Pages

Pages

otrdiena, 2014. gada 3. jūnijs

Ļauties un paļauties

Pasaule ir tik pilna... Pilna krāsu, skaņu, notikumu...pilna skaistu cilvēku, emociju, siltuma.Līdz šim šai līdzīga pārpilnības sajūta spieda mani nost- 
vēlējos dalīties, runāt, izrakstīt, norakstīt no sevis....dalīties...atdot pasaulei...
Šoreiz grūti rakstīt no pārpilnības... tik daudz ko gribās pateikt...
Jau nedēļa pēc harmoniskākajām Mistērijām manā mūžā, brīnumainākie cilvēki, smaidi,
pieskārieni...saviļņojošākais sākuma aplis, kad vajag tikai mirkli, lai visi 80 kļūtu kā viens...un sestdienas sadziedāšanā visi 300 kļuva kā viens... Vai tas nav brīnums?!

Ļauties un paļauties...doties Jaunajā, sadodoties rokās ar savu Sirdi... 
Tēma, kas viļņojās patlaban...
Vecais krasts pamazām pazūd aiz apvāršņa un ir nedaudz skumji... Līdzīgas sajūtas ir beidzot augstskolu: prieks par pārvarētajām grūtībām, apgūtajām mācībstundām; Svētki, vēlme nosvinēt- kāds posms ir noslēdzies; Priecīgs satraukums- priekšā Jaunā dzīve!...
...un tāda vieglas skumjas... Vai Jums nav kaut kas līdzīgs sajūtās patlaban?

Šodien ir brīdis, kad apstājos, lai pēdējo reizi paskatītos atpakaļ, pirms dodos uz priekšu...

Viena no tēmām, kas prasīt prasās ārā no manis, ir Sirds atvēršanas tēma.
Slēgta sirds čakra kā epidēmija...
Ceļš uz atvērtu sirdi, kā garīgais ceļš, kā Dvēseles ceļš, kā vienīgais ceļš...
Vai tam ir vajadzīga zināšanās, izpratne, apzināšanās?
Vai ir nepieciešams atbrīvoties no aizvainojuma, baiļu, vainas apziņas, nosodījuma, skaudības, greizsirdības utt.utjpr. enkuriem, domāšanas/prāta šabloniem, audzināšanas/sabiedrības stereotipiem?
Bez šaubām, jūs teiksiet...tas ir jādara.
Un Jums ir taisnība...
Brīžiem tik viegli ir apjukt visā garīgi-ezotēriskajā ''fastfoodā''. Tik daudz klasifikācijas, informācijas, noteikumu, pretrunu, pareģojumu...
Gadiem pinos tajos, mēģinot izveidot kaut kādu savu struktūru, pat domāju par grāmatu, kas sauktos ''Grābekļi, uz kuriem uzkāpj garīgie meklētāji''... Sķita, ka uz visiem esmu pamanījusies ļoti izveicīgi uztrāpīt!:)
Un tad dabūju Mācību no sava Šefa (tā mīļi uzrunāju Dieviņu, jeb savu Augstāko Es). Viņš mani burtiski piespieda PAĻAUTIES! 
Mani!!!! To, kura vienmēr bija uzskatījusi dzīvi par cīņu! Ja asiņainiem pirkstiem iekrampējies nerāpsies klintī, pa ceļam risinot visas iespējamās un neiespējamās problēmas, tad pilnīgi noteikti ar lielu blīkšķi novelsies lejā- un cauri!!! Viss! Nebūs vairs nekā! Bada nāve man un bērniem :) Tas viss par mani :)

Viņš radīja tādu situāciju, kad man nekas neatlika, kā noplātīt rokas un teikt Viņam: ''viss, es vairs nespēju! Man vairs nav ideju... Es vairs neko Tev nelūdzu, neprasu, nestāstu Tev par to, ko mans prāts ir izdomājis par man vajadzīgu esam... Es padodos. Es atdodos Dzīves straumei. Es kļūstu par Tavu instrumentu un ļauju Tev sevi lietot...''

Atceros savas sajūtas, kad kādā katoļu pasākumā dzirdēju šo frāzi: ''Nāc, Dievs un lieto mani''...Cik man tas likās savādi un pārspīlēti...
Un, cik tagad jūtos laimīga, ka esmu instruments un ļauju sevi lietot! 
Tas ir viegli, īstenībā- jo visa atbildība kā normālā uzņēmumā, gulstās uz Šefu! :D:D
Bet, ja nopietni, tad PARTNERĪBĀ IR SPĒKS. Partnerībā ar Dievu ir vieglums, ir ritms, ir attīstība, ir augšupeja, ir prieks, iedvesma...ir Viss.

Atceros vienu semināru Piebalgas pusē, kad saruna ievirzījās par vizualizācijas tehnikām, vēlmju sarakstu Debesīm utt... Braucot mājās, es pārdomāju: varbūt man arī vajag šādu sarakstu Šefam aizsūtīt- nu tā, katram gadījumam :)
Tad domās, pārcēlu sevi atpakaļ laikā. Uz 2009.gadu, kad aizgāju no ārzemju kompānijas vadības, uz nekurieni. Ko toreiz es vēlējos? Kādi bija mani sapņi, vēlmes, vīzijas? Ko es tolaik, 2009-jā būtu Dievam ''pasūtījusi''?  
Man pat tagad ir nedaudz neērti atskaņot savas pieticīgās vēlmes: mazāk strādāt, vairāk lasīt, atvērt savu kabinetu, kur konsultēt cilvēkus, apvienojot garīgo psiholoģiju un vibrāciju dziedniecības metodes, nedaudz kaut ko patirgot, lai galīgi iegūtā pieredze un izglītība neiet zudumā :)..
Visdrīzāk es to visu būtu dabūjusi. Ja būtu pasūtījusi.

Ir pagājuši daži gadi un man ir nesalīdzināmi vairāk! 
Toreiz es nevarēju iedomāties, ka varētu saorganizēt kaut ko līdzīgu kā Mistērijas vai konferenci ''Baltu sakrālais mantojums'', es nezināju, ka protu samērā jēdzīgi izlikt savu viedokli rakstiskā veidā un, ka tas kādam būs interesanti ( mēs svinam- bloga skatījumu skaits tūlīt sasniegs 100 000! :)); es nezināju, ka ceļojumu (apvienojumā ar meditāciju/dziedāšanas terapiju) organizēšana man tīri labi padodās.......un daudz citu lietu...
No šīs savas pieredzes es varu secināt vairākas lietas:

MĒS AR SAVĀM PIETICĪGAJĀM, PRĀTA DIKTĒTAJĀM VĒLMĪTĒM IEROBEŽOJAM DIEVU!

MŪSU PRĀTS/EGO NEZINA NE TO, KO MĒS PATIESĪBĀ VARAM UN SPĒJAM, NE TO, KO MUMS ĪSTENĪBĀ VAJAG!!!

Mēs ierobežojam Dievu sevī, - Dievu, kas esam mēs paši. Alegoriski runājot, sapinam kājas sev paši! Rakstot tos sarakstus Jaunajā gadā, vizualizējot princi, kādu mūsu prāts ir iedomājies utt. Jā, tieši tā- Brīvās Gribas likumu neviens tur Augšā nav vēl atcēlis. Un, kamēr mēs turpināsim GRIBĒT, neviens mums nevarēs iedot to, ko mums patiešām VAJAG.

Nu, nevar- vismaz man tā šķiet, nav iespējams tikt tālāk, neapgūstot šo mācību.. Vienu no daudzām, bet ļoti svarīgu:

ĻAUTIES UN PAĻAUTIES

Tikai tad Tu uzzināsi, ko tu vari, tikai tad tu sapratīsi, kas ir tavs...tikai tad Tava dzīve iegūs jēgu, kaismi, prieku...tad dzīvot kļūs viegli...
Dzīvei nav jābūt ciešanu ceļam, ja vien Tu pats to neizvēlies. Dzīve var būt kā skaista dziesma...
Tev nav šodien jāskraida pa ''garīgajiem pulciņiem'', dziedniekiem un ekstrasensiem, lai uzzinātu par saviem dzīves uzdevumiem, savu īsto ceļu...
Tas, ka šodien tu esi grāmatvedis nenozīmē, ka rīt tu nevarētu būt frizieris, vai pēc pāris gadiem izmēģināt jogas meistara arodu...
Dzīves paklājs nav austs tikai no vienas krāsas. Rakstus tajā veido tu pats...
Izvēlies to daudzumu, formu, izvēlies krāsas un veido to neatkārtojamu, nedomājot, kāds tas varētu izskatīties, kad tiks pabeigts!

Kad Tu paļaujies, tad viss notiek viegli! Esmu par to pārliecināta!

Kad nāk kāda ideja, tad tavs pienākums ir domāt, kā to realizēt, nevis meklēt attaisnojumus, kādēļ tagad tu to nevari! Caur impulsu, ideju tu sajūti sava Šefa pamudinājumu virzīties...
Padalīšos ar vienu savu stāstu:

'' Bija 2012.gada brīnišķīgs septembra vakars. Es biju izgājusi laukā, apsēdusies šūpolēs, lai pavadītu saulīti. Drīz galvā sarosījās domās, ka derētu kādu pasākumu ziemas mēnešos par mūsu senču mantojumu, ka vajadzētu kādu savādāku formātu, nekā Mistērijās, ka vajadzētu apvienot akamdēmiskos zinātniekus un ezotēriskos pētniekus. Pēc 10 minūtēm bija jau skaidrs, ka tas varētu būt divu dienu konferences formāts, un tās nosaukums būtu ''Baltu sakrālais mantojums''...
Un jau pēc 1,5 mēneša tā notika...
Lieki teikt, ka nekādas konferences agrāk organizējusi es nebiju... un šāda profesoru un ezotēriķu likšana vienā pasākumā arī daudziem izsauca skeptisku attieksmi...Pietam nevienu no šī lauciņa es nepazinu... Vienkārši bija ideja, bija sajūta, ka man tas ir jādara...
Lai kā arī būtu, informācija, bez kāda mediju atbalsta, izplatījās kā kūlas ugungrēks un uz pirmo konferenci pieteicās 280 dalībnieki. Uz 250 vietām... Drīz vien notika arī otrā un trešā konference...
Bet, ko es gribēju ar to pateikt, lai Jūs nedomātu, ka šodien man ir lielīšanās vakars :)

Pirmās konferences laikā man nāca klāt vairāki cilvēki, kas izteica atzinību un apbrīnu par saorganizēto, un jautāja aptuveni tā: ''Vai jūs organizējiet šo konferenci? Kādu organizāciju jūs pārstāviet?'' Un man ir grūti jums aprakstīt viņu savādās sejas izteiksmes, kad pateicu, ka esmu parasts cilvēks un daru to viena pati! Un daru tādēļ, ka man tā gribās, un man tā šķiet vajadzīga cilvēkiem šodien. Daudzi no jums ir man teikuši, ka apbrīno, kā es to visu paspēju, tieku galā utt...''
Un, es Jums vēlos pateikt- man tas ir viegli!!! Un es vēl joprojām nelielos! :D
Protams, brīžiem ir jāizspringst, brīžiem šķiet, ka viss reizē notiek...bet tā ir priecīga duna...

JO ES TO NEDARU VIENA!
Īstenībā, es vispār gandrīz neko nedaru :) Es daru tikai to, ko mans Šefs nevar izdarīt, kam viņam vajag mani kā instrumentu. Piemēram: pacelt klausuli, pazvanīt uz IslandeHotel pierezervēt konferenču zāli, izsūtīt informāciju, iedot grāmatvedim savadīt maksājumu izdrukas, pazvanīt lektoriem un sarakstīt tēmas...
No tā izriet vēl viens secinājums:
JA ES ĻAUJOS UN PAĻAUJOS, JA ES DARU LIETAS, KAS MAN JĀDARA, VISS NOTIEK VIEGLI...
Un tas pat nav mans nopelns, lai nesadomātos un nesāktu ar degunu mākoņus bīdīt...

Patlaban visbiežāk es vados pēc tāda principa: ja kaut kur neiet, ķerās, ir šķēršļi, tad man tā ir vismaz STOP zīme, ja ne ''Ķieģelis''.

Un vēl man jāatzīst, ka šī mācība neatnāk vienā dienā. Es to turpinu mācīties katru dienu: uzticēties arvien vairāk, ļauties arvien vairāk, uzdrošināties arvien vairāk, uzticēties arvien vairāk...

Ik pa brīdim iekrītot Ego/Prāta biedinošajās lamatās, pamocoties bailēs, šaubās vai neticībā sev... Bet tad, atkal izrāpjos laukā, lai priecīgi svilpodama, dotos uz priekšu..
Katru rītu atverot acis, pasmaidot savam Šefam, saku ''pārsteidz mani šodien!''
Jāatzīst, ka mūsu humora izjūta ne vienmēr saskan, bet rezultāts vienmēr ir brīnišķīgs!

Ir tik fantastiska sajūta, ka kāds zin spēles noteikumus daudz labāk par tevi, pārredz visu laukumu un VIENMĒR SPĒLĒ TAVĀ PUSĒ!!
(Un, lai arī ir Šefs, no darba atlaist tevi nevar, lai arī kādas muļķības tu darītu :D:D:D)

Lai ļaušanās un paļaušanās pilna vasara Tev!

Sirsnīgi-
Inta
P.s. Aizrāvos un kā bieži vien kaut kam paskrēju garām... Gribēju uzsvērt, ka iemācīties ļauties un paļauties, būt partnerībā ar Dievu ir būtiska daļa ceļā uz Sirds atvēršanu...

2 komentāri:

  1. Ar mani ir tā - esmu pateicīga Vecajam krastam par pilnīgi visu (arī skarbajām un sāpīgajām mācību stundām),ko esmu tur guvusi un ar Prieku un Milzīgu Paļaušanos dodos uz Jauno krastu...jo šķiet, ka šo Sirdslaikmetu esmu jau gaidījusi no mazām dienām...Un līdzīgi, kā Tu, Inta, katru dienu mācos ĻAUTIES, ATĻAUTIES UN PAĻAUTIES!!! Un katra izdošanās ir kā Svētki!!! Esmu ļoti pateicīga Visumam, ka savā ceļā uz Jauno krastu esmu sastapusi Tevi! Jo tā ir daudz, daudz VIEGLĀK - caur Sirdsceļu!
    Sarmīte, Marta meitene

    AtbildētDzēst