Prāts vs Sirds

Uz Sirds ceļa abām kājām nostājos tad, kad tapa arī šis blogs, tātad tikai 5 gadi atpakaļ. Tie bija pirmie apzināties soļi. Kaut  līdz

tam uzskatīju, ka garīgo ceļu eju apzināti jau ilgāku laiku, tikai pats jēdziens ''garīgais ceļš'' man nozīmēja ko citu, kā tagad. Toreiz es tikai nojautu, ka mans prāts, manas zināšanas sāk traucēt dzīvot saskaņā ar to, kas manī iekšā. Ar to, kas esmu īstā Es.

Laikam ejot, arvien dziļāk un dziļāk es apzinājos, cik ļoti savažota un nebrīva es esmu. Pašas uzskati, sabiedrības un audzināšanas stereotipi, un vēlme atrast vienīgo patiesību, kas atbrīvotu un padarītu laimīgu, bremzēja to, ko dēvējam par Sirds balsi.

Dažkārt mēs mēdzam jaukt savas sajūtas... Mums šķiet, ka jūtam izsalkumu, bet īstenībā ķermenim vajag vien ūdeni... Tieši tāpat, bieži nepareizi iztulkojam to, ko no mums vēlās mūsu Dvēsele...

Tā sauc, mudina, sūrst iekšpusē, lūgdamās mūsu uzmanību pret viņu: ''Apstājies lūdzu uz brīdi. Paklusē. Izlēdz savu nemītīgi vāvuļojošo, koncepcijas veidojošo, viszinošo prātu, lai klusumā sadzirdētu Sevi. Sevi patieso. Vajag tikai mieru, klusumu, laiku un vēlmi sadzirdēt sevi. Vairāk neko... Bet mēs grūžam sevī informāciju, tērējam enerģiju nebeidzamam domāšanas un prātošanas procesam.

Ir daudz cilvēku, ko var nosaukt par gudriem, erudītiem, ļoti labi informētiem, daudz lasījušiem un daudz apguvušiem. Daļa no tiem liek lietā apgūto un maina sevi un savu dzīvi. Viens no galvenajiem progresa rādītājiem ir harmoniskāka, mīlošāka, iekšēji un ārēji brīvāka personība un tieši tādi paši konkrētā cilvēka ārējie apstākļi- veselība, sakārtotāka sadzīve, harmoniskākās attiecības, finansiālā stabilitāte, pietiekamība. 

Ja šajās jomās attīstības, pozitīvu pārmaiņu nav, tad informācijas un zināšanu apjomam, vērtība ir maza. Dvēsele vēlas darbību, bet Prāts pieprasa atbildes un garantijas, uz kura pamata veikt šīs darbības. Un iesprūst.  Ir radusies vesela plejāde Nelaimīgu Gudrinieku, kas ar attiecīgām sejas izteiksmēm apmeklē seminārus, lai kārtējo reizi sev apliecinātu to, ka viss jau ir zināms, nekā jauna, nekādu ieguvumu. Ka semināru vadītāji, grāmatu autori utt. ir kārtējie pseido zināšanu tirgoņi, naudas kāsēji...

Šie Nelaimīgie Gudrinieki, kas sēž nemīlamā darbā, ir iesprūduši destruktīvās attiecībās, klejo pa internetu, atstājot viszinošus komentārus, kur vien ir iespēja parādīt savu viszinību, kritizē un nosoda jebkuras atšķirīgās pieejas, daži mēģina paši veidot koncepcijas un rīkot seminārus... Daži raksta rakstiņus par pseido ezotēriķiem, noliedzot un pasmīnot par visu, tādejādi, mēģinot sevi it kā nolikt no tā visa maliņā, sak: uz mani jau tas neattiecas, es te vienīgais zinu patiesību! 

Un kamēr garīgā lepnība aug augumā, Ego ar kārtējās grāmatas saturu uzpūšas vēl lielāks, Dvēsele iekšēji raud arvien stiprāk... Ārējā pasaule šim cilvēkam to atspoguļo katrā viņa dzīves jomā...

Varbūt pirms sākt teoretizēt par garīgumu, derētu sakārtot savas attiecības un finanses? 

Varbūt saprast pašam savu problēmu cēloņus, atrisināt, izdziedināt, sakārtot tās sfēras, kas attiecas uz fizisko realitāti, uz kuru Dvēsele ir izvēlējusies atnākt? Par kādu garīgumu var iet runa, kad jācepās par to, kā samaksāt kredītus un izskolot bērnus, ja attiecībās ir absolūts bardaks? Vai tādas vibrācijās, vai tādā emocionālā stāvoklī, var iet runa par patiesu garīgumu, kas balstās uz pieņemšanu, mīlestību, došanu un dalīšanos! Pseido garīgums ir tur, kur ir plikas koncepcijas, teorijas un mācības, kur nav iekšējā starojuma un konkrētā cilvēka sakārtotas bāzes apakšā. 

Mana vecmāmiņa bija mans patiesā garīguma paraugs. Ar savu 6 klašu izglītību, viņa nevarēja diskutēt par augstām lietām, citēt garīgos skolotājus, bet katru dienu viņa darīja labāko, ko spēja citu cilvēku labā. Viņa svētīja ēdienu ko gatavoja un ģimenes locekli, ko pavadīja ceļā. Un svētdienās viņa lūdzās. Saviem vārdiem un no sirds.

Pirms atvērt muti, lai kādu pamācītu, vai kādu vērtējošu komentāru ierakstītu, derētu padomāt, vai man ir sakārtotas un harmoniskas attiecības? Ar partneri, bērniem, vecākiem, kolēģiem? Vai ir stabilitāte un pietiekamība visā, kas attiecas uz bāziskajiem sadzīviskajiem jautājumiem? Varbūt kādā jomā vēl ir gūstama pieredze, vēl pamatīgs ceļš jānoiet, lai būtu reāli ar ko dalīties?

Vērtība ir tikai Tavā paša pieredzē. Gan tavai Dvēselei, gan citiem, kas iet to pašu ceļu. Vērtība ir tajā gaismā, ar ko tu dalies tad, kad caur pieredzes gūšanas grūtībām esi izgājis, un tumsu sevī atbrīvojis...

Tagad, vēroju, ir nācis modē ''nolikt'', saukt par naudas kāsējiem, pseido skolotājiem tos, kas kaut ko dara šajā jomā. Savādi, ka ar ''nolicēju''tekstiņiem dalās tie, kas it kā ietilpst ''nolikto''listē. Laikam, tādejādi, cenšās sevi pārādīt ārpus tā...

Mēs visi esam ceļā. To, ko es pirms pāris gadiem uzskatīju par patiesību, šodien vairs neuzskatu. Vēlme dalīties nāk no Dvēseles un katrs to izpauž, kā prot...

Kāds cep brīnišķīgi garšīgas bulciņas, iepriecinot cilvēkus, bet tur tak ir ķermeni graujoša cukura deva iekšā!  Katrs pats izvērtē ieguvumu un kaitējumu... Katrs pats izdara izvēles- ēst, vai neēst šo bulciņu. Un pats uzņemas atbildību par sekām. Nevienam citam nevajadzētu par to uztraukties...

Daudziem Gudriniekiem par dienišķo maizi paliek uzbrukšana citiem, lai kompensētu vismaz kaut kā savas iekšējās sāpes...

Tiem, kas uzbrūk visam, kas saistīts ar garīgumu, varu ieteikt paplašināt savu loku: neveselīga pārtika, alkohola sfēra, medikamentu tirgotāji... Tie sabiedrībai un cilvēkiem nodara daudz lielāku kaitējumu, nekā jebkurš no semināriem vai grāmatām par garīgumu. Un dienišķā vīna pudele ir viena tāda semināra cenā... 

***

Aizvakar bija pēdējais no Alijas semināriem. No paša rīta, kad sāka aktīvi braukt cilvēki, ieradās arī viena kudzīte, kura daudzu cilvēku klātbūtnē uztaisīja skandālu uz līdzenas vietas, par to, ka nav iespējas norēķināties ar karti. 

Pirms semināra man bija iespēja to Alijai pastāstīt un viņa pajautāja, kur tā sieviete zālē sēž. Un es redzēju, ka viņa bija viena no pirmajām, uz kuras jautājumu viņa atbildēja. Pieņemoši un sirsnīgi, iejūtīgi paskaidrojot būtiskāku un, ka visas zāles priekšā viņa nevar tēmā iedziļināties. 

Semināra pauzē, šī sieviete pienāca pie manis, pieprasot individuālu tikšanos ārpus rindas (kas ir vairāku mēnešu garumā). Tā kā iepriekšējā dienā Alija bija lūgusi visus rakstīties rindas galā, tad es jau vēlējos tā arī atbildēt, bet pēdējā brīdī pārdomāju, un noteicu, ka apjautāšos Alijai.

Un zini, ko viņa man teica? '' Jā, es paņemšu viņu pirmo. Jo viņai no visiem, kas šīs dienas ir bijuši, vajag to visvairāk. Viņa ir visvairāk cietusī un visnelaimīgākā''. Man tā bija bija iedvesma un paraugs. 

Un tā es šorīt stāvēju starp vajadzību runāt, pateikt par to, ka bieži vien prāts un zināšanas stāv piekšā Sirdij, radot Nelaimīgos Gudriniekus, un starp Lūgšanu par viņiem. Jo viņos jau ir arī daļiņa no manis pašas...Tāpēc es izvēlos abus, gan dalīties, gan veltīt brīdi klusai Lūgšanai...

Mīlestībā-

Inta

2017.gada, 28.marts

Intervija ar Lindu un Matīsu par meditāciju, klusumu un savu ceļu

Linda Vītoliņa un Matīss Barkovskis ir sava ceļa gājēji, kas nebaidās eksperimentēt, izzināt pasauli, meklēt savus, atšķirīgus no daudziem ceļus un veidot savu tagadni un nākotni pēc saviem uzskatiem, pārliecības, sekojot sirdij.

Es neesmu žurnāliste, bet ir kaut kas cilvēkos, kurus es šad tad satieku tik īpašs, ar ko es vēlos padalīties ar citiem caur savu pārdomu, redzējuma prizmu.

Saruna būs par Lindu un Matīsu pašiem, par viņu ceļu, par iepazīšanos un pasaules redzējumu.

Jāatzīst, ka es pati esmu savrupa sava ceļa gājēja, un par notiekošo savā sfērā gūstu informāciju un sajūtas vairāk no sociālajiem tīkliem un no tā, ko man pastāsta tie, kas brauc pie manis. 

Vidzemes Retrītu Centrā bez manis, Kristas un Kristapa bērnu nometnēm, pašlaik darbojas Mansards un Miera Māksla. Kāpēc tieši viņi? Es arī aizdomājos, kas ir tas, kāpēc man ir viegli ar tiem, ko es varu saukt par jauniešiem.

Un pirmā atbilde, ko es sapratu, kad aizdomājos par šo tēmu, tas ir saistībā ar Ego, kas mūsos visos,

arī viņos ir, bet ir absolūti nejūtams. Ar viņiem ir ļoti viegli sarunāties. Sarunās nav vērtējuma, konkurences, sava svarīguma un taisnības deklarēšanas, nav žēlošanās un citu vērtēšanas. Ir tāds nedaudz bērnišķīgs pozitīvisms un prieks, un Mīlestība pret visu, kas notiek pasaulē. Un tās ir tik vieglas un pozitīvas sarunas! Kā svaiga gaisa malks manā ikdienā, kas darbošanās specifikas dēļ tomēr ir ar problēmu risināšanu, ciešanām un sāpēm saistīta..

Lindai ar Matīsu ir vaļā sirdis, kas ir retums vēl joprojām. Viņi visu dara no sirds. Viņi reāli rada citu nākotni, domājot par jaunām, inovatīvām, alternatīvām tehnoloģijām, pavisam citu bērnu audzināšanas un izglītības konceptu, viņiem ir cita pieeja pasaules izzināšanā un no Sistēmas minimāli atkarīga ikdiena. Pietam priekš viņiem tas ir dabiski- kā elpot. Bez kaut kādas lielas misijas apziņas vai apzinātas vēlmes kalpot. 

Neskatoties uz to visu, pat uz dvēselisko saikni ar Lindu, es ļoti izjūtu mūsu atšķirības. Ja vilktu paralēles ar tehnoloģijām, tad viņi ir ''6 aifoni'', kamēr es, labākajā gadījumā ''4'':)Kaut drīzāk vēl podziņtelefons :) Viņiem ir pavisam citas programmas, citas vibrācijas, citi mērķi , cits pasaules redzējums un izzināšanas veids. Viņi jau ir atnākuši šeit savādāki. 

Man ir interesanti, jo viņi daudz dara it kā to pašu, ko es. Ļoti nopietni praktizē meditāciju, bet, ja man tā vairāk ir ar mērķi savienoties ar savu centru, atslābināties, atgūt enerģiju un, galvenais, dziedināšanai, tad viņiem meditācija vēl visam klāt ir izziņas un saziņas veids un pamats.

Mums ( Sirds Ceļam- Kristai ar Kristapu) jau 4 gadus ir bērnu nometnes, kur ļoti daudz pievēršamies bērnu Dvēselītēm, un vēl ilgāk man ir klusēšanas retrīti, ko uzskatu par patlaban pašu efektīvāko garīgo praksi. Tieši to pašu tikko uzsākuši ir arī Linda un Matīss, tikai, protams, ar savu pieeju un filozofiju un es par to ļoti priecājos!

Miera Mākslai (Matīsa veidotā mājaslapa) ir cits loks, tur apgrozās daudz ''jauno modeļu'':)

Skatoties uz viņiem, es aizdomājos, par tām fundamentālajām izmaiņām, kas notiek uz zemes. Kā katrus 10 gadus, nāk jau pavisam citi ''modeļi'', ar atšķirīgām ''programmām'', 'aplikācijām'', attieksmi un redzējumu, ko mums savā konservatīvismā, viszinībā un ierāmētībā bieži ir grūti pieņemt un akceptēt. Pietam no malas izskatās, ka viņiem ir dziļi vienalga, kā viņi izskatās, vai ko par viņiem citi domā.. :)

Gan Linda, gan Matīss eksperimentē ar smalko saziņu, jo viņu 'modeļiem' jau ir iebūvēts ''modems''saziņai ar Visuma internetu :) Viņi nelasa grāmatas un neinteresējas par koncepcijām un teorijām, bet eksperimentē paši, lai gūtu savu pieredzi...

Protams, mans konservatīvais prāts vēlētos ieteikt izlasīt viņiem kādu grāmatu par drošības tehniku šajā jomā, jo no malas var likties, ka tur dažreiz notiek staigāšana ''pa plānu ledu'', bet mana modeļa funkcijas paredz pavisam citu apziņas paplašināšanas un informācijas saņemšanas veidu, kādas man būtu tiesības iejaukties citu izvēlē pieredzēt savu ceļu? Tādēļ es vien klusi sajūsminos. Un mācos. Un iedvesmojos. Ne jau tik daudz par to, ko viņi dara, bet par viņu ceļu, drosmi, noskaņojumu, par uzdrošināšanos būt pašiem, par spēju abstrahēties no šīs grūt sākušās materiālās pasaules, no sabiedrības uzliktajiem rāmīšiem, no citu vērtējumiem , par viņu sapņiem un idejām, kas ir tik ļoti vērsti uz jaunām vēsmām, citai- labākai pasaulei.

Un vēl, šīs intervijas, kas izvērsās ļoti gara laika ziņā, es pārvarēju savas bailes no kameras, kas sakņojas tajā pašās bailēs būt pašai. Es nepucējos, nepārģērbos, nesakārtoju plauktiņus fonā, neiespundēju Kristas sunīšus, kas pie manis ciemojās, un ar klusām šausmām  klausījos ierakstā savu haotisko runas veidu :) Pēc kādām pāris nedēļām pilna video intervija būs pieejama Miera Mākslā, tur būs daudz interesanta par to, ko tieši dara Linda un Matīss, daudz atziņu un interesantu viedokļu. Pagaidām tikai mazu fragmentiņu ielieku un intervijas daļas atšifrējumu ieskatam un pārdomām...

Nododu šo sarunu Tev :)

Kad Jūs abi satikāties? Kā tas notika?

L: Mēs satikāmies uz skatuves. Es biju ceremonijā Latvijas lepnums un Matīss man pasniedza balvu, viņš bija bijis Latvijas Lepnums 2008.gadā... Tā mēs iepazināmies. 

M: Īsā interesantā versija ir tāda: vienu dienu zvanīja žurnāliste vai raidījuma veidotāja un teica: ''Jums būs jāpasniedz šī gada Latvijas Lepnumam balva. Grāmatu izdevniecības vīrietim.'' Es padomāju, uzdāvināšu grāmatu Saule Pasaulei. Pasākumā dienā pēkšņi viss bija mainījies, jādod sievietei no Sirds Siltuma darbnīcas... Es tā iekšēji: nu, jā- labi. Bet nebija laika paskatīties, kas tā ir. Tā mēs aizbraucām, uzeju ar brāli uz skatuves un jāpasniedz tagad tā balva Lindai... Togad tā bija baltā krāsā- Esības baltā krāsa, man bija zeltainā...

I: Un tad Jūs pirmo reizi viens otru ieraudzījāt?

L: Jā, mēs pirmo reizi satikāmies. Atceros, es ieraugu- o, jā, biju domājusi, ka būs kāds varbūt ārsts, vai bērniņu vecāki, - biju uzbūrusi jau ainiņas galvā. Nāk kaut kādi divi čalīši- domāju, kas tie tādi vispār... tad iedeva man balvu. 

Tas bija 2013 gads...

M. Tā es to grāmatu Lindai uzdāvināju. Tad mēs sākām sarakstīties. Aizrunājāmies par dziedniecību un es pajautāju: vai Tu esi aizdomājusies, ka varētu būt dziedniece kādreiz? Tā mums tās sarunas aizgāja...

L: Tas bija laiks, kad Matīss tikko bija sācis čenelingot un dalījās ar mani savās sajūtās. Un viņam bija tas grūtais periods, kad nācās ar visām tām enerģijām tikt skaidrībā.

I: Tev, Matīss, tas spontāni sākās? Vai Tu trennējies pirms tam? :)

M: Čenelingošana? Man bija 23 -24 gadi un es pirms tam vismaz gadus 6 ļoti nopietni ar meditāciju aizrāvos. Meditācija pilnībā izmainīja manu dzīvi.

I: Vai meditācija Tev bija ar konkrētu mērķi?

M: Nē, nē... Mērķa nebija. Dzīve virzīja uz priekšu, līdz es nonācu līdz tam, ka dzīve nav tikai tas, kas izskatās. Likās visi uzskati  lūst un brūk kopā. Atklāsmes pašas nāca, nāca...un tad man radās vēlme iet dziļāk un tālāk. Ievirze bija, saprast, kā Tu varētu redzēt nākotni, utt... Vajag tikai klusu prātu- tas ir pats galvenais. Visu, ko es darīju- tas ir vienkārši nedomāju.

L: Aizkustināta: es atcerējos savu stāvokli, savu sākumu...Kā man gāja..

I. Ir kaut kas, kas Jūs abus ir pievilcis... Jūsu Dvēseles...

M. Tas ir liels jautājums

L. Tas nav jautājums, tur ir viss skaidrs. Matīss teica, ka viņam toreiz nebija īsta mērķa, bet tas bija tas laiks, kad man meitiņa bija piedzimusi un tas bija nereāli grūti...

Pirms es satiku Matīsu, es biju reāli mocījusies kādu gadu ar visu to, kas notika ar manu meitiņu, ar to domu, ko man visi dakteri teica, ka viņa nomirs. Un man bija tik tālu viss pieriebies...Mani pie meditācijas aizveda tieši tas, ka es neko vairs negribu, vien sajust sevi, kas es esmu, sajust to nulles punktu, lai atcerētos pati sevi... Tad es ļoti intensīvi meditēju un Matīss uzradās kā palīgs, lai palīdzētu man atslēgt tās durvis, attaisīt vaļā. Nevis kā cerība viņš uzradās, bet drīzāk viņš palīdzēja sajust atbildi, kapēc manī ir tieši tāds konekšens ar meitu, kapēc es esmu tajās grūtībās un tieši tajā vietā. Faktiski palīdzēja atcerēties sevi. Un tās meditācijas ir tāpat kā Matīsam, vēlēšanās sajust pašam sevi, vienkārši būt.

 To ka tas, kas ir apkārt, tas psiholoģiskais prāts, kas liek vērtēt, salīdzināt, izprast, saprast, ka tas nav tava būtība, nav tava dzīve,  ka tu ej automātiskā ritenī, tas nav tas, kadeļ tu te esi... Es vēlos būt, nevis saprast, es vēlos būt... Tas bija laikā, kad Lotītei jau bija divi gadi, jau bijām kopā abi, kad es ļoti intensīvi nodarbojos ar meditāciju- 3 mēneši diendienā. Es domāju, lai notiek, kas notiek. Trīs mēnešus 7stundas dienā konsanti meditēju.

I: Vai Tu saprati, kas ar tevi notika? Vai Tev nelikās, ka vienas programmas tiek nomainītas pret citām?

L: Absolūti. Kad es biju maziņa, man bija tas kontakts ar to, kas es esmu. Visa saziņa, tas kā es skatījos uz cilvēkiem, norisēm... Atceros savu vērošanas stadiju un tos jautājumus, kas manī bija... bet kad sāku dzīvot stadarta dzīvi, mani tas ielika rāmī. Tad, kad es gaidīju savu meitu, bērnības sajūtas atgriezās.  Man likās, ka es eju ķīselī, man bija absolūts kontakts ar meitiņu...Un tad viss sākās.

M: par bērniem gribēju piebilst. Mums tikko bija nometnīte un es pajautāju, kurš no bērniem mājās meditē? 70% pacēla roku! Biju izbrīnīts. Nu, kā, viņi teica: '' mēs ar mammu un tēti nostājamis aplī, sadodamies rokās un visi meditējam!''  Būtu man tāda bērnība! Bet es biju savādāks tajā vecumā.

I: Kāda, Matīss bija tava pirmā atklāsmes pieredze?

Pirmā reize bija, meditācijā, tukšuma vai pauzes stāvoklī. Iemācījos sēžot redzēt, kas notiek citur. Un pēc tam salīdzināt, pārbaudīt....Kādā krāsā mašīna, piemēram. Tad es sapratu, ka noteikti ir iespējams, kas daudz, daudz vairāk. Mēs esam vairāk nekā tikai cilvēks. Un tad es katru rītu cēlos 5 un meditēju, bet ne jau tāpec, ka man vajag, vai tas ir pēc plāna, vai reliģiskās pārliecības, -pusgadu es cēlos agri, lai saglabātu un atjaunotu to esības sajūtu, to mīlestību, baudu no tā, ka saule spīd pa logu. Un gadu es nodzīvoju tajā sajūtā- sajūtā, ka viss ir mīlestība piepildīts.

L: Kad pirmo reizi tu satiec to sajūtu, man arī tā bija, tā fantastiskā sajūta, ka tu mīli to, kas tu esi, un, kopš tās pirmās reizes jau 4 gadi pagājuši, kad atkal sajūti to sajūtu, tā atnāk pat ar smaržu...Tā ir tāda svētlaime!

I:Cik laiks pagāja Tev kopš tu uzsāki meditēt, līdz brīdim, kad nonāci pie šīs Esības svētlaimes sajūtas?

M: Es teikšu, ka cilvēkam, kurš ir dabisks, nevajag daudz laika. Bet, kurš ir domājošs, skrejošs un mērķtiecīgs, tam varētu būt vajadzīgs vairāk laika.

Esībā, kad nonāc meditācijā, tad patiešām viss smaržo un vēl mirdz tādos baltos punktiņos... Laiks bija vairāki gadi.. No sākuma bija meditācijas, kurās mācījos, mēģināju vienkārši nedomāt. Pēc tam parādījās vīzijas, pēc kurām sāku apjaust, ka meditācijai ir ļoti daudz iespēju vēl vairāk sasniegt. Tad sākās spēlēšanās ar dzīvi un savām vēlēšanām. Tad es sāku spēlēties.

 Reiz es ievēlējos, ja viss būtu iespējams, tad es vēlētos vēlreiz to Latvijas Lepnuma balvu turēt rokās. Un, kad es turēju to rokās (Lindas ceremonijā), tad es atcerējos savu vēlmi. Domāju, bet tā balva jādod prom...

L: (smejoties), bet tie abas tagad stāv pie mums mājās!

M: Visums ir vēl skaistāks! Ko Tu tik ierobežejoši domā- Tas saka. Lūk, Tev būs vēl burvīga sieviete  piedevām blakām...:) Cilvēks ļoti ierobežojoši domā. Tādi stāsti ir vēl daudz bijuši.

Un turpinot, katru dienu meditējot, tu arvien vairāk un vairāk uzpildi sevi ar šo skaisto sajūtu, līdz nonāc Esības stāvoklī...piedzīvo to...

Bet arī tas vēl nebija čenelings... Bet šī sajūta man palīdz atcerēties, kādam cilvēkam ir jābūt. Pilnīgs miers.

Čenelings atnāca pavisam savādāk, klusumu meklējot. Naktīs starp nomodu un iemigšanu, mēģināju noķer to sajūtu. Tālāk nonācu tukšuma stāvoklī, atveru acis- hop, 7 stundas pagājušas... Mums ar Lindu ļoti paralēli tās pieredzes gājušas..

Un reiz, šādā stāvoklī reiz sapratu, ka zinu visu. Visu.  Bet nav, kas uzdod jautājumus. Esot Esības stāvoklī ilgstoši tajā vietā, tajās sajūtās, līdz nonācu pie brīža, kad paskatījos makā. Tad bija jāsāk domāt,  palikt šajā stāvoklī vai iet pastrādāt kaut kur. Tā telepātiski iemācījos programmēt un to daru. 

L: Man paralēli iet savas atmiņas... Un par naudu atcerējos. Toreiz es to 3 mēnešus nomeditēju, es taču nestrādāju, bet man tak ir divi bērni. Saproti? Man vajadzēja  širmim aiziet ciet, bet es domāju, nav iespējams, ka man ir paredzēts dzīvot tik grūti, nav iespējams, ka jebkuram būtu jābūt tik grūti.. tik grūtai dzīvei, ka mums šeit jābūt, lai ciestu.. Un tos 3 mēnešus es nomeditēju un izkāpu: nulle uztraukumu, par bērniem, par jebko.. Tad padomāju: varbūt man vajag darbu-vienu, divus, trīs un nevis aiz bailēm vai uztraukuma. Un es vēl joprojām nezinu, kā tas sakārtojās, bet es zinu to sajūtu, kā ar Visumu komunicēt, lai tas man palīdzētu.. Un nedēļas laikā es mācījos 3 skolās un strādāju 4 darbos.

I: Jautājums, vai tev to vajadzēja... :)

L. Bet man to iedeva. Es to jautāju un man iedeva. Protams, tagad viss ir sakārotjies, kā ir paredzēts. 

Pēc 6 mēnešu meditācijām, es mācēju 40 cilvēku auditorijā izslēgt prātu. Es pat spēlējos ar to: ieslēgt, izslēgt. Tagad esmu pieradusi un visu laiku atrodas šajā plūdumā. Tu ne par ko neuztraucies. Ik palaikam psiholoģiskais prāts iejaucās, bet es saku: ''pagaidi'', atliec šo situāciju maliņā kaut uz 10 minūtēm. Un tad, ja tas būs vajadzīgs, tu varēsi izdzīvot šo stresu.

M: Man pirmā atklāsmes sajūta laikam bija saistīta ar Latvijas Lepnuma laiku, kad riktīgi parāva vaļā... Biju jau nedaudz sagatavots, klausījies P. Kļavas lekcijas, bet čenelings 3-4 gadus atpakaļ sākās...

Vispirms mēģināju ar regresijas terapiju, ko man Inga Ružicka piedāvāja. Bet manā gadījumā, tas nenostrādāja un un es nolēmu, ka meditēšu tā, kā parasti to daru. Aizpeldēju, un tad Inga sāka uzdot jautājumus. ''Pasauc savu eņģeli''- neviens nenāk... ''Tad kaut ko pasauc''...Pēkšņi tā kā duša no Debesīm, bāc! Es tā, wau, cik tas ir intersanti! Tā bija pirmā reize, galva dulla, kas tas bija?  Pa zemi vārtos, dzeru ūdeni, nevaru saprast...Kad tajā epicentrā nonāc, pie galvas tunelis, virpulis, kā pa trubu šļūc, pieslēdziens, tā kā Matrix filmā..

I: Tas ir tā, kā tevī ienāk informācija, vai kā savādāk?

M:Tas ir kā saplūšana. Atnāk ar bliezienu, bet nekas neienāk...Līdzīgi kā dziļi, dziļi ievelc plaušās skābekli

I: Bet pats tu esi klāt?Jo daži neatceras neko...

M: Es esmu klāt, domāju, ka daži nav, jo viņi pilnībā atslēdz prātu... Es arī pēdējā laikā to cenšos darīt, jo nav vairs, kur failus saglabāt. Sajūta, ka ir divi Tu iekšā... Pēkšņi paliek smieklīgi, bet nav sajūtas, ka jāsmejas, bet ir smieklīgi. 

Tad pats ar sevi runā...Tik dažāda tā enerģija...es sevī runāju ar vēl kaut ko... Inga sāka uzdot jautājumus par mani: kāds Matīsam uzdevums? Un iekšēji notiek cīņa, kurš tagad atbildēs.. Iekšējais dialogs: es varu teikt, ko gribu teikt? Un tā tas aizgāja...

Mācīties, mācīties tulkot informācju- bija atbilde, par to, kas man jādara.  Vārds mācīties tika uzsvērts. Griezās, dulla galva, baigi interesanti, tad nāca vēl un vēl pieredzes, līdz pārslodzei.

I: Vai tu saprati, kas ir tas otrs Es tevī, vai tu pajautāji, kas tas ir?

Sākumā, kad tu nonāc ar to būtni kontaktā, tu pārņem viņas izpratni, tās ir jumtu noraujošs un apziņu mainošs process, par Visuma uzbūvi, viss izmainās... (vairāk video)

***

I: Linda, kā tev ar pirmo pieredzi?

L: Pirmā man nebija čenelinga pieredze, pirmās bija enerģijas. Sākās enerģētiskā pārslodze (no meditācijām), es nevarēju gulēt, kādas 5 diennaktis negulēju, burtiski strāva gāja cauri ķermenim... Nezināju, ko darīt ar to, bet prāts bija tīrs... Arī bija stāvoklis, ka eju dēlī... Karstums ķermenī, sajūta ka visā ķermenī dzemdības notiktu... 

Ar Matīsu devos uz savu svētvietu mežā, gulēju uz laipiņas, vairākas dienas. Vienkārši skatījos debesīs, skatījos uz enerģiju, kā tā plūst manī iekšā, ārā... Tad mēs sākām likt ārā šo enerģiju. Un tad arī sākās tā saucamās enerģijas lietas... Gāju mīļoju, kokus, zemi mīļoju, mācījos laist to enerģiju ārā no sevis.

Vienreiz mājās es meditēju un manī ienāca sajūta, jeb ienāca Es (cita mana Es daļa). Es esmu es pati, un tajā pat laikā es neesmu es, esmu kaut kas pavisam cits,- kaut kas ļoti inteliģents. Sajūta, ka es zinu atbildes uz visiem jautājumiem, bet tikai jautājumu man nav. Man vajag, līdzīgi kā Matīsam, kādu, kas uzdod jautājumus. Tā arī viss aizgāja pa diedziņu..pēc tam Esības būtnes pieslēdzās, pēc tam Angela sāk tulkot, tad mirušie...

(Vairāk par to, ko Linda dara patlaban, būs intervijas pilnajā video versijā drīzumā, no 38:00)

...

Informācija no cipīšiem (ārpuszemju civilizācijas pārstāvjiem) bija ļoti grūta, harmoniskākā tā sākās tad, kad pie manis atnāca Angela, tas notika pēc cipīšiem...

M: Ar tiem cipīšiem un būtniem ir tā, ka ir būtnes, kas ir fiziskas- nu, nav nekāds sauciens pēc tām būtnēm, arī cipīšiem, kas ir bijuši, bet tas sauciens ir tieši pēc Esības būtnēm, kas dzīvo Gaismas pasaulēs. Tur tu no visas Dvēseles jūti rezonansi. No citiem jā, -tā informācija atnāk un palīdz prātam, bet tajā pašā laikā, kāda starpība: mēs varam būt gudri tehnoloģiski, bet tāpat labi tev būt tikai tur, kur Dvēsele vēlās. Laimīgāk būs tur, kur Tava dvēsele vēlās.

L: Caur šīm Esības būtnēm ļoti skaidri un skaisti rodās apzinātības sajūta. Jebkura lieta liekās pasakaini skaista. Kad man sākas šī saziņa, katrs zāles stiebriņš likās brīnišķīgs, un es domāju: es esmu mūžīgi staigājusi un nekad neesmu tādu neesmu pamanījusi, faktiski esmu automātā dzīvojusi. Tas man atgādināja bērnību, kad es to jutu. Un visi mēs to jūtam maziņi. Bet visu laiku tu  esi pakārtots tai sistēmai un pazaudē sevi. Esības sajūta tev to atgādina, parāda ar kādu ārkārtīgi lielu beznosacījuma mīlestību ir radīts taurentiņš... Tas ir tas pats vērtīgākais, kas vispār ir nācis. To apzināties.

M: Var par to runāt, var to saprast, bet to sajust- tas ir Wau...

L: Par to Esību runājot, tā iemāca arī apzināties ciešanas. Bet nevis kā ciešanas, bet kā kādu ļoti skaistu un vajadzīgu pieredzi. Man tas salika pa plauktieņiem, kapēc cilvēkam ir probēmas. Jo tu fokusējis uz vārdu 'problēma'', uz to pašu problēm,  investē tur uzmanību, kamēr sāc manifestēt to no sākuma enerģētiskā, bet pēc tam arī fiziskā līmenī, situācijās... 

****

I: Pašlaik jums ir Miera Mākslas projekts, individuālās konsultācijas, čenelinga apmācība, semināri un tagad arī bērnu nometnes...

L: Bērniem es pievērsos tad, kad man piedzima meita un es sapratu, ka viņa man ir pilnīgi, pilnīgi savādāka. Es sapratu, ka es viņu nekādā gadījumā nelauzīšu, viņa nav tas cilvēks, garīga būtne, lai viņai kāds kaut ko norādītu. Viņa man rādīs. Viņas dēļ es gāju mācīties alternatīvo pedagoģiju, un tad es pievērsos pie īpašajiem bērniem un sāku izzināt, kā īpašie cilvēki (sajūt sevi), sāku izzināt maņas... Ja tu neredzi, tad Tu neapzināti trenē citas maņas. Sapratu, ka tās maņas mums ir ļoti labi uztrennējamas. Attīstot tās, tas ļoti palīdz būt plūsmā. Parasti uzrodas sajūtas, tad prāts uzreiz iebilst, bet attīstītas maņas ļauj darbībai notikt paļāvīgā plūsmā. Nometnēm gatavojot programmas, izlēmu, ka jāuztaisa kaut kas tieši maņu attīstībai bērniem. Rezultāti bija ļoti labi un tas tā aizgāja. Maziem bērniem daudziem ir trubas vaļā. Un tikko mums bija bērnu nometne tieši par šo tēmu..

I: Matīss, kā tu jūties ar sīkajiem?

M: Bērniem ir daudz vieglāk. Pieaugušie ir izskoloti ar skepsi, neticību sev, ar šaubām, bērni priecājas un tad, kad viņiem sanāk, tad viņi vēl vairāk priecājās. Tur bija bērni, kam uzdevumā bija aizsietas acis, dodam kaut ko rokā, viņs pasaka, kas tas ir, noņem savu šallīti un saka: wauuu, kā man sanāca!

Pieaugušiem arī sanāktu, bet viņi teiktu, tā ir sagadīšanās, es uzminēju, man nevarēja sanākt. Slima neticība pašam sev. Pat, ja viņam 10 reizes sanāktu, viņam vajadzētu vēl lielāku sanākšanas pieredzi, lai viņš noticētu pats sev...

I: Matīss,  pastāsti par savu projektu Miera Māksla?

Tas pat nav projekts. Reiz, kad tā Venēra aizgāja Saulei priekšā, es izdomāu, ka jābrauc to nofilmēt. Un tās filmēšanas laikā, man atnāca- jātaisa Miera Māksla- vieta, kur visiem dalīties pieredzēs.

Man nebija nekādu plānu, nopirku domēnu un ...

I: Kas tev visvairāk aizrauj no šī procesa?

Pati Miera māksla ne tik ļoti, - tur es vienkārši filmēju un lieku iekšā video. Pašam man visvairāk patīk tas stāvoklis, kad esmu iekšā čenelingā. Sajūta, ka esmu eiforijā, nevaru izstāstīt. Nedēļu neesmu bijis čenelingā, bāc, gribās... 

(par Matīsa čenelinga pieredzi video no 0:58)

I: Parunāsim par sapņiem...

M. Par Miera Ciematu. Tā ideja par beznaudas sabiedrību ir plosījusies aizkadros, bet nekad nav bijis vīzijas, kā to reāli dabūt gatavu. Tad mēs pasaucām būtnes no Plejādēm, pajautājām, kā viņiem ir ar to lietu. Un likās ļoti loģiski viss tas, ko viņi saka. Viss ir skaidrs, jāsāk. 

Miera Mākslas lapā ir sadaļa Miera Ciemats, kurā ir tāds bartersludinājumu dēlītis, kuram ir dziļāka ideja apakšā. Dalībnieks padomā, ko viņš varētu dot sabiedrībai, ar ko dalīties? Un sabiedrība, kas Miera Ciematā ir pastāvoša, to var saņemt. Kāds var dot stādus, adījumus, telpas, kādam citam tas tieši ir vajadzīgs. Ar laiku jau var izveidoties komūna, (kooperatīvs) katram konkrētam produktam. 

Princips ir tajā, ka tur nav naudas... Un galvenais, ka katrs vēlās dot un dalīties, bez vērtības noteikšanas. Vari dot pretī, vai arī nē.

I: Ko Tev pašam gribētos?

Es neko tālu neplānoju. Noteikti gribētos no Rīgas prom aizbraukt. Uz laukiem. Attiecībā uz Miera ciematu, man vienīgā vēlme ir, lai cilvēki to sāktu izmantot, lai pievērstos tam, lai tas aizietu. Lai aizejot pie kāda, kas dot tev ievārījuma burciņu, tu nedotu piecīti pretī, (turpinot pierastās darījumu atteicības)

Atceros, plejādieši teica: ''tas nav cilvēcīgi, cilvēcīgi ir tad, kad tu esi priecīgs dot kādam kaut ko, jo tad tas piecīša devējs pazemo tevi ar to...tieši tās cilvēcīgas sajūtas par prieku dāvāt. Un, ja visi sāktu viens otram kaut ko dāvāt, tad sāktos cita sabiedrība.

L: Dalīšanās ar resursiem, tā ir cilvēcība. Jauks, skaists nākotnes variants- atgriezties pie cilvēciskuma.

M: Cilvēcīgums ir aizgrūzts, aizslēpts aiz naudas sistēmas. Problēma nav pašā naudā, bet tajā, kā tā tiek izmantota. Mani tas uzrunā, šis cilvēcīgums...

L: Es arī baigi uz nākotni neskatos. Ja es skatos uz nākotni, es redzu dažādus variantus... Cilvēki jautā, kāpēc pie jums nenāk valsts galvas, kamēr viss nemainās lielos apmēros, kāpēc ir ciešanas, kāpēc ir karš, es teiktu tieši par to cilvēcīgumu.

Apzinies, cilvēk, ka viss sākas no tevis, no katra no mums, individuāli, un tu nekad nevari zināt, cik daudz cilvēki nāks tev līdzi. Bet, ja tu visu laiku sēdi un neko nedari, tad nekas nenotiks. Tas ir pats galvenais, lai cilvēki apzinātos, ka viss sākas no tevis. Ja mēs katrs to apzinātos, un pa mazai, mazai kripatiņai, sāktu dot uz āru! Kaut vai no rīta novērtētu savu mīļotu, noglāstītu savu bērnu, kuri mums vienkārši ir... Iedot to enerģiju uz āru..tad viss jau sāktu notikt, ritenis sāks griezties.

I: Kādas ir sajūtas par Latviju?

Viss ir ļoti no tevis paša atkarīgs, vēstījumos ir bijis arī par tā saucamo realitāšu dalīšanos. Bet tas ir pārāk sarežģīti, lai to tā vienkārši izstāstītu. Var jau paskatīties visādas situācijas, variantus, bet ja tu vienā brīdī garīgi izmainies, tad tev konkrēti viss izmainās, tava individuālā pieredze.

Atteiksies no degvielas patēriņa pilnībā tuvākajos 20 gados, 30-40 gados visi cilvēki sadosies rokās, lai pārveidotu to, kas te ir uzbūvēts. Gaduskaitļi ir aptuveni. 2016-2019 gadi ir grūtību posms lielvarām. No 2023 pamazām sāk iet uz augšu. (vairāk būs video 1:20)

*** Kolektīvā enerģija nosaka tos, kas notiks...

L: Man patīk jaunie bērni, kas nāk pie mums tagad... Tie, kas nāca 10-15 gadi atpakaļ, tie nāca, lai paceltu vibrācijas, lai parādītu, ka te kaut kas nav riktīgi. Tad tie bērni, kas tagad šeit dzimst, kopš 2010-11 gada, viņi nāk reāli izsist šo sistēmu no rāmjiem ārā. Viņiem ir konkrēts mērķis- sakārtot sistēmu. 

I: Kādi cilvēki nāk pie jums, ar kādiem jautājumiem? Varbūt, ko Jūs gribētu pateikt citiem?

M: Čenelingos mēs visi kopēji izvēlamies tēmas, par ko runāsim. Varētu cilvēkus nosacīti sadalīt pa vagoniem: pirmie ir tie, kas visu laiku domā par problēmām, dažreiz pat slinkums runāt ir ar tiem. Otrie ir tie, kas runā par garīgumu: tāda pieredze, šitāda pieredze, tas ir ļoti interesanti. Bet tad, kad jau jautājumus uzdod, tad saku:  šito video, noskaties šito :) Un tad, vēl ir trešā grupa, kuri jau paši čenelingo, ar viņiem ir visinteresantāk, kopā ar viņiem telpā ir tāda enerģija! Tas ir tik forši, tāda sajūsma parādās!

L: Cilvēkos liela problēma ir tā, ka cilvēki nemīl sevi, viņi nesaprot, vai ir notraktējuši mīlestību tikai no viena aspekta. Ja viņi visi saprastu, ka mīlestība ir atbrīvošanās, tad vispār nekādu problēmu vairs nebūtu. Manuprāt, tas ir pats lielākis šķērslis, ka cilvēki meklē sevi un atbildes kaut kur citur, nevis sevī. Satikšanās ar Dvēseli, tas ir: ''aizveries vienreiz!'' Burtiski jākļūst rupjam. Pasēdi klusumā!

I: Mēs tak abas zinam, ka klusēšanas retrīti nav paši pieprasītākie..

Smejamies visi...

L:Cilvēks ir veidojies šeit, kā personība un cenšas pieķerties šeit kaut kam. Fiziski. Bet viņš aizmirst, ka viņš šeit viens pats ir atnācis un, ka viens pats viņš arī aizies. Faktiski cilvēki baidās no vienatnes. Bet, ja viņi baidās, viņiem šie pieredze vēl ir vajadzīga.

Ja cilvēki tiek pie savas dvēseles, sapazīties ar savu dvēseli, tad ir viss. Tad nav vairāk par ko uztraukties, visas problēmas dzīvē pazūd. Tikai tā tu vari saprast, ko nozīmē ļauties, ko nozīmē, ja Visums tevi vada.

Klusēšana ir zelta lieta. Klusēšanas retrīts, kas mums bija Sērmūkšos, tas iedeva ne tikai dalībniekiem, bet tas iedeva arī mums pašiem. Klusēšana - tās ir atbildes uz jautājumiem. Nē, tev pat nav jautājumu, bet tev ir atbildes.

Tad, kad tu satiecies ar savu Dvēseli, tu vari ieraudzīt, cik unikāls, cik brīnišķīgs, cik interesants, cik skaists cilvēks tu esi! 

Tas bija mans pirmais pārsteigums, kad es satikos ar sevi, domāju: man nav vajadzīgs kāds, lai man būtu labi! es pieceļos 6 no rīta un vnk braucu uz mežu ēst mellenes!Brokastīs. Es aizbraucu uz nezināmu mežu, tur apmaldos un pat neesmu par to uztraukusies. Tu vienkārši izbaudi to, kas tu esi, cik interesants tu esi. Kad tu sāc ieraudzīt pats sevi īsto, tad tu sāc tā kā spēlēties, tā kā izbaudīt pats sevi. Tad tu saproti, ka tev vairs nav vajadzīgs novērtējums no malas. Šie cilvēki, kas kaut ko domā par mani, viņi ir tik unikāli skaisti, jo viņi tā drīkst darīt! Un arī es drīkstu! Es varu domāt par citiem, kā es domāju, jo tas ir unikāli skaisti! Man nav ne pat tiesības, man nav vēlmes viņus nosodīt, jo es uz to skatos kā uz kaut ko ļoti unikālu...

Mēs īstenībā esam nereāli smieklīgi visi ... :)

.....

Sirsnībā- Inta
2017.gada, 20.marts

-->
-->

Klusēšanas zelts

Vai Tu atceries, kā sākās Tavs ceļš pie sevis? Kad tas bija? Kādas bija pirmās atziņas, pārdomas,

jautājumi? Vai atceries kāda bija Tava pirmā meditācija? Prakse? Sajūtas? :)

Pirmie nedrošie soļi Ceļā pie Sevis... 

Cik semināri ir noklausīti, cik grāmatas izlasītas, cik prakses izmēģinātas?

Katram ir savādāks ceļš... Kādam vairāk caur prātu, izzināšanu, izpratni, kādam caur praksēm. Kādam vieglāk, kādam smagāk... Bet arī tas ir subjektīvi.

Atceros, ka uzsākot savu ceļu pretī Dvēselei, es arī it visur lasīju šīs rindiņas: ''Visas atbildes ir Tevī. Nekas nav ārpus Tevis''. Bet, kā? Kā sadzirdēt un sajust sevi!?!

....

Mans pirmais klusēšanas retrīts notika 2009.gadā. Lēmums par došanos mežā/Teiču purva malā uz 4 dienām bija iekšēja nepieciešamība, kas toreiz nebija apzināta. Vien akūta Dvēseles vajadzība.

Šis mednieku namiņš tālu prom no apdzīvotības, Nekurienes vidū ir mana pārdzimšanas vieta. Toreiz es atrados Dvēseles un Prāta sprukās... Nespējot pieņemt lēmumu aiziet no Sistēmas, no laba darba, algas, nosacītas drošības sajūtas. Aiziet uz nekurieni, jo iekšēji zināju, ka nekas no tā, ko esmu darījusi, pārzinu un protu, nav tas, ko vēlos. Bet, ko vēlos,- tās bija tikai sajūtas. Ez zināju, kā es vēlos justies, bet nezināju, kas man būtu jādara, lai tā justos. Prāts atbildes nedeva... Tikai, kā vienmēr, lika šķēršļus un meklēja iemeslus, palikt esošajā, it kā drošajā pozīcijā.

Tomēr jau toreiz zināju, ka, lai atvērtos nākamās durvis, iepriekšējās ir jāaizver. Bailes no pārmaiņām mani jau stindzināja kādu gadu. Bailes pieņemt lēmumu, bailes no nezināmā. Bet Dvēsele, iekšēji mudinot, radīja to frustrācijas stāvokli, ko daudzi pazīst kā iekšēju spiedienu, ārēju neapmierinātību, nemieru, sliktu miegu, stresa stāvokli.

Palikt vienatnē ar sevi, aizlaisties no ikdienas, tāda bija mana motivācija 2009.gada jūlijā, kad draugi piedāvāja šo burvīgo namiņu. Starp citu, tas vēl joprojām ir pieejams, ja Tev arī tāda vēlme rodās (Pasniedz roku sadaļā).  Un tās četras dienas ir atsevišķa stāsta vērtas... Sajustais un piedzīvotais. Lēnā atvēršanās, pirmais satikšanās brīdis, ar TO, kas Tevī. Ar to, kas esi Tu pats. Tavs īstais, patiesais Es, Tava Būtība!!! To nevar aizmirst un grūti to ir izstāstīt... tas jāpieredz...
...

Pēc 4 dienām, es dziedādama braucu uz Viļņu rakstīt atlūgumu. Paralizējošo baiļu vietā mani pārpildīja milzīgs, pāri plūstošs prieks! Pārliecība un zināšana par pareizo izvēli! Man joprojām nebija ideju un zināšanas, ko es darīšu kā bezdarbniece, kur tālāk vedīs mans ceļš, kas es būšu, kāda būs mana ikdiena, bet pa šīm dienām baiļu enerģijas vietā, bija ienākusi Dvēseles, paļaušanās un iekšējās zināšanas enerģija.

Un dzīve mainījās kardināli. Bet tas jau ir cits stāsts.

Nākamā reize bija 2012.gadā, kad atkal sajutu iekšējo nemieru, nogurumu no gandrīz 3 gadus ilgušā, ļoti nogurdinošā, mokošā darba ar sevi, saviem enkuriem, ceļa meklējumiem. Brīdis, kad ir ļoti grūti Dvēselei, nogurums un vilšanās cilvēkos, mācībās, paša uzskatos. Domāju, ka daudziem arī šādi brīži ir pazīstami. Kamēr neiemācamies pieņemt visu un visus, bez vērtēšanas un gaidām, priekštatiem un ilūzijām, ik pa laikam nonākam šādā stāvoklī. 

Toreiz atkal nejaušā sarunā, uzzināju, ka ir brīva māja pie jūras, kurā es varu 4 dienas padzīvot klusumā. Tās sarunas laikā es uzzināju par neapdzīvotu un pieejamu mājiņu dziļi laukos, meža vidū, ko es tūlīt pēc šīm 4 dienām aizbraucu apskatīt un paliku tur uz 3 gadiem...

Pēc šīm 4 dienām, es pieņēmu lēmumu iziet caur procesu, ko krieviski sauc обнуление кармы. Tur ir garāks stāsts, ko tas nozīmē, un kādēļ es to izvēlējos, bet šī 4 dienu vienatnes un klusēšanas prakse man iedeva šo ideju (tas vienkārši atnāca), spēku, enerģiju pieņemt šo lēmumu un pat vietu realizācijai! Es pārdevu dzīvokli, aizvēru garīgo centru un veikalu Jelgavā, pārtraucu attiecības, nomainīju uzvārdu un divu nedēļu laikā pieņēmu lēmumu pārcelties uz cauru lauku mājiņu Vidzemes mežos, 200km no tās vietas, kur biju dzīvojusi lielāko daļu savas dzīves. Viena pati ar mazāko meitu (9g.v.).
...

Savā ziņā tas bija retrīts vairāku gadu garumā, kura laikā radās arī '' Latvietes Karma'' :)

Ja 2009.gadā nomira mans vecais Es, tad 2012. sāka dzimt jaunā Es. Pēc 2012. es sevi apzinos, kā pavisam citu personu, it kā kaut kas iekšā manī būtu nomainīts- vienas programmas izņemtas, citas ieliktas. Pat skatoties uz sevi vecajās bildēs, man ir sirreāla sajūta- it kā tā nebūtu es.

Tagad es saprotu, ka posms starp 2009. un 2012. bija kūniņas periods, varbūt tādēļ arī grāmata Latvietes Karma ir zem šī simbola tapusi. Pēc 2012 esmu stabili uz Dvēseles ceļa. Tā ir pavisam cita dzīve, tik ļoti tāla no tās, ko reiz dzīvoju...

Tagad, kad man jau ir pašai savs namiņš Vidzemē, kur es varu doties klusēšanas retrītā katru mēnesi, vai kad vien jūtu nepieciešamību, tagad, kad lielākā daļa manas eksistences ir sava veida meditācija, ar minimālu piesaisti Sistēmai, atskatoties atpakaļ, es varu apgalvot, ka nav spēcīgākas prakses, efektīvāka veida, kā savienoties ar sevi, kā iziet no prāta rāmjiem, kā sadzirdēt Dvēseles balsi, kā aiziet Klusumā...

Vairs es nespētu dzīvot, radīt un būt, ja man nebūtu manu lauku, vai šīs iespējas- Daba, vienatne, klusums.

Nevar dabūt atbildes prātā. Tās nevar saņemt grāmatās, kursos un semināros. Tās nevar dabūt, kamēr esi ikdienas skriešanā, materiālās pasaules sadzīviskajā vāveres ritenī. Lai kā Tu lauzīsi savu prātu, meklējot izeju, atbildes, risinājumu, idejas, vairantus... kamēr būsi savā ikdienā, nekas nesanāks. Tajā plaknē nav iespējams satikt Dvēseli. Jo tur viņas nav...

Tev jādodas dziļumā. Jāpamet ikdiena, jāizslēdz '' sarkanās lampiņas''( bērns jāizņem, piens jānopērk,

darbā atskaite jāpabeidz, utt.), visi pienākumi, raizes un problēmas. Parasti pirmā dienā paiet lēnām to visu atslēdzot, izslēdzot internetu, telefonu, domas...

Tā ir svētlaimīga sajūta- atdoties Dvēselei.. Tas ir tik brīnišķīgi un dabiski... Arvien tuvāk, arvien dziļāk,  ar katru stundu, katru mirkli...

Notiek atbrīvošanās, attīrīšanās, milzīgs daudzums enerģijas atnāk, kas dod arī drosmi un spēku pieņemt lēmumus, vai iet tālāk pēc tam.  Nāk paļāvība un iekšējā zināšana par to, kās jādara vai nav jādara. Nāk arī idejas un risinājumi...

Šeit es esmu jau kādreiz rakstījusi, kas ir retrīts tādā vispārīgā nozīmē. Šoreiz es vēlējos pastāstīt par savu klusēšanas pieredzi, jo aprīlis mūsu Vidzemes Retrītu Centrā būs klusēšanas retrītu mēnesis un varbūt tieši tas ir tas, kas Tev ir vajadzīgs tieši šobrīd. Lai kopā ar pavasari atmostos jaunai dzīvei? :)

Esmu izmēģinājusi tik daudz dažādu prakšu, meditāciju, pieeju, bet nekas spēcīgāks, dziļāks un efektīvāks par dažu dienu būšanu klusumā, man nav bijis. Četras dienas ir tāds minimums, ko iespēju robežās, es ieteiktu pagarināt, bet lielākajai daļu cilvēku pietiekami, lai noņemtu visus ierobežojumus, kas traucē satikties ar Savu Dvēseli.

Retrītiem ir daudz dažādu pieeju, mācību, teorētisko pamatojumu. Man ir sava pieeja- tā, kura man pašai ir bijusi pati, pati efektīvākā. Bet man patikušas ir arī citas, piemēram klusēšanas retrīts pie J.Rubeņa Elijas namā, kad mēs klusējām, bet ārpus meditācijām bija daudz vērtīgas informācijas lekciju veidā. Tāpat dažādas austrumu pieejas ar režīmu, agru celšanos, meditācijām, lūgšanām pēc plāna, pašam atrodoties klusēšanā.

Ir svarīgi definēt savu mērķi, nolūku, ar kādu Tu dodies uz retrītu.

Maniem retrītiem tas ir ļoti konkrēts: savienoties ar savu Dvēseli, ar sevi pašu. Atbrīvot prātu, ieiet dziļumā, sadzirdēt sevi, caur šo saikni saņemt milzīgu enerģijas daudzumu, atbildes un jaunu redzējumu. Rast iekšēju mieru un harmonijas, paļaušanās stāvokli.

Tādēļ manai pieejai nav režīma, izņemot pirmās un pēdējās dienas ieiešanas un iziešanas meditācijas un rīta prakses, kas ir brīvprātīgas. Jo ir svarīgi katru mirkli ieklausīties savās sajūtās: ko es vēlos tieši šobrīd: staigāt, lasīt, skatīties vienā punktā, iegrimt apcerē... ir svarīgi neskatīties pulkstenī nesteigties, neplānot uz priekšu, nebaidīties kaut ko nokavēt...., jo tikai tā var atslēgt prātu, lai ieietu dziļumā un visbeidzot satiktu Sevi.

Ja jūties bez spēka, apjucis, noguris, nespēj pieņemt lēmumu, trūkst enerģijas un drosmes, ja nevari atrast risinājumu, izeju, ja ilgojies pēc iekšēja miera un harmonijas, tad labākais, ko vari sev uzdāvināt, ir randiņš ar savu Dvēseli. Klusumā.

Nobeigumā pievienoju dažas atsauksmes no pēdējā klusēšanas retrīta pie mums. 

Lai pavasaris nāk ar jaunu iedvesmu un spēku!

Inta

Dodoties uz klusēšanas retrītu , es vispār pat nezināju ko sagaidīt , un kā tas vispār būs. Bet es jutu , ka man noteikti tur ir jābūt , jo kaut kas man iekšēji teica , kas tas būs priekš manis . Un tā arī bija , sajūtas ir fantastiskas. Atceroties, tās dienas , liekas , ka biju savā labākajā pēdē'jā laika atpūtā. Es beidzot varēju darīt ko man gribējās , ko es jutu , ka es vēlos darīt. Jo parasti ikdienā bieži sanāk darīt ko kādi citi grib , un pārāk daudz domu ko citi domās par mani vai teiks. Retrīta laikā es patiesi sajutos brīva , un tik daudz laika tikai sev un savai dvēselai , tiešām nekad nebiju veltijusi. 

Man tiešām vienmēr šķita , ka klusums ir biedējošs, bet tad es sapratu , ka tas ir kaut kas tik ļoti svētīgs , tikai klusumā tu dzirdi , kā sarunājas dvēsele ar dvēseli. 

Kā arī fantastiskās jogas nodarbības , deva savu ieguldījumu. 

Kā arī varu atzīties, ka man tā bijai 1 meditācijas reize, es tā meditēju viena pati , bet arī vispār tā man šķiet bija tikai 3 meditācijas reize. Beidzot es patiesi tai spēju nodoties un atbrīvot prātu. Jo parasti šķita , ko kāds cits teiks vai padomās, tagad es saprotu , ka es esmu mīlestība , es esmu dvēsele, un es esmu pilnība . 

Tiešām milzīgs paldies par šo retrītu , tas man deva ļoti daudz. 

Noteikti vēl braukšu , un pats centrs ir kā miera osta , es atceros un pārņem tik silta , māju sajūta . V

***

Sirsnīgs paldies par iespējas un vides radīšanu satikties ar manu Dvēseli. Varēju būt īstajā vietā, īstajā laikā, ar īstajiem cilvēkiem. It kā jau nekas īpašs nenotika - 3 dienas vienkārši pavadīju klusējot, iedziļinājos sevī, attīrījos emocionāli, pavadīju laiku lūgšanās un meditācijās... Tomēr varu pateikt, ka efekts ir pārsteidzošs. Pēdējās 3 nedēļas dzīvoju bez pamata zem kājām laulības krīzes dēļ. Pēc šīm dažām dienām es pirmo reizi šajā periodā jutu enerģijas pieplūdumu.Tagad es jūtu, ka atkal sāku būt atkal es pati, bet jau citā kvalitātē - zinu, ka krīze mani nesalauzīs, jo man joprojām ir dota spēja dzīvot un mīlēt. Un tas ir tik brīnišķīgi! Un šo "krīzes" laiku uztveru kā iespēju veikt "inventarizāciju" sevī un pastiprināti strādāt ar sevi, lai vēlreiz atklātu sev savu pārliecību par sevi, savu sievišķību un spēju paļauties un dzīvot šeit un tagad.

Uz tikšanos citos Tavos iedvesmojošajos pasākumos! :) E.

***

Ilgi gatavojos šim retrītam, jo vēlējos pameditēt, redzēt kā tas ir, satikt sev līdzīgi domājošus cilvēkus un pabūt šajā enerģijas plūsmā. Lai gan biju pirmo reizi, likās ka tieši kas šāds pietrūkst, lai sakārtotu domas. Kopumā viss ļoti patika, esot klusumā viegli varēja uztvert apkārtējos, likās ka izslēdzot vienu "maņu", iedarbojas otra - un tā ir sajūtās. Šajās dienās caur mani atnāca divas lielas atziņas, caur dažādām domām, darbībām. Pirmā atziņa bija, ka dvēselei tiešām vajadzīgs klusums, lai sakārtotu sevi, bez klusuma un brīža ar sevi nu nekā. Otrā, ka visam savs laiks. Ikdienā esmu nepacietīga, un nedaudz dzīvoju laikam pa priekšu, bet jāpaļaujas, ka visi notikumi notiek kad tiem ir laiks, galvenais sekot saviem impulsiem un paļauties tiem. 

Ļoti liels prieks par mūsu jogas un cigun pasniedzēju un tas kādu viņa deva man pirmo priekšstatu, jo nekad nebija būts uz jogu kā tādu. Šobrīd ir doma meklēt un uzsākt šādas nodarbības savam sirdspriekam, domāju ka būs grūti atrast tik pat sirsnīgu pasniedzēju. :)

Grūti tā izteikt vārdos, bet pozitīvo emociju ir daudz, ka veļas pāri malai. Turklāt ieplānoju tā, ka pēc šī retrīta man ir atvaļinājums un varu nedaudz pagarināt šo klusumu sevī. A.

***

Par klusumu, par klusēšanu ar sevi.

Man ļoti patika visas tās dienas. Es viņas klusībā pie sevis nosaucu par tādām kā pidžam dienām, kad it kā esi starp cilvēkiem un tajā pašā laikā neesi.

Tu vari atļties ļoti nepucēties un vienkārši, mierīgi dzīvoties savā nodabā- tāds atvieglojums

Bet bija ļoti labi un ar mazuma piegaršu.

Kad varēja sākt runāt, man bija žēl, jo bija sajūta, ka vēl neesmu neko izdarījusi un ar dvēseli nu nemaz neesmu parunājusies.

Visas labās sajūtas sāka parādīties, kad atbraucu mājās.

Bija sajūta, ka esmu bijusi kārtīgā garā ceļojumā, it kā .no ārzemēm atbrauksi. Sajūta, ka tās nav bijušas četras dienas,

bet 3*4 dienas.

Ko es sapratu pa šim dienām, pirmām kārtām man nāca apliecinājums, ka es nekur no savas zemes prom nebraukšu, 

ka strādāšu un cīnīšos, lai varu dzīvot un strādāt šeit līdz pēdējam elpas vilcienam.

Vēl es sapratu, ka es neko negribu vēl mainīt, un ka ar labu darbu mēs varam cilvēkiem kalpot jebkurā vietā.

Bet pāri visam ir ārkārtīgi liels , tāds sevis restarts un spēku pieplūdums.

Atkal gribās iet uz darbu un darīt savus darbus, mīlēt savus klientus

Mūsu straujajā laikā, šādas miera oāzes ir ļoti svarīgas, jo informācijas viesulis, kurš pār mums brāžas ir milzīgs. Un, man domāt, prāts ir pat priecīgs, ka var doties atpūtā.

Klusēt nebija grūti, man milzīgai pļāpai, nu nemaz nebija grūti.

Manī nav kaut kāda pacilājoša sajūta, manī ir sajūta, ka ir bijis ļoti vērtīgs notikums manā dzīvē, kas manī ir radījis, stabilu iekšējo pamatu, ir mani nolīdzsvarojis un devis spēku. J.

***

Man grūti vārdos izskaidrot šīs sajūtas. :) Kā jau minēju ar tāāādu apņēmību aprunājos ar priekšnieku, tas bija tik sirsnīgi un dabiski, nekādas pretestības no viņu puses, mēs kā uz viena viļņa. Visas negatīvās emocijas pagaisa kā nebijušas, tās laikam vienkārši bija zīmes, ka jāiet tālāk. Tā kā piektdien man 

bija​ pēdējā darba diena. 

​:)

Klusuma dienu laikā saikne ar Gaismu, Dievu, Sargenģeļiem daudzkārt palielinājās. Iepriekš vairāk ar prātu zināju, ka tāda ir, ka tas viss ir.. BET šīs sajūtas ir tik debešķīgas un brīnumainas. :))

Arī jautājot: ko tālāk?​ radās vienkārša atbilde: vispirms jāizdara, kas darāms, jāatbrīvojas no vairs nederīgā, tad arī nāks nākamās atbildes, atklāsmes, impulsi... it kā jau tik vienkārši un loģiski - visās grāmatās par to raksta. :D :) Bet šeit pamatā ir tik liela paļaušanās, ļaušanās, uzticība saviem Gaismas Palīgiem. :)

Ar ēšanu klusēšanas dienās bija interesanti.. ēdu daudz mazāk kā ikdienā.. Vakaros parasti pēc darba aiz brīva laika sanāca kārtīgi pieēsties, laikam emocijas mēģināju "apēst".. 

Un jā.. tā skatīšanās vienā punktā ir tiiiiik dievīga!! :D :) Vērot dabu, kokus, debesis.. :)

Braucot mājās no retrīta, bija tā foršā sajūta, ka pasaule man ir plaši atvērta, ka jāiet un jādara tik, jāpaļaujas. :)A.

2017.gada 6.marts