Время отдавать долги. Энергия настоящего времени

По запросам моих литовских и русскоязычных читательниц и благодаря отзывчивости прекрасных душ, впредь буду выставлять переводы моих статей!

Время отдавать долги

В фейсбуке следую трем астрологам, которых знаю лично и уважаю, но в последнее время

удивляюсь столь отличающимся прогнозам. Мне одной так кажется? Они никогда не были одинаковые, так как у каждого своя система, свое виденье и принятие во внимание различных аспектов, но все таки раньше эти прогнозы заметно больше резонировали с тем, что я ощущала «в воздухе». Один момент ведическая версия резонировала, и потом снова нет.

Последние два месяца читала с надеждой, так как все таки хотелось найти астрологические подтверждения своим ощущениям. Может что-то не так с моими ощущениями?

Если бы мне пришлось охарактеризовать этот период (особенно время после Летнего Солнцестояния), то я однозначно сказала бы, что настало Время отдавать долги, где ключевые слова — деньги, род, родственники и отношения.

По ощущению выглядит так, как если бы Вселенная усердно ждала, что люди отработают свои кармические и прочие долги, но до этого момента это происходило очень вяло. И вот сейчас у Вселенной «горят» сроки.

Бушует Система, учреждения, много аварий и денежных штрафов и очень много расставаний. На горизонте появляются люди и ситуации, которым казалось бы уже давно надо было быть в прошлом, и все таки у многих, к удивлению, еще остались «кармические хвосты», которые необходимо подтянуть.

Иногда может казаться, что то, что происходит — не справедливо, какой то штраф или расчет, может появиться желание судиться и доказать свою правоту. Но я бы посоветовала вспомнить старую еврейскую поговорку '' Спасибо Боже, что взял деньгами'' и двигаться дальше. Так как если мы должны деньги, то придет момент, когда их надо отдать, хотя должны другому человеку или другой жизни.

Похожая ситуация и с партнерскими отношениями. Больше всего это относиться к тем, у кого фундамент давно прогнил и вот уже начинают рушиться стены..

В моем роду эти процессы затронули почти каждого члена семьи, при чем перипетии переплелись между собой, что кажется каждый отдает долг каждому, иногда даже не уследить за всеми процессам, насколько внезапно и интенсивно все случаются.  Самое красивое в этом то, что уходит старое, происходит освобождение и сближение — медленно, но ощутимо.

Всех без исключения освобождают от илюзий...

Все больше Душ возвращается Домой...

Буду рада, если кто-то из астрологов или чувствующий энергии человек прокомментирует эти мои наблюдения и скажет, что же происходит на самом деле и когда немного «отпустит» :) Я не спрашиваю когда закончится, так как знаю, нас будет трясти до тех пор, пока не вытрясет все старое дер***, (прошу прощения за ***)

Я тоже частично была затянута в этот процесс. Последние пару лет меня содрогало  внутри, я работала, доставала наружу, трансформировала и менялась, и в физическом плане все протекало обычно без каких либо больших внешних проблематик. Этот последний месяц затянул и меня — в большей части в ураган моих близких, но и мне пришлось получить леща :) Но как то сумела удержаться на тросе равновесия … :)

Хочу поделиться и рассказать про своей последний необычайный банный ритуал. Баня ( в сопровождении человека, знающего банный ритуал) является одним из эффективнейших инструментов собственного упорядочивания и уравновешивания. Обычно я выбирала одну из актуальных внутренних проблем, якорей, детских травм, с которыми надо поработать. Эта работа происходит через физическое и чаще через нижние энергетические тела (астральный и ментальный план). Может случится сильное очищение, слезы, эмоции.. и после легкость и ощущение полета... И снова отпущена одна порция...

На этот раз было иначе. У моей банщицы («Daces pirts”) это был первый такой опыт — после первого шлепка, поддав жару, долго напевая ритуальную народную песню на очищение, я осталась вне эмоций, вне физического тела, вне реальности, одновременно с этим сумев спокойно говорить и отвечать.

Самым большим удивлением для меня и Dace стало то, что прохладно мне было не только внутри, но и снаружи — прохладное было и мое тело. Прохладная кожа, несмотря на сильный жар в бане! Это противоречит законам физики, потому как любой предмет помещенный в жару должен нагреться.. Что произошло? Может у банщиков есть подобный опыт?

Но я поняла сама, что работа была с верхними энергетическими телами. До того момента и подумать не могла, что в бане можно работать и с ними...

С последним шлепком ушел жар и я пережила свой летящий переход через Белый туннель света.

Я вышла на место, в котором нахожусь на данный момент. В книге «Прощай Карма» я писала об этом в разделе «выйти из реки». Если раньше я это практиковала осознанно, чтобы перенести свое сознание и позицию наблюдателя, то сейчас уже две недели стою на берегу реки, в то время, как обычно спокойная речка превратилась в стремительную горную реку, которая принесла новую воду, смешав со старой, размыв берега и подняла весь старый ил с самого дна...

И приходят много знаков, много совпадений, которые переплетают настоящее с прошлым, в медитациях и реальности переплетают старые вещи с совсем не старыми...

Бывали ли Вы в Merkines пирамиде в Литве? Я только что побывала. У меня не так много мест на земле, которые перфектно совпадали бы с моими вибрациями, проводили поток вселенной и велели бы замолчать в бесконечном смирении и благодарности... Еще одно из таких мест — Карахунча в Армении. У обоих этих мест схожий с моим резонанс, хотя энергетически они отличаются. Искренне рекомендую...

Поэтому, мои дорогие, глубоко вдохнули, закатали рукава и продолжаем «подтягивать хвосты» :) По-моему сейчас самое важное - это понимание, принятие, благодарность, смирение и не сопротивление. Остаемся в своем хорошем и пусть уйдет то, что должно уйти!

И посмотри, что твориться за окном — Природа и Мать Земля очищается грозами, дождем и градом!

Сердечно,

Инта
28.07.2016

Огромное спасибо Ольге за прекрасный перевод!!

Dvīņu liesmas meklējumos. Pieredzes stāsts

Mani sauc Lāsma ar lielu aizrautību esmu izlasījusi abas tavas grāmatas un bijusi uz meiteņu dienām.

Tēma par dvīņu liesmām man vienmēr bijusi tuvākā. Gribēju padalīties ar savu pieredzi šajā jautājumā. 

Kad biju meiteņu dienās vēl biju precējusies, bet teicu, ka esmu satikusi savu dvīņu liesmu un biju par to ļoti pārliecināta un arī tagad esmu, tikai varbūt vairāk piezemēti. Tu man jautāji, tad kāpēc jūs neesat kopā? Un es īsti nezināju ko atbildēt, jo tajā brīdī pati īsti vēl nesapratu. Un tagad ir pagājis labs laiciņš un daudz esmu izdzīvojusi un sapratusi. Pats skaidrākais ir tas, ka kosmoss 100 % mums iedot to, ko vēlamies. Es savās vēlmju lapiņā vienmēr rakstīju, ka vēlos būt kopā ar savu dvīņu liesmu, man tas likās pats augstākais piepildījums dzīvē un protams dvīņu liesmu attiecību apraksts ir ļoti romantisks, bet tagad arī saprotu, ka ļoti idializēts. Paskaidrošu kāpēc. Un gribu uzreiz pateik, ka šī nav sūdzību vēstule, bet vienkārši gribas dalīties ar sajūtām un piedzīvoto. 

Kad bijām meiteņu dienās kāda meitene teica: Nē, es pat vēl neiedrošinos lūgt dvīņu liesmu savā dzīve, vēl nejūtos to pelnījusi. Es pie sevis nodomāju: kāpēc tie Latvieši tik zemu sapņo. Es gan gribu dvīņu liesmu un jūtos to pelnījusi. Tad jau biju satikusi pirmo...

Viss bija ideāli, saskaņa, sapņi, mērķi, sajūtas. Pat visi cilvēki, kas pazīst mūs abus tuvāk vai tālāk, izteicās, ka esam kā viens cilvēks. Pat fiziski, ķermeniski esam vienādi. Mēs jutāmies tāpat, to saikni pat nevar vārdiem izskaidrot. Esmu bijusi diezgan daudzās attiecībās iepriekš, bet šoreiz sajutu kko Dievišķu kko maģisku. No otra cilvēka puses bija tieši tās pašas sajūtas. Bet līdz attiecībām tā arī netikām un tagad saprotu kāpēc. Dvīņu liesma nozīmē tavs spoguļattēls iekšēju un arēji. Tas ir tavs dvīnis, tas nozīmē gan labais gan sliktais. Un redzi, kad domā par dvīņu liesmu un tās romantisko aprakstu, domā jau tikai par to labo un skaisto pusi, bet dvīņu liesma to nemaz nenozīmē. Tur viss ir, pat vairāk nekā viss. Viņā slēpjas patiesība un ar patiesību patiesībā mums visiem ir problēmas... es arī domāju, ka redzu sevi, strādāju pie savas garīgās un mentālās attīstības, likās, ka redzu savus trūkumus, bet redzēju tikai tos, kurus atļāvu sev redzēt un visu neglītāko tāpat centos ignorēt. Nu vispār pati sev likos diezgan superīga un veiksmīga...ha ha ha:) 

Un tad es satiku viņu un viņš mani, viss piepildījās, viss aprakts par dvīņu liesmu ienāca dzīvē, bet ir viens bet. Mēs arī ieraudzijām pilnīgi skaidri visu neglīto pusi, jo tas bija kā ieraudzīt sevi kailu, fiziski un emocionāli spogulī un nevis spogulī, kuru esmu pati nolikusi mājās ideālā vietā un gaismā. Tas bija tik īsti un biedējoši, ka abi vienlaicīgi atlecām no tā un skrējām prom kā ieraudzījuši briesmoni. Mēs esam draugi un ļoti tuvi vēl tagad, bet ir tāda sajūta, ka nebijām gatavi ieraudzīt patiesību. Abi esam garīgu utt dzīvi dzīvojoši cilvēki, bet tad man liekas vispār nesapratām, ko esam pasūtījuši un ka tieši to arī saņēmām. Izsāpēja, varbūt vēl tagad kkur sāp, jo abi jūtam, ka esam tās dvīņu liesmas, bet tiešām nebijām gatavi ieraudzīt paši sevi. Mūsu attiecības bija ideālas kādā līmenī, bet kādā līmenī ļoti adatainas, jo redzi sevi viņā un nevis tikai kādu šķautni vai vairākas, bet visu emociju gammu. Un kad neesi gatavs to ieraudzīt sāc domāt, ka ar to spoguli kkas nav kārtībā, sāc vainot vai pieprasīt. Pirmais ieslēdzas aizsargmehānisms, jo patiesībā saprotu cik ļoti tomēr sevi idializējam un it īpaši ezotērikas cienītāji, kas grib sevi ātrāk pārcelt nākamajā klasē, jo mēs taču esam tik garīgi. (šo saku ironiski un ar smaidu) 

Abi aizbēgām, lai gan saikne un tuvība saglabājās. Jo ja esi saticis dvīņu liesmu, tad liekas uz mūžu. Gribas teikt, es viņu mīlu, bet man viņš nepatīk. Un kāpēc? Tieši tāpēc, ka ir pilnīgi tāds pats kā es un kad skatos uz viņu nevaru vairs paturēt savu prāta iluzīju dzīvu par sevi kā superīgu, garīgu būtni. Kā jau teicu, liekas, ka nebijām gatavi. 

Tad nāca otrais.

Ļoti kosmosam lūdzu dvīņu viesmu ( prasīju vēlreiz, jo tad likās, ka biju kļūdījusies. Bet tagad zinu, ka vienkārši nobijos un aizlaidos...gribēju smukāku dvīņu liesmu... Nāca un kā nāca...kosmos iedeva visu, ko pasūtiju. Valsti, cilvēku, profesiju, dzīvokli, saskaņu nu visu visu, ko lūdzu un kā lūdzu. 

Viss iepriekšējais (uz brīdi) aizslaucijās. Dzīve kļuva kā balta lapa uz kuras kopā varējām rakstīt ko un kā gribējām. Viss bija perfekti un nevis idializējot un romantizējot, bet tiešām. Jutos, ka nevis falling in love (iekrītot mīlestībā) bet raising in love. Mēs sākām teikumus ar vieniem un tiem pašiem vārdiem, mēs pat neapzināti ieņēmām vienādas ķermeņa pozīcijas dažādās situācijās, darbojāmies kā labi ieeļots mehānisms. Viss kas patika viņam, patika man un otrādi, visi sapņi bija pilnīgi vienādi, pat grūti bija noticēt tai saskaņai. Visas zīmes rādija zaļo gaismu, bija sajūta, ka kosmoss atvērās tieši mums. Apprecējāmies 6 ned pēc iepazīšanās. Un nebija satraukuma, bija pārliecība, miers. Saprastu, ka šīs ir attiecības kkas ne no šīs pasaules. 

Un te atkal, viss bija perfekti un īstenibā vēl tagad ir...bet ir āķis. Tā otra puse, tā neglītā, tā puse, ko slēpjam, kad pat nezinam, ka to slēpjam. Un to var parādīt tikai dvīņu liesma, jo tas ir tavs dvīnis. 100% tāds pats kā es tikai (manā gadijumā) cits dzimums. Un mēs ieraudzijām viens otrā visu, visskaistāko saullēktu un visiznīcinošāko vētru. Mēs viens otram izspoguļojām visus tumšākos dvēsele stūrīšus. Tas bija diezgan traki gan viņam gan man. Bet atšķirība ir tā, ka šoreiz laikam esam gatavi. Saku: laikam. Jo veselā saprāta robežās jūtos apjukusi, sirds līmenī viss ir skaidrs un kosmoss arī piestrādā, lai mēs viens no otra neaizbēgtu. Katra diena ir kā mācībstunda, kura ir pati vieglākā un grūtākā vienlaicīgi, katra diena ir pati skaistākā un sāpīgākā. Jo redzi, jūti un izdzīvo sevi caur viņu tikai tagad visi noslēpumi ir ārā no skapja, pat tādi par kuriem nenojautu, bet tagad saprotu: Aha, tev taisnība. Patiesība es esmu arī šitāda. 

Piem. Viņš mani krāpa (fiziski) pirms vēl bijām sākuši dzīvot kopā. Viņš centās to noslēpt un melot par to un darīja to tik labi kā labākie pasaules aktieri...bet es uzzināju patiesību. Sāpēja ļoti, it sevišķi ego. Kā kauca, ka spiedza, kā locijās kā tārps kas izdzīts no alas. 

Es domāju, ka nekad to nepieņemšu, bet ...

Domāju, jutu analizēju un sapratu. Ak, Dievs. Tā tak esmu es! Visus septiņus laulības gadus meloju savam vīram un krāpu (emocionāli) to visu biju nobāzusi tik dziļi, ka biju par to pat aizmirsusi. Centos būt laba, jo gribēju būt laimīga, bet visus tos gadus mīlēju kādu citu un tā sevi attaisnoju līdz brīdim, kad man tagadējais vīrs nodarīja man to, ko es darīju 7 gadus. Jūtos ka kosmos man iedeva akadēmijas 4 gadus divos mēnešos un tagad vēl eksāmeni jānokārto. Es nespēju uz viņu dusmoties vai pārmest, jo saprotu, ka viņš tikai spoguļo mani. Un šādas epizodes ir daudz ne tikai par krāpšanu. Neskatoties uz visu notikušo, mēs mīlam viens otru un gribam būt kopā. Un abi esam bēguļotāji, bet šoreiz esam nolēmuši palikt. Kā es viņam teicu: i hate you but i love you more. 

Mums ir terase ar 360 grādu skatu visapkārt un Taizemē, kur dzīvojam, katru vakaru redzam vienā stūri riet saule, skaista un zeltaina un otrā stūrī pilnīgi melnu negaisu. Un saprotam, ka mēs kopā esam viss. Tik tiešām viss. Un te es saprotu dvīņu liesmas principu. Starp mums valda pilnīga saskaņa, pilnīga māju sajūta vienam otrā un nepatika kā skatoties uz savu celulītu spogulī, gribas to noslēpt un pat ja to izdari, tas tur ir. Un dvīņu liesmas neļauj no tā aizmukt. Dažreiz man liekas, ka esam kādā citplanētiešu spēlē, jo kontrasti ir tik krasi un saskaņa ir tik maģiski viegla un skaista, sadarbība ideāla, bet tajā pašā brīdī mācības tik dziļas un smagas, jo bez īpašas piepūles viens otram parādam noslēpumus no kuriem visu mūži esam centušies tik vaļā. Dvīņu liesma to arī nozīmē. Mans dvīnis- tieši tāds pats kā es, it visā. Gribas jau tikai to skaisto, bet es saprotu mīlestība ir viss. 

Šobrīd esam precējušies 5 mēnešus kā būs tālāk man nav ne jausmas. Bet šis cilvēks man māca bezbnosacījuma mīlestību, mīlēt sevi un viņu vienlaicīgi un neizskaistinot, bet pa īsto it visā. 

Es sarotu to, ka viss šajā dzīvē ir iespējams un manuprāt, cilvēki nesatiek savas dvīņu liesmas, jo vienkārši neatļaujās noticēt, ka tas ir iespējams, vēl vairāk, ka esam to pelnījuši. Esmu pārliecinājusies, ka dzīvē ar mums notiek nevis viss, ko vēlamies, bet viss, ko jūtamies pelnījuši un to protams ietekmē, bērnība, enkuri, ticība. Visas lietas, kas mūs veido kā personību. Tagad es domāju, ka varbūt ir vēl kāds cits līmenis attiecībās, kur otrs cilvēks nav tavs dvīnis, varbūt ideālais partneris, kas aizpilda visus puzles caurumiņus un ir ērts, jo man liekas, ka dvīņu liesma nav nemaz tik ērta, ir ideāla un maģiska, bet ne ērta. Varbūt tas ir tikai sākumā varbūt pēc gadiem, tas ievijās pilnīgā harmonijā, kad visi parādi atdoti. 

Es nezinu...varbūt es tā jauneklīgi, iedomīgi te vispār kļūdos un ja tā ir, tad arī šo macībstundu nāksies pieņemt. 

Paldies par tavu laiku un kā jau teicu, ļoti gribējās dalīties. 

Lāsma

Parādu atdošanas laiks

Feisbukā sekoju 3 astrologiem, kurus personīgi pazīstu un cienu, tomēr pēdējā laikā brīnos par tik

atšķirīgajām prognozēm. Vai man vienai tā liekās? Nekad tās nav bijušas vienādas, jo katram cita sistēma, cits redzējums un arī skatās citus aspektus, tomēr agrāk šīs prognozes krietni vairāk rezonēja ar to, ko es sajutu ''gaisā''. Vienu brīdi vēdiskā versija norezonēja, bet tad atkal nē. Pēdējos divus mēnešus es  cerībā lasu, jo gribās tomēr to astroloģisko apstiprinājumu savām sajūtām. Varbūt kaut kas ar manām sajūtām?

Ja man liktu raksturot šo laiku (īpaši laiku pēc Vasaras Saulgriežiem), tad es viennozīmīgi teiktu, ka šis ir Parādu atdošanas laiks, kur atslēgas vārdi ir nauda, dzimta, radi un attiecības.

Sajūtās tas izskatās tā, it kā Visums būtu pacietīgi gaidījis, kad cilvēki atstrādās savus karmiskos un visus citus parādus, bet tas līdz šim ir noticis ļoti kūtri. Un pašlaik Visumam ''deg'' termiņi.

Plosās Sistēma, iestādes, daudz avāriju un naudas sodu, un ļoti daudz šķiršanos. Pie apvāršņa parādās cilvēki un situācijas, kuriem šķiet vajadzēja jau sen būt pagātnē, tomēr daudziem par brīnumu vēl ir palikušas ''karmiskās astes'', kas jāpievelk.

Brīžiem var šķist, ka tas kas notiek, ir netaisnīgi- kāds naudas sods vai uzrēķins, var parādīties vēlme tiesāties un pierādīt savu taisnību. Es gan ieteiktu atcerēties viedo ebreju teicienu: '' Спасибо Боже, что взял деньгами''(Paldies Dievs, ka paņēmi naudā) un doties tālāk. Jo, ja esam parādā naudu, tad pienāk brīdis, kad tā jāatdod, kaut arī esam parādā citam cilvēkam, vai citā dzīvē.

Līdzīgi ar partnerattiecībām. Visvairāk tas attiecas uz tām, kurām pamati jau sen sapuvuši, bet patlaban jau iegrūst pirmās sijas...

Manā dzimtā šie procesi skar gandrīz katru tās locekli- pie tam, peripētijas ir savstarpēji savijušās, ka šķiet, katrs atdod parādus katram,- brīžiem pat grūti šim procesam izsekot, cik pēkšņi un intensīvi viss sācis risināties. Bet skaistais tajā ir, ka aiziet vecais, notiek atbrīvošanās un satuvināšanās- lēni, bet jūtami.

Arvien vairāk Dvēseļu atgriezīsies Mājās...

Priecāšos, ja kāds astrologs vai enerģiju jutējs pakomentēs šos manus vērojumus, un pateiks, kas īsti notiek, un kad nedaudz atlaidīs.. :) Es neprasu, kad beigsies, jo zinu, ka mūs kratīs, kamēr izkratīs visus vecos ''sū***'', atvainojos par ***

Arī es daļēji tiku ierauta šajā procesā. Pēdējos pāris gadus, mani tricināja iekšēji, strādāju, cēlu ārā, transformēju un mainījos, kamēr fiziskajā plānā viss ikdienišķi ritēja uz priekšu bez kādas lielas ārējas problemātikas. Šis pēdējais mēnesis arī mani ierāva- vairāk gan manu tuvinieku vētrās, bet arī pati pa mizu dabūju... :) Ar maziem klupieniem uz līdzsvara auklas noturējos... :)

Vēlos padalīties un pastāstīt par savu pēdējo brīnumaino pirts rituālu. Pirts (pirts rituāls zinoša cilvēka pavadībā) vispār ir viens no efektīvākajiem instrumentiem sevis sakārtošanā un līdzsvarošanā. Parasti es izvēlos kādu aktuālo iekšējo problēmu, enkuru, bērnības traumu, ar ko pastrādāt. Šis darbs notiek caur fizisko un visbiežāk caur apakšējiem enerģētiskajiem ķermeņiem (astrālais un mentālais plāns). Mēdz būt spēcīga tīrīšanās, asaras, emocijas...un pēc tam vieglums un lidojums... Atkal kāda porcija palaista...

Šoreiz bija savādāk. Manai pirtniecei (Daces pirts) tā bija pirmā šāda pieredze- pie pirmā pēriena, uzmetot garu, ilgi dziedot ''bramaņus'', tīrot un perot, es paliku ārpus emocijām, ārpus fiziskā ķermeņa, ārpus realitātes, vienlaicīgi spējot mierīgi runāt/atbildēt.

Lielākais brīnums man un Dacītei bija tas, ka man ne tikai iekšēji bija vēss, bet tāds bija mans fiziskais ķermenis. Vēsa āda, neskatoties uz milzīgo karstumu pirtī! Tas ir pret fizikas likumiem, jo jebkuru priekšmetu ienesot karstā vidē, tas sasilst... Kas notika? Vai ir kāda pirtnieka pieredze?

Es sapratu pati gan, ka tika strādāts ar augšējiem enerģētiskajiem ķermeņiem. Pat nebiju iedomājusies līdz šim, ka pirtī var strādāt arī ar tiem...

Uz pēdējo pērienu aizgāja karstums un piedzīvoju savu lidināšanas gājienu caur Baltās gaismas tunelim...

Un iznācu vietā, kurā atrodos pašlaik. Grāmatā ''Ardievu Karma''to aprakstīju nodaļā ''izkāpt no upes''. Ja agrāk to apzināti praktizēju, lai pārceltu savu apziņu uz vērotāja pozīciju, tad tagad, jau divas nedēļas stāvu upes krastā, kamēr parasti mierīgā upe ir pārvērtusies par krāčainu kalnu upi :), kas ienes jaunus ūdeņus sajaucot tos ar vecajiem, izskalojot krastus un paceļot vecas drazas no pašas apakšas...

Un nāk daudz zīmes, daudz sakritības, kas savij tagadni un pagātni, meditācijās un realitātē savijās vecas lietas ar pavisam nesenām...

Vai esi bijusi/is Merkines piramīdā Lietuvā? Tikko biju. Man nav daudz vietu pasaulē, kas perfekti sader ar manām vibrācijām, atverot Visuma straumi un liekot apklust milzīgā pazemībā un pateicībā... Vēl viena tāda ir Karahunča Armēnijā. Abām ir līdzīga rezonance ar mani, kaut enerģijas atšķirās... Patiešām iesaku...

Tā, kā mīļie, ievelkam elpu, uzrotam piedurknes un turpinam ''pievilkt astes''! :) Manuprāt, galvenais šobrīd, ir izpratne, pieņemšana, pateicība, pazemība un nepretošanās.  Paliekam savā labajā un lai aiziet tas, kam jāaiziet!

Un, paskaties, kas ārā darās- Daba un Māte Zeme tīrās ar negaisiem, lietiem un krusu!
Sirsnīgi-
Int

Cīnītāji un gaudotāji

Ejot pa savu ceļu, ir zināmas priekšrocības, jo es pati veidoju savu realitāti pastāvīgi izvēloties, kādā

vidē atrasties, kur dzīvot, ar ko satikties, kādu darbības virzienu izvēlēties pašreizējā brīdī, lai tas saskanētu ar aktuālajām interesēm un pašas Dvēseles ceļu...

Tā ir zināma komforta zona, ko pati sev esmu radījusi, lai norobežotu sevi no tās pasaules, ko dažkārt izjūtu kā neatbilstošu savām vibrācijām, savam redzējumam un izpratnei par to, kādā pasaulē gribētos dzīvot.

Esmu izveidojusi savu Miera Ostu, savas Dvēseles Oāzi, kur tik ļoti gribās atrasties visā pārējā laikā starp semināriem un pasākumiem. Un negribās neko citu. Negribās citu realitāti.

Tomēr tā pastāv. Un mēdz vai nu par sevi skarbi atgādināt, ielaužoties tavā Miera ostā, vai arī tu jauši vai nejauši nokļūsti vietās, kur  3D Realitāte parādās visā spozmē...

Situācijas, ar kurām esmu saskārusies gan sarunās, gan vērojumos, gan, diemžēl, arī pati uz savas ādas, ir likušas krietni aizdomāties un blociņā atzīmēt vairākas tēmas rakstiem blogā.

Šodienas raksta tēma izkristalizējās kādā sarunā ar sievieti, kad runājāmies par mūsu abu ģimenēm gan velkot paralēles, gan pārspriežot atšķirības. ''Tu un Krista (p.s.-mana meita) esiet cīnītājas, bet mēs tādi neesam...''- viņa rezumēja...

Es aizdomājos, kas rada mūs par cīnītājiem? Kādēļ ir cilvēki, kas vienmēr iet uz priekšu, krīt, ceļās un atkal iet. Meklē iespējas un jaunus ceļus, risinājumus un pieejas. Un, kādēļ tik daudzi tikai fantazē, sapņo, grib, bet nesper reālus soļus savu sapņu virzienā? Daudzi no viņiem ar laiku kļūst par profesionāliem ''gaudotājiem'', kam viss ir slikti, dārgi vai stulbi. 

Kādēļ aktīvo savas dzīves realizētāju paliek mazāk, bet pasīvo- vairāk? Vai gadījumā tas nav lielā mērā saistīts ar to, ka vecākās paaudzēs reti kurš izspruka no grūtībām, pat ciešanām bērnībā, nerunājot jau par veselīgu psiholoģisko vidi vai materiālo labklājību? Pati dzīve piespieda cīnīties.

Tagad lielais vairākums ir iestrēdzis savā personīgajā ''vāveres ritenī'', no kura nav drosmes izkāpt. Ir miljons aizbildinājumu, atrunu, iemeslu, kādēļ nevar izkāpt. Labākajā gadījumā ir bijuši pāris neveiksmīgi mēģinājumi, kas bailes ir padarījuši vēl lielākas. Daudzajiem pasaules varenajiem ir bijuši vajadzīgi simtiem mēģinājumu, vilšanās, bankrotu, neveiksmju, izgāšanos, un tikai uz 101 reizi varbūt ir izdevies tikt savā sliedē, atrast savu lietu, savu aizraušanos, savu dzīves mērķi, savu Īsto Sapni. Tomēr vairākums nemaz nepamēģina, vai arī pēc pirmajām neveiksmēm, atmet ar roku, aizbildinoties ar likteni, Dieva gribu, savu nevērtību, nesaprotot, ka Dievam mūs vispirms ir jāuztrenē priekš Lielā Aicinājuma...Jāuzasina mūs kā zīmuli, nodrāžot visu lieko, nevajadzīgo, izveidojot unikālu instrumentu, kas izkrāsos šo pasauli savā īpašajā, tikai tev vienam piemītošajā veidā.

Saruna skāra mūs pašus un mūsu bērnus. Un vilšus vai nevilšus, es atmiņā atsaucu visus tos cilvēkus, kas manā izpratnē, ir guvuši panākumus, sasnieguši savas personīgās virsotnes. Cilvēkus, kas tāpat kā visi mēs, saskaras ar grūtībām, problēmām, ciešanām, nodevību, utt.- ar visu to, ko dēvējam par Dzīves skolu.

Vairākiem no šiem cilvēkiem es zinu bērnības stāstus, kuri pilnīgi noteikti nav par ''Laimīgo zemi''. Dzīve viņus rūdījusi jau no pirmajiem soļiem.

Daudzi no mums, īpaši tie, kas piedzīvojuši sūro bērnību, vēlas savus bērnus maksimāli pasargāt no grūtībām, trūkuma, darba, pienākumiem... Un, kas sanāk? Visbiežāk šie siltumnīcas stādiņi izaug nepiemēroti izstādīšanai atklātā laukā. Viņi negrib iet prom no vecāku mājām, uzņemties atbildību par savu dzīvi, finansēm, par saviem lēmumiem. Pat ja vēlas, nespēj. Jo neprot.

Cik, gan es pati ilgi esmu mocījusies ar vainas sajūtu, zinot, kam nācās iziet cauri maniem bērniem, manas dzīves peripētiju rezultātā, redzot tās rētas, kas viņās palikušas un to, ka dziedināšanas process vēl nav galā. Tomēr es jau redzu, ko tas viņām ir devis no otras puses- kādas rakstura īpašības, kādu rūdījumu, kādu izpratni par dzīvi, viedumu, redzējumu, atbildību un patstāvību. Viņām jau tagad ( 13 un 20 g.v.) ir ne tikai sapņi un mērķi, bet viņas jau tos piepilda vienu pēc otra. Protams, ir kļūdas, klupieni un kritieni, kas rada tik vērtīgo pieredzes bāzi... Tomēr zinu, viņas ir Cīnītājas...

Dabā kā ir iekārtots? Izdzīvo stiprākais. Tikko piedzimuši kucēni jau cīnās par to, kurš tiks pie ēšanas pirmais. Tas, kurš ir aktīvākais un neatlaidīgākais, tas iegūst visvairāk un attīstās visātrāk. Paskaties apkārt, to var vērot jebkur. Augu selekcionāri izvēlās spēcīgākās šķirnes, spēcīgākie tēviņi uzvar par tiesībām turpināt sugu, neatlaidīgākie cilvēki gūst panākumus biznesā, sportā, mākslā...

Cik vijolspēles stundu, cik sporta treniņu, cik kļūdu un vilšanos ir bijis pirms kāda cilvēka vārds ir kļuvis pazīstams? 

Neskaitāmas izgāšanās, neveiksmes, kļūdas, vilšanās ir gatavojušas ceļu Panākumiem.

Nevispārināšu, jo droši vien ir cilvēki, kas jau iepriekšējā dzīvē ir sagatavojuši platformu saviem panākumiem, šajā jau ejot pa gludu ceļu. Un ir arī tādi, kurus grūtības ir uzvarējušas- tie ir iestrēguši vai padevušies. Nodzisuši.

Tādas ir manas pārdomas, kas lielā mērā skar to, kā mēs audzinām savus bērnus. Vai ir pareizi viņiem iedot visu, kas mums pašiem reiz trūcis? Pasargāt, izolēt no realitātes, viņu vietā pieņemt lēmumus, risināt viņu problēmas, radot maksimāli komfortablus apstākļus?
Varbūt reiz tik ļoti ienīstās biešu vagas ir devušas kaut ko ļoti pielietojamu un vērtīgu tālakājā dzīvē?
Varbūt pastāv korelācija starp grūtībām, kas pieredzētas bērnībā, un panākumiem pieaugušo Dzīvē?

Varbūt mums ir vairāk jādomā, kā veselīgi iepazīstināt savu bērnu ar reālo dzīvi, pienākumiem, atbildību un grūtībām jau mazotnē, nevis jārada mākslīga, komfortabla vide, kas spēj radīt vien pasīvu patērētāju?
Cik liela ir mūsu audzināšanas/attieksmes/izpratnes loma tajā, vai mūsu bērns spēs augt, ziedēt un diet atklātā laukā?
Vai ir iespējama attīstība bez šķēršļiem un grūtībām?

Noslēgumā...

...Mans kaimiņš ir paņēmis jaunu suni, droši vien vēl pusaudzi un, kā (diemžēl) laukos pieņemts ir pielicis to pie ķēdes. Viņš gaudo un smilkst jau mēnesi. No sākuma tās bija nerimstošas ne mirkli vaimanas un bēdas par zaudēto brīvību, tagad jau ir arī klusas samierināšanās brīži, kam seko izmisīgas un cerību pilnas gaudu ārijas. Viņš nepadodās, šis suns. Viņš cīnās par savu Brīvību.

Ja viņš būtu jau jau no bērnības bijis īsā pavadā, tad nebūtu šīs cīņas- viņa pasaule būtu tik tālu, cik kāds būtu izlēmis iemērīt. Viņš necīnītos...

Samīļoju visus Lielajā Pērkonu laikā! :) Lai brīnišķīga vasara! Inta


P.s. Par to, kā  tas, ko šeit domāju ar terminu ''cīnītāja'', kā tas iet kopā ar sievišķību un paļaušanos, vai ''jāpagriež otrs vaigs'', - tēma sekos! :)