Kas notiek ar kultūru?

Šorīt atveru pastkastīti un tur priekšā divi brīnišķīgi PALDIES. Viens no tiem par to, ka vienkārši

biju nospiedusi ''patīk''pie raksta, ar ko šī meitene bija dalījusies. Mans ''patīk'' viņai bija kā apstiprinājums kādai pašas domai, -man viņas ''paldies'' kā jauks rīta iesākums...

Šī bija ļoti krāsaina nedēļa, neskatoties uz pelēko skatu pa logu. To iekrāsoja cilvēki, notikumi, draudzeņu sarunas, jaunu projektu nojausmas un pāris gājieni uz teātri, par kuriem vēlos šeit padalīties.
Tas gan nav par tēmu, par kuru taisījos runāt, tomēr gribās sākt ar kaut ko pozitīvu. Un vairāk runāt par pozitīvo, redzēt to un vairot to...

Man vienmēr ir paticis teātris, tikai pēdējā laikā tas aizvien biežāk man sagādā vilšanos. Uz Jauno Rīgas teātri neprotu dabūt biļetes, Dailē viena režisora izrādes vairs nespēju skatīties, lai arī cik mīļi un labi aktieri tur netēlotu, bija palicis Nacionālais teātris, kurā šonedēļ aizgāju uz ''Avantūrista grēksūdzi''.. :) Tie, kas ir bijuši, droši vien tagad smaida...

Protams, ka es savā skrējienā, neizlasīju atsauksmes... :D

Es sevi tiešām neuzskatu par puritānisku, un no visas sirds centos tajā kailuma un izvirtības (13 gadus vecais galvenais varonis 10 minūšu laikā uz skatuves imitē dzimumaktu gan ar savu auklīti, gan māsu) murskulī ieraudzīt kādu jēgu, domu, vēstījumu vai vismaz aktierisko meistarību... 

Pēc pirmā cēliena mēs visi(biju ar ģimeni) aizgājām prom un izbaudījām lielisku vakaru kādā Vecrīgas kafejnīcā, gan iesmejot, gan pārdomājot to visu...

Atkal un atkal es atgriežos pie tās domas, ka gan teātri, gan filmas priekš manis paliek arvien mazāk un mazāk... Tātad vairākums pieprasa kaut ko citu. Un teātris tikai atspoguļo sabiedrības pieprasījumu? Pieprasījumu pēc negācijām, zemām vibrācijām, šausmu filmām, dzejoļiem, kas satur rupjības (šeit I.Rībenas raksts par šo tēmu), pornogrāfiju, pedofīliju, homoseksualitāti...

Vai tādejādi mums to cenšas uzspiest kā normu? Tā būs tagad mūsu jaunā ''kultūra''?
Par to aizdomājos.

Es vēlētos atvērt TVNet kādu rītu un izlasīt tur kaut vienu labu un pozitīvu ziņu, es vēlētos kino un teātrī smieties un saņemt pozitīvas emocijas, es vēlos baudīt skaistumu mākslā un kultūrā...

Lai viss redzētais, piedzīvotais, sajustais liek pārdomāt, padomāt par īstenajām vērtībām, lai iedvesmo labiem darbiem un vienkārši ļauj pabūt gaišumā un skaistumā.

Jo mūsos taču  ''dzīvo tas vilks, ko mēs barojam''....

Kaut kā sanāca, ka pāris dienas vēlāk es ar vīru devos uz Rīgas Krievu teātri, uz izrādi ''Hanuma'' (ļoti iesaku šo izrādi). Kas deva man cerību, ka viss vēl nav zaudēts :) Gandrīz viss teātra aktieru zieds parādīja savu meistarību, liekot zālei (kurā bija ļoti daudz latviski runājošo) raudāt aiz smiekliem, dziedāt līdzi, smaidīt nepārtraukti un vēl ilgi, ilgi palikt priecīgi vibrējošā stāvoklī! Varbūt savādi, bet tieši šis teātris nekad man nav licis vilties... 

Un vēl, paldies Dievam, man ir palikusi mūzika, koncerti, dziedāšana...

Ir par ko aizdomāties...

KAS NOTIEK AR MŪSU PASAULI?

P.S. Vari man (un arī citiem) ieteikt teātra izrādes, filmas, izstādes, utt, kas iedvesmo, ceļ un rada pozitīvas emocijas vai vērtīgas pārdomas. Būšu tikai pateicīga.

Kad krāsu dabā paliek arvien mazāk, atliek vien izkrāsot dzīvi pašiem! :)

Inta

6. novembrī