas balstās savstarpējā izpratnē (piemērs - laulāto attiecības), ir nevis rūpes vienam par otru (tas var aktivizēt bērnu - vecāku kompleksa aktivizēšanos), bet veicināt dzīvesbiedra personības izaugsmi un augt līdz ar viņu. Ar pārliecību var teikt, ka sekss ir viens no dzimumu vienojošiem pavedieniem, tomēr vīrieši, kuri bieži izjūt jūtu deficītu, noreducē visu līdz dzimumaktam un pārlieku koncentrējas tikai uz to.

Seksa pamatmērķis vīriešiem, kuri dzīvo cietsirdīgā un vienaldzīgā pasaulē un kuru attiecības ar Animu ir frigīdas, ir atgriezties tur, kur bija silti un mājīgi.

4. Vīrieši klusē ar mērķi apspiest savas patiesās emocijas.

Praktiski katrs vīrietis var atcerēties kādu gadījumu, kad viņš kaut kādā veidā centās sevi parādīt, bet saskārās ar izsmieklu vai nepieņemšanu. Ja vīrietis izskatīsies trausls un ievainojams, viņš samaksās par to augstu cenu. Dažkārt viņš izjūt kaunu citu vīriešu priekšā, dažkārt – sieviešu, bet visbiežāk – pats savā priekšā. Vīrieši klusējot elpo kopā, lai aizsargātu savu izbaidīto dvēseli, un tādejādi pagarina savu mokošo traumatisko pārdzīvojumu.

Atkārtoju: vīrieša priekšā nostājas godīgas attieksmes pret sevi problēma. Viņiem jāriskē atklāt savu sāpi. Daži vīrieši metīsies viņus kaunināt vai norobežosies pašu baiļu dēļ, taču pienāks laiks, kad visi pateiksies tiem, kuri skaļi izstāstīja patiesību.

5. Trauma ir nepieciešama, jo vīrietim ir jāpamet māte un psiholoģiski ir jāiziet ārpus mātes kompleksa rāmja.

Pasvītrojot mātes kompleksa īpašo varu pār vīriešiem, kuri visvairāk ilgojas tikt aprūpēti un būt drošībā, mums jāatzīst arī nepieciešamība pēc traumas. Mūsu senči ar pārejas rituāliem no bērna atkarības uz pieaugušā neatkarību nebija neattaisnojami cietsirdīgi, traumējot jaunekli. Šīs rētas bija simboliskas un tādējādi saturēja arhetipisku jēgu. Vēl jo vairāk – tas bija ceļš, kas palīdzēja atklāti sastapties ar dzīves sāpēm un tā vārdā upurēt savas infantilās skumjas pēc siltā ģimenes pavarda.

Tikai iegūstot šo traumu, vīrieši pa īstam varēs iekļauties pasaulē, paātrināsies viņu izpratnes par notiekošo process, viņi spēs paveikt varoņdarbu – pamest māti un kļūt par sava likteņa saimniekiem.

6.  Vīrieša dzīve ir pilna vardarbības, jo vardarbībai tika pakļauta viņa dvēsele.

Traumas, kuru dēļ šodien cieš vīrieši, nevar nosaukt par simboliskām, proti, tās netransformējas. Tā kā mūsu kultūrā nav mērķtiecīgu pārejas rituālu un tēlu, kas varētu aktivizēt un virzīt dvēseles enerģiju, lielākā daļa mūsdienu vīriešu jutīsies pārslogoti vai par nomākti no savām iekšējām un ārējām lomām, un viņiem uzliktajām gaidām.

Vīrieši ne tikai tiek aicināti darīt bīstamu, netīru un smagu darbu, bet arī vienatnē klusi ciest par saviem ievainojumiem. Lielākā daļa vīriešu tāpat kā lielākā daļa sieviešu upurē savu dvēseli, lai atbilstu kaut kādām ekonomiskām, politiskām un kultūras normām. Viņi izjūt kaunu, ja pretojas savas patiesās būtības deformācijai: viņi kļūst piesardzīgi nepiekrītot, bet dažkārt pat iemanto mocekļa oreolu, ja viņu uzskati kļūst par pārāk nopietnu izaicinājumu pastāvošajai kārtībai.

Vīriešiem ir jāatzīst savs naids, kas jau pārvērties par niknumu. Kurp tiek virzīts šis niknums? Vieniem tas izpaužas kā depresija, kā kopējā smaguma sajūta, kuras dēļ viņi var ciest visu mūžu. Citiem – dažādu ķermeņa daļu vai orgānu somatiskas saslimšanas vai pat tā projicējas paranoīdā spēlē sadalījumā „savējos un svešos”, „uzvarētājos un zaudētājos”.

Pasaulē ir tik daudz cietsirdības, ka tās pietiktu līdz pasaules galam. Mūsdienu vīriešiem ir jākanonizē savs naids, lai enerģētiski piebarotu izmaiņas, kuras nepieciešamas, lai izdziedinātos. Naids, kurš audzis un krājies gadiem, tagad pārvēršas enerģijā, kas nepieciešama izmaiņām, dumpim, cīņai par savas dvēseles glābšanu.

7.  Katrs vīrietis ļoti skumst pēc tēva, un viņam ir nepieciešams kontakts ar savas sabiedrības Vecajiem.

Rituāli bija daudzveidīgi, tiem bija spēcīga psiholoģiska ietekme un tie ilga tikmēr, kamēr mātes kompleksa enerģija pārauga dzimstošo Ego. Lai šķirtos no mājas komforta, mātes pasaules, jāstādās priekšā, kurp doties. Daba nemīl tukšumu, tādēļ mūsdienu vīrieši – infantili un neiniciēti, aizpilda šo milzīgo psiholoģisko aizu starp „mātes pasauli” un nobrieduša vīrieša dzīvi ar narkotikām, darbu un draudzenēm.

Ja mēs iemācīsimies veidot attiecības ar citiem, ņemot vērā viņu atšķirības un īpatnības, tad vienlaikus arī stiprināsim savu identitāti, piemērojot līdzīga ar līdzīgu salīdzināšanas modeli. Pirms iespējamās dziedināšanās sākuma vīrietim jāatzīst savas iekšējās pasaules esamības realitāte. Starp viņu nesakārtotajām emocijām ir arī dziļas sēras par miesīgā tēva zaudējumu – drauga, atbalsta un pielūgsmes avota, kā arī dziļa vajadzība pēc tēva vai skolotāja kā vieduma, apgaismības un iedvesmas avota.

Tieši sabiedrības Vecajiem jānodod mūsu senču gudrības jaunietim, stāstot par dieviem, kuriem viņam jākalpo un kuri tad viņu sargās. Vīrieši, kuriem nepastāv fundamentāla saikne ar saviem dieviem, atrodas briesmās un pakļauj briesmām citus. Tādi vīrieši ir zuduši sabiedrībai. Viņi klusējot pārdzīvo savu atstumtību vai ar niknumu izspēlē savu sāpi. Tādu vīriešu ir ļoti daudz. Viņu vārds ir leģions.

8. Ja vīrieši vēlas tikt dziedināti, viņiem jāmobilizē visi savi iekšējie resursi, lai aizpildītu to, ko viņi reiz nav saņēmuši no ārpuses.

Tā kā vīriešiem nav iespējas vērsties pie cilts Vecajiem un viņi ir sapratuši, ka ir pavisam maz dzīvesgudru vīriešu (ja vispār ir), nerunājot par tādiem, kuri ir izgājuši iniciāciju, viņi izjūt mokošas dvēseles ciešanas. Tādēļ viņiem jādziedinās pašiem individuāli, kaut gan dažkārt izdziedināties vienlaikus var vairāki draugi, tomēr pamatā - individuāli.

Mātes komplekss / Tēva uzdevums

Tā kā māte saista dēlu ar apkārtējo pasauli, vielisko un cilvēcisko attiecību sfēru, zēns izjūt visus viņas pārdzīvojumus savas arhetipiskās pasaules dzīlēs. Citiem vārdiem, vīrieša attieksme pret sevi, citiem un viņā esošo dzīves spēku dziļi caurvītas ar sākotnējo mātes uztveri. Tādā mērā, kādā viņa nespēj apmierināt savas vajadzības un uzspiež viņam savus personiskos kompleksus, viņš cietīs no traumām, kas saistās ar pamestību un nomāktību. Pamestība neļauj viņam ticēt savai pilntiesībai un drošai pasaulei. Nomāktības dēļ viņš nespēj aizsargāt sava Ego trauslās robežas, bet tāpēc kļūst vai nu piekāpīga un atkarīga personība, vai izbiedēta, hiperkompensēta un valdonīga. Jebkurā gadījumā vīrietis nav Pats, bet dzīvo pastāvīgā atkarībā no savas reakcijas uz mātes uztveri, dažkārt tik valdonīgas, ka pakļauj viņa patieso iekšējo būtību.

Tā kā bērns ir pilnībā atkarīgs, jebkuri draudi pārtraukt viņa vajadzību apmierināšanu izsauc viņā milzu bailes. Visiem vīriešiem eksistē tādas neaizsargātības pēdas, kas laiku pa laikam ataust atmiņā. Viņi ļoti baidās, ka viņu vajadzības negūs piepildījumu, ka viņu aizraušanās pārvērtīsies atkarībā. Šis neaizsargātības stāvoklis, kas piemīt vīrietim jebkurā vecumā, rada naidu un skumjas. Vīrieši kļūst naidīgi noskaņoti par neapmierinātajām vajadzībām un skumst par zaudējumiem. Naids, ko izjūt vīrieši, var būt dziļi slēpts un spējīgs novest ilgstošā depresijā vai arī kopā ar citām negatīvām emocijām, var izsaukt psihosomatiskas saslimšanas. Naids var izpausties, sitot sievietes un izsekojot homoseksuālistus vai, piedaloties sadursmēs savā starpā. Viņu Anima, kurai viņi neuzticas, jo atgādina viņiem par mātes pasauli, atrodas bezizejā. Pilnīgi saprotami, ka tas izsauc satraukumu un vispārīgu nocietināšanos. Vīrieša skumjas izpaužas kā melanholija, kas būdama atkarība, liek viņam nemanāmi būt mātes kompleksa iespaidā vai izjust neskaidras skumjas pēc mīļotās, kura parādīsies viņa dzīvē un izdziedinās viņu.

Zem šīs psihodinamikas slēpjas, no vienas puses, vīrieša bailes, ka neviens par viņu neparūpēsies, no otras – emocionāli nospiedošā Ego šausmas par iespējamo atkarību.

Patiesībā pagātne nav pagātne. Māte un tēvs dzīvo mūsos vienmēr: ne tikai kā asinsradinieki, bet arī kā kolektīvās psihes tēli. Tādējādi, kaut arī neapzināti, izjūtot visas iepriekšējās vajadzības, bailes, skumjas, naidu, vīrieši projicē savu psihodinamiku uz kādu Citu, kurš konkrētajā brīdī atrodas blakus. Tad tas Cits saņem varu, kura reiz piederēja vecākiem; šo varu vīrietis centīsies visādi dievināt, kontrolēt vai vairīsies no tās.

Tas izskaidro, kāpēc tik daudzi vīrieši kļūst nikni vai sāk demonstrēt varu darba vietā un mājās. Tas izskaidro arī to, kāpēc aug to vīriešu skaits, kurus var saukt par pasīvi agresīviem. Viņi izjūt savu nespēku, bet pilni naida meklēs jebkuru iespēju ieriebt Citam vai pazemot to. Sava nespēka sajūta saasinās, jo eksistē ārkārtīgi maz vīriešu uzvedības piemēru, kuri atspoguļotu, kā vīrietim pašam tikt galā ar tik nopietnām krīzēm un bailēm, vienlaikus atsvabinot Citus no viņa projekcijām.

Vīrieši nekad nespēs skatīties pasaulē reāli, proti, attiekties pret Citu kā pret patiešām atšķirīgu cilvēku, ja nesajutīs sevī mātes kompleksa ietekmi, kas izsauc periodiskas garastāvokļa maiņas. Bez šaubām, lai to izprastu, nepieciešams ne mazums vīrišķības, iedvesmas un miera, kā arī plānveidīgs darbs. Vīriešiem ir īpaši grūti strādāt ar mātes kompleksu, jo zaudēt tā ietekmi un varu uz savu dzīvi, nozīmē pakļaut briesmām jau noformējušos trauslo maskulīno identitāti.

Kas dziedina un kurš ir dziednieks?

Mūsu sabiedrība ilgi uzskatīja vīriešus par „mašīnām”, „skrūvītēm”, kas nepieciešamas, lai gūtu peļņu un īstenotu progresu.

Vīsi vīrieši cieš no neirozēm. Būtība neiroze nozīmē dziļu plaisu starp cilvēka dvēseli un socializāciju, starp sabiedrības kultūru un individuālo psihi. Ja sociālās lomas neatbilst cilvēka dvēseles īpatnībām, cilvēks attīstās vienpusēji. Tieši ciešanas, ko izsauc tāds disbalanss, mudina vīriešus naidoties uz sevi un citiem vīriešiem.

Dvēseles dziedināšana – process, kurš pēc savas būtības maz atšķiras no daiļrades un to vislabāk salīdzināt ar mākslinieka darbu. Mākslinieks strādā ar tēliem, kuri it kā peld viņa apziņā. Daudzi mākslinieki atceras, ka sāka ar kādas idejas izstrādi, bet pēc tam uzmanība varēja tik veltīta kaut kam citam. Pēc viņu domām savus labākos darbus viņi rada tajos gadījumus, kad viņiem izdodas pakļaut savu Ego un savu talantu tiktāl, ka viņi spēj izpaust savus tēlus krāsās, vārdos vai skaņās. Tādā veidā Jungaprāt radošais process ietver „arhetipisko tēlu aktivizēšanu un to noformēšanu pabeigta darba formā”.

Savukārt dziļa psihoterapija aktivizē psihē radušos tēlus un tad veido ar tiem dialogu. Šajā procesā patība cenšas pārvarēt barjeru starp apziņu un neapzināto. Citiem vārdiem sakot, psihe pati cenšas sevi izārstēt.

Septiņi soļi uz izdziedināšanos.

Autors piedāvā septiņus atslēgas pieņēmumus, kas apstiprina izdziedināšanās iespējas un ir pārliecināts, ka kolektīvās izmaiņas sāksies tikai pēc tam, kad izmainīsies pietiekami liels skaits vīriešu. Lūk šie 7 soļi, kuri tiks apskatīti tālāk detalizētāk:

Atjaunojiet atmiņā tēva zaudējumu

Dalieties noslēpumos

Meklējiet skolotājus un māciet citus

Riskējiet iemīlēt vīriešus

Izdziedinieties paši

Veiciet dvēseles ceļojumu

Piedalieties  „revolūcijā” – radikālu izmaiņu procesā.

1.             Atjaunojiet atmiņā tēva zaudējumu

 Vairāk kā 200 gadu atpakaļ lielākajai daļai vīriešu nācās atrauties no savām saknēm: no savas mājas, sava darba un paša dvēseles. Ekonomikas izaugsme prasīja no viņiem piemērot savu enerģiju sociālajām lomām, lai gūtu peļņu, bet tai pat laikā tas traumēja viņu dvēseles. Šīs traumas izraisīja vīriešos skumjas un mokošas ciešanas un viņi, paši to neapzinoties, traumēja savus dēlus. Tā traumas pārgāja no paaudzes paaudzē. Tikai vīrieši, kas būs spējīgi atpazīt šādas vēsturiskas traumas, spēs ieraudzīt tās savos radurakstos un atjaunos sevi, t. i. izdziedēs iekšējo sašķeltību un varēs pārvarēt vēsturisko Saturna nastu.

Mūsu tēvi ir traumēti daudz vairāk, kā mēs vispār spējam iedomāties. Viņiem nebija alternatīvas un iekšējas emocionālas atļaujas būt pašiem par sevi. Bez šaubām, viņi bija vientuļi, bet mums nav jākaunas no skumjām, kas rodas viņu iznestā smaguma rezultātā.

Skumjas savā būtībā ir godīgas. Tās novērtē to, kas zaudēts uz mūžiem vai kā nekad nebūs. Katrā gadījumā vīrieši visbiežāk nes savu krustu kā depresiju, kuru var pat neatpazīt. Depresija – dzīvības spēka strupceļš; lai cik dziļi mēs nenoslēptu pārdzīvojumus, kas saistās ar tēva zaudējumu, psihe to zina un liek mums nest sevī šīs nospiedošās jūtas. Tātad – apspiestas skumjas izraisa depresiju. Tas pats efekts piemīt neizpaustam naidam. Naids ir dabiska atgriezeniska organisma reakcija uz traumu.  

Daudzi dēli, cenšoties pašapliecināties (bet tas ir nepieciešams katram bērnam), izjūt, kā tos plosa naids, kas rod izpausmi viņu čūlās un migrēnās, kas rodas no piespiedu paklausības. Ja vīrieši grib tikt izdziedināti, viņiem jāizjūt naids pret savām traumām un tiem, kas tās izraisījuši. Rodas jautājums: kāds labums no tādas naida izpausmes, kas rodas pēc ilga laika, kopš trauma ir izraisīta? Kā jebkura emocija, kas piesātināta ar enerģiju, naids nepazūd bez pēdām. Tas pastāvīgi uz kādu iedarbojas. Ievainotais dēls ievainos savu dēlu, ja neizdziedināsies pats un nepārraus nolemtības apli. Ja naids palīdzēs izkliedēt atmosfēru un atjaunot attiecības ar tēvu, kurš turpina dzīvot kā iepriekš, tad jāriskē. Ja naids palielinās psiholoģisko distanci ar tēvu, apzināti jāpieņem lēmums nekonfliktēt. Bet katram dēlam aci pret aci jāsastopas ar savu iekšējo naidu, citādi viņš tā arī paliks Saturna gūstā.

Ņemot vērā Junga piezīmi, ka vecāku neizdzīvotā dzīve kļūst par bērna lielāko nastu, katram dēlam bez jebkādiem nosodošiem motīviem jāatceras, kā viņa personību ietekmēja viņa tēva traumas. Citādi viņš ieraudzīs, ka dzīvo, atkārtodams tēva kļūdas.

Katram dēlam jāpajautā sev: Kādas traumas bija manam tēvam? Ko viņš upurēja manis un citu dēļ? Uz ko viņš cerēja un par ko sapņoja? Vai viņš īstenoja dzīvē savus sapņus? Vai viņš bija emocionāli tik brīvs, lai dzīvotu tādu dzīvi? Vai viņš dzīvoja savu dzīvi vai pēc Saturna baušļiem? Kā tēvs un kultūra traucēja viņa meklējumiem? Ko es gribētu uzzināt par viņa dzīvi? Ko es vēlētos no viņa uzzināt par to, ko nozīmē būt vīrietim? Vai tēvs pats mēģināja atbildēt sev uz šādiem jautājumiem? Kur slēpjas mana tēva neizdzīvotā dzīve, un varbūt es tādā vai citādā mērā to izdzīvoju viņa vietā?

Tādi ir vienas paaudzes būtiskākie jautājumi otrai, kurus skaļi neuzdod. Ja tos apzināti neuzdod skaļi, tātad atbildes uz tiem neapzināti tiek izdzīvotas iekšienē, bieži radot traumu. Kad mēs uzdodam šādus jautājumus, pat, ja tēvs ir miris, mums ir lielākas iespējas izvairīties no viņa idealizēšanas vai nenovērtēšanas. Ja mēs ātrāk izpratīsim savus tēvus no pieauguša cilvēka skatu punkta, mēs ātrāk varēsim kļūt tēvi paši sev.

2.     Dalieties noslēpumos.

Kur eksistē noliegums, tur struto brūce. Kur ir pretestība, izrādiet neatlaidību. Vīrieša dzīve pamatojas patiesības noliegšanā un pretošanās tai. Reti nākas dzirdēt tik atklātu patiesību, kā teicis Pablo Neruda: „Tā nu nākas, ka es slimoju no tā, ka esmu vīrietis”.

Kad vīrieši jūt, ka ir apmānīti, proti, ka ir iedzīti lamatās, esot stāvoklī starp savas dvēseles centieniem un sociālajām prasībām, viņiem nākas izlikties, lai „saglabātu savu seju”. Pakāpeniski atsvešinoties no savas iekšējās dzīves, no Animas, viņi gaida, ka visu emociju nastu uzņemsies sievietes. Sekss sāk spēlēt īpaši nozīmīgu lomu, tā kā ar tā starpniecību vīrieši cenšas pārvarēt atsvešinātību no savām jūtām un ķermeņa. Viņi lūdz Citu līdz rītausmai atjaunot spēku un piedot viņiem pārliecību par sevi, un tad viņi celsies un atkal dosies cīņā. Tas padara viņus ne mazāk ievainojamus un atkarīgus kā agrāk. Tā dēļ, ka cilvēkiem ir jāienīst tie, no kā viņi ir atkarīgi, pieaug spriedze un naidīgums, un erosu aizstāj varas ēna.

Tādi ir vīriešu pamatnoslēpumi: viņi izjūt savu vīrieša nepilnvērtību, t.i., personības, kura izrādījās vīrietis, nepilnvērtību. Viņi sajūt, ka raujas uz pusēm starp bailēm un niknumu, atrodas emocionālā atkarībā un tai pat laikā noliedz objektu, no kura ir atkarīgi. Vienīgā iespēja ir atzīt un apzināt šīs nepanesamās patiesības eksistenci. Var sākt ar sevi, tad padalīties ar šo patiesību ar citu  - vīrieti, ne sievieti. Varbūt šis cilvēks būdams bailīgas pašaizsardzības varā arī pasmiesies par to, kurš saka viņam taisnību, bet varbūt arī spers soli tuvāk un atzīs to par savu brāli.

Mitoloģijā tiek aprakstīti vairāki varonīgi piedzīvojumi: tiek pārvarētas kalnu virsotnes, uzvarēti milži, pūķi, taču no vīrieša tiek prasīts daudz vairāk vīrišķības, ja jāizstāsta emocionālā patiesība. Mūsdienu varoņa ceļojumi nenotiek reālajā pasaulē, bet gan viņa dvēseles tuksnešos.

Atklāt savas dvēseles patiesību – pirmais uzdevums. Dzīvot saskaņā ar to – otrais uzdevums. Nodot šo patiesību citiem – trešais. Tāda patiesības nodošana – no viena cilvēka otram – ir mūsu dzīves augstākais pārbaudījums. Tad varbūt kādreiz mēs pārstāsim „slimot no tā, ka esam vīrieši”.

3.     Meklējiet skolotājus un māciet citus

Pie terapeita dodas tieši tādi vīrieši, kuriem piemīt spēcīgāks emocionālais potenciāls un kuri ir daudz godīgāki pret sevi. Pārējiem ir bail.

Terapija sniedz vīrietim unikālu iespēju izstāstīt citam cilvēkam savu dzīvi, būt emocionāli godīgam un zināt, ka turpmāk viņam nebūs par to kauns, padalīties ar noslēpumu, ko nozīmē būt vīrietim. Uz kādu laiku vīrietis kļūst pilnīgi izolēts no apkārtējiem. Daudziem vīriešiem terapija ir pārejas rituāls, atdalīšanās no mātes un iekļaušanās vīriešu pasaulē. Vīrieši ļoti bieži atzīst, ka ir pazaudējuši savus dievus, savu saikni ar dabu un paši savu ķermeni.

Bieži to sāpju dēļ, no kurām viņi cieš, tādus vīriešus pārmāc apbrīnojama klusēšana. Un atkarībā no sāpju iemesla apzināšanās, tā tikai pastiprinās. Viņi saprot, ka viņiem jāmācās pie gudriem, Vecajiem, un jācenšas pēc iespējas saprast savas dzīves jēgu. Bez tam, viņi saprot, ka jādziedinās ir pašiem; viņu sievas un draudzenes to izdarīt nevar. Tad viņi raud, izjūt naidu un niknumu, pieļauj baiļu iespēju. Kad tas viss beidzas, sākas izdziedināšanās.

Protams, ka lielākā daļa neatnāk pie psihoterapeita. Vai nu viņiem nav naudas, vai viņi baidās no tā briesmīgā tukšuma, ko varētu sajust sevī. Tai pat laikā viņi var vērsties pie citiem un nodot viņiem to, ko ir iemācījušies. Skolotājs ir cilvēks, kurš redz notiekošo no citas puses un var mums pastāstīt, ko tas nozīmē.  Kad vīrieši sapulcējas kopā, viņi daudz var pastāstīt viens otram. Bet kā atsevišķi indivīdi, viņi norobežojas viens no otra.

Diemžēl patiesus skolotājus var satikt bezgala reti, bet puikas vēl aizvien izjūt nepieciešamību, lai pieaudzis, gudrs cilvēks parādītu viņam veidu, kā iepazīt pasauli. Kas mācīs skolotājus? Atkārtoju: patiesība slēpjas tajā, ka mūsdienās nav kolektīvo pārejas rituālu, nav mītos balstītas pieredzes, kas palīdzētu vīriešiem veikt viņu ceļojumu. Tāpēc viņiem tas jādara individuāli.

4.     Riskējiet iemīlēt vīriešus

Cik skumji, ka vīriešiem ir maz transcendentālas saskarsmes, izņemot sports un karš. Cik reti vīrieši sastop viņiem emocionāli tuvu draugu – vīrieti. Draudzība starp vīriešiem parasti ir virspusēja atšķirībā no draudzības starp sievietēm. Vairums vīriešu ātrāk nomirs, nekā sāks apspriest savas bailes, impotenci, savas trauslās cerības. Viņu uzliek uz sieviešu pleciem savu emociju nastu.

Kā lasījumā par Jēzu – iemīli savu tuvāko kā sevi pašu, vīrieši iemācīsies mīlēt citus vīriešus, ja spēs iemīlēt sevi. Mūsu naids un niknums pret sevi projicējas uz citiem vīriešiem, no kuriem vēlāk vairāmies. Ja mēs atzīstam, ka esam atsvešinājušies no sava brāļa, jo baidāmies no viņa, bet baidāmies tāpēc, ka paši esam piepildīti ar bailēm, tātad mēs jau esam spēruši pirmo soli pretī mīlestībai. Mīlestības pretpols nav vis naids, bet bailes. Mums jāriskē iemīlēt pašiem sevi. Vīrietim ir ārkārtīgi grūti pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir neveiksmju un baiļu priekšā.

5.     Izdziedinieties paši

Pilnīgi saprotami, ka vīrieši baidās būt atkarīgi, taču viņiem nevajag baidīties no vajadzības pēc rūpēm un uzmanības. Visi cilvēki vēlas, lai par viņiem kāds rūpējas un vīriešiem jāpieņem šī nepieciešamība. Un neatkarīgi no tā, kur viņi redz uzmanības un rūpju avotu – sievietē vai citā vīrietī, viņiem jāatzīst, ka vispirms viņi paši atbild par to, lai sevi pabarotu un par sevi parūpētos. Tad viņiem radīsies atbilstoša attieksme pret bailēm citu cilvēku priekšā un nepieciešamībā pēc viņiem.

Ja nepieciešamība pēc aprūpes ir arhetipiska, kas slēpjas attiecību ar māti aizsegā, mēs varam teikt, ka šī viņa kļūšana par vīrieti arī ir arhetipiska nepieciešamība, kuras apmierināšanai jānāk no tēva puses. Dēlam jāredz, kā tēvam attīstās attieksme pret iekšējo patiesību, kā viņš tiek galā ar kaunu un bailēm, cik viņš pārliecinoši saglabā līdzsvaru ar savu iekšējo feminitāti un kā viņš organizē apkārtējo dzīvi. Pārliecību par sevi nevajag jaukt ar tieksmi pēc varas. Varas spēles kastrē jebkuru vīrieti. Pārliecības par sevi jēga slēpjas tajā, ka cilvēks jūt sevī pozitīvu enerģiju, kas nepieciešama, lai atrisinātu uzdevumus, kurus tam piespēlē dzīve.

Tādus pašus jautājumus, kurus vīrietis uzdeva savam tēvam, lai saprastu viņu un izjustu viņa skumjas, katram vīrietim jāuzdod arī pašam sev. Kādas ir viņa personiskās traumas, centieni, neizdzīvotā dzīve. Katram vīrietim atkal un atkal jāuzdod sev jautājumi, atbildes uz kuriem, viņš gribēja dzirdēt no sava tēva. Neuztraucieties, ja pagaidām neatrodat atbildes savā sirdī . Mēģiniet darīt visu, lai jums iepatikts paši jautājumi un dzīvojiet ar tiem. Varbūt tad, pamazām, paši to neievērojot, jūs dzīvosiet atbildēs.

Tā, piemēram, vīrietim jāuzdod sev jautājums: no kā tieši es baidos un kāpēc nevirzos uz priekšu? Kādi būtiskākie uzdevumi man patiešām ir jāatrisina? Kāds ir manas dzīves aicinājums? Cik lielā mērā es varu savienot darbu ar savām dvēseles vajadzībām? Kā man veidot attiecības ar citiem un vienlaikus attīstīties pašam? Tad iestājas izšķirošais brīdis cilvēka dzīvē: viņš riskē. Būt vīrietim – nozīmē zināt, ko tu gribi, tad mobilizēt savus iekšējos resursus, lai sasniegtu vēlamo. Tāds skatījums varētu likties pārāk vienkāršs, taču tā tas ir. Jo sākumā cilvēkam ir ārkārtīgi grūti saprast, ko viņš vēlas.

Tieši šādu jautājumu uzstādīšana, kā arī uzņēmība klejojumu procesā ārējā un iekšējā pasaulē, pārvērš zēnu par vīrieti. Katram no mums kā iepriekš gribētos izjust mātes siltumu un rūpes un atrasties aiz tēva stiprā pleca, kas rādīja mums ceļu. Taču tas nav iespējams. Lai apmierinātu savas vajadzības, katram vīrietim jāatbrīvojas no savu vecāku kompleksa direktīvām un jāpieņem patstāvīgi lēmumi. 

Nikos Kazancakis: „Cilvēce kopumā ir mēslu kaudze; katrs no mums – arī. Kāds ir mūsu pienākums? Cīnīties, lai no mūsu miesas un dvēseles atkritumiem izaugtu un atplauktu mazs ziediņš”.

6.     Veiciet dvēseles ceļojumu

Vidēji statistiskais vīrietis joprojām ar riebumu attiecas pret savas dzīves apzināšanos, kamēr vien dzīve nepiespiež viņam mainīties, bet izmaiņas vienmēr izsauc trauksmi. Taču, kad viņš apzinās, ka izmaiņas, kuras pavada trauksme, ir labāk nekā depresija un niknums, ko izsauc ierobežojumi, izmaiņas viņam liekas daudz pievilcīgākas. Jungs norādīja, ka neiroze neizbēgami rodas tajā gadījumā, kad personības neierobežotās iespējas pakļaujas kultūras uzspiestajiem ierobežojumiem.

Esmu bieži redzējis, kā cilvēki kļūst neirotiski, tāpēc, ka apmierinājās ar nepilnīgām vai nepareizām atbildēm uz jautājumiem, kurus uzdeva dzīve. Viņi tiecās pēc panākumiem, stāvokļa sabiedrībā, veiksmīgas laulības, bet palika nelaimīgi, pat tad, kad to visu sasniedza.

Junga uzskaitītie nepatiesie mērķi un zelta elki atbilst rietumnieciskajam sapnim par panākumiem. Tai pat laikā, vīrieši nejūtas veiksmīgi, pat, ja sasniedz šos mērķus un upurē tos elkiem. Viņi izjūt trauksmi, kaunu un vientulību. Bet kāpēc mums dzīvot uz šī planētas, ja nemēģinām sevi iepazīt? Vīrieši ir pārstājuši uzdot nepieciešamos jautājumus un tāpēc turpina ciest līdz nāvei. Bet viņi var izglābt sevi, tikai atdzīvinot savā dvēselē iekšējā ceļojuma sajūtu. Viņiem tas vienkārši ir jādara, jo citas izejas nav.    

Veicot iekšēju darbu, vīrieši varēs uzmanīgi paskatīties uz apkārtējo pasauli. Vairākums vīriešu pašapliecinās, veicot ārējas aktivitātes, bet vienalga neizjūt savu nozīmību, pat, ja sasniedz panākumus. Šī darbība nepieciešama savas identitātes nostiprināšanai, ja nav veikts pietiekams iekšējs darbs. Kā norādīja Albērs Kamī, bez darba dzīve pūžņo, bet, ja darbā neieliek dvēseli, dzīve smok un mirst. Pat, ja mums nav iespējas ignorēt dzīves materiālo pusi, mums vienalga jābūt pārliecinātiem, ka mūsu darbs dod dzīvei jēgu. Tas nozīmē, ka vīriešiem no jauna nākas izlemt, kas viņi ir un kam tērē savu dārgo enerģiju.

Lai vīrietis sevi izglābtu, viņam jāatjauno dvēseles klejojumi. Viņam no jauna jāiemanto spējas ieraudzīt sevi bezgalīgajā un mūžīgajā pasaulē, kas ir daudz plašāka par viņu aptverošo pasauli. Jungs uzdod jautājumu, kurš jāadresē arī katram no mums pašam:Vai viņš ir saistīts ar bezgalīgo vai nē?  Ja mēs saprotam un jūtam, ka šeit, šajā dzīvē, mums ir saikne ar bezgalīgo, mūsu vēlmes un uzstādījumi izmainās. Galu galā mēs kaut ko esam vērti, ja tikai par kaut ko sevi uzskatām, bet, ja nē, tad mūsu dzīve ir nodzīvota velti.

Prasība veikt ceļojumu nav narcisisma attaisnojums. Vīrietim aizvien jāpilda pienākumi, kurus viņš ir uzņēmies attiecībā pret citiem, lai būtu atbildīgs. Veikt ceļojumu dvēseles pasaulē nozīmē palīdzēt dabai, dzīvot cilvēku un noslēpumu dēļ, kuri pārvērš mūsu dzīvi par vienreizēju eksperimentu.

7.     Piedalieties „revolūcijā” – radikālu izmaiņu procesā.

Vēsturiskā plānā izmaiņas notiek tad, kad kultūra kļūst vienveidīga. Tad kompensācija rodas katra cilvēka bezapziņā, kuri dzīvo ar šo kultūru. Tā izpaužas tādējādi, ka cilvēks saņem intuitīvas atklāsmes dāvanu, citiem vārdiem sakot, cilvēks izvelk no zemapziņas noliegtās vērtības.

Katrs no mums ir daļa problēmas un individuālā līmenī – daļa tās atrisinājuma. Kamēr nekļūsim brīvi, nekas nemainīsies.

Pienācis laiks beigt melot, laiks nostāties pretī tiem, kas saka, ka vīrietis ir tas, kurš valda pār citiem vīriešiem, sievietēm un bērniem. Laiks nostāties pretī tiem, kas pazemo citus: briesmīgiem fanātiķiem, viltus politiķiem un tiem līdzīgiem.

Pievienošanās revolūcijai pavisam nenozīmē cīņu par savu zupas bļodiņu. Tas nozīmē, ka cilvēks kļūst godīgs attiecībā pret savu dzīvi. Revolūcija sākas „mājās”, iekšējā pasaulē.

Kad cilvēki iznāk no Saturna ēnas, kad viņi atsakās no sabiedrības gaidām un meklē savu ceļu, atgriežas taisnīgums. Jā, vēl liela daļa vīriešu jūtas apspiesti; viņi atspēlē savas sāpes, apspiež citus vīriešus, pazemo sievietes un dara pāri bērniem. Protams, ka te nevar būt runas par taisnīgumu. Taču katram no mums ir pienākums to atrast – vispirms savā sirdī, bet tad tālajā ceļā, kas ved arvien tālāk.

****

P.s. Sirsnīgs paldies Intai par tulkojumu!