Nebaidies mainīties

BLOGS IR PĀRCĒLIES UZ VIETNI: SIRDSCELS.LV
ĀTRĀ NAVIGĀCIJA ŠEIT!
VISI JAUNUMI TELEGRAM KANĀLĀ ŠEIT!

Arī par precēšanos, biznesu un pūļa histēriju...

Vai Tu atceries kur biji, kā domāji un juti 10 gadus atpakaļ? Ir teiciens, ka cilvēki nemainās… Jā, varbūt ir tādi, kas nemainās, tomēr lielākā daļa mainās. Jo tādēļ viņi šeit ir atnākuši. Lai izejot savas mācībstundas, mainītos. 

Liela daļa pa šo dzīvi iet aizmiguši matricas iluzorajā miegā, taču arī viņi mainās un attīstās, kaut arī to var saukt par horizontālo attīstību.

Garīgā attīstība ir tikai viens no attīstības virzieniem. Virziens, kurš ved uz paplašināšanos, ved pa vertikāli un atver citu uztveres, izpratnes un perspektīvas diapazonu. 

Taču visās dzīves jomās var attīstīties. Viss, kur nav absolūta harmonija ir poligons izaugsmei. Vai tā būtu attiecību, vai pašrealizācijas, vai naudas tēma. Attīstīties var intelektuāli, profesionāli un radoši. Kur ir attīstība, tur ir izmaiņas un evolūcija.

Kur reālu izmaiņu nav, ir vai nu degradācija, vai ilūzija par attīstīšanos.

Daži piemēri no mana pārmaiņu ceļa.

Par precēšanos

Kad es aptuveni 14 gadus atpakaļ (pēc 14 gadu ilgas neveiksmīgas laulības) apzināti sāku iet vertikālo attīstības ceļu, es nonācu pie secinājuma, ka laulības institūts ir cilvēku izdomāta formalitāte, kas konkrētā laikmeta, sabiedrības un kultūras ietvaros, kaut ko garantē un nozīmē, taču, patiesībā negarantē pašu augstāko dievišķo likumu- Mīlestības klātesamību attiecībās. 

Es patiešām ticēju (un turpinu ticēt), ka Mīlestība ir visaugstākais likums un tajā brīdī, kad tā beidzas vai pārstāj būt attiecību centrā, godīgi ir iet katram savu ceļu. Uzskatīju, ka Dievam zīmogi pasē neinteresē un ir smieklīgi to ņemt vērā jautājumos, kur tas neskar sadzīviski materiālo pusi.

Pagāja daži gadi un es sāku sajust enerģētisko plānu un to, kā cilvēka psiholoģija ietekmē viņa enerģētiku. Mani ieinteresēja dzimumu enerģētiskās īpatnības, enerģiju mijiedarbība, sieviešu un vīriešu sākotnēji radītais etalonmodelis un mijiedarbības pamatprincipi. 

Izpratu un ieraudzīju, ka sievietes enerģētika ir lauka struktūra, kas vislabāk jūtas, kad atslābst un var mierīgi izstaroties, savukārt, vīrieša enerģētiskā struktūra ir kā serdenis vai vektors, kam svarīgs ir virziens un savāktība gribā un mērķī.

Kad abi pārī ir visvairāk pietuvināti savam etalonstāvoklim (sākotnēji iecerētajam), tad mijiedarbība kļūst maksimāli efektīva, energoapmaiņa kvalitatīva un abus piepildoša, pastiprinoša. Veidojas spēcīgs kopējais lauks, kurā labi jūtas visi, kas tajā atrodas. 

No tā izriet, ka precoties- nav svarīgi, vai tas ir baznīcā, ”zagsā” vai latviskā garā, neanalizējot paša rituāla nozīmi, kas katrā tradīcijā un katram cilvēkam (egregoriala iesaiste, ticība utml.) atšķiras, psiholoģiskajā plānā notiek tāda kā atslēgas pagriešana: vīrietim laulības ir atbildības uzņemšanās, viņš saspringst, tādejādi nonākot tuvāk savai etalonerģijai, jeb kļūst vīrišķīgāks. Sieviete, savukārt, atslābst, jo nu ir kāds, kas viņu aizstāvēs, par viņu parūpēsies, – šīs sajūtas viņu ieved vairāk sievišķīgajās enerģijās. Tātad viedojas jauna enerģētiskā struktūra, kura ir daudz vairāk piemērota visu, t.sk.bērnu enerģētiskajam komfortam, harmonijai un spēkam.

Ar šo pārliecību kopā es arī pavadīju vairākus gadus.

Pašlaik es atkal domāju savādāk. 

Pirmais aprakstītais modelis ir vispārīgs un nav attiecināms uz visiem. Otrais ir vispiemērotākais tiem, kas iziet bāzes programmas.

Atgādinu, ko es saucu par bāzes programmām. Bāzes programmas ir dzīves notikumi, scenāriji, kam iziet cauri lielākā daļa iemiesoto dvēseļu, neatkarīgi no pašas dvēseles attīstības vektora. Lielākā daļa cilvēku uz zemes iziet savas mācībstundas 1. meklējot savu pašrealizāciju, apgūstot profesiju un atrodot savu vietu sabiedrībā, 2. meklējot pāri un viedojot partnerattiecības, 3. dzemdējot un audzinot bērnus. Tātad šīs ir trīs bāzes pamatprogrammas.

Vēl pavisam nesen par garīgajām tēmām un dvēseles lietām vairāk interesējās tie, kam tuvojās 40, kad bāzes programmas kļuva mazāk aktīvas un cilvēks sāka domāt, ko darīt ar savu dzīves atlikumu. 

Pēdējo desmit gadu laikā arvien vairāk atmošanās notiek jauniešu vidū (25-35g) un šai paaudzei tas ir liels izaicinājums, jo ir jau daudz aktīvāki dvēseles impulsi, nekā tie bija mums, bet vēl arī gana stipri ieaudzinātie un ieliktie stereotipi, domāšanas programmas.

Bērniem un arī daļēji 20gadniekiem vairs nebūs šo problēmu, viņi citām acīm redz pasauli un viņiem pie kājas novecojušās pasaules pārpalikumi… Viņi būvēs katrs savu pasauli, savu realitāti, nevadoties pēc standartizētajām dogmām par to, kas ir un nav pareizi.

Tātad otrais manis aprakstītais modelis ir piemērots tiem, kas apgūst/iziet bāzes programmas, kuras jau pēc savas būtības ir vecā laikmeta palieka. 

Nākotnē pašrealizācija būs individuālā talanta un spēju radošas izpaušanas nepieciešamība, bērnu radīšana būs apzināts un mīlestības piepildīs akts, partnerattiecības būs divu enerģētisko potenciālu apvienojums Mīlestības un Kopradīšanas zīmē. Bet līdz tam vēl jānoiet tāls ceļš gan katram individuāli, gan visai mūsu civilizācijai kopumā.

Tiem, kas izgājuši bāzes programmas (runājot par 40gadnieku paaudzi) un atrodas uz attīstības ceļa, precēšanās nozīme zūd. Protams, ir arī dvēseles, kurām ir mazs karmas apjoms un Ego programmas nav īpaši izteiktas, tāpat arī spēcīga saite ar Dvēseli,- viņi jau agri izvēlas iet paši savu ceļu. Izņēmumi pastāv vienmēr un visur. Šeit ir viens raksts par precēšanās tēmu, kas mani reiz uzrunāja.

Attīstības ceļā, ja mēs patiešām to darām, nevis spēlejamies modernajās ezotēriskajās spēlītēs, mēs agri vai vēlu nonākam vietā, kur visām duālā laikmeta koncepcijām, uzskatiem, teorijām un doktrīnām pienāk loģisks gals. Tāpat kā Ego spēlītēm, labais- sliktais, garīgais-materiālais, tumsa-gaisma, sievišķais- vīrišķais… Dualitāte, kurā divi pretpoli cīnijās, pārtop par pretpolu tuvināšanos un sākas jaunu sadarbības modeļu veidošanās. 

Katrs dzimums atzīst un pieņem savu animu vai animusu (pretējā dzimuma aspektu) un kļūst mierā ar to. Izvēloties gaismu, pieņem un integrē sevī arī savu tumsu. Kļūst par veselumu. Pāriet no patērējošā ego modeļa, kad no otra pieprasa un gaida, uz beznosacījuma dalīšanās un došanas modeli. Kad abi dod labāko, ko var iedot, tad pagājušo gadsimtu vēdiskie (un ne tikai) koncepti par vīriešu un sieviešu atbildības zonām un pienākumiem, vienkārši pazūd…

Visas šīs mācības par sievišķību un vīrišķību, kurām arī pati esmu gājusi cauri, daļēji pieņemot, daļēji apstrīdot, ir par aizejošo laikmetu. Tās der un ir pielietojamas tikai tām dvēselēm, kam vēl ir paredzēts (un, ja ir paredzēts, izmukt nevarēsi! Atgriezīs!) iziet savas mācībstundas bāzes programmu ietvaros. Maksimums 20 gados tas beigsies. Senās autoritātīvās mācības, kuras bija aktuālas patriarhālajā laikmetā, pazudīs kā nebijušas…

Ārpus bāzes programmām attiecību sfēra parī ir pavisam kaut kas cits. Tā ir sirds saikne, tā ir pārpasaulīga tuvība un saplūsme, tā ir kopīga vertikāle, vienlaicīgi respektējot un saglabājot savu individualitāti. Jau tikai pieskārusies šai pasaulei, es sapratu, ka mani vairs standartattiecības neinteresē. Pamatskolā atgriezties nav jēgas pat, ja augstskolā vēl netiec… 

Par biznesu

Manas bakalaura un maģistratūras studijas bija saistītas ir biznesu un organizāciju pārvaldi, tieši tāpat, kā mana karjera līdz 36 gadu vecumam, kad izlēmu no tā izkāpt nekurienē (kā man likās toreiz).

Mārketinga, pārdošanas, finansu un biznesa jomā jutos kā zivs ūdenī un biju ļoti pārliecināta, ka labi pārzinu gan tirdzniecības, gan vairākas ražošanas sfēras, kā arī orientējos mikro un makroekonomikā.

Nonākot attīstības sfērā, ātri man dzīve parādīja, ka šeit sāk darboties citi likumi. Pārdošana vecajā pasaulē un pārdošana jaunajā ir divas ļoti atšķirīgas lietas, kaut arī, abās pasaulēs tavs enerģijas līmenis, apjoms un mērķtiecība, ir galvenais rezultāta pamats. 

Neizvēršot plašumā šo tēmu, jo jau izrakstījos, rakstot iepriekšējo, mana izpratne par biznesa jomu, naudas un pārpilnības plūsmas likumiem, ir mainījusies vairākkārt. 

Tad, kad es skatos no sava šodienas skatupunkta uz dažiem biznesa un pārdošanas veidiem, redzu to enerģētisko komponenti un potenciālu, es redzu arī to, ka tas joprojām ir tāds ”apdeitots”vecās pasaules instruments, ko mēdz pasniegt kā kaut ko modernu un mūsdienīgu. Es redzu, ka šīs apdeitotās metodes (ne tikai biznesā) vieš cerības un ievelk dvēseles, kuras mostās un mēģina doties pa vertikāli. Un šo veco vēžu bāšana jaunās kulītēs nu jau ir burtiski pārņēmusi visas jomas un sfēras. Konceptuāli pavisam jaunu lietu ir ļoti maz vai tās neļauj laist apritē,- vecā sistēma turēsies, cik vien spēs…

Par pūļa paniku un histēriju

Kamēr tu atrodies duālajā pasaules uztverē līdz ausīm, tu pavelcies pūlim, ļaujies vispārejam informatīvajam fonam un ļauj no sevis izkāst enerģiju emociju veidā.

Šodien gandrīz neviens vairs nerunā par Grētu, Austrāljas degšanu, vēl pēc divi mēneši koronovīrusu vai nu aizmirsīs, vai arī tas beigsies. Tas pats ar Misānes lietu. Maz ir tādu, kas rok dziļumā, lai saprastu, kas notiek īstenībā, lai ieraudzītu, kādi spēki stāv aiz visa tā. Un vai tas visiem ir vispār vajadzīgs? Labāk roc un izzini visu pirms pieņem lēmumu vai vakcinēt savu bērnu…Aiz katra skaļā gadījuma stāv gan šīs pasaules pelēkie kardināli, gan ar aci neredzamās pasaules spēki. Mums parāda tikai mazu aisberga virsotnīti, pietam tādā gaismā, lai maksimāli aktivizētu emociju izsviešanu.

Kad tu paliec savā centrā, savā gaismā, sūtot to uz cilvēku sirdīm, kurām grūti, vai vietām, kur notiek viļņošanās, tu ienes mieru un harmoniju visā apkārnē. Kad tu pavelcies uz emocijām, tu lej eļļu ugunī, tu pievelc vēl vairāk cilvēku, kas sāk viļņoties, atdodot savu emocionālo enerģiju astrālajam plānam, kur uz bagātīgi saklātu galdu pulcējas tie, kas no šīs enerģijas barojas… 

Protams, netrūkst arī tādu, kas šādas situācijas izmanto, lai vairotu savu publicitāti un popularitāti- apzināti vai neapzināti. Kaut vai tāpēc, es aktīvajā fāzē vai nu klusēju, vai arī runāju tikai SCK ietvaros, ja man jautā. Bet tas, ka klusēju, nenozīmē, ka man ir vienalga, ka es neredzu vai nesaprotu, kas notiek. Es redzu un saprotu no tā sava līmeņa, kurā atrodos patlaban.

Publicitāte un pūļa histērija nerodas tāpat vien. Par to derētu aizdomāties: kur katram skaļajam gadījuma aug kājas. Ir simtiem gadījumu visā pasaulē, kas pārsniedz gan svarīguma, gan intensitātes ziņā katru no manis pieminētajiem, taču tādas rezonanses mēdijos nav.

Un neviens šis gadījums nav tikai melns, vai tikai ”tumsas spēku”radīts. Mēs dzīvojam duālajā pasaulē un šeit ir klātesoši visi toņi un pustoņi. Katrā gadījumā ir arī kaut kas vērtīgs. Iespējams, Misānes lieta deva cerību, ka varbūt latvieši reiz varēs tāpat celties par saviem mežiem.

Tiem, kas iet vertikālo ceļu un plāno kādreiz atkabināties no duālās pasaules uztveres, es atgādināšu, ka ļoti daudzas dvēseles šajā dzīvē un šajā laikā ir izvēlējušās pabeigt savas karmiskās mācībstundas. Šis uzdevums viņām ir ļoti svarīgs. Un neviens mēs nezinam, cik liels ir viņu karmas apjoms un, vai mēs ar savu iejaukšanos, vēlmi glābt, nečakarējam šo plānu.

Dvēseles izvēle un brīvā griba ir svēta un augstāka par cilvēka brīvo gribu.

Līdzcietība un pieņemšana, tolerance pret dvēseles izvēlēm, klusa apbrīna par drosmi un lūgšana, ir tas, ko mēs varam no sevis dot un, kas ir visvērtīgākais.

Iedomājies, ugunsdzēsēju, kurš skrien degošā un brūkošā ēkā, lai glābtu bērnu. Ko mēs darīsim? Mēs taču neskriesim glābt ugunsdzēsēju vai nevāksim pūli un necelsim tajā histēriju, bet būsim klātesoši lūgšanā un laba vēlējumos, apbrīnā par drosmi un uzdrīkstēšanos iziet cauri šai pieredzei.

Šādi ugunsdzēsēji ir dvēseles, kuras izvēlas iziet cauri lielām ciešanām un pārdzīvojumiem, lai izmantotu šī laikmeta doto iespēju pabeigt/atrisināt lielu daudzumu savas karmas, lai dvēsele varētu pāriet jaunā līmenī. 

Arī šajā tēmā/piemērā ir vairāki līmeņi- totāls Ego, kad mums galvenais ir, lai pašiem labi, un citu dzīves interesē tikai ziņkārības un ”fū, labi, ka ar mani tas nenotiek!” līmenī. Tad nākamais līmenis, kad sāk atvērties sirds un līdzcietība, kad mēs emocionāli ļoti iesaistāmies un vēlamies glābt, palīdzēt, ietekmēt, karot, cīnīties. Abi šie līmeņi ir dažādi poli duālās pasaules izpratnes un uztveres diapazonā. Mēs visi to izejam, pirms sākam sevi asociēt ar dvēseli. Ne tikai teorētiski, bet arī praktiski. Ir starpība starp zināt, ka ir čakras un redzēt/sajust čakras (un citu smalko plānu).

Kad mēs sākam arī sadzirdēt citas dvēseles, mēs sākam redzēt/just smalko plānu, plašāku ainu aiz dualitātes spektra robežām. Tad, kad tu redzi, ne tikai pasaules pelēkos kardinālus, kas stāv aiz Grētas (piemēram), bet arī astrālā plāna mošķus, tad tu vienkārši vēro un ar izpratni pieņem visu iesaistīto dvēseļu pieredzes, ar savu mieru, gaismu un pieņemšanu līdzsvarojot masu histērijas izraisīto enerģētiskā lauka šūpošanos un tā izraisītās dzīres zemākā astrāla aizkadrā.

Visa ņemšanās internetā (es nerunāju par konstruktīvām diskusijām), dažādie viedokļi, negatīvie komentāri par visādām tēmām, tie ir tikai un vienīgi absolūti neauglīgi emociju uzplaiksnījumi no dažādos līmeņos esošām dvēselēm. Tie, kas ir zemāk, nekad nepieņems un nesapratīs tos, kas ir augstāk, kamēr paši tur nenonāks. Tas, kurš ir augstāk, tas var labāk saprast un pieņemt tos, kas atrodas zemāk. Taču vidusposmā vēl ļoti aktīva ir vēlme mācīt, glābt, vest uz pareizā ceļa, nosodīt un vērtēt. 

Arī es esmu izgājusi Revolucionāra posmu un tagad pamazām atvados arī no Glābēja sevī, vietā ielaižot Visu Pieņemošo un Mīlošo Vērotāju…

Kur ir vēlme pēc cīņas, kur ir nosodījums pret citiem, tur Mīlestībai jāatkāpjas. 

Visi mēs izejam mācībstundas, kas saucās Līdzcietība, Pieņemšana un Mīlestība, lai kurā līmenī arī atrastos…

Visi, pilnīgi visi mēs esam ceļā un pēc gadiem pieciem es varēšu šo rakstu aktualizēt ar vārdiem: ”bet tagad es pasauli redzu šādi…” 

Nebaidies mainīties!

Esam!

Inta

2020.gada 22.februāris

Lielās Krustceles

Laikā, kad šķiet, 90% cilvēku meklē savu pašrealizāciju, savu īsto vietu dzīvē, savu sirdslietu, ir kāda

daļa, kas to ir atradusi. Tikko noskatījos Maijas Rozītes videointerviju ar izcilo pavāru Lauri Aleksejevu, kura profesionālās prasmes neatpaliek no cilvēcīguma un senās dvēseles starojums nav noslēpjams. Šī intervija man salikās ar kādu manu neseno pieredzi ar līdzīgu dvēseli.

Man ir bijusi iespēja dzīvē arī personīgi satikt gana daudz šādus cilvēkus un pavērot kā notiek dvēseles attīstība un pieredzes gūšana, realizējot un attīstot savu potenciālu izpaustās (3D) realitātes matricā. 

Tas ir īpašs ceļš, scenārijs, kurš paredz kādā dzīves momentā pašam piebremzēt un izvērtēt savu iekšpasauli, un izvēlēties kādu no iespējamajiem dvēseles attīstības vektoriem. Šajā ceļā, kur pēc pieņemtajiem standartiem viss ir labi, tieši tas ir izaicinājums, jo ārēju stimulu nav. Pārmaiņām jāsākās no iekšienes.

Tiem, kam visur ir nosacīti bardaks- neizdevušās vai neapmierinošas attiecības, grūti atrast savu sirdslietu, savu pašizpausmi, tie ātrāk sāk meklēt atbildes savā iekšienē un aizdomājas par savu dvēseles ceļu, dzīves uzdevumiem, jo ārēji faktori spiež. Jā, arī šeit, protams, daudzi iekrīt mūžīgā ezotēriskā bezfināla masturbācijā (atvainojos) un dzīves realitāte neatspoguļo nekādus manāmus rezultātus- bildīte apkārt ir viena un tā pati. Taču, ir tādi, kas izdara secinājumus un visā savā transformācijas periodā, mainot visas savas sfēras pat daudzkārtēji (kas no apkārtējiem bieži tiek nosodīts), ar katrām šīm izmaiņām arvien vairāk sajūt iekšējo brīvības un prieka sajūtu, vienlaicīgi atbrīvojoties no problēmām (attiecībās, profesionālajā sfērā, veselībā, utt.) Ne par viņiem šoreiz būs stāsts.

Mans darba instruments ir mans intuitīvi informatīvais kanāls, kuru esmu gan mērķtiecīgi attīstījusi daudzu gadu garumā, gan arī inkarnāciju iestrāžu rezultāts, gan arī mans uzdevums. Mana energostruktūra ļauj translēt manā laukā enerģijas, kuras ir vajadzīgas cilvēkiem, kuri pēc rezonances principa pievelkas. Pie tam katrs saņem to, kas tieši viņam ir vajadzīgs. 

Vērojot sevi, es jūtu, caur kuru manu enerģētisko centru/iem sākās aktīvākā kustība un saprotu, kurā sfērā cilvēkam ir nepieciešama enerģija un dziedināšana,- vai tas ir atbalsts, sirsnība un mīlestība (sirds centrs) vai informācija (5. un 6. c.) vai sievišķā enerģija (2.centrs), vai iedvesma (2.un 3.c)... 

Taču ļoti bieži cilvēkus ''pieved' 'pie manis, lai es atskaņotu/ translētu tādu kā energoinformatīvo paketi- tā ir informācija no viņu Dvēseles plāna, kas nāk kopā ar enerģiju, kura ļauj šo informāciju pilnvērtīgāk izmantot. 

Šodien es mēģināšu uzrakstīt kādu vēstījumu, pamainot tā formu, pielāgojot saturu plašākam lokam un neiekļaujot to, kas, manuprāt, ir samērā personīgi.

Tās bija pāris satikšanās pavisam citā sfērā, kura laikā šī informācijas plūsma ieslēdzās un, man patiešām bija jāpieliek pūles, lai to apslāpētu un runātu par kaut ko citu. Šoreiz tas bija grūtāk nekā citkārt, jo ar šo cilvēku bija arī tas, ko mūsu jomā dēvē par ''atpazīšanu''. Lai nu kā, - tās bija pāris pavisam neilgas satikšanās, es par šī cilvēka privāto un citām dzīves sfērām neko nezinu. Šķiet, ka šis cilvēks arī galīgi nav tēmā un, pat, ja es sāktu kaut ko teikt, smalkjūtīgi klusētu vai ieteiktu man griezties pie attiecīgā speciālista :) Tāpēc droši vien arī informācija ir samērā vienkārša un, iespējams, manam lokam vispārzināma. Tomēr arī atgādinājums var noderēt :)

Lielās Krustceles

Pašlaik cilvēku mošanās vertikālei notiek visās vecuma grupās to dvēseļu vidū, kurām šāds scenārijs ir paredzēts. Kā mēs zinām, lielākajai sabiedrības daļai dvēseles attīstība pa vertikāli nav paredzēta/izvēlēta. Viņi turpinās savu ceļu vecā scenārija ietvaros, turpinot attīstīt savu pieņemšanu, līdzcietību, spēju mīlēt utt.

Ir kāda cilvēku grupa, kuriem tuvojas vai ir nedaudz virs 40 gadiem, kuri patlaban tuvojas Lielajām Dzīves Krustcelēm. Te var runāt par astroloģiskajiem un bioloģiskajiem cikliem, kad jaunībā mēs metamies iekšā savā pašrealizācijas un attīstības jomā, veidojam ģimeni, radam bērnus un būvējam to pamatu savai dzīvei, uz kuru, mūsuprāt, balstās šī sabiedrība, bet pienāk brīdis, kad sākas iekšējas un ārejas pārmaiņas.

Kas notiek ar tiem, kam ir mūsu sabiedrības izpratnē veiksmīga karjera, ilgstoša laulība un bērni, kuri pārsnieguši 14 gadu vecumu (enerģētiski jau atdalīti no vecākiem), taču dvēselei ir vēlme mosties un iet pa vertikāli?

Daudziem līdz 42 gadu vecumam ļauj izspēlēties 3D spēlītēs un pabeigt bāzes programmas. Par bāzes programmām es saucu tos dzīves uzdevumus, kurus vairāk vai mazāk iziet visi savā dzīvē. 1. Apgūt profesiju un sasniegt tajā kaut kādus rezultātus. 2. Izveidot pāra attiecības, radīt un izaudzināt bērnus. 3. Atrast savu vietu sabiedrībā, veidot ar apkārtējiem attiecības. Cik lielā mērā katram izdodas veiksmīgi un harmoniski iziet šīs bāzes programmas, tas ir ļoti individuāli.

Jāpiebilst, ka ir arī ļoti daudz t.s.garīgā ceļa gājēju, kas savas bāzes programmas nav izgājuši/pabeiguši. Alegorijās runājot, nepabeidzot pamatskolu, mēģina tik augstskolā. Par to gan esmu jau daudz rakstījusi. Viņi mēdz iestrēgt pārejas posmā, jo atgriezties un nokārtot ieskaites nemaz negribās...

Taču atgriežoties pie šodienas tēmas, ja galvenās bāzes programmas tiek daudz maz realizētas, tad, ar prātu var likties, ka nu gan visam jāsāk būt forši, labi un nu tik sākšu dzīvot un baudīt dzīvi! Taču te jau klāt ir kārtējais dzīves attīstības cikls, kas pieprasa/piedāvā pāreju uz jaunu līmeni, iekšējas izmaiņas, savu prioritāšu, mērķu, vērtību pārvērtēšanu, kam seko ārējās izmaiņas.

Līdz 45 gadu vecumam (4+5=9-cikla noslēgums) ir lēmumu pieņemšanas laiks, atvadīšanas no vecā Es laiks. Cipari un gadi ir nosacīti, bet tomēr manā pieredzē tieši manai paaudzei vēl diezgan izteikti var redzēt šīs kopsakarības.

Ne tikai tiem cilvēkiem, kuru Dvēseles ieplānojušas mosties, arī visiem pārējiem šis ir pārmaiņu laiks, jo attīstībai ir vajadzīga virzība, pārmaiņas, kaut kas jauns. Kur nav pārmaiņu, tur sākas stagnācija un degradācija. Ja tev ir stabila karjera, sieva/vīrs un bērni, māja, kāds hobijs un ikgadējais atvaļinājums, - tā, lai arī skaitās sociāli un tavam prātam teicami realizētas dzīves modelis, attīstības potenciāla šajā, jau gadiem rutīnas vairāk vai mazāk skartajā bildītē, ir maz.

Lielākā daļa cilvēku jūt šo iekšējo kņudināšanu, vēlmi pēc pārmaiņām, periodisku dzīves apnikumu un, lielākajai daļai arī šīs pārmaiņas notiek- tiek mainītas profesijas, partneri, dzīvesvietas, utml.

Iekšējais mudinājums, sajūta, ka ''vecā kurpe spiež'', vēlme pēc kaut kā tāla, nezināma, liek rosīties, meklēt izeju un risinājumu.

Tiem, kam nav paredzēts/izvēlēts/neizdodas iet dvēseles atmošanās ceļu (vertikālo attīstības ceļu), tie mēģina kaut kā ''apdeitot'' savas bāzes programmas. Kaut ko nedaudz pamaina savā profesionālajā jomā, ar partneri aiziet uz pāru terapiju, cenšoties atgriezt dzirkstelīti, ievieš mīļāko un/vai jaunus hobijus. Tie ir tādi plāksterīši, kas ļauj ilgāk eksistēt vecajam modelim, turoties pie savas pamatīgās mentālās programmas ''man taču viss ir kārtībā!'' Taču tā ir īslaicīga anestēzija, jo attīstības potenciāla tajā visā nav vai ir ļoti maz. Nav, jo mērķis ir saglabāt esošo status que.

Piebildīšu, ka ir virkne iemeslu, kādēļ manas (40+) paaudzes cilvēkiem ir grūti iziet uz nākamo līmeni ar esošo darbu, esošo partneri un tā ir atsevišķa plašāka tēma. Taču ir pāri (manā pieredzē max 1%), kam izdodas iziet ārpus bāzes programmām un attīstīties kopā.

Atgriežoties pie tēmas, ir cilvēki, kas šo status que arī kaut kā novelk līdz mūža galam, barojot sevi ar paša ieprogrammēto ''man taču viss ir lieliski!'' Dvēseles skumst, pašam ir vēlme visu pamest uz braukt uz kalniem ganīt aitas, taču mēs tik lieliski protam norakties darbā, apkrauties ar visādiem pienākumiem, seriāliem un vēl visu ko, lai tikai nebūtu jādomā. Lai tikai nebūtu jājūt.

Tomēr, tomēr lielāko daļu no mums pie tām Lielajām Krustcelēm pieved. Un, šis moments ir viens no pašiem svarīgākajiem dzīvē. Ko mēs izvēlēsimies?

Liela daļa nesaprot, ka izvēle ir starp veco un jauno, starp sirdi un prātu, starp stagnāciju un evolūciju. Viņi nesaprot, ka, ja pamatskola ir pabeigta, tad nav vajadzība visu to stiept līdzi vai vēlreiz sākt pamatskolas programmu tikai citā skolā...

To neizprotot, vēloties mainīt savu dzīvi, vīrs, piemēram, aiziet pie jaunas meitenes, kā rezultātā iegūst abas sievietes,- jaunā sāk savas bāzes programmas, bet vecajai pēc dziļās ''sasistās siles'' krīzes sākas jauna dzīve jau sev, jaunas attiecības, pašrealizācija, kamēr vīrietis, kam tuvojas 50 atkal jau maina pamperus... Vīrieša dvēselei šis ir viens no skumjākajiem scenārijiem.

Otrs variants ir vēlais bērns, kur pāris nespēdams iziet uz jaunu attiecību līmeni, izlemj saglābt savas attiecības (savu status que) šādā veidā- vēlreiz izejot pamatskolas programmu un attālinot stāšanos augstskolā. Modifikāciju ir daudz, bet galvenā kopējā iezīme ir tajā, ka tā vietā, lai mainītu sevi, lai piedzīvotu jauna līmeņa attiecības, tiek mainīti apstākļi, kuros atkārtot bāzes programmas.

Protams, visur ir izņēmumi, tomēr daudzus gadus pētot cilvēku dzīves scenārijus, kas ir dvēseļu izvēlētas programmas, ir kādas 20 izplatītākās modifikācijas, pēc kurām iet teju visi cilvēki.

Kas tad notiek ar tiem, kas izvēlas vertikāli? Kam tas izdodas?

Tā ir pavisam cita realitāte, cits lidojums, cita brīvības sajūta, cits fokuss un citas vērtības. Tas ir absolūti cits iekšējais stāvoklis un pasaules redzējums. Tās ir arī citas vajadzības un prasības pret dzīvi un sevi pašu.

Tu saproti, ka tava dzīve notiek tieši šodien un, tā nav bezgalīga, un, tu vēlies katru dienu izbaudīt labāko, ko šī pasaule var sniegt.

Lai līdz šai realitātei nonāktu, ir jāatbrīvojas no ārkārtīgi daudz, pārsvarā iekšējiem uzstādījumiem un aizspriedumiem, būtiski izmainot sevi. Pat ne tik daudz izmainot, cik paplašinot sevi.

Tu saproti, ka ne tavs darbs, ne tava ģimene, ne bērni, ne statuss sabiedrībā, nav pats būtiskākais, bet būtskākais esi Tu pats un tas, ko Tu vari šai pasaulei dot.

Tu sāc nojaust, ka attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem var kļūt par skaistu pieredzi, tikai pašam tās ir jāsakārto un jāizveido. Tu sāc apjaust, ka partnerattiecības var būt brīnišķīgs dvēseļu duets un, ka tas, ko tu uzskatīji par labu seksu ir tikai 5% no tā, ko ir iespējams šajās jaunā līmeņa attiecībās piedzīvot un pieredzēt! 

Tu apjēdz, ka bāzes programmas ir izietas un tajās nav visu mūžu jamaļās vai pie tām jāturas. Ka attiecības, kuras sevi izsmēlušas ir jāpabeidz, partneri un bērni jāpalaiž un jāļauj tiem celties un iet uz priekšu. Tāpat tu apjēdz, ka darbs un sociālais statuss nav svarīgākais dzīvē, tāpat tava mašīnas marka un collu skaits tavam TV. 

Svarīgākais ir tas, kā tu jūties. Jo to, kā tu jūties, tu izstaro pasaulē. Uz šo starojumu pievelkas tie, kas ir uz viena viļņa ar tevi, ar kuriem kopā ir forši pastrādāt, forši aiziet kalnos un forši brokastot gultā.

Iekšējā jušanās, šis prieka stāvoklis, esības prieks, laime- nav svarīgi, kā mēs to nosaucam, ir tikai un vienīgi atkarīga no tā, vai tu ej savu ceļu saskaņā ar savu iekšējo sirds balsi, saskaņā ar savu Dvēseli. Nevis ar prātu. Iet kopā ar Dvēseli, nozīmē palielināt Dvēseles klātbūtni sevī arvien vairāk un vairāk, līdz līmenim, kad jau vari sākt radīt savu realitāti tādu, kādu vēlies. Tas ir stāsts par vertikāli. 

Tas ir stāsts par attīstību un evolūciju, tas ir stāsts par cita līmeņa dzīves piedzīvošanu, par kuru pašlaik tev var nebūt nekādas nojausmas, ka tāda ir iespējama. Tas nav stāsts par ezotēriskām zināšanām, par meditēšanu un filozofēšanu par augstām matērijām. Tā ir pavisam cita pasaule, kurā tu vari nonākt.

Lielās Krustceles ir par to, ko tu izvēlēsies: atmest veco un piedzīvot jaunu realitāti visās savas dzīves jomās, iepazīt arī sevi pašu pavisam citā līmenī, vai arī turpināsi mainīt darbus, partnerus bāzes programmu ietvaros vai lāpīt un uzturēt esošo situāciju?

Abas izvēles ir pieejamas dažādās modifikācijās un ir vērts atcerēties, ka tev tā ir. Izvēle.

Esam, Inta