Dažas dienas atpakaļ, ejot pirmajā pastaigā pa fantastisko Romanovu dzimtas veidoto parku, taciņa mani lēnām veda uz priekšu. Vienā pusē ar mežs un klinšu atsegumi, otrā pusē straujā kalnu akvamarīnkrāsas upe- Kura.
Saulīte spīd, putniņi čivina, mazas alpu vijolītes, primulas un kalnu rozes zied visās malās, it kā speciāli stādītas un mēs ejam kāri atdzerdamies šo īpašo kalnu enerģiju.
Es eju pa priekšu un kaut kur sevī vēlos, lai šī sajūta nebeigtos. Taču pēkšņi manā priekšā parādās lieli vārti. No vienas puses klints, no otras upe. Lai netiktu cauri vēl aizbarikādēti ar kaut kādiem kokiem...
Es pieeju pie vārtiem, skumji un ar vilšanos skatos, kā aiz tiem, skaistā taciņa ietiecas un turpinās kalnu ieskautā ielejā.
Uzsit iekšējā neapmierinātība, ka jāgriežas atpakaļ, jo laikam tak viesnīcas teritorija ir ierobežota un, lai no malas kāds neienāktu, uzlikti vārti. Pasaku savējiem, ka jāiet atpakaļ un mēs nogriežamies atpakaļceļam pa citu taciņu...
Vakar, dažas dienas vēlāk, pa nakti piesnigušais mežs mani atkal ved pa to pašu taciņu...līdz tiem pašiem vārtiem. Tomēr šodien pirms manis tur ir kāds gājis un sniegā redzu pēdas...Kuras, palūkojoties pa vārtu starpu, redzu turpinoties aiz vārtiem!
Skatos, pa kurieni cilvēks izlīdis, pārkāpis, lai tiktu otrā pusē- varbūt es arī? Un tad pēkšņi ieraugu, ka manā acu priekšā, lielajos vārtos ir nemanāmi ievietoti mazie vārtiņi. Un tie nav aizslēgti! Es attaisu un dodos elpu aizraujošā pastaigas turpinājumā. Kuras upes palienas pļavas, cara Nikolaja laika apgrauztie ziemas dārzi, vareni kalni no visām pusēm un ...zirgi!
Un pēkšņi es sapratu! Tie vārti ir domāti, lai zirgi nenāktu viesnīcas teritorijā, nevis, lai kādu atturētu no pastaigām!
Šo atklāsmi es sajutu kā Debesu pamācību savam šī brīža ceļojuma pie sevis.
Ne viss, kas izskatās kā šķēršļi un ierobežojumi, patiešām tādi ir.
Ja tu tos ieraugot, apgriezīsies un dosies atpakaļ vai pa citu ceļu, nekad neieraudzīsi to, kas ir otrā pusē.
Un, visbeidzot, ļoti iespējams, ka tik ļoti pārliecinošie šķēršļi nemaz nav domāti tev.
Otrā puse vienmēr ir vērta, lai mēģinātu tur nokļūt.
Inta Blūma
https://sirdscels.lv/wp/2021/03/13/stasts-par-skersliem/
