Un atkal par Mīlestību

Es vēlos pastāstīt kādu ļoti vecu stāstu par vīru, kurš neticēja mīlestībai. Tas bija parasts cilvēks, tāds pats kā tu vai es, bet īpašs bija viņa domāšanas veids: viņš uzskatīja, ka mīlestība neeksistē. Protams, viņš bija daudz pieredzējis, mēģinot atrast mīlestību un novērojot apkārtējos cilvēkus. Lielu daļu dzīves viņš bija pavadījis, meklējot mīlestību, un atradis tikai to, ka tā neeksistē.

Lai šis vīrs ietu kur iedams, viņš stāstīja cilvēkiem, ka mīlestība ir tikai dzejnieku izdomājums, reliģijas izgudrojums – lai būtu vieglāk manipulēt ar cilvēku vājajām dvēselēm, lai cilvēki spētu ticēt. Viņš teica, ka īstas mīlestības nav un tāpēc neviens nekad nespēs to atrast, lai kā meklētu.

Šis cilvēks bija ļoti gudrs un spēja pārliecināt. Viņš izlasīja daudzas grāmatas, mācījās labākajās universitātēs, kļuva izglītots un cienījams. Viņš varēja nostāties jebkurā vietā jebkuras auditorijas priekšā, un viņa pierādījumi bija ļoti skaidri. Viņš teica, ka mīlestība ir kā narkotikas – tās liek tev justies brīnišķīgi, bet rada spēcīgu atkarību. Tu pierodi, kļūsti atkarīgs no mīlestības, bet kas notiek, kad tu vairs nesaņem savu dienišķo mīlestības devu? Tāpat kā narkomānam, tev nepieciešama kārtējā deva.

Viņš teica, ka vairākums attiecību starp mīlētājiem neatšķiras no attiecībām starp narkomānu un narkotiku piegādātāju. Tas. Kuram ir lielāka atkarība, ir kā narkomāns, un mazāk atkarīgais ir piegādātājs. Piegādātājs arī kontrolē attiecības. To var novērot ļoti bieži, jo parasti katrās attiecībās ir viens, kurš mīl vairāk, un otrs, kurš nemīl, tikai bauda priekšrocības, ko sagādā tas, kurš atdevis viņam savu sirdi. Var redzēt, kā abi manipulē viens ar otru, viņu darbības un pretdarbības; un viņi ir tieši kā piegādātājs un atkarīgais.

Atkarīgais dzīvo pastāvīgās bailēs, ka varbūt nesaņems nākamo mīlestības devu jeb narkotiku. Viņš domā: ‘Ko es darīšu, ja viņa mani pametīs?’ šīs bailes liek atkarīgajam uzvesties privātīpašnieciski. ‘Tu esi mans!’ Un viņš kļūst greizsirdīgs un prasīgs, jo baidās nesaņemt nākamo devu. Piegādātājs var regulēt un manipulēt to, kuram vajadzīgas narkotikas, dodot lielāku devu, mazāku devu vai nedodot vispār neko. Tas, kurš ir atkarīgais, pilnībā padodas un dara visu, kas viņa spēkos, lai tikai netiktu pamests.

Vīrs turpināja paskaidrot, kāpēc mīlestība neeksistē. ‘Tas, ko cilvēki sauc par mīlestību, ir uz regulēšanu balstītas, baiļu pilnas attiecības. Kur ir cieņa? Kur ir tā mīlestība, ko viņi sakās izjūtam? Mīlestības nav. Jaunlaulātie Dieva pārstāvju, savas ģimenes un draugu priekšā dod neskaitāmus solījumus viens otram: nekad nešķirties, mīlēt un cienīt otru, būt kopā kā priekos, tā bēdās. Viņi solās mīlēt un godāt viens otru, tikai sola un sola. Apbrīnojamākais ir tas, ka viņi tiešām tic šiem solījumiem. Bet pēc kāzām – nedēļu, mēnesi, dažus mēnešus vēlāk – var redzēt, ka neviens no šiem solījumiem netiek pildīts.

Redzams ir tikai karš par varu, lai noskaidrotu, kurš ar kuru manipulēs. Kurš būs piegādātājs, un kuram būs atkarība? Dažus mēnešus vēlāk cieņa, ko viņi viens otram zvērējuši, ir pagaisusi. Paliek tikai aizvainojums, saindētas emocijas; viņi sāpina viens otru un tā turpina, nemaz nepamanīdami, ka viņu mīlestība ir beigusies. Viņi paliek kopā, jo baidās palikt vieni, baidās no tā, ko teiks citi, un arī paši no sevis. Bet kur ir mīlestība?

Viņš apgalvoja, ka ir redzējis daudzus vecus pārus, kas nodzīvojuši kopā trīsdesmit, četrdesmit, pat piecdesmit gadu un bijuši ļoti lepni par tik daudziem kopā pavadītiem gadiem. Bet, runājot par savām attiecībām, viņi saka: ‘mēs izturējām laulību!’ tas nozīmē, ka viens no viņiem pakļāvās otram, kādā noteiktā brīdī padevās un nolēma panest ciešanas. Tas, kuram stiprāka griba un mazāka atkarība, ir uzvarējis karā, bet kur ir tā liesma, ko sauc par mīlestību? Viņi izturas viens pret otru kā pret īpašumu: ‘Viņa ir mana.’ – viņš ir mans.’

Vīrs turpināja stāstīt par iemesliem, kāpēc netic mīlestībai, un teica pārējiem: ‘Tas viss man jau ir bijis. Es vairs nevienam neļaušu manipulēt ar savu dvēseli un regulēt manu dzīvi mīlestības vārdā.’ Viņa argumenti bija diezgan loģiski, un ar saviem vārdiem viņš pārliecināja daudzus cilvēkus. Mīlestība neeksistē.

Tad kādu dienu šis vīrs pastaigājās pa parku, un tur uz soliņa sēdēja un raudāja skaista dāma. Ieraudzījis viņu raudam, vīrs kļuva ziņkārīgs. Viņš apsēdās blakus un vaicāja, vai var kā palīdzēt. Viņš pajautāja, kāpēc viņa raud. Iedomājies viņa izbrīnu, kad sieviete atbildēja, ka raud tāpēc, ka mīlestība neeksistē. Vīrs iesaucās: ‘Tas ir pārsteidzoši – sieviete, kas tic, ka mīlestība neeksistē!’ Protams, viņš vēlējās uzzināt par to vairāk.

‘Kāpēc tu domā, ka mīlestība neeksistē?’ viņš jautāja.

‘Nu, tas ir garš stāsts,’ viņa atbildēja. ‘Es apprecējos ļoti jauna, pilna mīlestības, ilūziju un cerību, ka dalīšu savu dzīvi ar šo vīrieti. Mēs zvērējām viens otram uzticību un cieņu un nodibinājām ģimeni. Bet drīz viss mainījās. Es biju mīlošā sieva, kas rūpējās par māju un bērniem. Mans vīrs strauji virzījās uz augšu pa karjeras kāpnēm; panākumi un sabiedriskais tēls viņam bija daudz svarīgāks nekā mūsu ģimene. Viņš vairs necienīja mani, un man zuda cieņa pret viņu. Mēs sāpinājām viens otru, un kādā brīdī es sapratu, ka viņu vairs nemīlu un ka viņš nemīl mani.

Bet bērniem bija vajadzīgs tēvs, un tas bija iemesls neaiziet un darīt visu iespējamo, lai viņu atbalstītu. Nu bērni ir pieauguši un atstājuši mājas. Man vairs nav iemesla palikt kopā ar vīru. Mūsu starpā nav ne cieņas, ne laipnības. Ja arī es satikšu kādu citu, viss būs tāpat, jo mīlestība neeksistē. Tāpēc es raudu.’

Vīrs saprata, apskāva viņu un teica: ‘Tev ir taisnība, mīlestība neeksistē. Meklējot mīlestību, mēs atveram savu sirdi un kļūstam viegli ievainojami, taču atrodam vienīgi egoismu. Mums sāp pat tad, kad nedomājam, ka tiksim sāpināti. Nav nekādas nozīmes, cik attiecību mums ir, vienmēr notiek viens un tas pats. Kāpēc gan meklēt mīlestību veltīgi?’

Viņi bija tik līdzīgi, ka kļuva par labākajiem draugiem. Tās bija brīnišķīgas attiecības. Viņi cienīja un nekad nepievīla viens otru. Katrs brīdis, pavadīts kopā, bija laimīgs. Nebija ne skaudības, ne greizsirdības, nebija uzraudzības, nebija privātīpašnieciskuma. Attiecības kļuva arvien ciešākas. Viņiem patika būt kopā, jo tas viņus iepriecināja. Būdami šķirti, abi ilgojās viens pēc otra.

Kādu dienu, esot ārpus pilsētas, vīram radās dīvaina doma. Viņš iedomājās: ‘Hmm, varbūt tas, ko es pret viņu jūtu, ir mīlestība. Bet tas tik ļoti atšķiras no tā, ko esmu jutis agrāk. Tas nav tas, par ko runā dzejnieki, tas nav tas, par ko runā reliģija, jo es neesmu atbildīgs par viņu. Es neko no viņas neprasu, un man nevajag, lai viņa prasa kaut ko no manis; es nevainoju viņu savās grūtībās un nesūdzu viņai savas bēdas. Es cienu to, ko viņa domā un jūt. Viņa nesagādā man raizes, viņa vispār mani neapgrūtina. Es neesmu greizsirdīgs, kad viņa ir kopā ar citiem cilvēkiem, man neskauž, ja viņai veicas. Varbūt mīlestība tomēr eksistē, bet tā nav tāda, kā mēs iedomājamies.’

Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies mājās un aprunāsies ar viņu, pastāstīs par šo savādo domu. Kad viņš sāka stāstīt, viņa teica: ‘Es ļoti labi saprotu, par ko tu runā. Man šī doma radās jau sen, bet es negribēju tev to teikt, jo zinu, ka tu netici, mīlestībai, laikam jau mīlestība tomēr eksistē, bet nav tāda, kā mēs domājam.’ Viņi nolēma kļūt par mīļākajiem, sāka dzīvot kopā, un bija apbrīnojami, ka nekas nemainījās. Viņi vēl joprojām cienīja un atbalstīja viens otru, un mīlestība kļuva arvien stiprāka. Viņi bija tik laimīgi, ka ikviens sīkums lika viņu sirdīm kvēlot mīlestībā.

Vīra sirds bija tik mīlestības pārpilna, ka reiz naktī notika liels brīnums. Viņš skatījās zvaigznēs, atradis pašu skaistāko, un viņa mīlestība bija tik liela, ka zvaigzne sāka slīdēt lejup no debesīm un drīz bija viņa rokās. Tad notika otrais brīnums – viņa dvēsele saplūda ar zvaigzni. Viņš bija neizsakāmi laimīgs; viņš steidzās pie savas mīļotās un ielika viņai rokās zvaigzni kā savas mīlestības apliecinājumu. Sajutusi zvaigzni savās rokās, viņa mirkli šaubījās. Mīlestība šķita nomācoša, un tajā brīdī zvaigzne izkrita viņai no rokām un saplīsa miljons sīkos gabaliņos.

Nu pa pasauli staigā vecs vīrs, apgalvodams, ka mīlestība neeksistē. Un ir arī skaista veca sieviete, kura gaida viņu mājās un lej asaras par paradīzi, kas kādreiz bijusi viņas rokās, bet šaubu mirklī pazaudēta. Tāds ir stāsts par vīru, kurš neticēja mīlestībai.

Kurš no viņiem kļūdījās? Vai jūs varat uzminēt, kas sagāja greizi? Kļūdījās vīrs, domājot, ka var atdot sievietei savu laimi. Zvaigzne bija viņa laime, un kļūda bija ielikt savu laimi viņa rokās. Laime nekad nenāk no ārienes. Viņa laimes iemesls bija mīlestība, ko viņš sajuta sevī, un viņa bija laimīga par mīlestību, kas nāca no viņas. Tiklīdz viņš padarīja viņu atbildīgu par savu laimi, zvaigzne saplīsa, jo sieviete nevarēja būt atbildīga par viņa laimi.

Lai cik ļoti sieviete viņu mīlēja, viņa nekad nevarētu darīt viņu laimīgu, jo nekad nevarētu zināt, kas notiek vīra dvēselē. Viņa nekad nevarētu zināt, kādas ir viņa cerības, kādi ir viņa sapņi.

Ja tu savu laimi ieliec cita rokās, agrāk vai vēlāk viņš vai viņa to salauzīs. Ja tu atdod savu laimi kādam citam, viņš vai viņa vienmēr var to aiznest projām. Tātad, ja laime var nākt tikai no tavas būtības un ir tavas mīlestības rezultāts, tu pats esi atbildīgs par savu laimi.

Mēs nevaram padarīt atbildīgu kādu citu, bet, baznīcā laulājoties, - pirmām kārtām samijam gredzenus. Mēs ieliekam savu zvaigzni otra rokās un ceram, ka šis otrs tevi darīs laimīgu un tu darīsi laimīgu viņu. Lai cik stipri tu kādu mīlētu, vienalga, tu nekad nebūsi tāds, kādu tevi gribētu redzēt šis otrais.

Tā ir kļūda, ko vairākums pieļauj jau pašā sākumā. Mēs meklējam savu laimi partnerī, bet tā nekad tur neatrodas. Mēs dodam visus šos neizpildāmos solījumus un nolemjam sevi neveiksmei.

No grāmatas  Dons Migels Rīzs ''Mīlas meistars''

Pārpublicēts no auralife.lv