Vai Tu zini, kas ir īsta BRĪVĪBA?

Visi cilvēki meklē patiesību, taisnību un tiecas pēc skaistuma. Mēs nebeidzam meklēt patiesību, jo dzīvojam prātā uzkrātajos melos. Mēs meklējam taisnību, jo mūsu uzskatu sistēma tās nav. Mēs tiecamies pēc skaistuma, jo, lai cik skaists arī nebūtu kāds cilvēks, mēs nespējam to saskatīt. Mēs meklējam un meklējam, nesaprazdami, ka tas viss mums jau pieder. Patiesība nav jāmeklē, jo, ja paskatāmies sev apkārt, tā ir it visur, tikai mūsu vienošanās un uzskati laupījuši mums spēju to saskatīt.
Mēs nespējam ieraudzīt patiesību, jo mēs esam akli. Nepareizie uzskati, ko glabājam savā apziņā, ir tie, kas mūs par tādiem padarījuši. Mēs gribam, lai mums būtu taisnība, tādēļ mēs uzskatām, ka tas, ko saka citi, nav taisnība. Mēs ticam saviem uzskatiem, un tie liek mums ciest. Mēs dzīvojam tādā kā miglā, kas neļauj mums redzēt tālāk par savu degungalu. Šī migla pat nav īsta, tā ir sapnis. Tā ir tavs personiskais sapnis, tavi uzskati un priekšstati par to, kas tu esi, tā ir vienošanās, ko tu esi noslēdzis ar citiem, ar sevi un pat ar Dievu.
Tavs prāts ir migla, ko tolteki sauca par mitote. Tavs prāts ir sapnis, kurā tūkstošiem cilvēku runā vienlaicīgi un cits citu nesaprot. Tavs prāts ir bieza migla, kas neļauj tev saskatīt to, kas tu patiesībā esi. Indieši šo miglu sauc par maija, kas tulkojumā nozīmē ilūzija. Tā cilvēks sevi uztver. Visas cilvēku domas par sevi un pasauli, visi priekšstati un plāni nav nekas cits kā migla. Mēs nespējam ieraudzīt savu patieso būtību, mēs nespējam ieraudzīt, ka neesam brīvi.
Tādēļ cilvēki pretojas dzīvei. Cilvēki visvairāk baidās no dzīves. Ne jau nāve ir tā, no kuras cilvēkiem ir visvairāk bail. Visvairāk mēs baidāmies uzņemties risku un dzīvot — dzīvot un izpausties. Visvairāk mēs baidāmies būt mēs paši. Mēs esam iemācījušies dzīvot tā, lai apmierinātu citu cilvēku prasības. Mēs esam iemācījušies dzīvot saskaņā ar citu cilvēku uzskatiem, jo mums ir bail, ka mūs nepieņems, atstums, ka mēs citiem nepatiksim.
Pieradināšanas procesa laikā mums izveidojas priekšstats par to, kādiem mums jābūt, lai patiktu citiem. Mums izveidojas priekšstats par to, kādiem mums jābūt, lai citi mūs pieņemtu. Vairāk par visu mēs cenšamies izpatikt tiem, kas mūs mīl — mammai, tētim, brāļiem, māsām, mācītājam, skolotājiem. Cenzdamies viņiem patikt, mēs radām priekšstatu par to, kādiem mums jābūt, taču mēs neatbilstam šim priekšstatam. Mēs to izveidojam, bet tas nav īsts. Līdz ar to mēs nekad nebūsim perfekti. Nekad!
Sapratuši, ka neesam perfekti, mēs noliedzam sevi. Tas, cik stipri mēs sevi noliedzam, ir atkarīgs no tā, kā pieaugušajiem veicās ar mūsu personības laušanu. Kad esam pieradināti, mēs jau vairs neuztraucamies par to, vai patiksim citiem. Mēs nepatīkam paši sev, jo mēs neatbilstam pašu izveidotajam ideālam. Mēs nespējam sev piedot to, ka neesam tas, kas mēs gribētu būt, jeb, pareizāk, neatbilstam saviem priekšstatiem par to, kādiem mums jābūt.
Mēs zinām, ka neesam tādi, kādiem, pēc mūsu domām, mums vajadzētu būt, tādēļ mēs sev šķietam nepareizi, jūtamies apmulsuši un uzskatām sevi par negodīgiem. Mēs cenšamies slēpties un izliekamies par to, kas neesam. Rezultātā mēs jūtamies nepatiesi, un, lai slēptu to no citiem, valkājam sociālās maskas. Mums ir bail, ka kāds pamanīs, ka mēs neesam tie, par ko izliekamies. Mēs vērtējam citus, salīdzinot viņus ar savu ideālu, un, protams, arī viņi tam neatbilst.
Lai izpatiktu citiem, mēs noliedzam sevi. Mēs ejam pat tik tālu, ka kaitējam savam ķermenim, lai tikai izpatiktu citiem. Pusaudži lieto narkotikas tikai tāpēc vien, lai vienaudži viņus neatstumtu. Viņi nesaprot, ka vaina meklējama viņos pašos, jo viņi paši neatzīst sevi. Viņi noliedz sevi, jo nespēj būt tādi, par kādiem izliekas. Viņiem ir savs priekšstats par to, kādi viņi grib būt, bet viņi tam neatbilst un tādēļ kaunas un jūtas vainīgi. Cilvēki nemitīgi sevi soda par to, ka nav tādi, kādiem, pēc viņu domām, viņiem vajadzētu būt. Cilvēki dara sev pāri un ļauj citiem darīt sev pāri.
Mēs paši esam soģis, upuris un uzskatu sistēma, mēs paši darām sev pāri vairāk nekā jebkurš cits cilvēks. Tiesa, ir cilvēki, kas saka, ka viņu vīrs vai sieva, māte vai tēvs nodarījuši viņiem pāri, tomēr ar mums pašiem neviens šajā ziņā nav spējīgs sacensties. Šajā ziņā ar mums nespēj sacensties pat visbargākais soģis. Ja mums gadās publiski pieļaut kādu kļūdu, mēs cenšamies to noliegt un noslēpt, bet tiklīdz esam vieni, soģis kļūst bargs, vainas apziņa ir spēcīga un mēs jūtamies dumji, slikti un nevērtīgi.
Neviens nekad jums nav nodarījis pāri vairāk kā jūs paši sev. Jūs spējat paciest tieši tik daudz pāridarījumu, cik daudz jūs darāt pāri paši sev. Ja kāds šo robežu pārkāpj, jūs, visticamāk, pagriezīsieties un iesiet prom. Ja kāds jums dara pāri mazāk, nekā jūs darāt pāri paši sev, jūs droši vien saglabāsiet šīs attiecības un visu mūžu pacietīsiet šī cilvēka pārinodarījumus.
Ja jūs izturaties pret sevi ļoti slikti, iespējams, jūs pacietīsiet pat tādu cilvēku, kas jūs sit, pazemo un izturas pret jums kā pret pēdējo niecību. Kāpēc? Tāpēc, ka jūsu uzskatu sistēma liek jums teikt: "Es to esmu pelnījis. Šis cilvēks izdara man lielu pakalpojumu, būdams kopā ar mani. Es neesmu mīlestības un cieņas vērts. Es to neesmu pelnījis."
Mums ir vajadzība pēc tā, lai citi mūs atzītu un mīlētu, bet mēs nespējam pieņemt un mīlēt paši sevi. Jo vairāk mēs sevi mīlēsim, jo mazāk mēs darīsim sev pāri. Tieksme darīt sev pāri sakņojas sevis noliegšanā, kas savukārt rodas tādēļ, ka mums ir savs priekšstats par to, kādiem mums jābūt, taču mēs nespējam sasniegt šo ideālu. Šī ideāla dēļ mēs noliedzam sevi, nepieņemam sevi tādus, kādi esam, un citus tādus, kādi viņi ir.

...

Visi runā par brīvību. Dažādu ādas krāsu un tautību cilvēki visā pasaulē cīnās par brīvību. Kas īsti ir brīvība? Amerikāņi bieži runā par to, ka viņi dzīvo brīvā valstī. Bet vai mēs esam brīvi? Nē, neesam. Patiesībā brīvība meklējama cilvēka dvēselē. Būt brīvam nozīmē būt tam, kas tu esi.
Kas mums liedz kļūt brīviem? Mēs vainojam valdību, vecākus, reliģiju, Dievu. Bet kas gan mums liedz būt brīviem? Tikai un vienīgi mēs paši. Ko nozīmē būt brīvam? Dažkārt pēc kāzu ceremonijas cilvēki saka, ka nu viņi ir zaudējuši savu brīvību. Tad viņi šķir savu laulību, bet tik un tā nav brīvi. Kas mūs attur būt tādiem, kādi esam?
Mēs atceramies tās senās, tālās dienas, kad bijām brīvi, bet mēs esam aizmirsuši, ko nozīmē būt brīvam.
Divus, trīs, četrus gadus vecs bērns ir brīvs. Kāpēc? Tāpēc, ka mazais cilvēks dara to, ko viņš grib. Cilvēks ir brīvs. Kā puķe, koks vai dzīvnieks, kas nav piejaucēts un pieradināts. Ja jūs pavērosiet divgadīgu bērnu, jūs pamanīsiet, ka lielāko daļu laika mazais cilvēks smaida un priecājas. Viņš atklāj sev pasauli. Viņš nebaidās rotaļāties. Viņš nobīstas tikai tad, kad savaino sevi, sajūt izsalkumu, kad nav apmierināta kāda no viņa vajadzībām, bet viņš neraizējas nedz par pagātni, nedz nākotni, viņš dzīvo šajā brīdi.
Bērni nebaidās atklāt savas jūtas. Viņi mīl visus, un, ja sastop pretmīlestību, viņi tajā izkūst. Viņi nebaidās mīlēt. Lūk, tāds ir normāls cilvēks. Bērnībā mēs neraizējāmies par nākotni un nekaunējāmies pagātnes dēļ. Cilvēka dabā ir priecāties par dzīvi, rotaļāties, atklāt, izzināt, būt laimīgam un mīlēt.
Kas gan noticis ar pieaugušajiem? Kāpēc mēs vairs neesam tādi? Kāpēc mēs vairs neesam dabiski? Upuris mūsos var teikt, ka ar mums noticis kaut kas bēdīgs, bet kareivim ir tiesības atbildēt, ka notikušais ir bijusi likumsakarība. Patiesais iemesls meklējams apstāklī, ka tagad mums ir savs likumu kodekss un mūsos mitinās soģis, kas valda pār mūsu dzīvi. Mēs vairs neesam brīvi, jo mūsu soģis, upuris un uzskatu sistēma neļauj mums būt tādiem, kādi esam. Mūsu prātā ir daudz lieka, kas liedz mums būt laimīgiem.
Pieradināšana, kas turpinās no paaudzes paaudzē, ir dabisks sabiedrības process. Nevaino vecākus, ka viņi mācīja tevi kļūt par tādiem kā viņi. Viņi tev varēja mācīt tikai to, ko zina paši. Viņi darīja, ko varēja. Ja viņi tev kādreiz nodarīja pāri, pie tā var vainot tikai viņu pieradinātību, viņu bailes un viņu uzskatus. Viņi nespēja mainīt to, kas viņos ieprogrammēts, viņi nespēja rīkoties savādāk.
Nav jēgas vainot vecākus vai kādu, kurš tev kādreiz nodarījis pāri, nav jēgas vainot pat pašam sevi. Pienācis laiks beigt ļaut darīt sev pāri. Pienācis laiks sacelties pret soģa tirāniju un slēgt citas vienošanās. Pienācis laiks beigt būt par upuri.
Patiesībā tu aizvien vēl esi bērns. Kādreiz, kad tev ir priecīgs prāts, tu kaut ko spēlē, esi laimīgs, glezno, raksti dzeju, spēlē klavieres vai kā citādi ļauj izpausties savai personībai, bērns, kas dus tevī, atkal pamostas. Un tie ir laimīgākie brīži tavā mūžā. Šajos brīžos tu esi tu pats. Tu neskumsti par pagājušo un neraizējies par to, kas notiks. Tu atkal esi bērns.
Bet ir kas tāds, kas visu izjauc. Mēs to saucam par pienākumiem. Soģis saka: "Pagaidi, tev ir pienākumi, tev jāizdara tas un jāpaveic tas, tev jāstrādā, tev jāiet uz skolu, tev jāpelna nauda." Pienākumi piepilda prātu, un tava seja satumst un atkal kļūst nopietna. Pavēro, kā bērni spēlē pieaugušos. Viņiem ir pavisam savādāka sejas izteiksme. "Es esmu advokāts." Un mazuļa sejas izteiksme mainās, viņš uzliek pieaugušā masku. Tādu, kādas var redzēt tiesas zālēs. Mēs vēl aizvien esam bērni, bet mēs esam zaudējuši brīvību.
Brīvība, pēc kuras mēs tiecamies, ir brīvība būt tiem, kas mēs esam un izpausties. Bet pavērtējot savu dzīvi, mēs pamanīsim, ka vairumā gadījumu mēs kaut ko darām tikai tāpēc, lai patiktu citiem. Mēs pat necenšamies dzīvot savu dzīvi un patikt sev. Lūk, kas noticis ar mūsu brīvību. Deviņdesmit deviņi procentu cilvēki ir pilnīgi pieradināti.
Ļaunākais ir tas, ka lielākā daļa cilvēku paši nemaz neapzinās, ka nav brīvi. Kaut kas mūsos klusi čukst: "Tu neesi brīvs," bet mēs nezinām, kas tas ir un kāpēc mēs neesam brīvi.
Cilvēku nelaime ir tā, ka viņi dzīvo, neapzinādamies, ka pār viņu dzīvi valda soģis un upuris, tāpēc viņiem nav izredžu kļūt brīviem. Pirmais solis ceļā uz brīvību ir saprast, ka tu neesi brīvs. Lai taptu brīvs, jāsaprot, ka pašreiz tu neesi brīvs. Lai problēmu varētu risināt, tā vispirms jāsaskata.
Lai kaut ko mainītu, tev vispirms jāsaprot, kas ir tas, ko tu gribi mainīt. Ja tu nesaproti, ka tavs prāts ir rētains un pilns ar emocionālo indi, tu nevari sākt to atindēt un dziedināt ievainojumus, un tu turpināsi ciest.
Ciešanām nav pamata. Ja tu apzinies, ka ciet, tu vari sacelties pret savām ciešanām un teikt: "Pietiek!" Tu vari meklēt eliksīru, ar ko dziedēt savu sapni, tu vari sākt to mainīt. Planētas sapnis ir tikai sapnis. Tas nav īsts. Ja tu ieiesi šajā sapnī un sāksi apšaubīt to, kam līdz šim esi ticējis, tu sapratīsi, ka lielākā daļa tavu līdzšinējo uzskatu, kas vadījuši tavu savainoto prātu, nemaz nav patiesi. Tu sapratīsi, ka visus šos gadus tu esi nepamatoti cietis. Kāpēc? Tāpēc, ka tava uzskatu sistēma sakņojas melos.

Pastāv trīs gudrības, kas ļauj ikvienam kļūt par brīvu cilvēku. Pirmā gudrība ir saskatīt. Saskati sevī to, kas tu esi un kas tu vari būt. Otrā gudrība ir pārveide — kā mainīties, kā nomest pieradinātības važas un atkal kļūt brīvam. Trešā gudrība ir apņemšanās. Tolteki uzskata, ka apņemšanās ļauj mainīties enerģijai, tā ir dzīva būtne, kurā saplūdusi visa enerģija jeb tas, ko mēs saucam par Dievu. Apņemšanās ir dzīve. Apņemšanās ir beznosacījumu mīlestība. Apņemšanās māksla tādēļ ir arī mīlestības māksla.

turpinājums sekos...

/No M. Rīza/