Sargāta …
… Es vienmēr esmu jutusies sargāta … agrā bērnībā tā bija mana vecmāmiņa, kura mani loloja …
skolas un studiju laikā vienmēr gadījās kāds saprotošs skolotājs … un izšķirošās situācijas kāds nejaušs līdzcilvēks. Tagad gan es to apzinos, ka nejaušību nav, ka visas šīs tikšanās ir bijušas, kā tādi nozīmīgi pagrieziena punkti manā dzīvē, un ka savādāk nemaz nevarēja būt.
Savu agro bērnību pavadīju pie vecmāmiņas laukos, ar vienu, bet neizsakāmi mīļu rotaļu lācīti, viensētā, bez elektrības, bez centrālapkures, naturālajā saimniecībā, tīrā vidē, saskaņā ar Dabas un Visuma likumiem, un šī sajūta ir vienmēr manī saglabājusies. Manī joprojām ir daudz ļoti spilgtu atmiņu no šī agrās bērnības perioda, tajās ir gan košas krāsas, gan neaizmirstamas sajūtas, gan smaržas un skaņas, gan manas domas. Tagad es apjaušu, kādu fantastisku pamatu šis laiks manī ir ielicis.
Un tad sākās cits periods … dzīve ar maniem vecākiem un mazo brāli nelielā mazpilsētā … mamma par mums ļoti rūpējās un daudz strādāja … tēvs dzēra … ne jau katru dienu, bet uz algas dienām un uz svētkiem … dzērumā viņš kļuva agresīvs un vakari izvērtās par nebeidzamu morālas agresijas un pārmetumu šovu … tas bija ļoti, ļoti sāpīgi, netaisnīgi un nesaprotami … aizvainojumi ”gāzās pāri” manai mammai un arī mani, pār mums sievietēm, tā teikt … man bija kauns, ka mūsu ģimenē tā notiek, un es par to nekad ne ar vienu nerunāju. Mācījos es labi, man bija ”viegla galva”, aktīvi piedalījos dažādos pulciņos un pasākumos, un ”tusējos” ar draudzenēm.
Jo vecāka es kļuvu, jo vairāk pieauga mans aizvainojums, aizvainojums, ko manī radīja tēva pārmetumi. Es sāku asi reaģēt, ja izjutu netaisnību, kļuvu neiecietīga gan attiecībās ar skolotājiem, gan vienaudžiem, par drošāko aizsardzību izvēlējos uzbrukumu un sāku izmantot ”vārda spēku”, lai aizstāvētu sevi un arī lai reizēm ievainotu kādu citu, diemžēl …
Es vienmēr biju patikusi puišiem, bet, kad hormoni sāka ”sist augstu vilni” manos vienaudžos, es kļuvu piesardzīga un sāku norobežoties. Lai gan man ļoti gribējās sajust tuvību no pretējā dzimuma, es vienlaicīgi zināju, ka ļoti jāuzmanās, lai es netiktu sāpināta. Taču nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka pievelkam to, no kā baidāmies, un jā, sāpināta es tiku. Īpaši no manas Pirmās Lielās Mīlestības. Es biju naiva un toreiz ticēju stāstam par ”Kristīni un Edgaru”, ticēju Mīlestībai Mūža garumā. Šķīrāmies mēs, kā Viņš to skaidroja, jo es biju pārāk laba, pārāk tīra un viņš bija tas melnais, sliktais.
Tajā mirklī mans pamats zem kājām tika izsists uz ilgu laiku. Es nolēmu, ja nevajag Viņam, tad nevajag arī man. Es, protams, vēlējos tuvību un mīlestību, bet tai pašā laikā baidījos vēlreiz tikt sāpināta. Draugi un bijušie klases biedri dibināja ģimenes, bet ģimene un attiecības man saistījās ar kaut ko negatīvu un ierobežojošu. Es pievērsos studijām un vaļaspriekiem. Bija arī vīrieši, bet tā parasti biju es, kas izvēlējās viņus – es ”medīju” viņus, lai apliecinātu sev, ka ar mani viss ir kārtībā. Man gan uzreiz jāteic, ka man ir visnotaļ pozitīva pieredze veidojot īslaicīgas attiecības, tur nav ne vardarbības, ne piespiešanas, ne solījumu. Ir arī sāpējis, brīžos, kad es būtu gribējusi kādu paturēt, bet tādi nu bija manis pašas noteikumi.
Un tad es satiku un iepazinos ar Viņu, Mana Mūža Vīrieti … nedzērāju, strādīgu, miera un harmonijas piepildītu, mīlošu, saprotošu, atklātu, cienošu, pieņemošu, gudru …vīrieti, kurš man varēja dot visu, ko es nesaņēmu savā bērnībā un agrajā jaunībā … vīrieti, kurš ir mūsu bērnu tēvs, kuram ir visjaukākās attiecības ar savu meitu, kurš atbalsta mani un uz kuru es varu paļauties … tā ir augstākas formas Mīlestība, kuru es izjūtu pret Viņu.
Varētu domāt, ka stāstam jabeidzās šeit, bet patiesībā, tas īstais stāsts tieši sākās šeit. Pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies, un daudz ko ir nācies mainīt un ir nācies mācīties. Tas ir stāsts par Manu izaugsmi … par Manu atgriešanos pie Tā, ko vienmēr intuitīvi esmu zinājusi, jutusi un sapratusi … tas ir stāsts par Manu atgriešanos bērnībā, par Manu atgriešanos pie šīs sargājošās sajūtas …
Zinot manu pieredzi, man ilgi šķita, ka man ir nodarīts pāri un ka tas ir pašsaprotami, ka man pienākās ”labāki laiki” … es ilgi dzīvoju ar sajūtu, ar pārliecību, ka esmu bijusi ”upuris”, ka citiem mani ir jāžēlo. Un ja tā nenotika, tad es varēju ”taisīt” traģēdiju. Man šķita, ka man pienākās mīlestība no apkartējiem.
Otra ļoti bieži sastopama darbība ir izpelnīšanās … man šķita, ja es būšu pietiekoši laba, čakla, darīšu manu līdzcilvēku labā, tad viņi mani novērtēs, cienīs, mīlēs … un kad tā nenotika, radās kārtējā netaisnības sajūta. Ļoti destruktīva ir pakļaušanās kaut kādiem sabiedrības diktētiem standartiem/rāmīšiem, kas savā būtībā ir sava Es ”nogalināšana” … un vēlme kontrolēt situāciju, kas patiesībā norāda, ka nespējam paļauties, uzticēties …
Kad nu es biju satikusi Savu Vīrieti, tad man beidzot bija iespēja parādīt un pierādīt Visai Pasaulei, ka esmu tada pati kā visi pārējie ”Normālie un Veiksmīgie”. Bērni bija vēl mazi, bet es sāku strādāt, jo rādās tāda iespēja … labs darbs, lai arī garas stundas ceļā … darbdienās bērnus tik pat kā nesanāca satikt nomodā, bet tētis un bērnudārzs par viņiem rūpējās … brīvdienas pagāja kā ”vāveres ritenī”, bij jāpaspēj viss … pasākumi bērniem, ballītes pieaugušajiem, ceļojumi, izklaides, papildus kursi … intuitīvi es jau sen zināju, ka tas ir nepareizi, ka es negūstu Patiesu Prieku, ka šis temps un stress iztukšo Mani un manas iešējās rezerves … bet, kad tu esi iekšā tajā visa, ir neiespējami apstāties …
Mēs tiekam brīdināti, ar sliktu pašsajūtu, miega traucējumiem, ar slimībām … es kļuvu neciešama attiecībās ar savu vīrieti … man iestājās periods ar mēnešreizem katru otro nedēļu … plīsa kājas muskulis … plīsa pleca muskulis … paaugstināts asinsspiediens … sāku iet pie psihologa … tas man ļāva uz daudz ko paskatīties no malas … bet es visā vainoju apkārtējos … arī Manu Vīrieti … kā viņš varēja to pieļaut … es biju dusmīga, ļoti dusmīga, nesaprasta, ar milzīgu žēlumu pašai pret sevi … es jutos nemīlēta …
… kaut kas sāka mainīties, kad sāku apmeklēt Kundalīni jogas nodarbības … tas kaut kas biju Es Pati, Mana Attieksme, Mana Attieksme Pašai Pret Sevi … no ”upura” lomas uz Sevis Mīlēšanu … pār mani nāca apskaidrība, ka Man jāsāk pašai ar Sevi, ka man vispirms jau ir Jāmīl pašai Sevi, jāmīl sevi ar Beznosacījumu Mīlestību … un ir jāpiedod … Sev, Vecākiem, vīriešiem, situacijām … kad tu beidzot saproti seku un cēloņu likumu … kad tu apzinies savas dvēseles nemirstību… kad saproti, ka pats esi izvēlējies šo ķermeni, šos vecākus, šos cilvēkus un notikumus savā dzīvē, ka tie ir tavi skolotāji … ka tu mācies, un ka tu vari šo mācībstundu ietekmēt un mainīt … kad tu sāc katru cilvēku un notikumu savā dzīvē sagaidīt un pavadīt ar Milzīgu Beznosacījumu Mīlestību …
… šis ir mans Garīgais ceļš … ir daudz jāstrādā, pašai ar sevi … esmu gan vairāk šī ceļa sākumā, un vēlētos, lai šeit būtu nonākusi ātrāk … zinu, ka šodiena neko negarantē rītdienai … bet esmu tik Laimīga un jūtos bezgalīgi Mīlēta … un jūtos sargāta …
Mīlestībā un sirsnībā Kristīne (vārds mainīts)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru