Pages

Pages

svētdiena, 2013. gada 19. maijs

Starp Saulstāvjiem un Saulgriežiem, jeb šķērsojot robežu...

Tāds interesants laiks, ka nevaru neuzrakstīt- laiks starp diviem aptumsumiem (10.05 un 25.05) un kārtējo
Saulgriežu cikla vidus...

Pavasara Saulstāvji, viennozīmīgi bija kārtējā cikla noslēgums, ko varēja saukt par ‘’ziemas miegu’’. Šī bija gara ziema un mums bija dots gana daudz laika, lai klusībā un vienatnē strādātu ar sevi, veiktu revīziju savos zemapziņas kambaros, izravētu (kā saka I. Maļinovska) visu, kas traucē virzīties uz nākamo spirāles apli. Brīžiem šķita-šis darbs nekad nebeigsies, jo kārtu pa kārtām atsedzās jauni un jauni šīs un iepriekšējo dzīvju uzslāņojumi.

Ļoti daudzi no mums bija salīduši pa alām, vīlušies tajos, ko dēvēja par skolotājiem, vai arī sapratuši, ka tik tiešām šo darbiņu neviens cits tavā vietā neizdarīs. Izdarot izvēli attīrīt sevi, mums bija tikai jāļaujas procesam, ar izpratni pieņemot tās zīmes, notikumus, emociju, veselības niķu izskatā, kas tika dotas, lai mēs akceptētu sevī šo bloku, nezāli, enerģētisko sabiezējumu (terminoloģijai šeit nav nozīmes), un caur pieņemšanu, izceltu ārā.

‘’Kad čūska met savu veco ādu, tā nevienam nerādās acīs ‘’. Tas ir kā kailam nostāties spoguļa priekšā un ieraudzīt sevi, pieņemt un pēc tam iziet ielās- kailam, īstam un patiesam...Tādam, kā Dievs mani radījis. Kāpēc tas ir tik grūti?

Jo tas, ko mēs dēvējam par pašnovērtējumu, visbiežāk rodas, nevis no cieņas un mīlestības pret sevi, bet no apkārtējo viedokļa par mani. Un mēdz būt tā, ka visa dzīve aiziet dzenoties pēc tā, lai citi atspoguļotu (lasi: slavētu, cildinātu, apbrīnotu, apskaustu) to, cik esam vērtīgi. Ja šāda atspoguļojuma nav, automātiski ieskaitām sevi ‘’lūzeros’’. Un, ja paši uzskatām sevi par nepietiekami labu, veiksmīgu utt., to nekavējas piedēvēt mums arī apkārtesoši...jo, kā zināms, apkārtējā pasaule tik vien, kā atspoguļo mūsu iekšējo pasauli.

Tad varbūt, sevis iemīlēšanas ceļā, tā saucamie trūkumi ir jāpieņem kā īpatnības, kas dara katru individuālu un īpašu, bet kļūdas, kā unikālu pieredzes gūšanas iespēju?

Kurš ‘’gudrinieks ‘’izdomāja to spārnoto frāzi par to, ka ‘’muļķis mācās no savām, gudrais no svešām kļūdām’’, ja īstenībā ir pavisam otrādi- katram no mums ir tiesības uz savām kļūdām! Visumam vajag mūsu pieredzi, nevis bezdarbību, vai citu darbību kopēšanu.

Atgriežoties pie šī laika...atmošanās no ziemas miega nav viegla. Un iznākšana no migas vēl grūtāka. Gan nogurums, gan atbalsta punktu- domubiedru, skolotāju (Guru, padomdevēju, mācību) neesamība, jeb neatbilstība, rada zināmu apjukumu.

Arī sajūta, ka aiz gaidāmajiem Vasaras Saulgriežiem nekā nav. Viss beidzas, bet nekā jauna vietā nav... Daudziem ir tāda sajūta, vai ne?

Kas tad notika aiz lielās ‘’ravēšanas’’ (kura vēl turpinās, bet jau fināla fāzē)? To var saukt par posmu no 21.marta, bet daudzi avoti kā pagrieziena punktu min 15.aprīli...

Sākās ļoti strauja vibrāciju celšanās. To novērojām mēs savā pulciņā, gan apkārtējos, gan nopietni to rādīja ķermenis – šūpoja un cilāja ne pa jokam! Pat nezinu, vai tas notika ar visiem, vai tiem, kas bija sevis attīrīšanas, pieņemšanas, transformācijas procesu likuši priekšplānā.

Pašlaik pacelšanās uz jaunu apziņas attīstības spirāles apli notiek acīmredzami, sajūtami katru mirkli- vienkārši vairs nav iespējams redzēt kādu nejaušību, jo katrs notikums, katra kustība- viss ir likumsakarība, viss ir zīmes un norādes! Tas varētu būt patiešām aizraujoši, ja nebūtu tik, tik...neparasti :)

Tātad esam tuvu robežas šķērsošanai (katrs tik tuvu, cik kārtīgi ir pastrādājis), kas manās sajūtās (un daudziem) varētu būt uz 21.jūniju. Tādēļ arī šī nezināšana par turpmāko... kad tiksim pāri, tad ieraudzīsim! :)

Vēl vēlējos pateikt par vientulību, jeb svētīgo vienatnes laiku. Laiks, kad bija grūti iet pūlī, cilvēkos, piedalīties masu pasākumos, ir garām. Tas bija strādāšanas laiks, kad vibrācijas bija svārstīgas, mūs bieži izsita no līdzsvara, bija grūti komunicēt gan ar radiem, gan kolēģiem, pat ar domubiedriem. Brīžiem šķita, ka vispār nav neviena uz pasaules, kas saprastu, iedotu padomu, palīdzētu. Un tā tas arī bija. Un ir. Kad vairs nevaram neko atrast ārpusē, tikai tad sākam meklēt savā iekšienē. Ir apjukums, vientulības sajūta, bailes, neticība sev...kamēr iestājas klusums pirms Atklāsmes.

Pamēģini iziet laukā tagad! Ar savām tagadējām vibrācijām, tas izrādās ne tikai viegli, bet arī patīkami.... Izrādās, ka mums ir par ko parunāt ar ikvienu, arī neskarot ezotēriku, garīguma tēmas, kas visu laiku bija mums pašiem priekšplānā, ka var gūt prieku vienkārši no kopā būšanas un vieglas saskarsmes.

Un, pārvarot vēl šos pēdējos metrus, kas atlikuši līdz robežas šķērsošanai, varu pateikt tik vien, ka ir vajadzīga vīza. Vīza, ko izsniegs Dvēsele, un kura ļaus radīt savu jauno dzīvi. Un. Lai saņemtu šo vīzu, mums ir jākļūst par Dievišķās Mīlestības, līdzcietības un pieņemšanas avotu. Jāpāriet no ‘’kalpošanas sev’’ pasaules uz ‘’kalpošanas citiem’’ pasauli. Kad tas vairs nav teorētiskā līmenī, bet, ka tas kļūst jau par izteiktu nepieciešamību, kad jautājums: ‘’ko es varu dot pasaulei?’’ urda un nedod mieru ikdienā.

Pie kam, katram ir savs īpašais veids, kā būt noderīgam pasaulei. Sava vieta un sūtība. Kāds sevi, daļu savas Sirds dos gleznojot vai dziedot, kāds strādājot ar bērniem. Kādam ir talants būt par fitnesa treneri, mācot cilvēkiem būt veseliem un skaistiem, kāda cita misija ir būt rakstniekam, vai izgudrotājam, organizatoram vai skolotājam.

Ja katrs ir savā īstajā vietā, tad konkurence kļūst svešvārds. Kā nav radītas divas vienādas sniegpārsliņas, vai pirkstu nospiedumi, tā arī nav divu vienādu cilvēku, vienāda ceļa un sūtības.

Mēs nevaram aizmirst, ka arī paši esam gājuši Ego savaldīšanas ceļu, un ik pa laikam vēl joprojām iekrītam ‘’Viņa’’ meistarīgi izliktajās lamatās, kuras pasniegtas ‘’garīguma mērcītē’’.

Ne velti saka, ka garīgā lepnība ir tā grūtāk pamanāmā un izskaužamā. Kur ir skaļa dēvēšanās par Skolotājiem, lepnība, lielība, pašreklāma, vērtēšana, nosodīšana un citu tiesāšana, tur Ego ir apvilcis garīguma mantiju un spēlē savas spēlītes :) Bet tā ir daļa no ceļa, kas katram jānoiet, un nav un nevar būt kādu noteiktu kritēriju, norāžu vai recepšu, nav pareiza vai nepareiza ceļa (atkal atkārtojos :)). Katra mana kļūda, ir mana pieredze. Tādēļ labāk ir nogāzt kādu podu, nevis gaidīt, kad beidzot kāds uz paplātes atnesīs īsto grāmatu, iedos īsto Skolotāju, kurš pateiks visu priekšā, vai vēl naivāk cerēt uz Likteņa loteriju.

Atgriežoties pie robežšķērsošanas jautājuma, vislabākā ziņa ir tā, ka mēs tomēr nepametam savus tuvos cilvēkus, kuri vēl nav gatavi šķērsot, vai pat tuvoties robežai. Šī nav pāreja vienā virzienā, bet iespējas atgriezties iekurā laikā. Mēs ejam un mūsu pasaule, ko esam radījuši, iet kopā ar mums.

Kā Ilva stāstīja par diviem cilvēkiem kaut kur Austrumos: Abi bija šajā zemē vienā laikā, apmeklēja vienas un tās pašas vietas un ekskursijas. Kamēr viens no viņiem piedzīvoja smagu dabas kataklizmu, materiālos zaudējumus un gūzmu raižu un baiļu, tikmēr otrs neko nezināja par kataklizmām- šis bija viens no skaistākajiem ceļojumiem mūžā.

Tā kā tiekamies uz robežas!? :)

Inta

2013.gada 19.maijā

otrdiena, 2013. gada 7. maijs

Noriskē un esi īsts!



Kad pirmo reizi rakstīju šo rakstiņu (3 gadi atpakaļ!)- tā bija tēma, ar kuru tika strādāts iekšēji, caur sevis pieņemšanu, strādājot ar savām bailēm un šaubām. Tagad, kad pārdomas, iekšejā transformācija, pārtop realitātē, kad pamazām no dienas dienā, tu sāc teikt patiesību sev un apkārtējiem, neizlikties, nepietēlot, teikt to, ko domā, atļaut sev būt tāds, kāds esi īstenībā, zemāk rakstītais iegūst citās krāsas un skanējumu...

Neizpratne, nosodījums, varbūt pat dusmas un novēršanās no vieniem, brīnīšanās un atbalsts no citiem- tik ļoti dažādas reakcijas. Cik kādreiz tas šķistu svarīgi! Tomēr šodien būtiskakais ir tas, kas notiek ar mani pašu, manu būtību... Vai Tu zini, kāda sajūta ir, kad atsvabinies no bruņām un maskām?

Pavisam cita elpa, citi apvāršņi redzami un cits brivības un izpratnes līmenis paverās!

Ir tikai pats sākums, agrs rīts jaunajai dzīvei bez maskām.

Noriskē un esi īsts!

/Iedvesmojoties no Ošo. ‘’ Uzticēšanās sev un citam’’/


Nekādas attiecības (starp Jums un otru cilvēku) nevar pa īstam attīstīties, ja jūs nedodat sev brīvību.. Ja jūs turpināt izlikties, slēpt sevi un aizstāvēties, satiekas tikai jūsu personības, bet jūsu būtība paliek vientuļa. Tad ar otru cilvēku komunicē tikai maska, nevis tu (tava būtība). Kad notiek kaut kas tāds, attiecībās īstenībā atrodas četri cilvēki nevis divi. Divas viltus personības turpina satikties, un divi īstenie cilvēki paliek atsevišķās pasaulēs...

Tas ir riskanti- ja tu būsi īsts, neviens nevar zināt, vai attiecības īstenību, patiesumu izturēs; vai attiecībās izrādīsies gana stipras, lai tiktu vētrai pāri. Tas ir risks, un tā dēļ cilvēki ļoti daudz spēku tērē pašaizsardzībai. Tie runā lietas, kuras jārunā, dara lietas, kas jādara; mīlestība kļūst līdzīga pienākumam. Bet tad realitāte (dvēsele) paliek izslāpusi, tava būtība nesaņem veldzi. Un tava būtība paliek arvien skumjāka un skumjāka... Personības meli ir ļoti smaga nasta dvēselei. Un risks, ka attiecības pārtrūks, ir ļoti reāls, neko nevar garantēt, bet es jums teikšu: ir vērts mēģināt! Pats trakākais var būt, ka attiecības pārtrūks. Bet labāk šķirties un tapt īstam, nekā palikt neīstam, bet kopā. Tādēļ, ka tas nekad nenesīs apmierinājumu. Tu paliksi izslāpis, turpināsi vilkties pa dzīvi, cerot uz kaut kādu brīnumu. Bet, lai notiktu brīnums, tev kaut kas ir jāizdara. Un tas ir- sāc būt īsts! Briesmas slēpjas tajā, ka, iespējams, attiecības nav pietiekami stipras, tās var neizturēt,- īstenība var izrādīties pārāk grūta, neizturama,- bet tad šīs attiecības neko nav vērtas... Šim pārbaudījumam ir jāiziet cauri. Noriskē ar visu- īstenuma dēļ; citādi tā arī paliksi mūžam neapmierināts. Tu darīsi daudz ko, bet nekas nenotiks. Tu daudz kustēsies, bet nekur nenonāksi. Efekts būs gandrīz absurds. Tas ir tāpat, kā iedomāties ēdienu- brīnišķīgu, garšīgu...Bet fantāzija ir tikai fantāzija. Tā nav realitāte. Nav iespējams ēst nereālu ēdienu. Uz kādu mirkli tu vari sevi apmānīt, vari dzīvot sapņu pasaulē, bet šis sapnis neko nedos. Tas tev daudz atņems un neko nedos vietā. Laiks, kuru tu tērē, esot viltus personība, vienkārši tiek tērēts pa tukšo; tas nekad neatgriezīsies. Šie paši mirkļi varētu būt reāli, īsti. Viens vienīgs īstenības mirklis ir labāks par visu izlikšanās un falša pilno dzīvi. Tādēļ nebaidies. Prāts tev teiks, lai tu turpini sargāt sevi un otru, paliekot drošībā... Tieši tā dzīvo miljoni cilvēku.


Freids savās pēdējās dienās uzrakstīja draugam vēstuli, kurā raksta par to, ka ir ievērojis- cilvēki nevar iztikt bez meliem... Īstenība ir bīstama. Meli ir ļoti saldi, bet nereāli. Tu vari turpināt melst mīļas blēņas savam mīļotajam, un arī viņš turpina čukstēt tev pie auss ļoti saldas, bet muļķības. Pa to laiku dzīve turpina izslīdēt no tavām rokām, un katrs nonāk tuvāk un tuvāk nāvei. Pirms atnāks nāve, atceries vienu: mīlestību vajag piedzīvot, pirms atnāk nāve. Citādi tu dzīvo veltīgi, un visa tava dzīve būs tukša kā tuksnesis. Pirms atnāk nāve, pārliecinies, vai esi piedzīvojis to, ko sauc par MĪLESTĪBU. Bet to var tikai ar patiesumu. Tādēļ esi patiess. Esi īsts. Riskē ar visu dēļ īstuma, un nekad neriskē ar īstumu dēļ kaut kā cita. Lai tas ir fundamentāls likums: pat, ja man ir jānoriskē ar sevi, savu dzīvi, es upurēšu to īstenuma dēļ, bet savu īstenumu neupurēšu. Un tu kļūsi neiedomājami laimīgs, pār tevi izlīs neizmērojama svētība.


Kā tikai tu paliksi īstens, viss pārējais kļūs iespējams. Ja esi nepatiess- tā ir tikai fasāde, uzzīmēta lieta, maska- tad nekas nav iespējams. Tādēļ, kad ar neīstenumu notiek neīstas lietas, bet ar īstenām- īstas. Es saprotu problēmu, tā ir visiem, kuri ir iemīlējušies,-dziļi sevī tie baidās. Viņi nezin, vai pietiekami stipra ir saikne, lai izturētu patiesumu. Bet kā to var zināt iepriekš? Nekas nav iepriekš paredzams. Lai to uzzinātu, tajā ir jāieiet. Kā, sēžot mājās, tu vari zināt, vai izturēsi vētru, kura plosās laukā? Tu taču nekad neesi pārdzīvojis vētras. Es un paskaties! Mēģinājumu un kļūdu metode ir vienīgā. Ej un paskaties- varbūt tiksi uzvarēts, bet viss kas mūs nenogalina, padara stiprākus... Ja viena pieredze tevi uzveic, un vēl viena, tā pamazām, tu kļūsti stiprāks un stiprāks. Un pienāk diena, kad cilvēks spēj tā vienkārši priecāties par vētru, vienkārši sāk dejot tajā...

Vienmēr atceries, falšums nekad neatmaksāsies. Tikai īstenība. No sākuma tā nekad neizskatās tā, ka varētu atmaksāties. Šķiet, tā sagraus visu. Ja paskatīsies no malas, īstenība izskatās bīstama, šausmīga. Bet tas tā ir tikai no ārpuses. Ja ieiesi iekšā, ieraudzīsi, ka īstenība ir vienīgais, kas ir skaists. Un tiklīdz tu sāksi to iepazīt, izbaudīt, tev tā būs nepieciešama arvien vairāk, tādēļ, ka tā sniegs apmierinājumu.

Vieglāk ir būt īstenam ar nepazīstamiem cilvēkiem. Svešinieki, kas brauc kopā vilcienā, uzsāk sarunu, runā lietas, kuras nekad nestāsta citiem, tādēļ, ka ar svešiem nav nekādas saistības. Pēc pusstundas būs tava stacija, un tu izkāpsi; tu aizmirsīsi, un viņš aizmirsīs, par ko runājāt. Tādēļ nav nozīmes, ko runā. Nekas nav likts uz kārts, runājot ar svešinieku. Runājot ar svešiniekiem, cilvēki ir atklātāki, īstāki, tie atver savu sirdi. Bet ar draugiem, ar radiniekiem- ar tēvu, ar māti, sievu, vīru, brāli, māsu- ir dziļi, neapzināti ierobežojumi. ‘’ Nesaki to, viņš var apvainoties. Nerunā šito, tas viņam var nepatikt. Neuzvedies tā, tēvs ir vecs, viņam tas var nepatikt’’...

Cilvēks turpina sevi kontrolēt.Pamazām īstenums tiek atmests tavas būtības pagrabā un tu paliec neīsts, melīgs un nepatiess. Tu turpini smaidīt falšu smaidu, kura ir vienkārši uzzīmēta tev sejā. Tu turpini runāt labas lietas, neko ar to negribot pateikt. Tev jau sen ir garlaicīgi ar kādu draugu vai tēvu, bet tu turpini sacīt: ‘’Es tā priecājos tevi redzēt!’’ Kamēr tava būtības saka: ‘’Liec man mieru!’’ Bet verbāli tu paliec un turpini izlikties. Un viņi dara to pašu; neviens pat to pa īstam neapzinās, jo mēs visi esam vienā laivā....''

Šeit nobeigums publicētais ar visiem komentāriem: http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my&pg=6#/blogs/?p=2841730

Tagad jau no savas pieredzes varu teikt: Noriskē un esi īsts! Tas ir risks, kas atmāksājas vienmēr! :)