Vai Tev mājās kāds dzīvnieciņš būrītī? Krāsains papagailītis, piemēram? Kā
Tu domā, viņš jūtas?
Kādu pasauli redz šis būrī izaugušais un neko citu neredzējušais putniņš?
Būris ir visa viņa pasaule. Un tā roka, kas parādās, lai iedotu kārtējo barības
devu, varbūt tam šķiet, kā paša Dieva visvarenā roka!
Viņš nekad nav pazinis savu īsto pasauli, sev Dieva paredzēto dabisko vidi.
Vidi, kurā viņš var brīvi lidināties no koka uz koku, no zieda uz ziedu, kopā
ar tauriņiem, krāsām, smaržām un vēju, vīt ligzdu un dzīvot savu dzīvi... To
vidi, kurā viņš var izpausties pilnā mērā, visā dabas paredzētajā ritmā un
kārtībā.
Tā vietā, Dieva lomu ir izvēlējies uzņemties cilvēks, iedodot tam nosacītu
drošības sajūtu mazā, ierāmētā pasaulītē, ar mākslīgu barību un spogulīti, lai
nebūtu tik vientuļi...
Iedomājies uz mirkli, kādu pasauli redz un uztver papapagailītis būrītī un,
kādu viņa sugas brālis lidinoties virs krāšņajiem tropu mežiem?
Šo ainiņu zīmēju, jo lielākā daļa cilvēku, diemžēl arī dzīvo šādā būrī, īstenībā
pat vairākos. Tikai atšķirībā no putniņa, tā ir cilvēka paša izvēle.
Arī tiem, kas sāk apzināties, ka ārpus būra ir krāsaināka un lielāka pasaule,
ir ārkārtīgi bail iziet no sava krātiņa, kurā valda iluzora drošība, ko ir radījusi
Sistēma.
Sistēma izmanto visdažādākos paņēmienus, lai tu domātu, ka krātiņš ir pati
labākā un pareizākā izvēle. Reliģija, zinātne, izglītība, medicīna, banku
sistēma, masu mēdiji, sabiedrības tikumi un likumi- viss kalpo Sistēmai. Bet ne
par Sistēmu būs stāsts. Jo tavs būrītis nav aizslēgts- tu vari jebkurā brīdī
saņemties un iziet, apzinoties, ka Sistēma nav tā Dieva roka, kas Tevi baro, pasviežot
tev kārtējo surogātbarības devu... Dieva roka ir pavisam kas cits...
Nav viegli spert pirmos soļus pretī brīvībai, jo, kamēr to neizdarīsi, nespēsi
pacelties spārnos arvien
Nav viegli sākt apšaubīt visu, ko līdz šim esi pazinis un uzskatījis par
pareizu: audzināšanu, izglītību, sabiedrībā pieņemtos un uzspiestos kritērijus
par to, kādam tev ir jābūt, lai tevi novērtētu, lai tu varētu justies veiksmīgs
un pilnvērtīgs, lai tev būtu iluzorā cerība uz laimīgu un harmonisku dzīvi...
Uzzīmēsim vēl vienu ainiņu:
Kāds cilvēks mūsu sabiedrībā tiek uzskatīts par veiksmīgu?
Izaudzis labā ģimenē, ieguvis augstāko izglītību, atradis labi apmaksātu un
gana prestižu darbu. Apprecējies, divu bērnu (vēlams puika un meitene)vecāks.
Ir personīgā māja (vēl labāk arī vasarnīca) un mašīna (ne vecāka par 5 gadi).
Šādu cilvēku sabiedrība dēvēs par veiksminieku.
Kā jūtās šāds cilvēks patiesībā?
Kā darba zirgs, kam katru dienu jāskrien, lai uzturētu savu ģimeni,
izskolotu bērnus, samaksātu kredītu par māju un mašīnu. Viņam hroniski
pietrūkst laika sev pašam, savai pašrealizācijai, saviem hobijiem, savām
attiecībām un saviem paša bērniem. Viņam šķiet, ka visa dzīve ir tikai darbs,
skriešana, pienākumi un atbildība...visbeidzot stress, depresija, veģetatīvā
distonija, kuņģa čūla utt...
Un viss lielākoties tikai tādēļ, lai tevi novērtētu citi... Jo, ja
apkārtējie novērtēs, ja tu atbildīsi šiem sabiedrības standartiem, tas liks tev
justies, ka tu esi kā vērts. Esi vērtīgs. Jo pats par sevi tu vērtīgs nejūties...
Ko līdz skriešana, ja neesi uz
pareizā ceļa?
Mīļās māmiņas, lieliet, slavējiet, atbalstiet savu mazo. Katru dienu
aplieciniet, cik mīlēts, skaists, talantīgs, spējīgs, drosmīgs, brīnišķīgs un
unikāls ir jūsu bērns! Viņš izaugs un būs pašpietiekams, viņam nevajadzēs līst
būrī, lai sajustos pareizs un pieņemts. Varbūt viņš izvēlēsies muzicēt stacijas
tunelī, vai apceļot pasauli ar ‘’stopiem’’, bet viņš to darīs ar prieku un
aizrautību! Viņš jutīsies brīvs un laimīgs!
Mūsu paaudzei to neiedeva, mums vajadzēja izpelnīties mīlestību, atzinību
utt., caur labu uzvedību, atzīmēm... Un daudzi no mums to turpina arī pieauguši-
pelnīt atzīmes... Bet ne dzīvot.
Un tas ir dubultkrātiņš, kurā sevi ieliekam. Viens ir mūsu pašu uzliktais-
par to, kas ir vai nav pareizi, pieņemams utt., otrs ir konkrētās sabiedrības un
kultūras diktēts.
Gan jau daudzi no jums ir aizdomājušies par šiem krātiņiem, vai ne? Šoreiz
es tikai uzdošu dažus jautājumus pārdomām
Divas cilvēkam svarīgās sfēras ‘’darbs’’ un ‘’laulība, krievu valodā skan ‘’работа’’(no
vārda vergs) un ‘’брак’’ (Хорошее дело браком не назовешьJ). Interesanti kādēļ?
Starp citu, antīkajā pasaulē cilvēku, kuram bija jāstrādā, sauca par pāriju. Viņš brīvo cilvēku sabiedrībā
bija atstumtais. Tieši brīvais laiks, ko cilvēks varēja veltīt sev, saviem
vaļaspriekiem, bija tas, kas atšķīra brīvo pilsoni no verga. Otium, latīņu vārds brīvā laika
apzīmēšanai, nozīmē laiku patiešām svarīgām lietām- filozofijai, mākslai un
publiskām lietām. Negotium
(nodarbošanās-lat.) –ir ideāla noliegums. Antīkie domātāji pat uzskatīja, ka
darbs bojā raksturu. Šī iemesla dēļ amatnieki Romā nedrīkstēja ieņemt valsts
amatu, bet politiķi, runasvīri, tiesneši tāpēc nestrādāja, bet rūpējās par
saviem vaļasbrīžiem. (pēc N.Volfa)
Kas attiecas uz ģimeni, tad salīdzinot ar Zemes 4,5 miljardu gadu vecumu,
ģimene mūsu izpratnē, kā veidojums pastāv pavisam nesen. Vēl neilgi pirms mūsu
ēras, terminu ‘’tēvs’’ nemaz nepazina, jo cilvēki nezināja par saistību starp seksu
un bērnu dzimšanu. Tātad par tēva lomu, par ko tik daudz plaši runā mūsdienās,
nemaz nevarēja būt ne runas. Lielākoties, līdz 5 gadu vecumam bērni bija pie
mātes, vēlāk tos audzināja kopiena.
Es nebūt nedomāju, ka darbs un ģimene tas ir kaut kas slikts. Ja darbs un
ģimene sniedz prieku, pašrealizācijas, harmonijas un laimes sajūtu- tad
viennozīmīgi tu esi uz pareizā ceļa...
‘’Kur sākās pienākums, tur beidzās Mīlestība’’/A.Reiters
Un šeit prasīt prasās parunāt par pienākuma apziņu, kas ir no sabiedrības
tiek mums nolikta cilvēka pamatvērtību skalā.
Kāda ir tava sajūta, kad celies agri no rīta, lai ietu uz darbu, uz kuru dodies tikai, lai pelnītu naudu? Kāda ir sajūta, kad jāgludina krekli vīrietim, kurš tevi neciena un nenovērtē? Kāda ir sajūta braukt pie radiem, ar kuriem tev sen jau vairs nav nekādas pozitīvas emocionālās saiknes (vai nekad nav bijusi)? Godīgi... vai tādai sajūtai var blakus stāvēt Mīlestība?....
Vai Tu vari iztēloties savu dzīvi ārpus krātiņa? Visās krāsās, smaržās un
sajūtās?
Kad Tev ir laiks pašam sev, saviem bērniem, attiecībām, vaļaspriekiem,
savam sirds aicinājumam? Kad Tev ir drosme uzlidot arvien augstāk, lai
ieraudzītu lielākus plašumus un atļautu sev to, par ko tagad pat iedomāties
nespēj?
Zini, tieši ārpus būriem, rāmjiem un krātiņiem atrodas mūsu dabiskā, Dieva
paredzētā vide un vieta J
Tiekamies tur? J
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru