Ilūziju varā

Sieviete ir sapņotāja pēc dabas. Jau kā meitenes mēs iztēlojamies savu nākotni, vīrieti, ko satiksim,

dzīvi, ko viedosim... Iekšējā vēlme pēc mīlestības ir abiem dzimumiem, tomēr vīrieša uzdevumi šajā

pasaulē daudz lielākā mērā ir izpaust Garu, Radītāju, spēlējoties ar matēriju.

Kamēr sievietei- izpaust Dvēseli- mīlēt, kalpot, rūpēties... Jau maza meitenīte, spēlējoties ar lellēm vai mājdzīvniekiem, izpauž šo enerģiju. Bet puikas vēlas saprast, ''kas lācītim vēderā'' :) 

Viss jau būtu pareizi, ja vien mēs pieaugot, sapņojot, cerot un gaidot, neiekristu ''ilūziju ķetnās'', aizmirstot, ka sākotnēji mēs esam DVĒSELE, un tikai pēc tam - Sieviete.

Jau grāmatā runāju par ilūzijām, kā bremzējošo faktoru, bet ar katru dienu vairāk redzu, ka ilūzijas, sabiedrības un individuālie rāmīši, priekšstati ir viena no galvenajām, ja ne pati galvenā problēma, kas neļauj sievietei kļūt pašpietiekamai, laimīgai, harmoniskai.

Vakarnakt saņēmu no kādas brīnišķīgas, skaistas jaunas sievietes vēstuli. Viņai jau kādus gadus ir šķīrusies, dzīvo ārzemēs. Jūtās viena, jo gaida Savējo vīrieti, nevēloties ielaisties ar kuru katru. Viņai vissvarīgākais ir ģimenes siltums, drosības sajūta, lai par viņu parūpējās, lai mīl... Kā daudzām no mums, vai ne? 

Ir iekšējā trauksme, dažām veģetatīvās distonijas pazīmes un milzīgas ilgas pēc izmaiņām, risinājuma, harmonijas, tīri cilvēcīgas laimes sajūtas. Prāts, kas nokļuvis ilūziju varā, diktē priekšā, ka, ja satiksi savu vīrieti, kurš tevi mīlēs, lolos, dāvās ģimeni, tad tu izkļūsi no šīs emocionālās ''bedres''...

Šīs izlūzijas par to, ka kāds tev var iedot, to kā tev trūkst, diemžēl ir tikai ilūzijas. Tikai tu pati vari sev iedot- spēku, pārliecību, ticību, paļaušanos. Lai to sasniegtu, pirmām kārtām ir vajadzīga DROSME. Jāizcīna cīņa ar bailēm, tādejādi nokārtojot dualitātes eksāmenus.

Es zinu un saprotu, kā tas ir. Es pati esmu tā jutusies un ilgu laiku savas dzīves ilgojusies pēc ''stiprā pleca'', atbalsta, drošības... Tas pāries... :):):)

Tajā ir ŠĪ un AIZEJOŠĀ laikmeta pretrunas. Mums ir jāizvēlās, pa kuru ceļu iet. Ja izvēlamies Pārejas ceļu, savas Sirds ceļu, tad nāksies iemācīties skatīties uz pasauli Dvēseles acīm.

Prāts pieprasa komforta zonu, drošības sajūtu un izmisīgi meklē, kā to realizēt: lai būtu nauda, dzīvesvieta, piemērots partneris, utt.

Turpretī Dvēselei vajag kustību, attīstību, pārmaiņas, jaunu pieredzi, iziešanu ārpus komforta zonas, nepieķeršanos nekam, kas to varētu ierobežot.

Dvēselei ir savi mērķi, savi uzdevumi, savs ceļš un savas ieceres. Tās ir stāsts par pieredzes gūšanu, radīšanu un kalpošanu.

Tas nav stāsts par ģimenes veidošanu un pēcnācēju radīšanu, kas ir tikai neliels blakus aspekts, pieredze, pašrealizācijas veids, ko Dvēsele var izvēlēties, bet var arī neizvēlēties.

Partnerattiecības Dvēseles līmenī ir ekperimentēšana, mācīšanās savienot divas enerģijas, lai kaut ko kopradītu, lai sadarbotos, lai dalītos ar šo kopradīto. Un arī tas ir tikai viens no veidiem, kā Dvēsele var vēlēties sevi izpaust.

Pārstāj domāt kā cilvēks. 

Sajūti savu Sirds centru, savu Dvēseli. Iedod savam prātam brīvdienas. Piemēram, uz pusgadu. Atļauj sev kaut pusgadu sekot savai sirdij, nekalt savā galvā laimīgo partnerattiecību bildītes.Vispār neko nefantazēt. Būt ŠEIT UN TAGAD. Ļaut Debesīm ienākt dzīvē un piedāvāt tev variantus. Jo kamēr Tu atrodies ''gribēšanas''stāvoklī, Debesis nevar iedot to, ko vajag tavai Dvēselei. Pa īstam.

Ir svarīgi apzināties, kādēļ mūsos ir šīs ilgas, vēlmes, ilūziju veidošana...

Mēs visi alkstam Mīlestības.

Mūsu Dvēsele ir nākusi no Mīlestības Avota. No Mājām, no vietas, kur it viss ir Mīlestība. Mēs dziļi sevī iekšā zinām, kā tas ir peldēties Mīlestības okeānā. Un ilgojamies pēc šīm sajūtām.

Nonākot šeit, uz Zemes, mēs jūtamies atdalīti un apdalīti. Viss apkārt izstaro Mīlestības trūkumu. Mēs vēlamies to saņemt no vecākiem, partneriem, pasaules, bet visu laiku viļamies, jo neviens to nevar iedot mums. Un nekad neiedos.

Tikai savienojoties ar savu Dvēseli, šo Mīlestības Avotu, sevī pašā, mēs sajutīsim Māju enerģiju. Mīlestības un Svētlaimes enerģiju. 

Noejot Sirds Ceļu, atmetot savas Bailes, enkurus, izdziedinot rētas, pieņemot un iemīlot sevi. 

Tas ir ceļš, ko Tu esi izvēlējies. Un cita ceļa nav. 

Inta, 2015.gada, novembris